Atšķirība starp luterāņu mesu un katoļu misi

Vai tad Romas Baznīca tāpat nemāca, atsaucoties uz Hrizostoma vārdiem darbā De prod. Judae 1. 6, ka priesteris konsekrāciju veic ex persona Christi, un ne cilvēku vārdi, bet Kristus vārdi paveic Patiesās klātbūtnes brīnumu? Toms citē Ambrozija teiktos vārdus: “Konsekrācija notiek ar Kunga Jēzus vārdiem un apgalvojumiem”; viss pārējais, kas tiek sacīts lūgšanu veidā ir cilvēka vārdi un to iedarbība nav tāda, kāda ir Kristus vārdiem: “Tādēļ tas, ko saka Jēzus, ir tas, kas veido sakramentu”. Jā, pat iestādīšanas vārdu un radīšanas vārdu salīdzināšana, kā to piedāvā Hrizostoms, labprāt tiek atkārtota katoļu dogmatikā.

Vai Konkordijas formulas tēvi, galvenokārt vai Luters, kas labi pārzināja katoļu doktrīnu, nav grēkojuši pret astoto bausli, kad viņi apgalvoja, ka baznīca māca par konsekrāciju, kas notiek caur priestera vārdu? Vai reformāts to pašu nevarētu apgalvot par luterāņu mācību par konsekrāciju? Kāda būtiska atšķirība stingra kalvinista izpratnē pastāv starp katoļu priesteri un luterāņu mācītāju, kuri abi pastāv uz to, ka iestādīšanas vārdi, kurus viņi saka kā Kristus vārdus, rada Patiesās klātbūtnes brīnumu?

Patiesībā luteriskajai mācībai šajā ziņā ir liela līdzība ar katoļu mācību. Tā nav nejaušība, ka Konkordijas formula šeit atsaucas uz senbaznīcas skolotājiem, kas ir gan Romas, gan Luteriskās baznīcas tēvi. Abas baznīcas ir patiesās klātbūtnes baznīcas; abas tic, ka ikvienā likumīgā Svētajā Vakarēdienā notiek tas pats brīnums, kas pirmajā Svētajā Vakarēdienā, un ka gan toreiz, gan tagad Kunga Iestādīšanas vārdi rada patiesās klātbūtnes brīnumu. Un tomēr pastāv būtisks pretstats starp šīm abām mācībām. Kas veido šo pretstatu?

Tas neatrodas, kā daudzi vienkārši pieņem, jautājumā par transsubstanciāciju. Luters un Luteriskā baznīca ir nosodījuši transsubstanciācijas mācību tāpēc, ka tā nav savienojama ar Rakstiem – kuri 1.Kor.11:26-29 par konsekrēto maizi joprojām runā kā par maizi – un tādēļ nepatiesa ir filozofiski teoloģiskā teorija, kas mēģina aprakstīt brīnumu, kurš smejas par visiem aprakstiem un izskaidrojumiem. Bet transsubstanciācijas mācība vismaz grib cieši turēties pie reālās klātbūtnes. Šī iemesla dēļ Luters vienmēr to ir vērtējis daudz maigāk, nekā entuziastu un Cvinglija sekotāju patiesās klātbūtnes noliegumu. Šajā jautājumā, neskatoties uz pastāvošajām dziļajām nesaskaņām, luterāņi stāv daudz tuvāk Romai, nekā reformātiem un pat kalvinistiem.

Un neviens nedrīkst, kā tas joprojām notiek, piedēvēt Luterismam konsubstanciācijas mācību un, pamatojoties uz to mēģināt, skaidrot šo pretstatu. Ja Luters savas karjeras pašā sākumā pievērsās konsubstanciācijai, kuru Okāma piekritēji mācīja pret transsubstanciāciju, viņš to darīja tikai tāpēc, lai parādītu, ka pat Romas Baznīcas ietvaros transubstanciācijas mācība nebija vienīgā izvēle. Bet mācība par to, ka divas “substances” eksistē blakus viena otrai, maizes substance un Kristus miesas substance, arī ir izskaidrošanas filozofiskā metode, kura nav baznīcas mācība. Selnekers, Konkordijas formulas veicinātājs, skaidri formulējot savu nostāju, protestēja pret šādu pārpratumu, kad viņš 1591.gadā rakstīja:

Pat ja mūsu baznīcas lieto senos niecīgos vārdus, ka “ar,” “līdz,” “zem” maizi tiek saņemta Kristus miesa, nekāda ietveršana, divkāršā būtība jeb noslēpšana – tādējādi netiek izdomāta.

