Atjaunošanās caur atgriešanos

Pazīmes patiesas un neīstas baznīcas atšķiršanai un līdz ar to arī baznīcas robežu noteikšanai ir vārds un sakraments, kas ir, kā redzējām, nevien zīmes uzlūkošanai, tās ir zīmes darbības īstenojumam. Bez vārda un sakramenta baznīca nevar būt baznīca. Bez tiem nav arī ticības, kādu to rada Svētais Gars. Bet tas arī nozīmē, ka baznīca, tātad, ne tikai atklājas apcerošā vērtējumā, bet gan, ka piederība pie patiesas baznīcas katram atsevišķajam tās loceklim saistīta ar šo žēlastības līdzekļu lietošanu. To bieži vien piemirst, kad daudz un aktīvi diskutē par baznīcas nepieciešamo atjaunošanu, par draudzes izveides metodēm, par dvēseļkopšanas programmām, apmeklējumu dienestu un dažādiem sarīkojumiem, kamēr šie patiesas celsmes garīgie pamati pilnīgi tiek atstāti novārtā. Un tad arī notiek tas, ka baznīca vēl tikai veido tēmu sarunām par baznīcu, par to, kas ar to saistīts, kamēr tas, kas veido baznīcas būtību, gandrīz vairs netiek skarts. Tādēļ ar visu nopietnību jāatgādina: atjaunošanās nenotiek ar progresu, kurš orientējas pēc laika gaitas, bet gan ar atjaunošanos, ko veic Svētais Gars. Bet kur trūkst vārda un sakramenta, tur baznīca atmirst, tur ticība nevar augt ‑ par spīti visām iespējamajām aktivitātēm.

Pārbaudošais jautājums adresēts ne vien draudzes kalpotājiem, tas ietver katru atsevišķo draudzes locekli. Vārds ne vien tīri jāsludina, bet arī jāuzklausa; sakramenti ne vien pareizi jāizdala, bet tie arī pareizi jāsaņem; grēks pēc Dieva vārda jāatzīst, jānožēlo, jāizsūdz un jānotiek tā piedošanai ‑ gan Dieva priekšā, gan savstarpēji. Ir svarīgi mājās, ģimenēs lasīt Svētos Rakstus, pēc katehismiem mācīt un mācīties ticības pamatus un ‑ to visu aptverot, papildinot un nostiprinot – ir svarīgi, lai katrs draudzes loceklis būtu ietverts lūgšanas kopībā. Jo bez lūgšanas nav arī sadraudzības ar Dievu; lūgšanas trūkums ir zīme, ka Dieva Gara iedarbība ir zudusi un sadraudzība ar Dievu vairs nepastāv.

Tāpēc tā ir slikta zīme, ja tas viss pilnīgi vai daļēji tiek atstāts novārtā, ja uz to vairs neiedrošina un nepamudina, kā tas tagad dažkārt notiek, tāpēc ka pastāv uzskats, ka no mūsdienu cilvēka kaut ko tādu vairs nevar sagaidīt un prasīt. Taču tad tas ir ne vien agrāko laiku dievbijīgu paražu zaudējums, bet tas ir garīgs trūkums, zīme, ka trūkst Gara ‑ tur, kur tiek ignorēti līdzekļi, ar kuriem Viņš darbojas un tiek saņemts. Par baznīcu kā institūciju var sacīt daudz ko, no tās daudz ko var prasīt un daudz ko tai novēlēt. Taču tieši šajā punktā izšķiras jautājums par patieso baznīcu, un tas bez izņēmuma attiecas uz katru atsevišķo draudzes locekli. Bet, tieši pamatojoties uz to, tad arī ir jāpārbauda, kas ir ieņēmis šo līdzekļu vietu, un ar kādiem iejūsmināšanas “piedāvājumiem” tad tiek aizstātas un nomāktas Gara dāvanas un līdzekļi.

