Atšķirīgie uzskati par dievkalpojumu
Daudzi cilvēki uzskata, ka Dievs pieņem jebkādu pielūgšanu un kalpošanu, ja vien tā tiek darīta no sirds. Tā nav! Samarijas sievietei, Jēzus teica: “Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz” (Jņ.4:23).
| BAZNĪCA | KĀDI IR UZSKATI PAR DIEVKALPOJUMU | KAS NO TĀ IZRIET |
| DIEVA DRAUDZES PENTAKOSTĀĻI | Dieva draudžu apvienības mūzikas vadītājs Toms Makdonalds ir izplatījis vēstījumu: “10 iemesli, kāpēc es mīlu dievkalpojumu”. Tajā viņš apgalvo, ka kristiešu dievkalpojums “izveido komunikācijas kanālu, kas dod iespēju Dievam runāt un tikt sadzirdētam”. Dr.Makdonalds salīdzina dievkalpojumu ar telefona līniju, kas ietiecas debesīs. “Ar katru nākamo dziesmu telefona kabelis sniedzas aizvien tālāk un tālāk. Ja ar dziesmām mēs spējam noturēt pareizo virzienu, kabelis savienojas ar debesu kontaktligzdu. Un pēkšņi mēs esam nonākuši Viņa [Dieva] sajūtamā klātienē.”
Šajā gadījumā dievkalpojuma būtība ir izprasta pilnīgi ačgārni. Tiek uzsvērts, ka nevis Dievs ir tas, kurš pirmais runā vai rīkojas, bet mūsu rīcība tiek uzskatīta par cēloni, kas mudina Dievu mums atbildēt. | Reformātu, Romas katoļu un pentakostāļu baznīcu viedokļi jautājumā par kalpošanu Dievam būtībā sakrīt. No viņu mācības izriet, ka dievkalpošana pirmām kārtām ir mūsu vārdi un darbi Dievam, nevis tas, ko Dievs dara priekš mums.
Tomēr, ja uzsvars tiek likts uz mūsu darbiem Dievam, mums jādzīvo nemitīgās šaubās un nedrošībā. Jo kā gan mēs varam būt pārliecināti, ka esam darījuši tieši to, ko Dievs vēlas, un ka esam to paveikuši pietiekami labi? Kā mēs varam zināt, ka esam dziedājuši pietiekami skaļi un lūguši gana dedzīgi, lai “izveidotu komunikācijas kanālu” ar Dievu? Šādu izpratni par dievkalpojumu varētu salīdzināt ar priekšstatiem par skolā iešanu, kur, lai saņemtu cerētos labumus (zināšanas), ir cītīgi jānopūlas un jāpilda dažādi uzdevumi. Tādā gadījumā Dievs mūsu priekšstatos aizvien mazāk līdzinās laipnam, gādīgam un mīlošam tēvam, un kļūst par skarbu prasīgu skolmeistaru, kas uzkrauj mums smagas nastas. |
| PRESBITERIĀŅI REFORMĀTI (KALVINISTU BAZNĪCAS) | Presbiteriāņu un reformātu baznīcas tēvs un dibinātājs Žans Kalvins mācīja, ka dievkalpojuma būtība ir paklausība. “[Dievs] nosaka likumīgu dievkalpošanu, lai turētu cilvēci paklausībā“. Citviet Kalvins kategoriski apgalvo: “Patiesa dievkalpošana sastāv tikai un vienīgi no paklausības” (Institutes, II,8,5).
Tādējādi arī Kalvins “jūdz ratus priekšā zirgam”, uzskatot, ka galvenais dievkalpojumā ir nevis Dieva vārdi vai darbi, bet gan mūsējie. | |
| ROMAS KATOĻI | Katoliskās baznīcas katehisms māca, ka dievkalpošana un pielūgšana, ko sauc arī par adorāciju, ir pienākums, kas mums jāveic. Tas ir “reliģiskā tikuma pirmais akts” (#2097). “Pienākums upurēt Dievam patiesu pielūgšanu attiecas uz cilvēkiem vienlīdz gan individuālā, gan sociālā plānā” (#2105).
