Atjaunoti ģimenei un mūžībai

“…novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” [Kol.3:9-10]

Kad cilvēks no neticīga kļuvis ticīgs, viņš parasti jautā pēc padoma tālākai dzīvei: “Esmu kļuvis ticīgs, ko man darīt tālāk? Kā man turpmāk būtu jādzīvo? Kas īpašs man tagad būtu jādara?” Viņš grib zināt, kurp un kā viņam doties tālāk savā ticības ceļā.

Acīmredzot tā tas ir bijis vienmēr, jo arī apustulis Pāvils pēc pamācības svarīgākajos ticības jautājumos tūdaļ pāriet pie nopietnas pamācības par kristīgu dzīvi. Pēc vispārīga pamudinājuma dzīvot atjaunotā dzīvē un cilvēku netikumu un tikumu uzskaitījuma, apustulis arī pamāca kristiešus, kā cīņai ar netikumiem jāparādās viņu kristīgajā dzīvē un kā tajā jāīstenojas likumiem.

Zīmīgi, ka gandrīz visās savās vēstulēs viņš īpašu vērību pievērš ģimenei un laulībai. Pats dzīvodams bezlaulībā, apustulis ļoti labi zina, cik liela nozīme katra cilvēka dzīvē ir ģimenei. Viņš mudina pirmām kārtām sakārtot šīs lietas, un, ja kāds ticīgais ģimenes lietās neparāda centību un degsmi, tad apustulis vēršas pret tādu ar bardzību: “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” [1.Tim.5:8].

Šīm Ģimenes dienas pārdomām par moto ņemti vārdi no Vēstules kolosiešiem: “..novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” Tajos izteikts aicinājums caur Kristu iemantotajā jaunajā dzīvē atgriezties pie paša pirmsākuma, kad Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Tas skan tā, it kā apustulis sacītu: “Jūsu līdzšinējais ceļš nav bijis pareizs, jums jāiet atpakaļ uz to vietu, kur visu cilvēku dzīve, arī jūsējā, kļuva aplama un grēcīga, un jāsāk no jauna.”

Bet visu cilvēku dzīve kļuva aplama un grēcīga jau pašā sākumā – tūdaļ pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas, un paši pirmie grēka augļi parādījās tieši cilvēka un viņa sievas attiecībās. Sieva no apjūsmotās un vīra sirdij un miesai tuvās (“Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!” [1.Moz.2:23]) kļuva tam par tādu kā Dieva uztieptu svešinieci (“Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani..” [1.Moz.3:12]). Šāda pārmaiņa notika ar vīra sirdi.

Labāk neklājās arī sievai: vienreiz nepaklausīdama vīram, kas bija viņai atklājis Dieva aizliegumu, tā audžu audzēs turpina kārot pēc valdnieces stāvokļa pār savu vīru (“.. tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi” [1.Moz.3:16]).

Atjaunotajam cilvēkam – jaunajam Ādamam un jaunajai Ievai -, kas, atjaunoti atziņā pēc sava Radītāja tēla, mācās dzīvot jaunu dzīvi (novilkt veco cilvēku un viņa darbus un apģērbt jauno cilvēku), apustulis vēstules turpinājumā atklāj šīs dzīves pamatus. Tie ir ļoti vienkārši un reizē vareni un nesatricināmi. Visu cilvēku laimīgai ģimenes dzīvei visos laikos sniegta pavisam vienkārša un īsa recepte: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas Tā Kunga draudzē. Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām. Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam. Tevi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.” [Kol.3:18-21]

Apustulis kristīgās sievas it kā ved atpakaļ uz Ēdeni, kur pirmā Ieva kļuva pārgudra un nepaklausīga, un saka: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas Tā Kunga draudzē.” Tā no pirmās Ievas mantotajai slimībai ir jātop dziedinātai caur paklausību un Dieva vārda spēku, lai sieva atkal varētu pārtapt par prieku savam vīram.

