Atkarības problēma

Nepareizi būtu sacīt, ka jebkura atkarība kā tāda pati par sevi ir slikta. Piemēram, bērni ir atkarīgi no saviem vecākiem, un tas ir labi; pieaugušie ir atkarīgi, teiksim, no sava dzimuma, un arī tas nav slikti; savā dzīvē mēs esam atkarīgi no citu cilvēku godīguma, uzticības un mīlestības, un tā tam ir jābūt; mēs visi esam atkarīgi no pārtikas, ūdens, gaisa un, protams, no Dieva, un Viņa likumiem, un arī tā tam ir jābūt.

Tomēr cilvēks var būt arī atkarīgs no alkohola, narkotikām, azartspēlēm un tamlīdzīgām lietām. Šāda veida atkarība parasti netiek uzskatīta par labu, mēdz sacīt, ka tā ir slikta, ļauna un ka no tās ir jāatbrīvojas. Tomēr šķiet, ka šāda attieksme ir pārejoša. Tā kā mēs dzīvojam postmodernā sabiedrībā, kur visas vērtības ir relatīvas, tad apgalvojumiem, ka viena atkarība ir laba, bet otra slikta, praktiski nav nekādas jēgas. Agrāk vai vēlāk visu nāksies atstāt katra cilvēka privātas izvēles ziņā. Pašreizējām filozofiskajām tendencēm turpinoties, ar laiku mums vajadzētu pilnībā aizmirst vārdus labs un slikts, tā vietā runājot tikai par to, kas ir patīkams. Ja kādam patīkamāk šķitīs relaksēties ar alkohola palīdzību, lūdzu. Turpretī kāds cits alkoholu varbūt panes slikti. Un kurš gan viņam varēs liegt aizmiršanos no ikdienas rūpēm ar marihuānas vai hašiša palīdzību? Kam gan uz to būs morālas tiesības? Līdz ar to ne par vienu atkarību mēs vairs nerunāsim kā par sabiedrisku problēmu. Tas, kādā veidā cilvēks sevi apdullinās, pilnā mērā būs kļuvis par katra cilvēka privāto lietu.

Mūsdienu pasaules uzskats ir atmetis ne tikai ticību Dievam, bet arī saprātam. Postmodernais cilvēks vairs netic tam, ka ir iespējams ar prātu pierādīt, ka mīlestība ir labāka par naidu, uzticība labāka par nodevību, miers labāks par karu un patiesība labāka par meliem. Ar kādām gan morālām tiesībām un kādām metodēm šādi domājošs cilvēks varētu mēģināt pārliecināt kādu citu, ka, teiksim, heroīna lietošana ir ļauna un postoša lieta? Un pat ja viņš to mēģinātu – kurš gan viņam ticētu? To ļoti skaidri apzinājās jau Fjodors Dostojevskis, kas savam varonim Ivanam Brāļos Karamazovos liek sacīt patiesi pravietiskus vārdus: “Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.” Tātad arī lietot narkotikas, tirgoties ar tām, mirt no pārdozēšanas vai vienaldzīgi noskatīties, kā tas notiek ar citiem. Šo mūsdienu sabiedrības problēmu pareizi ir raksturojis mācītājs Juris Rubenis, savā rakstā “Atkarības garīgās saknes” teikdams: “Viens no grūtākajiem jautājumiem, kas pastāv demokrātiskā sabiedrībā, ir – vai cilvēku vajadzībām var būt morālas barjeras? Kas tādas novilks, un kā tās saskaņot ar indivīda tiesībām uz brīvību?” Turpat tālāk viņš secina: “Demokrātija var efektīvi darboties, tikai balstoties stipros vērtību principos, taču tikai tad, ja sabiedrībā valda veselīga izpratne par pamatvērtībām. Tas nozīmē: prast atbildēt uz vecajiem, bet laika gaitā nenovecojušajiem jautājumiem par dzīves jēgu, par cilvēka esību, Dievu.”

Tātad atkarības problēmu sekmīgai risināšanai ir nepieciešama zināma ideoloģiskā bāze – izpratne par to, kas ir labs un slikts. Turklāt šāda izpratne nevar būt subjektīva, bet tai ir jābūt universālai, jāattiecas uz visu cilvēci kopumā. Un šai motivācijai ir jābūt tik stiprai, ka tā spēj sniegt cilvēkam nepieciešamo spēku, lai tas varētu atbrīvoties pat no tāda veida atkarības kā narkomānija. Šāda universāla iekšēja motivācija nav jāizdomā, tā pastāv jau sen – tā ir rakstīta katra cilvēka sirdī, un par to liecina katra cilvēka sirdsapziņa. Problēma ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā, tās sociāli politiskajā un filozofiski intelektuālajā dzīvē tiek darīts gandrīz viss iespējamais, lai šo sirdsapziņas balsi apspiestu un noklusinātu.
Loģiskas sekas tam ir tādas, ka atkarībā nokļuvušos motivēt uz atbrīvošanos no tās ir ārkārtīgi grūti.

