Atgriešanās izraisītājcēlonis

Jautājums par atgriešanās izraisītājcēloni ir ticis atbildēts trijos dažādos veidos. Pirmkārt, ir ticis apgalvots, ka atgriešanās cēlonis ir pats cilvēks (pelagiāņi). Vēl ir ticis apgalvots, ka cilvēks savā atgriešanā līdzdarbojas ar Dievu. Šeit pastāv divas iespējas: vai nu grēcinieks iesāk šo darbu un Dievs to pabeidz (semipelagiāņi, arminiāņi), vai arī Dievs to iesāk, bet apgaismotais un pamudinājumu saņēmušais grēcinieks to pabeidz (sinergisms).

Runājot par semipelagiāņiem un sinergistiem, Konkordijas formula saka:

Mēs noraidām arī semipelagiāņu maldus, kas māca, ka cilvēks pats savā spēkā spēj uzsākt savu atgriešanos, bet nespēj to pabeigt bez Svētā Gara žēlastības; arī tos, kuri māca, ka, lai arī pirms atgriešanās cilvēka brīvā griba ir pārāk vāja, lai pati to iesāktu un pati savā spēkā pievērstos Dievam, un no sirds būtu paklausīga Viņam, tad tomēr pēc tam, kad Svētais Gars ar Dieva vārda sludināšanas starpniecību ir ielicis pamatu un tādējādi piedāvājis savu žēlastību, tad cilvēka griba savā dabiskajā spēkā var kaut nedaudz sekmēt [sinergisms] šī mērķa sasniegšanu, un var palīdzēt un līdzdarboties, sagatavojot sevi žēlastībai, uzņemot un pieņemot to, un ticēt uz Evaņģēliju.

Saskaņā ar šo mūsu apliecības skaidro un viennozīmīgo, Rakstos pamatoto izteikumu, tiek noraidīts gan semipelagiānisms, gan sinergisms, un tiek dota trešā atbilde jautājumam par cilvēka atgriešanos, proti, vienīgi Dievs ir atgriešanās izraisītājcēlonis (dievišķais monergisms), savukārt grēcinieks ir pilnīgi pasīvs.

Konkordijas formula par to saka:

Mūsu samaitātās gribas atgriešanās, kas nav nekas vairāk, kā vienīgi tās uzmodināšana no garīgās nāves, ir vienīgi un tikai Dieva darbs, kas ir pilnībā izklāstīts un skaidri apliecināts Svētajos Rakstos.

Šeit izklāstītā atgriešanās mācība ir Svēto Rakstu mācība, kura skaidri norāda, ka, ja grēcinieks piedzīvo atgriešanos, tad tā notiek nevis pateicoties viņa paša centieniem, bet gan vienīgi dievišķajai žēlastībai (Ef.1:19). Šīs patiesības biblisko pamatojumu varētu izklāstīt šādi:

1. Raksti nepārprotami attiecina atgriešanos jeb ticības izraisīšanu cilvēka sirdī vienīgi uz Dievu (Jņ.6:44; Rom.1:5-7; Kol.1:12-13), konkrētāk – Viņa žēlastību (Fil.1:29; Ef.2:8-9) un visspēcību (Ef.1:19; 2.Kor.4:6). Vēl vairāk, Raksti atspoguļo atgriešanos kā jaunu, Dieva dāvātu dzīvību (Jņ.1:12-13; 1.Jņ.5:1) jeb garīgu augšāmcelšanos (Kol.2:12-13). Visās šajās Rakstu vietās atgriešanās ir aprakstīta kā dievišķas žēlastības akts (monergisms), izslēdzot paša cilvēka līdzdarbības iespēju.
2. Raksti viennozīmīgi noliedz, ka neatgrieztam cilvēkam varētu pimist spējas iepazīt Evaņģēliju vai ticēt tam (1.Kor.2:14; Jņ.6:44), un apsūdz viņu pretestībā Dieva labajai un žēlīgajai gribai, kura patiesi ilgojas pēc viņa atdzimšanas līdz pat tam brīdim, kad viņš tiek atgriezts (1.Kor.2:14; Rom.8:7). Tādējādi, arī šīs Rakstu vietas apraksta atgriešanos kā Dieva žēlastības aktu un izlēdz no tā cilvēka līdzdalības iespēju. Tātad Raksti gan pozitīvi, gan negatīvi apliecina dievišķo monergismu un noliedz visas iespējamās pelagiānisma un sinergisma formas. Luters:
   

   Mēs pareizi pagodinām Dievu, ja atzīstam, ka netiekam pestīti pēc saviem nopelniem un uzticamies Viņa žēlastībai.