Līdzīgi protesti ir atkārtojušies.

Pat “ar, līdz un zem,” ar kuru palīdzību vēlāk tika apkopoti šie trīs izteikumi, nav luterāņu doktrinālais formulējums. Prievārdi “ar,” “līdz” un “zem” ir valodniecisks paņēmiens, lai formulētu brīnumu, ka maize ir miesa un vīns ir asinis. Viss ir atkarīgs no šī ir saglabāšanas. Šī iemesla dēļ luteriskā Baznīca nekritizē seno vārdu “maiņu” starp baznīctēviem. Jo mutare, kuru joprojām citē Melanhtons citātā no Vulgarius (proti, Teofilakta, kas savā komentārā par Marka evaņģēliju (14:22) runā par metaballein) Apoloģijas X artikulā, tiek pieņemts kā senbaznīcas izteikums un netiek nostādīts vienā līmenī ar Romas Baznīcas transsubstantiare, kura patiesi tā nav. Uz to, ka dažiem bija šaubas par to, norāda šāda citāta iztrūkums Justus Jonas vācu valodas tulkojumā, tāpat kā metarrhythmizei Hizostoma citātā Konkordijas formulā ar consecrare. Pa to laiku Luteriskā Baznīca, kaut arī tā noraidīja transsubstanciācijas mācību, nekad nav atradusi sākotnējo katastrofālo kļūdu šajā vai kādā citā mācībā par maiņu.

Antitēze ir pavisam kur citur. Romas kļūda nav tā, ka konsekrācijas vārdi realizē patieso klātbūtni, bet gan tā, ka tā konsekrāciju saprot kā upuri. Tur, mācībā par mises upuri, ne mācībā par konsekrāciju, ir bēdīgā kļūda, kas Lutera izpratnē izposta baznīcu. Tas top skaidrs, salīdzinot artikulu par mesu Šmalkaldes artikulu II daļā un artikulu par Altāra Sakramentu III daļā. “Mise pāvestībā ir jāuzskata par vislielāko un visbriesmīgāko riebeklīgumu tāpēc, ka tā ved uz atklātu un spēcīgu konfliktu ar šo būtisko artikulu” – tas ir, Jēzus Kristus darbs un amats un mūsu pestīšana.

Tomēr galvenokārt tas ir bijis augstākais un visdārgākais no pāvesta elkiem .

No Reformācijas sākuma līdz pat viņa mūža beigām Luters saglabāja nemainīgu pārliecību, ka transsubstanciācija ir “viltīga sofistika”, nepatiesas spekulācijas, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem. Luters jutās vainīgs ne jau par to, ka viņš bija ticējis šai teorijai, kad viņš vēl bija mūks, bet gan par to, ka piecpadsmit gadus viņš bija veicis privātas mises gandrīz katru dienu un tādejādi bija veicis elku pielūgšanu “un pielūdzis nevis Kristus miesu un asinis, bet tikai maizi un vīnu un licis citiem tos pielūgt”. Tas bija viens no visgrūtākajiem pārdzīvojumiem viņa dzīvē. Tas, ka mises upurim, vissvētākajam rituālam ne tikai Romas Baznīcā, bet visās Austrumu baznīcās, kristiešu dievbijības centram daudzu gadsimtu garumā, ir jābūt pirmā baušļa pārkāpšanai! Tas ir jāsaprot, lai aptvertu to dziļo bezdibeni, kāds ir starp luterāņu Svēto Vakarēdienu un katoļu Euharistiju, starp luterāņu mesu un katoļu misi, starp luterāņu un katoļu izpratnēm par konsekrāciju.