Jau dāņu filozofs Sorens Kirkegors norādīja, ka ētiski tikumiska dzīve bez Dieva vienkārši ir smieklīga. Kādēļ gan man nezagt un nemelot, ja nav neviena, kas man par to atlīdzinās vai arī sodīs par pretējo rīcību? Kādēļ gan man nelietot narkotikas, ja tās man palīdz aizmirsties un nedomāt par ikdienu? Kādēļ man vispār kaut kas ir jādara, un kādēļ es kaut ko nedrīkstu darīt? Jā, kādēļ man jābūt veselam un jānodzīvo ilgs mūžs, jāpanes dažādas grūtības un jāmirst sāpēs, bet es nedrīkstu nomirt eiforijā 20 gadu vecumā?

Ja Dieva nav, tad nav arī atbildes uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem.

Te mēs esam gandrīz nonākuši pie atziņas: ja Dieva nebūtu, tad Viņš būtu jāizdomā. Tam es negribētu piekrist. Tas nebūtu godīgi. Turklāt Dievs ir, un mēs kā Viņa radības nevaram bez Viņa iztikt. Jā, mēs varam iztikt bez visa, arī bez narkotikām, azartspēlēm un alkohola, bet mēs nevaram iztikt bez Viņa.

Tieši tādēļ, ka Dievs ir, mūsu dzīvei bez Viņa trūkst dziļākas, paliekošas jēgas. Kādēļ gan mūsdienu jaunieši un pat bērni tik bieži sirgst ar dažādām atkarībām? Vispirms jau tāpēc, ka tiem nav dievbijīgu vecāku, kas, kā Luters saka, bērniem ir Dieva vietā un audzina tos Dievam par godu. Tas notiek arī tāpēc, ka mūsdienu bērni reti uzzina un piedzīvo to, kas ir īsti mīlošs tēvs un māte, tāpat kā to, ka tiem ir mīlošs un visvarens Tēvs Debesīs, kas redz un zina visu un kā priekšā viņi ir atbildīgi.
Viņi nezina, ka viņu dzīvēm ir kāda dziļāka jēga par naudu un miesīgu baudu. Tiklīdz šādi garīgi dezorientēti cilvēki saduras ar dzīves grūtībām, pasaules cietsirdību un ļaunumu, tie, būdami garīgi vāji un viegli ievainojami, meklē aizmiršanos, bēg no nežēlīgās pasaules, taču jau pēc neilga laika kļūst par daļu no tās – tikpat cietsirdīgi un nežēlīgi kā pati šī pasaule.

Kas gan varēs atkausēt viņu leduscietās sirdis? Kas tās būs par programmām un psiholoģiskām metodēm, kuras spēs piešķirt cilvēkam pietiekamu iekšēju pārliecību un motivāciju? Kas būs tas, kurš tās radīs?

Pēdējā gadsimta laikā mēs visi pārāk daudz esam sākuši ticēt psiholoģijas spēkam. Ar tās palīdzību mēs esam centušies par katru cenu panākt sev vēlamo rezultātu. Tomēr cilvēki atkal un atkal ir bijuši spiesti atzīt, ka ļaunums ir metafizisks un psiholoģija tā priekšā ir bezspēcīga. Turklāt parasti bez ievērības palicis arī tas, ka jebkura cilvēku pašradīta universāla motivācija ir iluzora.

Jau Frīdrihs Nīče, kritizējot Kārli Marksu un viņa piekritējus, norādīja, ka ir absurdi noliegt Dieva esamību, bet dzīvot tā it kā Viņš būtu. Proti, ja Dieva nav, tad arī pasaulei un cilvēka dzīvei nav nekādas vispārējas vērtības un jēgas. Kādēļ gan visiem cilvēkiem vajadzētu dzīvot ilgi, būt veseliem, sasniegt labklājību un augstu dzīves līmeni, ja to visu reiz nāksies zaudēt, bet cita iemesla, kādēļ mēs dzīvojam, mēs īsti nezinām?

Ja dzīve ir bezjēdzīga, tad, Salamana vārdiem runājot, laimīgs ir tas, kas nav vēl dzimis, vai varbūt varētu arī sacīt – tas, kas spēj aizmirsties, kaut vai narkotiku un alkohola iespaidā, un nedomāt par dzīvi un tās jēgu.
Ja dzīve ir bezjēdzīga, tad pilnīgi legālas ir arī ikviena cilvēka tiesības izvēlēties jebkuru atkarību, jebkuru aizmiršanās veidu – jo kādēļ gan cilvēks nedrīkstētu nomirt jauns un it kā pat laimīgs? Vai tas pat nebūtu skaisti? Mēs taču jau protam tik daiļrunīgi runāt par “skaisto nāvi” – eitanāziju!
Ja dzīve ir bezjēdzīga, ja nav vispārēji saistošu Dieva likumu, tad ikvienam ir jārespektē cita indivīda, arī atkarīgā cilvēka, izvēle. Jā, ja Dieva nav, tad viss ir tikpat atļauts, cik bezjēdzīgs. Šo tik vienkāršo lietu apzināšanās varētu būt pirmais solis pretī atkarības jautājuma būtības izpratnei. Un šķiet, ka vienu otru reizi cilvēki ir sākuši to jau spert.