Tādējādi iznāk, ka galvenais dievkalpošanā ir mūsu vārdi vai darbi, nevis Dieva. | |
| LUTERĀŅI | Vienprātības grāmatā par dievkalpojumu teikts: “Ļaudis [luteriskajās baznīcās] tiek arī mācīti.. ticēt Dievam un izlūgties no Viņa visu labo. Tāds dievkalpojums ir Dievam patīkams” (CA 24:7-8). Tālāk norādīts, ka ir svarīgi, lai “ticība, kas tic, ka grēki ir piedoti Kristus dēļ, tiktu izcelta pāri par visiem darbiem” (CA 26:4). Vēl citā vietā teikts: “Sieva [Lk.7:36-50] nāca, domādama par Kristu, ka pie Viņa meklējama grēku piedošana. ŠĪ pielūgsme ir visaugstākā Kristus pielūgsme” (Apol.III:33). | Luterāņi nenoliedz, ka dievkalpojums ir arī mūsu līdzdarbošanās, kā, piemēram, dziedāšana, lūgšanas, ziedojumu došana u.c. Tomēr visa šī cilvēku darbošanās ir tikai atbilde uz to, kas dievkalpojumā ir galvenais – saņemt tās labās dāvanas, ko Kristus sniedz Dieva vārdā, proti, piedošanu, dzīvību un pestīšanu.
Atzīstot, ka Dievs ir galvenā darbojošās persona, bet mēs – tikai saņēmēji, mēs dievkalpojumu varētu salīdzināt ar viesībām, kur Dievs mums klāj bagātīgu mielasta galdu, pie kura mēs tiekam paēdināti ar piedošanu, mūžīgo dzīvību un pestīšanu. |
Ir vēl arī tāda vienkārši “Dieva draudze”, kurus diez vai par pentakostāļiem varētu saukt. UN viņu uzskati ir vēl savādāki
Dievkalpojums nav tas, kad svētdienās sanākam baznīcā, bet gan mūsu kalpošana Dievam vispār ar labiem darbiem utt. Bet tā baznīcā iešana ir svētsapulces, jo lūk bībelē nav minēts, ka draudzes sanāksmi sauktu par dievkalpojumu, bet gan, ka par dievkalpojumu sauc palīdzēšanu cilvēkiem
Ko lai atbild uz šo?
šeit “Dieva draudzes” domāts “Assemblies of God”
padomā tikai … mēs kalpojot Dievam !!!
* * *
vai tas ir tas, kas notiek Dievkalpojumā???
tad varbūt vajadzētu saukt lietas īstajā vārdā(varbūtu vajadzētu mainīt nosaukumus)… Nu labāk varētu tādu tusiņu nosaukt par “Mūskalpojums; Mēskalpojums, Pakalpdievamsu” vai kaut kā vēl citādi
[nu tā lai nosaukums vairāk atbilstu lietas būtībai un tiešām izceltu mūsu svētīgo darbošanos cilvēku / dieva priekšā]
– – –
Jo pagaidām kaut kā tā pārprotoši sanāk: D-I-E-V-K-A-L-P-O-J-U-M-S
[sanāk itin kā Diev(s)kalpo-J(m)ums]
* * *
Kā tur ir, lasītāj, vai tad tas tā būtu pareizi?, …ka varenais Dievs nāktu tā tagad katru svētu dienu un mums sniegtu kaut kādus pakalpojumus. Mums, Mums, Mums taču jākalpo (jo dieva taču nemaz nevaid…viņš taču tika nokauts pie krusta…mums tagad jātuprina viņa iesāktais).
Turklāt tā taču ir dauz-jo-ērtāk – Vien-div(cik)reiz nedēļā kārtīgi nokalpojies un pēc tam var godam/pelnīti atpūsties…tā visi tiek apmierināti – neviens nevienam neko nepaliek parādā (vismaz nu dievam-kalpotājs noteikti ne)
– – –
tā nu redz ir viena tāda milzīga klupšanas stiga jūsmotājiem. Tie darīdami labos(kalpošanas) darbus domā piemānīt pašus, svešus un pašu Dievu.