Tas, ka atgriešanās izraisītājcēlonis ir vienīgi Dievs, ir skaidrs arī no pašas atgriešanās dabas. Kā jau mēs pārliecinājāmies, atgriešanās pamatā sastāv no tā, ka izbaiļu pārņemtais un grēkus nožēlojošais grēcinieks tic Kristum un šādā ticībā patiešām no sirds atsakās no visiem sevis paša taisnības darbiem un savā pestīšanā nepaļaujas ne uz ko citu, kā vien Kristus nopelniem. Taču šāda ticība Kristum saistās ar pilnīgu un absolūtu grēcinieka sirds un prāta maiņu. Pēc savas dabas cilvēks ir noskaņots meklēt attaisnošanu pats ar saviem darbiem un savā pestīšanā paļaujas vienīgi uz tiem.

Bet, ja tas ir tā, tad izmaiņas viņa sirdī, kuru rezultātā viņš atsacītos no visiem labajiem darbiem un paļautos vienīgi uz Kristus nopelniem, nevar nākt no paša cilvēka; jo pēc savas dabas viņš pretojas Evaņģēlija piedāvātajam pestīšanas ceļam (1.Kor.2:8, 14; 1:23). Tādēļ šīm izmaiņām ir jānāk no Dieva, kā tas arī notiek. Apoloģija pamatoti raksta:

Šis bauslības uzskats cilvēka prātā ir pēc viņa dabas un no tā nevar tikt vaļā, ja vien tam nepalīdz pats Dievs. Bet prātam ir jātiek pievērstam no šādiem grēcīgiem uzskatiem Dieva vārdam.

Oponējot bibliskajai mācībai par to, ka vienīgi Dievs izraisa un īsteno atgriešanu, ir apgalvts, ka cilvēks pēc savas dabas patiešām nav spējīgs ticēt Evaņģēlijam, atturēties no pretošanās Svētajam Garam, sagatavot sevi žēlastībai un pienācīgi izturēties pret Dieva aicinājumu un svētdarošo darbību, taču viņš esot spējīgs uz to pēc tam, kad ir saņēmis garīgās spējas.

Uz to mēs atbildam, ka, ja cilvēks spēj ar Svētā Gara doto spēju palīdzību to visu paveikt, tad viņš ir jau atgriezies, jo šajā gadījumā viņa sirds ir pilnīgi izmainījusies, viņa griba ir izlīgumā [salīdzināta] ar Dieva gribu un dievišķajām lietām, viņa prāts vairs neuzskata Evaņģēliju par ģeķību, bet gan par dievišķu gudrību un krustā sistais Pestītājs, pasaules vienīgā garīgā cerība viņam vairs nav klupšanas akmens. Citiem vārdiem, šajā gadījumā cilvēks izrāda visas ticīga cilvēka jeb atgriezta cilvēka īpašības.

Par neatdzimušajiem jeb neatgrieztajiem Konkordijas formula pareizi saka:

Dabiskā brīvā griba, saskaņā ar tās samaitātajām nosliecēm un dabu, ir spēcīga un darbīga vienīgi tajās lietās, kuras Dievam ir nepatīkamas un pretestīgas.

Par atgriešanos tā saka:

Atgriešanās ir tādas Svētā Gara izraisītas pārmaiņas cilvēka domāšanā, gribā un sirdī, ka, pateicoties šai Svētā Gara darbībai, cilvēks var pieņemt viņam piedāvāto žēlastību.

Tādējādi mūsu ticības apliecība atbalsta Svēto Rakstu mācību, ka cilvēka apveltīšana ar garīgām spējām ir pati atgriešanās būtība.

Arī Konkordijas formulas II artikula pamatdoma ir, ka vienīgi Dievs ir atgriešanās izraisītājcēlonis. Kā tajā ir pareizi norādīts, cilvēks, runājot par viņa pestīšanu, nav aktīvs, bet gan pilnīgi pasīvs, proti, “viņš to nekādā veidā nesekmē, bet gan vienīgi pacieš to, ko viņā dara Dievs”. Citiem vārdiem, cilvēka atgriešanās spējas ir jāvērtē kā pilnīgi pasīvas. Tādēļ viņa garīgā līdzdarbība sākas vienīgi pēc viņa atgriešanās.