Tāpat viņš ved atpakaļ līdz pat grēkā krišanas vietai vīrus, lai tic no jauna tur var atrast to, ko pirmais Ādams pazaudējis. Pāvils saka kristīgajiem vīriem: “Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām!” Tādējādi plaisa, ko Ādama un Ievas starpā iedzina grēks, sāk izzust, un vīrs, Kristus mīlestības ugunī pārkausēts par jaunu radījumu, atkal var apzināties savu sievu par miesu no savas miesas un kaulu no sava kaula, kurai patiesā mīlestībā pieķerties.

Tāpat apustulis vienkāršiem vārdiem ved uz jaunu sākumu arī visu pārējo saimi, katru saskaņā ar savu kārtu un aicinājumu: tēvus, mātes, bērns, kalpus, kungus… Šie vārdi ir labāki padomdevēji nekā visas ģimenes psihologu konsultācijas kopā, nekā gudru un augsti mācītu vīru un sievu sarakstītās biezās grāmatas par savstarpējām attiecībām, laulību, ģimeni un audzināšanu, labāki padomdevēji nekā pieredzējušu vīru un sievu viedie padomi. Katrā ziņā, pastāvīgi klausoties šajos vārdos un paklausot šiem vārdiem, var gūt labākus rezultātus.

Kāpēc tā? – Tam ir vismaz divi iemesli.

Pirmais iemesls ir atšķirīgais dzīves pamats ticīgajam, kam sacīti šie vienkāršie un īsie Dieva vārdi, un neticīgajam, kas meklē palīdzību pie gudrajiem un pieredzējušajiem runātājiem un rakstītājiem. Ticīgajiem ir labs un drošs pamats – Kristus krusta uzvara, Viņa nāves un augšāmcelšanās spēks. Uz šī pilnīgā pamata visas labās lietas labi iesakņojas, aug un nes bagātīgus augļus, un dzīves nams, kas pēc Dieva baušļiem uz šī pamata celts, ir stiprs un nesatricināms. Savukārt neticīgajiem un bezdievīgajiem ir tikai grēka samaitātas dabas un dzīves pamats, uz kura pat vislabākās un vispareizākās lietas nonīkst un paliek neauglīgas, – viņu celtais dzīves nams grimst kā purvā un brūk.

Otrais iemesls, kāpēc šie īsie vārdi ir tik spēkpilni, bet daudzās grāmatas un viedie padomi visbiežāk izrādās nespēcīgi, ir atšķirīgie avoti, no kurienes padomi nāk. Īsie apustuļa vārdi nāk no Dieva, bet Dievam nav jārunā gari, lai Viņa pavēles tiktu izpildītas. Radītājam nebija gari jāstāsta vai jāapvārdo zeme, lai tā izdotu augus un dzīvniekus, Viņš tikai sacīja: “Lai zeme izdod..!” (1. Moz. 1:11, 24) – un tapa viss, ko mēs šodien redzam. Tāpat arī Kristum vētras laikā uz jūras nebija gari jārunā, bet pietika iesaukties: “Klusu, mierā!”, lai vētra tūdaļ rimtos un jūra kļūtu rāma un gluda kā spogulis (Mk.4:39). Tāpat, lai mēs varētu uzsākt jaunu dzīvi, Kristus mums sacīja: “Tavi grēki tev piedoti!” Tā mēs redzam, ka Dievs ar savu radību nerunā gari, bet spēkpilni. Turpretī bezdievīgā pasaule gluži vai slīkst savu gudro vārdu plūdos, kuri nevienam nevar palīdzēt, jo tie ir grēcīgu cilvēku vārdi, kas gan ir stipri uz ļaunu, bet nespēcīgi uz labu.

Tāpēc mums nevajag šaubīties par šo īso un ārēji necilo Dieva vārdu darbīgo spēku, jo ar tiem Radītājs mūs atjauno atziņā pēc Sava tēla un līdzības svētumā un taisnībā kā vīrus un sievas, vecākus un bērnus, priekšniekus un padotos; citiem vārdiem sakot – visu ģimeni un saimi kopā. Tā Viņš dziedina, svētī un stiprina grēka plosīto laulību un ģimeni, lai mēs visi – vīri, sievas, tēvi, mātes, bērni – varam augt Dievam par godu kā Viņa saime, ļaudis, ko Viņa roka gana. Āmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes]