Atšķirīgi lietot šīs pasaules lietas

“Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: Ko es dzirdu par tevi? Dodi norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt es kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kas es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata! Un ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: Cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: Simts mucu eļļas. Bet viņš teica: Še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! ..Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.”” [Lk.16:1-9]

“Bija kāds bagāts vīrs un tam bija mājas pārvaldnieks…” Tāda ir mūsu situācija. Mēs esam pārvaldnieki un mums pašiem nekas nepieder. Viss, kas nāk mūsu rokās, ko mēs iegūstam un sasniedzam, jā, visa mūsu dzīve pieder Dievam. Šajā pasaulē mēs neesam kā tirgotāji, kas varētu samaksāt Dievam kādu pietiekami lielu summu un pēc tam ar pārējo mūsu naudas, laika un iespēju pārpalikumu mēs varam rīkoties, kā vēlamies. Mēs esam pārvaldnieki. Bet Dievs ir bagātais vīrs, kuram pieder visas lietas, jo Viņš tās visas ir radījis un Viņš tās arī uztur.

Šajā Evaņģēlijā Jēzus stāsta par “šīs pasaules bērniem”, kas savās pasaulīgajās lietās ir gudrāki par “gaismas bērniem”. “Šīs pasaules bērni” ir tie, kas visu, kas tiem ir, izmanto šai pasaulei un viņu rūpes tālāk nesniedzas. Taču bieži vien viņi ir tik gudri un centīgi, ka viņus vajadzētu slavēt un uzteikt, ja vien viņu centībai būtu kāds augstāks un cēlāks mērķis. Ar cik lielu apņēmību, mērķtiecību un uzcītību viņi dara savus darbus! Viņi patiešām ir atdarināšanas cienīgi. Arī “gaismas bērniem” savā Debesu Valstības kalpošanā jābūt gudriem, uzņēmīgiem un centīgiem, lietojot Dieva dotās dāvanas.

Jēzus šeit runā par “šīs pasaules bērnu” un kristiešu atšķirīgo dzīves uztveri un to, cik atšķirīgi tie lieto šīs pasaules lietas. Ikviens cilvēks zina, ka viņš reiz mirs un viņam būs jāšķiras no visa, kas viņam ir bijis šai pasaulē. Nāves priekšā bagātībai vairs nav nekādas nozīmes, bagātais un nabagais kļūst vienlīdzīgi. Lai arī cilvēki zina, ka bagātība ir laicīga un iznīcīga, tomēr lielākais vairums cilvēku pēc tās tiecas un dzenas, it kā tā būtu lielākā vērtība, laime un prieks, un pie tās saista savu prātu un sirdi. Tādi ir “šīs pasaules bērni”. Viņi nepazīst patieso Dievu, un pasaules lietas viņiem kļūst par dievu, t. i., viņi tās mīl un uz tām paļaujas. Debesu Tēvu viņi pazīst tikai pēc vārda, bet tas viņiem ir tāls un svešs, un tie Viņu nedz mīl, nedz bīstas, nedz uz Viņu paļaujas, jo “šīs pasaules dievs ir apstulbojis viņu neticīgās sirdis”. Viņiem nav atziņas, ka visu, kas viņiem ir, tiem ir devis Debesu Tēvs, un tādēļ viņos nav arī pateicības. Bet savā dziļākajā būtībā tie paši sevi uzskata par kungiem, kas paši visu ir ieguvuši, kas par visu var pateikties tikai paši sev, kas visas lietas var izmantot paši pēc savas patikas. Viņi nevēlas būt Augstā Dieva namturi un pārvaldnieki, bet gan kungi pār savu dzīvi, kas paši visu nosaka un lemj. Un tādējādi, paši sev nezinot, tā vietā, lai būtu Dieva kalpi, viņi kļūst par savas lepnības un savu vēlmju kalpiem. Tā, cilvēk, tu topi alkatīgs un kārīgs! Un tas vairs neesi tu, kas pārvaldi savu naudu, bet gan nauda valda pār tevi. Tā pavēl tev svīst un pūlēties, zūdīties un baidīties, dusmoties un satraukties. Tā tev pavēl, un tev jāpaklausa. Tas neesi tu, kas pārvaldi savu lepnību un iekāres, bet gan īstenībā tu pats dejo pēc viņu stabules. Tik nožēlojama ir neticības būtība. “Šīs pasaules bērni” nepazīst Dievu, un tādēļ viņiem ir jākalpo šīs pasaules elkiem.

