Atšķirības starp Jauno un Veco derību

““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer.31:31–34)

Protams, šis nav nedz pirmais, nedz arī pēdējais solījums par jauno derību, jo īstenībā visa Vecā Derība ir viens vienīgs liels apsolījums, grandiozs Kristus vēstījums un atklāsme par Jaunu Derību Viņā. Tas tā ir jau kopš brīža, kad grēkākrišanas dienā Dievs pasludināja par sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu. To redzam līdz pat pēdējā pravieša pēdējai sarakstītajai nodaļai, kur lasām, ka “uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas” (Mal. 3:20).

Jau iepriekš aplūkojām, kā visa Bauslība un plašā upurkalpošana lielākoties ir runājusi par Kristu un Viņa miesas upuri. Taču šis apsolījums ir īpašs ar to, ka te ir vienuviet apkopots viss galvenais Jaunās Derības saturs un tas izdarīts skaidros un noteiktos paša Dieva vārdos. Diemžēl gandrīz neviens to nesaprot un nenovērtē tā nozīmi, tas nesāk līksmoties, slavēt un mīlēt Dievu, bet gandrīz ikviens savā sirdī paliek vecajā Bauslības derībā, kas skaidri apliecina velna varu pār cilvēka prātu un apliecina Dieva vārda patiesību, ka brālis neiemācīs brālim atzīt To Kungu. Ko Dievs apžēlo, to Viņš apžēlo, bet citi top apcietināti (Rom. 11:7-8). Gudrajiem un saprātīgajiem Viņš to ir apslēpis, bet neprašām un bērniem – atklājis (Mt. 11:25).

Lai mūs modina Dieva vārdi, kad Viņš saka: “Es slēgšu jaunu derību,” un uzsver: “Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes,” un vedu pie Sinaja kalna. Ņem vērā Dieva vārdus, ka Viņš slēgs derību, tomēr ne tādu derību! Diemžēl cilvēki tam netic, jo gandrīz neviens patiesi nepazīst nevienu citu derību kā vien Bauslības derību!

Tas Kungs arī paskaidro atšķirības šo divu derību starpā. Šīs atšķirības īpaši atklājas trijos punktos. Pirmkārt, Vecās Derības Bauslība bija iekalta akmenī, cilvēku sirdis pret to bija negribīgas un Dievam vajadzēja tos piespiest. Turpretī Jaunās Derības likums ir ierakstīts cilvēka sirdī un prātā, proti, tas ir Svētā Gara dots iekšējā labprātībā un mīlestībā darīt labu, un tas mūsos kļūst par iekšēju un dzīvu likumu.

Vecās Derības likums un tiesas bija jānodod no viena cilvēka otram saskaņā ar morāles likumu, jo, lai arī aptumšots, tas tomēr bija atrodams cilvēka dabā, arī pagānos (Rom. 2:14). Savukārt Jaunajā Derībā tas nav cilvēcisks process, kad brālis māca brāli, bet, kā Jēzus saka: tie visi ir paša Dieva mācīti (Jņ. 6:45). Tas ir tas, ko Jēzus tik daudzkārt mācīja: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs..” (Jņ. 6:44); “..neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu” (Mt. 11:27). Un apustulis Pāvils raksta: “..neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā” (1. Kor. 12:3).

Trešā atšķirība ir šāda: ja vecā Bauslības derība prasīja, lai grēks vienmēr top sodīts, atprasīts un atmaksāts, tad Jaunajā Derībā grēks tiek piedots un izdeldēts, to vairs nepieskaita un nepiemin. Šo mācību ievada spēcīgais saiklis “jo” – “jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku”.

Tas apliecina, ka grēku piedošana ir abu iepriekšējo mācību pamats un motivācija. To māca Svētie Raksti un apstiprina arī mūsu pieredze, ka tikai pēc dievišķās mūsu grēku piedošanas un sirds iepriecināšanas cilvēks spēj patiesi iepazīt Dievu, tā ka Bauslība tiek ierakstīta viņa sirdī, darot to iekšēji labprātīgu un radot vēlmi ar prieku doties pa baušļu taku (Ps. 119:32).

Īpaši spēcīgi apustulis to apliecināja pret tiem saviem laikabiedriem, kas uzskatīja, ka svētdarīšanu cilvēkā rada Bauslība: “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? .. Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” (Gal. 3:1–5).

Tā apustulis raksta Vēstulē romiešiem: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām” (Rom. 3:31). Un tā runā pats Dievs Tas Kungs: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs.. ..jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” Un tā sacīts Apustuļu darbos 10:43-44, ka tieši tad, kad apustulis bija izteicis vārdus: “Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu,” tad, “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja”.