Pārdomas par to, “kad baznīca pārstāj būt baznīca”, bija aizsākušās ar 1934. gada Bārmenas apliecinošo sinodi, ar kuru ir norisinājusies patiesas un neīstas baznīcas nošķiršana baznīcā. Šīs sinodes “Teoloģiskais paziņojums” ir plaši pazīstams, it īpaši tad, ja to aplūko saistībā ar valsts un baznīcas attiecību jautājumu. Turpretī pilnīgi tiek piemirsts tas, ko šī sinode ir paveikusi ar sava lēmuma tiešajām sekām draudzes atgriešanās un atjaunošanās labā. Pirmkārt, tā ir publicējusi “Paziņojumu par Vācijas Evaņģēliskās baznīcas apliecinošās sinodes tiesisko situāciju”, kurā ir skaidri parādīts, ka kristīgās baznīcas pamatojumi Rakstos un Apliecībās un baznīcas tiesiskā kārtība un vadība nešķirami saderas kopā. “Baznīcā nav iespējama ārējās kārtības atdalīšana no Apliecības.” Nav, tātad, arī iespējams baznīcu vērtēt tikai pēc tās tiesību un sociālā veidola, jo tad tā faktiski būtu nošķirta no tā, kas baznīcu dara par baznīcu. Taču tāds kārdinājums atkal un atkal parādās, un tas notiek ne tikai politisku vajāšanu un spaidu apstākļos, bet arī to spaidu dēļ, kas rodas, cenšoties ņemt vērā sabiedriskās un ekonomiskās vajadzības.

Trešais tēmu loks darba kārtībā bija “Paziņojums par apliecinošās sinodes praktisko darbību”. Kur tiek saskatīta atšķirība starp patieso un neīsto baznīcu un notiek nošķiršanās, tur tas var notikt tikai atjaunojoties, kad baznīcā notiek atgriešanās. Tāpēc šajā paziņojumā teikts:

“Ja Vācijas evaņģēliskās baznīcas sinode pārņem vācu evaņģēliskās kristietības vadību, tad tā reizē uzņemas lielu atbildību par jaunajām dāvanām un spēkiem, ko Dievs dāvājis evaņģēliskajai kristietībai.”

Paziņojums par praktisko darbību tādēļ sastāv no trīs daļām, un tās attiecas, pirmkārt, uz “kalpošanu priesteru kārtas garīgai atjaunošanai”, otrkārt, uz “apliecinošās draudzes izveidi”, kā arī uz “apliecinošās draudzes sūtību”. Konkrētie īsie teksti ir kļuvuši par pamatojumu tālākām vadlīnijām praktiskai īstenošanai. Šodien dominējošo interešu dēļ ‑ par politiskajiem strīdiem Trešā reiha laikā ‑ acīmredzot ir pilnīgi piemirsts tas, ka līdz 1944. gadam apliecinošās sinodes nepārtrauktā secībā šādā veidā ir nodarbojušās ar draudzes izveidi, lietojot vārdu un sakramentu. Ir iespaidīgi tas, ar kādu skaidrību, pamatojoties Dieva vārdā, ir sniegtas mācības, kurās nekādā ziņā nav sniegtas atbildes tikai uz aktuālajiem laicīgajiem jautājumiem, bet gan Dieva vārdam tiek pakļauta sirdsapziņa.

Ilustrācijai daži piemēri, sākot ar 1934.gada sinodi. Pēc sinodes uzskata garīgajai atjaunotnei jāsākas mācītājos, jo ‑ un tālāk citēsim:

“Ja mācītājam Dieva viņam dotie jaunie uzdevumi draudzes celsmē jāveic Dieva vārda garā, tad viņam nepieciešama pastāvīga Svētā Gara audzināšana un vadība.”