Mūsu ticības apliecība saka:

Neatdzimušā cilvēka prāts un griba nav nekas vairāk, kā, proti, tas, kas ir jāatgriež, jo tie ir garīgi miruša cilvēka prāts un griba, kurā Svētais Gars izraisa atgriešanos un atjaunošanos, ko cilvēka griba nekādā veidā nesekmē, bet vienīgi pacieš, ka Dievs tajā darbojas, līdz tā ir atdzimusi; un tad ar Svētā Gara palīdzību viņš dara citus labus darbus, kas ir patīkami Dievam.

Tātad, faktiski pastāv nevis trīs dažādi atgriešanās izraisītājcēloņi, proti, Svētais Gars, Dieva vārds un cilvēka labvēlīgā griba, kā to maldīgi apgalvoja Melanhtons un viņa sinergistiski noskaņotie sekotāji, bet gan vienīgi divi – Svētais Gars un Dieva vārds. Atgriešanās brīdī cilvēks ir kā akmens vai koka gabals, vai pat vēl ļaunāk, jo pēc savas dabas viņš ir naidīgi noskaņots pret Dievu (1.Kor.2:14; Rom.8:7), viņš pretojas Svētā Gara darbībai, līdz tiek atgriezts.

Konkordijas formula par to saka:

Akmens vai koka gabals nepretojas tam, kas tos kustina, kā arī nesaprot un neuztver to, kas ar viņu tiek darīts, kā tas ir ar cilvēku, kurš pretojas Dieva gribai līdz pat brīdim, kad tiek atgriezts [..] un šajā ziņā ir daudz ļaunāks par akmeni vai koku; jo viņš pretojas Dieva vārdam un gribai, līdz Dievs viņu uzmodina no grēka nāves, apgaismo un atjauno viņu.

Tiesa, atgriešanās nenotiek, pirms sirds iekšēji nav pilnīgi mainījusies; jo grēcinieks piedzīvo sirdsapziņas pārmetumus un ar Svētā Gara darbības palīdzību tic Evaņģēlijam, kuru līdz šim, būdams neticīgs, viņš noraidīja. Taču nedz bauslības sekas viņa sirdī, nedz ticību Evaņģēlija solījumiem nav izraisījuši viņa paša centieni, jo gan attiecībā uz bauslību, gan attiecībā uz Evaņģēliju viņš ir pilnīgi pasīvs un vienīgi pacieš, “ka Dievs viņā darbojas”.

Pats cilvēks pēc savām dabiskajām spējām nevar nekādi sekmēt savu atgriešanos un [..] atgriešanās nevis vienīgi daļēji, bet gan visā kopumā vienīgi Svētā Gara darbība, dāvana, velte un veikums, kas tiek panākts un izraisīts Viņa varenajā spēkā, ar Viņa vārda palīdzību.

Ar šiem skaidrajiem un nepārprotamajiem vārdiem Konkordijas formula aizstāv dievišķo monergismu, oponējot sinergismam. Tās mācība ir šāda: “Atgriešanās ir vienīgi Svētā Gara darbs, kas notiek ar Dieva vārda starpniecību.”*

Uz apvainojumiem, ka mūsu ticības apliecības pārlieku uzsver šīs mācības nopietnību, mēs atbildam, ka Konkordijas formulas sarakstītāji bija pilnīgi pārliecināti, ka sinergisma ieviešana luteriskajā baznīcā pilnīgi iznīcinātu reformācijas ielikto pamatu un novestu attīrīto Baznīcu atpakaļ pie pelagiānisma, katoļu baznīcas fundamentālās kļūdas. Sinergiska luteriskā baznīca pēc viņu uzskatiem nevarētu mācīt par pestīšanu vienīgi no žēlastības visā tās bibliskajā patiesībā un skaidrībā. Tādējādi, atvairot sinergistu uzbrukumus, viņi vērsās pret ienaidniekiem, kuri “bija ķērušies pie kristietības rīkles.”**

** – skat. Lutera vārdus Erasmam: “Tu viens un vienīgais esi redzējis lietu būtību un esi pieķēries pie pašas rīkles.” Arī Dr. F. Bentes izteikums: “Ja lielajā diskusijā par žēlastību un brīvo gribu būtu uzvarējis sinergisms, tad tīrais luterisms būtu ticis nožņaugts.”