Šajos vārdos mēs dzirdam apsūdzību ikvienam grēcīgam cilvēkam, kas ir bijis neuzticīgs mantas pārvaldnieks, domājis tikai par sevi un savu labumu, rīkojoties pēc cilvēku gudrības “katrs pats sev tuvākais”, “pašam par sevi jārūpējas” un “jāīsteno sevi”. Bet kādu dienu Dievs nāk un prasa sniegt pārskatu par savu darbošanos: “Ko es par tevi dzirdu? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.” Grēcīgajam cilvēkam ir jāpieredz Dieva dusmība, un tad viņa sirdsapziņa sajūt šausmas un izmisumu par savu stāvokli: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama pārvaldīšanu?”

Lai arī netaisnais namturis bija krāpnieks, tomēr šajā situācijā mēs varam no viņa arī kaut ko mācīties. Tieši tādēļ Jēzus viņu uzslavēja. Pat šāds parasts grēcinieks visā savā egoismā var dot mums labu piemēru kaut kam tādam, kas ir nepieciešams kristīgā dzīvē. Te ir jautājums par gudrību. Netaisnais pārvaldnieks nerīkojās tā, kā daudzi citi cilvēki, no kuriem Dievs prasa norēķinu par savu namturību. Viņš necentās vilcināties un iegūt laiku. Viņš necentās sev iestāstīt, ka viss jau tāpat nokārtosies. Viņš skaidri zināja, kas viņu sagaida. Bet viņš redzēja, ka ir tikai viena izeja, tikai viena. Un viņš to izmantoja.

Tā būtu jārīkojas visiem Dieva atmaskotajiem, netaisnajiem pārvaldniekiem. Vienīgi ar to atšķirību, ka viņiem vienīgā iespēja ir atzīt un izsūdzēt visu savu netaisnību un saņemt piedošanu Dieva Vārdā un Sakramentā, un Kristus spēkā sākt jaunu, uzticīgu kalpošanu. Tādi ir “gaismas bērni”, kas Kristībā ir saņēmuši jaunu dzīvību un pastāvīgi dzīvo Kristus gaismā un piedošanā. “Gaismas bērni” tic Evaņģēlijam, ka Kristus ir izpircis viņu grēkus un viņiem ir dāvājis savu taisnību, kurā ticīgie ir ietērpti kā neredzamās, svētās drēbēs. Vienīgi šī ticība spēj atbrīvot cilvēku no sevis paša, no sava egoisma un pašspoguļošanās, lai kalpotu un rūpētos par savu tuvāko. Tātad vienīgi ticība Jēzum ir vārti uz dzīvības ceļu, uz patiesu svētumu, mīlestību un kalpošanu. Kad nu cilvēks caur Kristībām un ticību ir kļuvis par “gaismas bērnu”, viņš pavisam citādi raugās uz pasauli, nekā “šīs pasaules bērni”.

“Kas no miesas ir dzimis, ir miesa, kas no Gara dzimis, ir gars”. (Jņ.3:6) “Gaismas bērniem” Dievs ir viņu Tēvs un Debesis viņu mantojums. Viņu ticība un paļāvība ir vērsta uz garīgām un neiznīcīgām lietām. Tādējādi nav lielas starpības, vai cilvēks kādu brīdi rīkojas ar miljoniem un ir ļoti bagāts, vai arī viņam ir tikai tik daudz, cik vajadzīgs iztikšanai. Kristietis vienmēr ir bagāts, jo viņa Debesu Tēvs ir bagāts. Viņam allaž ir viss, kas viņam vajadzīgs, jo to Dievs viņam ir solījis, ja tas uzcītīgi strādās. Tādēļ kristietim jābūt uzcītīgam un centīgam savā aicinājumā neatkarīgi no tā, vai viņam pieder vai nepieder materiālas vērtības, jo viņš ir Dieva doto lietu namturis gan pār laiku, spējām, spēkiem un zināšanām, kas viss ir no Dieva. Tā kristietis ir uzticīgs savā šīs pasaules aicinājumā un darbā, bet ne naudas, varas un goda dēļ, bet gan Dieva dēļ, no kura tam ir visas lietas un kuram tas ir kalps visās lietās. Caur Dieva doto ticību cilvēkam tiek dāvāta jauna griba un paklausība. Agrāk viņš vēlējās tikai saņemt, tagad viņš vēlas arī dot. Viņš nedomā vairs kaut man būtu daudz naudas, bet gan domā kaut es būtu labs un žēlsirdīgs! Un kristietim piemīt ne tikai došanas prieks un iežēlošanās par citiem, bet arī pārliecība, ka kristiešu darbi pieder Debesīm un tiem ir mūžīga vērtība un nozīme. Dievam patīkami un pieņemami ir tie darbi, kas ir ticības augļi, kas nav darīti, lai nopelnītu samaksu, bet darīti bērnišķīgā paklausībā un Kristus mīlestībā. Āmen.