Baznīcas garīgo atjaunotni, tātad, nesāk mācītājs, cenšoties izpildīt daudzās aizvien jaunās prasības ‑ kādam viņam jābūt un kas viņam jādara, tā sākas pašā mācītājā un attiecas uz to, kas balsta viņu, viņam pildot uzdevumu. Vienreiz vajadzētu to saklausīt un arī skaļi pasacīt ‑ pret baznīcas aprindās plaši izplatīto pļāpīgo žēlošanos par tik daudzajiem trūkumiem un nebūšanām mācītāju vidū. Garīgajā atjaunotnē runa nav tikai par simptomiem, bet gan par nesošo pamatu, bez kura kaut kāda simptomu izmaiņa nav sasniedzama. Sinodes lēmumā par to tālāk sacīts:

“Mums mūsu baznīcās vajadzīgi vīri, kas veic pamudināšanas un mierināšanas amatu, kam šad un tad dodams arī brīvs laiks, lai tie dažādos apvidos varētu brāļus pamudināt un stiprināt, it īpaši vientuļniekus.”

Katrā ziņā notiek pietiekami daudz pasākumu mācītāju izglītošanai un tālākizglītošanai. Atsevišķos gadījumos ‑ un bieži vien pārāk vēlu ‑ tiek piemēroti arī aizrādījumi, nopēlumi. Tas diemžēl dažkārt izraisa nepatīkamas izskaidrošanās sabiedrībā. Bet kur ir rodami īsti, pašsaprotami un regulāri pamudinājumi un mierinājumi tiem, kuru amats ir pamudināt un mierināt?

Jāņa evaņģēlijā Svēto Garu apzīmē ar vārdu paraklēts. Jēdzienu “parakletos” resp. “parakalein”, ko grieķu valodā izsaka ar vienu vārdu, mums jātulko ar trim vārdiem: pamudināt, mierināt un palīdzēt. Tas palīdz izprast, ka pamudināšana, mierināšana un palīdzēšana ir nešķirami saistītas garīgās atjaunotnes darbā, ko veic Svētais Gars. Viena no tām nevar un nedrīkst pastāvēt bez pārējām. Jo to visu kopā ietver Dieva vārds, kas mūs ar pavēli/bausli “tev būs” vai “tev nebūs” pamudina, brīdina un aicina atgriezties un kas mūs ar evaņģēliju, proti, ar piedošanas apsolījumu mierina, norādot uz Kristus darbu, ko Viņš veicis mūsu labā. Bet kur pietrūkst evaņģēlija un kur netiek sniegti sakramenti cilvēka atjaunošanai un atgriešanai, tur bauslis top par spaidu līdzekli un pamudinājums pārtop par tukšu moralizēšanu, pret ko cilvēki vai nu protestē, vai arī to ignorē ‑ ar pamatojumu, ka tas vairs neatbilst mūsu laika priekšstatiem un prasībām. Un otrādi, kur trūkst baušļa ar tā nemainīgo Rakstu liecības skaidrību, tur evaņģēlijs izvirst par pašapmierinājuma sasniegšanas līdzekli, kam nav vairs nekāda sakara ar izglābšanu no Dieva tiesas caur Kristu, tur tas kalpo vairs tikai mierīgas, komfortablas dzīves nodrošināšanai šajā pasaulē.

Šāda skaidra izpratne par Dieva baušļu nemainīgumu un žēlastības pilno, iepriecinošo un atsvabinošo evaņģēlija dāvanu raksturīga daudziem skaidriem norādījumiem, kas nāca no apliecinošās baznīcas un bija adresēti mācītājiem tajā grūtajā laikā. Tā kādā 1941.gada dokumentā “Senprūšu savienības apliecinošās baznīcas brālīgas disciplīnas kārtība amatu pildītājiem (mācītājiem un vecākajiem)” sacīts:

“Brālīga mīlestība, kas izpaužas kristīgajā disciplīnā, nav tas pats kas vārgulīga iecietība. Kristīgā baznīca zina sava Kunga vārdus pret tiem, kas rada nebūšanas. Tādēļ tai Dieva un draudzes dēļ jāstājas pretī šādām nebūšanām ar svētu noteiktību, un tā arī nedrīkst kautrēties atcelt kādu no uzticētā amata, ja tas netiek pareizi pildīts ‑ un arī tad, ja šajā amatā balstītos pasaulīgā eksistence. Jo amats ir draudzes dēļ, nevis draudze amata dēļ. Kristīga mīlestība ir vienmēr gatava piedot, bet tā izjūt arī atbildību par to, lai Jēzus Kristus vārds pasaules priekšā tiktu turēts godā.”