* * *
ticīgie savukārt ar bijību pieņem prātam neaptveramo: Dievs Kalpo Mums! …un tas notiek ik reiz iekš Dievkapojums, kur divi vai trīs kopā sanākuši uz trīsvienīgā dieva aicinājumu un apsolījumu. Kur pats Kungs tos stiprina un uztur ar savu vārdu un sakramentu, ceļā uz mūžīgo dzīvošanu.
…bet …Tas tak apgriež visu ar kājām gaisā!
Tad jau sanāk, ka arī mēs, kungi un dāmas…, ka arī mums ķēniņu goda cienīgiem, nāktos kalpot kādiem par mums zemākiem – plukatām, sērdieņiem, stulbeņiem, slinķiem, zagļiem, nevīžām un visādi citādi mūsu kalpošanu saņemt necienīgiem grēciniekiem?!.(tatšu vai tad tieši ne šiem… vai tad ne tieši deļ tādiem mūsu kungam bija ciest,mirt…)
– – –
Tā nu es te varētu tuprināt gari un plaši (man jau – ka tik kāds klausās:)
bet sāls ta tā = Ja Kristus nava augšām-cēlies, tad… – Kurš tad kalpo Dievkalpojumā?
Kurš saka: “Ņemiet ēdiet – tā ir Mana miesa” … kā (no kā un caur ko) mēs saņemam visu grēku piedošanu?
Tāli, viņi liek priekšā šito rakstu vietu
Romiešiem 12. nodaļa
1 Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.
kur, šķiet, vecajā tulkojumā “garīgā kalpošana” vietā ir “dievkalpojums”
ā un es ceru, ka zinat, par kuru Dieva draudzi es runāju, ja ne, tad varat iepazīties http://www.dievadraudze.lv
šiem ir cits gars
(līdzīgas izpausmes esmu manijis pie 7tās dienas adventiņiem)
– – –
Ja mīļš un maigs un uzticīgs Tu būsi
Un pastāvēsi visās kārībās,
Tad drīz tu par Dieva bērnu kļūsi
Un laimes apņemts būsi mūžīgi!
– – –
Ja …- Tad…
– – –
Tas nav tas pats Kristus beznosacījuma mīlestības evaņģēlijs, ko mēs esam sludinājuši
Šī ir viena no daudz-jo-dažādajām cilvēku mācībām
es šos ierindotu balto magu kategorijā
[kā jau iepriekš, šos nepazīdams, biju tādus atmaskojis, sakot:
“Dariet vienmēr un visiem tikai labu un tā jūs visus piemānīsit…pat Dievu“]
– – –
sabiedrībai īpaši kaitīgi tādi gan nav , bet kārtīgi saputrojušies gan sevī tie ir. Kā likums, tādu vārdi nekad neiet kopā ar viņu darbiem (nemaz jau nerunājot par domām). Šiem ir sava veida (pasīva) pasaules uztvere …un saviem sekotājiem tie arī to (realitāti) vienkāršā veidā iemāca ignorēt.
Tas, ka starp viņiem varētu būtr kristieši?…nenoliedzu. Viņu ticības apliecības manipulē ar mums pazīstamiem terminiem. Viņu evaņģelizēšanas metodes ar nešķiet agresīvas. Tikai man tas kaut kā neglābjami asociējas ar mušpapīru: Mušu uz tā pa pilnam, bet dzīvas – tikai dažas.
Raksti (Sal.pam. 21:16) brīdina mūs par (ne)nonākšanu mirušo draudzē(s)!
