Atklāj Svētā Vakarēdiena dziļāko jēgu

Jau no paša sākuma baznīca ir uzskatījusi, ka šīs klātbūtnes noslēpums ir izteikts vārdos, kurus mūsu Kungs izteica par maizi un biķeri: “šī ir mana miesa”, “šīs ir manas derības asinis.”

Svētā Vakarēdiena dziļāko jēgu atklāj nevis pavēle atkārtot šo rituālu, “mani pieminot,” un nevis apsolījums “tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā,” bet gan vārdi, kas attiecas uz mūsu Kunga miesu un asinīm. Tā nav līdzība, jo tādā gadījumā Jēzus būtu vai nu pats to izskaidrojis, vai arī tās nozīme būtu tik skaidra, ka par to nevarētu rasties nekādi strīdi vai šaubas. Tomēr mēģinājumi izprast iestādīšanas vārdus kā simbolisku valodu un sakramenta iestādīšanu — kā izspēlētu līdzību, kas līdzinās Vecās Derības praviešu simboliskajām darbībām, allaž ir izraisījuši pretrunīgus spriedumus. Ja vien mēs nepieņemam, ka Jēzus šeit apzināti vēlējās radīt jucekli un runāt mīklās — un to Viņam neviens nevar piedēvēt, vēl jo mazāk šajā stundā, tad vienīgā alternatīva ir burtiskā nozīme. Bet tad arī viss ir skaidrs.

Viņš, mūžīgais Dieva Dēls, kas mūsu dēļ ir tērpies miesā un asinīs, līdzcietīgais Augstais Priesteris un vienlaicīgi Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, svētī pats sevi (Jņ.17:19) kā upuri par pasaules grēku. Kopā ar mācekļiem Viņš svin Lieldienas, un Viņš pats ir Lieldienu Jērs. Tieši tā savu nāvi saprata pats Kristus. Viņš, kas ir “priesteris mūžīgi” (Ebr.7:17) un, tajā pašā laikā, “kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs” (Atkl.13:8), upurē pats sevi kā vienīgo, mūžīgo un pietiekošo upuri. Un, gluži kā Israēls, glābjoties no ēģiptiešu jūga, ēda Pasā jēru un ēd to vēl joprojām, pieminot Dieva brīnumaino veikumu, tāpat arī divpadsmit mācekli Jaunās Derības Lieldienās kā Jaunā Israēla pārstāvji (Lk.22:30) un baznīca nemitīgi atkārto šo svinēšanu, “Viņu pieminēdami”.

Gluži kā Israēls ēda Pasā jēru, tā arī mācekļi un baznīca ēd krustā sistā miesu. Jo Lieldienu Jērs jāapēd. Ja kādu tas aizvaino, tad viņš jutīsies aizvainots arī par Kristus upura nāvi. Gluži tāpat brīnišķīga, mūsu saprātam neaptverama patiesība ir tas, ka mēs esam atpestīti “ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ” (1.Pēt.1:19-20), tāpat arī neaptverams brīnums ir tas, ka Svētā Vakarēdiena sakramentā mēs saņemam mūsu dēļ upurētā Dieva Dēla patieso miesu un patiesās asinis, krustā sistā, taču vienlaicīgi arī pagodinātā miesu.

Tāda ir Svēto Rakstu mācība, mācība, kura paredz, ka pestīšana tāpat kā radīšana — ir saistīta ar visu personu, miesu un dvēseli, ka Pestītājam nācās pieņemt patiesi cilvēcisku dabu un noslēgt pestīšanas darbu, upurējot savu miesu un asinis, un ka pestītie Viņam pieder gan ar miesu, gan dvēseli kā baznīcas locekļi, “kristīti par vienu miesu” (1.Kor.12:13), baudot no vienas konsekrētas maizes un viena konsekrēta biķera, kas ir Kristus miesas un asiņu Komūnija (1.Kor.10:16 un turpmāk), viņi ir Kristus miesas locekļi.