Mācītāju sievas un līdz ar to viņu ģimenes ‑ kā tas sacīts tālāk Bārmenas paziņojumā ‑ jāiesaista pamudināšanā un mierināšanā. Mēs nezinām, kā ticības apliecināšana bieži vien var tikt pārbaudīta vispirms tieši visciešākajā ģimenes lokā, ja bērni, vai varbūt arī laulības partneris, iet citus ceļus. Tas izpaužas tādējādi, ka ģimenē kautrējas lūgt, slavēt Dievu, uzklausīt Viņa vārdus, piedalīties dievkalpojumā. Sekas šādam ticības pārbaudījumam neizbēgami ir tādas, ka trūkst pamatojumu un līdzekļu, kas varētu stiprināt un balstīt ticību. Vai vispār iespējams runāt par kristīgu ģimeni, ja trūkst šo pamatu un, piemēram, regulāri nenotiek galda lūgšanas? Šeit sākas apdraudējums tam, ka baznīca pārstāj būt baznīca. Tas attiecināms ne vien uz mācītāja amatu un ģimeni, bet arī uz ikvienu ģimeni kristīgajā draudzē. Un viegli pamanāms, ka šajā vietā meklējams cēlonis krīzēm, kuras mēs tik bieži novērojam un par kurām žēlojamies ‑ tāpēc ka balstošais, saistošais un svētību nesošais pamats visai draudzei kopumā zaudēts jau ģimenes kopā. Šajā vietā garīga atjaunošanās, kad notiek pamudināšana un mierināšana, ir nepieciešama un noderīga.

Tā līdz ar mācītājiem tiek tieši uzrunāta draudze. Bārmenas sinodes lēmumā sacīts:

“Draudzēm atkal jāsaprot, ka svētdienas dievkalpojums atrodas draudžu dzīves centrā. Svētdienas svētīšana draudzēm jāpiekodina ar vislielāko nopietnību. Pie draudžu struktūras pieder sakramentu pārvaldīšana, kuras nozīme draudzēm atklājama no jauna. Iesvētāmo jauniešu pulcēšana, mācīšana (Kristus mācība), Bībeles stundas un dvēseļu kopšana bez visa pārējā kalpo nepieciešamajai ikviena pilnīgākai iepazīstināšanai ar Bībeli.”

No šī sinodes lēmuma cēlušies vairāki palīglīdzekļi, priekšraksti kristīgajai dzīvei, no kuriem lielais vairums diemžēl ir pilnīgi piemirsts. Tā turpmākajos gados ir radušies pirmie baznīcas ieteiktie dzīves kārtības nosacījumi, kas daļēji pārstrādātā formā dažās zemju baznīcās vēl saglabājušies, taču to lielākā daļa ir aizmirsta un netiek pielietota. Tie ir palīglīdzekļi, kas sakārtoti tematiskās grupās ‑ kristība, iesvētība, vakarēdiens, laulība un apbedīšana. Vēl piemināma Oskara Hammelsbeka un Otto Dibeliusa mazā “Baznīcas grāmatiņa”, ko vēl bija iespējams publicēt 1941.gada janvārī. Šī Baznīcas grāmatiņa nav nekas cits kā pamācība dzīvošanai no kristības ar lakoniskiem norādījumiem par dzīvi mājā un ģimenē. 11.nodaļai ir virsraksts “Par dzīvošanu, ievērojot vārdu”, un par to tad sacīts:

“Kristietis vada savu dzīvi, ņemot vērā Dieva vārdu. Tā ir viņa bagātība, ka viņš to drīkst”.

Seko ierosinājumi Svēto Rakstu lasīšanai un tai sekojošajām lūgšanām. Tiek atgādināta ikdienas Bībeles lasīšana un iegaumējami Bībeles izteikumi, kas paturami prātā kā “gaišums uz ceļiem” (Ps.119:105). Un bez tam tur vēl sacīts:

“Kristīgā namā laikā, kas pēc iespējas piemērots visiem, saime sapulcējas kopējam svētbrīdim. Tādu ikdienas dievkalpojumu tā ir parādā savam Kungam un Skolotājam.”

