Atrasties bezizejas apcietinātības stāvoklī

“Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, baudītie Dieva laboratorijas vārdi un sajutuši nākamības laika spēks, un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam.” [Ebr.6:4–6]

Drausmīga patiesība, ir skaidri mācīta Dieva Vārdā: ir nocietināšana, no kuras vairs nav iespējams atbrīvoties. Dievs saka: “Es saucu – bet jūs novērsāties, es izstiepu roku – neviens nepalūkojās! Jūs atmetāt visus manus padomus, kad jūs rāju, jums vienalga, tad arī es – par jūsu nelaimēm smiešos, jūs izzobošu, kad jums būs bail .. Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos, tie meklēs mani, bet neatradīs, jo tie ienīda zināšanu un bijāt Kunga nevēlējās, mans padoms tiem – vienaldzīgs, kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani!” [Sal.pam.1:24–26, 28–30]

Vēstules ebrejiem autors šodien māca to pašu. Šeit mēs redzam, ka ir tādi, kā pagāni, kuri ir kļuvuši tik nocietināti, ka Tas Kungs viņus ir nodevis maldīgai izpratnei, kas liek viņiem darīt lietas, kas neko nedod. Šie cilvēki pārrāva pēdējo pavedienu, kas viņus savienoja ar Dievu. Tie ir kā koks, kura saknes ir sapuvušas un nekad neziedēs un nenesīs augļus, pat ja tas atrastos auglīgākajā zemē un tiktu cītīgi laistīts. Šeit jau ir pateikts spriedums tiem, kas ir aizslēguši durvis žēlastībai. Šādiem cilvēkiem vairs nevar palīdzēt. Daži no viņiem jau rada elli savā zemes dzīvē ar izmisumu sirdī un nāvi ar žēlošanos un bēdām, paredzot savu neizbēgamo nolemtību. Citi tomēr turpina smieties un tiecas pēc baudām, līdz nomirst un pamostas tikai mūžīgās nāves postā.

Tomēr mēs nevaram domāt, ka šīs mācības dēļ pat vienam grēciniekam, lai cik liels un nocietināts tas būtu, ir jāšaubās par savu glābšanu, jo Dievs nevēlas neviena grēcinieka nāvi. Viņš vēlas viņus visus izglābt. Tie, kuri ir pazuduši, iet bojā tikai tāpēc, ka nevēlas tikt izglābti. Tāpēc ikviens, kurš zina, ka viņam ir stūrgalvīga sirds, bet tomēr jūt slepenas ilgas pēc Dieva žēlastības un atbrīvošanās no grēkiem, noteikti vēl nav neatgriezeniski zaudēti. Katrs labais mūsos – pat grēcinieka ilgas pēc atbrīvošanas – ir Dieva žēlastības darbs.

Cilvēki, kuri ir tādā apcietinātības stāvoklī, no kura nav izejas, bieži ir izbijušies no posta, kurā viņi ir iekrituši. Arī viņi ilgojas pēc palīdzības, bet viņi vēlas atbrīvoties no savām nepatikšanām, nevis no grēka. Arī viņi tic Dieva dusmām, bet ne Dieva žēlastībai. Tādā stāvoklī atradās Jūda.

Turpretī, ja jūs ilgojaties pēc žēlastības un brīvības no grēka, jums joprojām ir glābšana! Nekrītiet izmisumā, pat ja jūsu sirds ir cieta kā akmens. Dievs ar pravieša Ecēhiēla vārdiem jau ir apsolījis, ka vēlas izņemt mūsu akmens sirdis un aizstāt tās ar miesas sirdi. Nezaudē cerību, kad šķiet, ka tava sirds ir kļuvusi cieta kā dimants. Jums tikai jāieklausās Dieva Vārdā, ko Viņš pats sauc par āmuru, kas sašķeļ akmeņus gabalos. Nepadodieties pat tad, ja jums jāatzīst, ka esat kļuvis tik nocietināts kā Jeruzalemes iedzīvotāji. Atcerieties, ka, izdzirdot sprediķi, kas viņus apsūdz dzīvības Ķēniņa un godības Kunga nogalināšanā, viņi nobijās un sauca: “Ko lai mēs darām?” [Ap.d.2:37]. Viņi nožēloja grēkus un tika izglābti.

Ikviens, kas bieži ticis Dieva Vārds atmodināts, bet atkal un atkal ir pretojies Dievam, lai neuzņemas vēl lielāku grēku – Dieva žēlastības apšaubīšanu. Lai viņš atgriežas, vairs nenoniecina piedāvāto žēlastību, un kā nomaldījies grēcinieks metas pie Jēzus kājām. Tad Jēzus viņu pieņems un izglābs.