Uzdevu izaicinošu jautājumu vienam no viņiem – vai tu nekad negrēko? Un saņēmu tādu diezgan izvairīgu atbildi. Vispār mani nosauca par tukša muldētāju, lai arī citēju rakstuvietas ļoti trāpīgas, uz ko tika atbildēts – nepareizs bībeles pantu lietojums. Līdz tagad beidzot sapratu – lai arī ko un kā es pierādītu, jebkurā gadījumā būšu tukša muldētājs, kamēr neapstiprināšu viņu mācību, neskatoties uz to, ka tā ir bieži pretrunā ar rakstiem
nu par to tukša muldēšanu…
iespējams viņiem ar būs bijusi taisnība :D
– – –
visa tava cenšanās ir tukša vēja ķeršana
un dzīšanās pēc (pašapmierinājuma) pašapliecināšanās
ja tu sludini rakstu gudrības viņu (vecā cilvēka) gudrībai, tad
viņi vēl paši tevi var tajās pamācīt (viņi to dara ilgāk par tevi), cenšoties
dieva vārdu uzņemt ar miesas prātu.
– – –
mēs savukārt sludinām, ka tas ir neiespējams…
…ir neiespējams pārmācīt veco cilvēku
miesas prātam tas viss ir geķība
– – –
filozofiski apsludinātai miesai ir tikai divi iespējas – iekulība vai izmisums(vai šie abi kombinācijā)
:(līdz nāvei izmisuši liekuļi, kuri cenšas aizmukt no realitātes, izdomājot aizvien jaunas un pārliecinošākas metodes…-un tāda ir visa pasaule – viens otru un paši sevi mānīdami):
[skat Mt. 15:14]
– – –
atmet, Ingar, tādu savu gudrību …pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.
Droši vien, ka tev daļēji ir taisnība, taču ne tikai tāpēc vien – arī tāpēc, lai caur diskusijām pats sev pierādītu ka pareizs ir tas, kā luterisms māca.
Bet tā tīri ņemot – vai tad tukša muldēšana ir ja konkrēti runāju par lietu? Piemēram par kristības ārējo formu un ūdens daudzumu – vai tā ir tukša muldēšana, ja rakstos pamatoju savu viedokli, ka tai formai nav nozīmes?
Tāpat arī kad paskaidroju par Dievkalopjumu luteriskajā interpretācijā – vai arī tā ir tukša muldēšana?
ā… nu, ja tu skaidrošanu viņiem … ja šos izmanto tikai kā kādus, no kuriem negaidi izpratni, bet tikai atbalsi saviem ticības meklējumiem.
Nu tad jau gan…
– – –
vai tad tā kāda tukša lieta – pārsteigt cūkas, paberot tām drusciņu pērles?
tiešām, vai tad tas kāds ļaunums? – svētumu sunīšiem nomest priekšā…
Labāk ej un sludini Kristus evaņģēliju tiem, kas to nekad nava dzirdējuši, nevis centies pārauzināt/pārskolot tādus, kas no patiesības novērsušies!
– – –
Ej sludini neticīgajiem, grēciniekiem, pagāniem; ej iepriecini noskumušos un izmisušos,
nevis uzbāzies ar savu gudrību svētajiem, ticīgajiem, taisnajiem
– – –
vai tad nezini, kam ir vajadzīga pestīšana?
jeb vai tu gribētu kļūt par jaunu(kārtējo) bauslības sludinātāju?
tā jau vispār ir, tāda kā atkarība, gribas pierād”it, ka man taisnība, bezjēdzīga laika nosišana, bet reizēm ir grūti atšķirt, kur ir tā robeža starp diskusiju un kā tu teici – pašapliecināšanos
Ha hā… pārējiem “uzskatos par dievkalpojumu” ir apmēram 1 (viens) apgalvojums, bet luterāņiem ir atvēlēti trīs (3) reiz vairāk, ļaujot izteikties daudz aptverošāk. Nezin kādēļ, bet Dieva draudzēm, Pentakostāļiem, runasvīra lomā ir iecelts mūzikas(!) kalpošanas vadītājs, radot maldīgu priekšstatu, ka dziesma ir vienīgais un galvenais un izslēdzošais veids, kā Dievs tiek meklēts un sadzirdēts. Tas ir maldīgi, maldinoši un protams, tendenciozi! Cheers! :)))