Tālāk tiek atgādināta katehisma nozīme:

“Īsts evaņģēlisks kristietis savu katehismu zinās no galvas, un pieredzēs to, ka tā vārdi, kas viņam vienmēr būs prātā, dažā labā stundā noderēs par palīgu un padomu.”

Baznīcas dziesmai ir jābūt sava vieta ne tikai draudzes dievkalpojumā, “bet arī kristīgas saimes dzīvē”.

“Un tur, kur dziedāšana nav iespējama, tur vārdiem jo ciešāk jābūt atmiņā, lai tie kristieti rosinātu teikt un slavēt Dieva lielo žēlastību.”

Tas un vēl cits kas par kristīgu dzīves veidu tika atgādināts toreiz ‑ laikā, kad kristīgo draudžu un arī kristīgās ģimenes dzīves sabrukumā kļuva redzamas pamatu un virzienu trūkuma liktenīgās sekas. Par problēmām nediskutēja, bet gan notika cenšanās vest atpakaļ pie pareiziem pamatiem. Tā ir atjaunošanās atgriežoties.

Svētīgā skaidrība parādās arī tur, kur apliecinošās sinodes draudzēm atgādina Dieva bauslības nesatricināmo spēkā esamību, un arī tieši tur, kur valdošie uzskati tās pārkāpšanu nevien pieprasa, bet zināmos apstākļos pat leģitimē. Senprūšu savienības pēdējā apliecinošā sinode, kas 1943.gada 16. un 17.oktobrī bija sapulcējusies kā pavisam mazs, sašķelts kopums, toreiz aplūkoja problēmas, kas saistītas ar piekto bausli “Tev nebūs nokaut”. Tika iztirzāta, starp citu, ne pirmoreiz, bezvērtīgas dzīvības iznīcināšana jeb, kā toreiz mēdza teikt “iznīdēšana”. Tas attiecās uz garīgi slimo, ebreju un noteiktu kriminālnoziedznieku grupu nonāvēšanu, izpildot oficiālu pavēli. Tiek modināta cilvēku sirdsapziņa, tiek piekodināts nostāties pret dažāda veida bailēm un notrulināšanos:

“Piektais bauslis joprojām ir spēkā. Kristīga sirdsapziņa to nedrīkst nesadzirdēt. Nekad kristietim nebūs prieka par asinsizliešanu. Tautu dzīšana karā viņam ir pretīga. Viņš dziļi pārdzīvo briesmīgās blakus parādības. Pie nonāvēšanas pieder arī netiešs nonāvēšanas veids, kad tuvākajam tiek atņemta dzīves telpa, tā ka viņam nav vairs iespējams ilgi dzīvot, vai arī pamet viņu neglābjamai bojāejai. Pret Dieva gribu rīkojas arī tas, kas iznīcina dīgstošu dzīvību. Pie nonāvēšanas pieder tuvākā garīga ievainošana ar vārdu un izzobošanu, pieder jebkura veida nozākāšana un viņa personas pazemošana..”

Valstij tāpat tiek atgādināts arī piektais bauslis:

“Izņemot noziedznieka un ienaidnieka nonāvēšanu karā, valstij nav dodams zobens, nav pieļaujama rīkošanās ar to. Bet to, ko tā tomēr tādu dara, tā dara patvaļīgi sev par postu. Ja tiek atņemta dzīvība citu ‑ ne nosaukto ‑ motīvu dēļ, tad tiek grauta ļaužu uzticēšanās vienam pret otru, un ar to tiek sapostīta tautas kopība. Dieva kārtība nepazīst tādus jēdzienus kā ‘iznīdēt’, ‘likvidēt’ un ‘nevērtīga dzīvība’. Cilvēku iznīcināšana tikai tādēļ, ka tie ir kāda noziedznieka tuvinieki, ka tie ir veci vai garīgi slimi, vai pieder kādai citai rasei ‑ tā nav zobena pielietošana tam nolūkam, kādam to Dievs devis priekšniecībai.”