Piemēram, laikraksta “Diena” korespondente Tekla Šaitere savas pārdomas par alkoholismu beidz ar jautājumu: “Bet varbūt tas ir Dieva sods par cilvēku grēkiem?”

Jā, tas neapšaubāmi ir Dieva sods par mūsu filozofisko relatīvismu, ārkārtīgo materiālismu un uz baudkāri orientēto dzīves filozofiju. Tāpat kā visās citās lietās arī atkarības jautājumā, cilvēkiem ir jāuzzina patiesība. Vispirms patiesība par sevi, kas jau no bērnības māca nevis piepildīt savas miesas kārības un psiholoģiskās noslieces, bet gan pazīt tās un cīnīties pret tām.
Citiem vārdiem, cilvēkam ir jāuzzina, ka viņš ir grēcīgs.
Tieši šā iemesla dēļ viņš ir šķirts no sava mīlošā Tēva – Dieva. Tieši šī atšķirtība cilvēkā rada dvēseles ciešanas un ilgas pēc zaudētās tuvības svētlaimes, miera un harmonijas.
Cilvēki to bieži skaidri neizprot un nespēj formulēt vārdos, bet no tā ārkārtīgi cieš. Neko nezinādami par Dievu, tie cer piepildīt šīs ilgas, rast zaudēto mieru un svētlaimi neierobežotā seksualitātē, alkohola un narkotiku lietošanā un tamlīdzīgās lietās.
Tas nemitēsies pirms tie uzzinās par savu mīlošo Tēvu – Dievu. Par Debesu Tēvu, kas viņus radījis, lai tie mūžam būtu Viņa klātienē, drošībā un pasargātībā. Par Debesu Tēvu, kas tik ļoti ir mīlējis cilvēci, ka tās glābšanai upurējis pats savu Vienpiedzimušo Dēlu – Jēzu Kristu.

Ticiet man, šī vēsts ir stiprāka ne tikai par atkarību no alkohola, narkotikām un azartspēlēm, bet arī par atkarību no paša velna, elles un nāves.
Tā spēj darīt cilvēku patiesi brīvu no visiem meliem un visām atkarībām, piešķirot viņai dzīvei brīnišķīgu jēgu, dodot viņa sirdij patiesu mieru un prieku.

Un te mēs nonākam pie kāda savāda paradoksa. Kristīgā baznīca mūsdienu sabiedrībā ir vienīgais reālais spēks, kas spēj ideoloģiski stāties pretī briesmīgajam, bet samtaini saldajam reibinošo vielu vilinājumam. Taču kristīgās baznīcas spēks slēpjas Evaņģēlijā un no tā izrietošajā pasaules uzskatā. Diemžēl pati baznīca jau pāris gadsimtus no savas bagātības it kā kaunas. Tā mēģina savu vietu mūsdienu sabiedrībā rast, galvenokārt pierādot sevi kā spējīgu palīdzēt valstij risināt sociāla rakstura problēmas. Tādējādi baznīca pati, to īsti nenojauzdama, labprātīgi kļūst par kaut ko līdzīgu valsts sociālajam departamentam, vienlaikus stipri ierobežojot vai pat zaudējot savu patieso sūtību.
Arī valsts un sabiedrība kopumā nav ieguvēja. Ja baznīca būtu palikusi savu uzdevumu augstumos, ja tā skaidri sludinātu Dieva likumu un Evaņģēliju, tad daudzas sabiedriskas problēmas pazustu pašas no sevis. To vienkārši nebūtu.

Laikā, kad baznīca bija stipra, stiprāka kļuva arī visa sabiedrība. Diemžēl baznīcas sociālās aktivitātes norāda drīzāk uz tās un visas sabiedrības vājumu, nevis spēku. Patiesību sakot, nemaz nav daudz vajadzīgs jauniešiem un bērniem pierādīt, ka atkarība no narkotikām, alkohola un azartspēlēm ir slikta. Viņu pašu prāts un sirdsapziņa liecina par to. Ja šī iekšējā, garīgā motivācija būs, tad cilvēka iekšējā balss pati to brīdinās un pārliecinās daudz sekmīgāk nekā jebkuri apkārtējo draudi vai iebiedēšana. Viss, kas būtu nepieciešams, ir – ar flozofisku relatīvismu sirdsapziņas balsi nenotrulināt un neapklusināt, bet ar Dievatziņu to asināt un spēcināt.

Tādējādi baznīcas galvenais uzdevums cīņā pret visu veidu atkarībām ir nevis tik daudz cīnīties pret sekām, cik norādīt sabiedrībai uz šā posta cēloņiem un palīdzēt tai rast pareizo motivāciju. Savukārt sabiedrībai vajadzētu baznīcas sacītajā nopietni ieklausīties. Pretējā gadījumā tai neatliks nekas cits, kā ķerties pie totalitārām metodēm, lai kaut cik ierobežotu un apkarotu postošās un degradējošās atkarības.