1943. gada Lielajā lūdzamajā dienā tiek tieši pausts brīdinājums draudzēm:

“Posts mums un mūsu tautai, ja Dieva radītā dzīvība tiek vērtēta kā pārāk niecīga, un cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tiek novērtēts tikai pēc tā noderīguma. Ja tiek attaisnota tādu cilvēku nonāvēšana, kas tiek uzskatīti par dzīvošanai mazvērtīgiem vai ir piederīgi citai rasei , kad izplatās naids un nežēlība. Jo Dievs saka: “Tev nebūs nokaut.””

Šādi atgādinoši un mierinoši vārdi rodami arī saistībā ar sestā baušļa tēmu loku un ņemot vērā laulības sabrukumu, kas īpaši izplatās kara laika apstākļos Vēl 1944. gada maijā Senprūšu savienības Evaņģēliskās baznīcas brāļu padome publicēja apkārtrakstu draudzes mācītājiem. Tajā pasacīts tas, kas bez jebkādām izmaiņām būtu sakāms arī šodien:

“Jūs visi zināt, ka uzskati par laulību pēdējos gadu desmitos tapuši aizvien vaļīgāki. Ir tā, it kā pasaule sliektos atpakaļ pie seno grieķu un romiešu laulības jēdzieniem, kādi tie ir bijuši pirms kristietības. Laulības šķiršanu skaits top aizvien lielāks, tas šodien Vācijā ir divreiz lielāks nekā pirms pirmā pasaules kara. Pirmslaulību un ārpuslaulību dzimumsakari tiek uzskatīti kā kaut kas pats par sevi saprotams. Un runāts tiek pat par vienlaulības likvidāciju. Katram, kas zina Dieva baušļus un kam ir mīļa viņa tauta, ir jābūt dziļi satrauktam. – Šādi uzskati ir pat uzticīgiem kristīgās draudzes locekļiem. Un mēs esam pieredzējuši to, ka pat amata brāļiem daudzkārt trūkst drošas pārliecības spriedumos par šīm lietām, kuru ievērošana taču ir pilnīgi obligāta ‑ gan pašu laulības dzīvē, gan dvēseļkopšanas padomdošanā draudžu locekļiem, kas nonākuši grūtībās un kārdināšanās.”

Tā laika grūtību un posta izpausmes tiek saskatītas visā skaidrībā, bet tikpat skaidri tiek arī atgādināts, ka kāda draudze vai tauta nevar sevi patvaļīgi nolikt pāri Dieva bauslībai. Tā arī šeit atgādinājums un mierinājums garīgās atjaunošanas nozīmē ir viens ar otru saistīti, nepieļaujot to, ka viens izslēgtu otru. Bet tikpat skaidri tad var arī sacīt: Baznīca principā nevar

“to, kas pārkāpis laulību, atstāt baznīcas amatā, lai arī kāda veida amats tas būtu. Tai arī jāprasa no mācītāja, kas licis šķirt savu laulību, lai tas atsakās no sava amata, lai cik rūgti tas arī nenāktos. Šķirtenis nedrīkstētu arī būt vecākais vai sinodālis.. Cilvēcīga līdzjūtība gadījumos ar amata pildītājiem un viņu ģimenēm nedrīkst būt par iemeslu tam, ka zūd uzticēšanās sludināšanai..”

Jau citētajā 1943. gada paziņojuma tekstā par to sacīts:

“Posts mums un mūsu tautai, ja laulību, ko Dievs dibinājis un Kristus pasludinājis par nešķiramu, cilvēki savā patvaļā šķir un ja Dieva vārdi ‘augļojieties un vairojieties’ tiek atšķirti no svētās laulības kārtības, un ja disciplīna un šķīstība tiek nosaukta par svētulības izpaudumu. Jo Dievs saka: ‘Tev nebūs laulību pārkāpt.’ “