Attaisnošana vienīgi ticībā

Saskaņā ar nepārprotamām Rakstu mācībām, ticīgais tiek attaisnots vienīgi ticībā, bez bauslības darbiem (Rom.3:28; 4:5; Fil.3:9). Raksti apstiprina šo patiesību pozitīvā formā, tiešā veidā attiecinot attaisnošanu uz ticību (Rom.3:21-24), un negatīvā formā – izslēdzot no attaisnošanas visus pašu cilvēku darbus kā iespējamo attaisnošanas iemeslu (Rom.3:27). Patiešām, Raksti viennozīmīgi uzsver, ka visi, kuri grib izpelnīties attaisnošanu pēc darbiem, ir pakļauti lāstam (Gal.3:10), ilustrējos šo faktu ar piemēriem, kuri neatstāj nekādas šaubas attiecībā uz to, vai, runājot par attaisnošanu, no tās būtu jāizslēdz cilvēku darbi (Rom.4:1-3; Lk.18:9-14).

Saskaņā ar Rakstiem, cilvēka mēģinājumi nodrošināt attaisnošanu ar savām paša pūlēm ir “dedzība bez izpratnes” (Rom.10:2), bet mācība par labajiem darbiem kā attaisnošanas pamatu – “miesas mācība” (Gal.3:2-3). No otras puses, kristīgās reliģija, paša Dieva iestādītās reliģija, ir allaž mācījusi, ka grēcinieki tiek taisnoti Dieva priekšā vienīgi ticībā, nevis pēc saviem darbiem (Gal.1:8; 5:4-5). Tādēļ mums ir jāizslēdz no attaisnošanas ne tikai: a) visus labos darbus, kurus Dievs izraisa cilvēkos savā Spēka valstībā (Rom.2:14-15), bet arī b) visi garīgi labie darbi, kuru avots ir ticība (Rom.4:2-3), jo izslēdzoši izteikumi [prievārdi], tādi kā “ne no bauslības darbiem,” “bez darbiem” utt. (Rom.3:28; 4:5; Ef.2:8-9), izslēdz no attaisnošanas jebkādus cilvēku darbus.

Konkordijas formula saka:

“Runājot par ticības taisnību Dieva priekšā, mēs ticam, [..] ka nabaga grēcīgais cilvēks tiek taisnots Dieva priekšā, t.i., saņem absolūciju un tiek pasludināts par brīvu no visiem saviem grēkiem, un atbrīvots no sava pelnītā soda [..] bez jebkādiem paša nopelniem, kā arī bez jebkādiem iepriekšējiem, patreizējiem vai nākamajiem darbiem, vienīgi no tīras žēlastības, jo vienīgi mūsu Kunga Kristus nopelna, pilnīgās paklausības, rūgtās ciešanas, nāves un augšāmcelšanās dēļ, jo Viņa paklausība tiek mums pieskaitīta par taisnību.”

Vēl vairāk, kā to norāda Konkordijas formula, Svētie Raksti min arī iemeslus, kādēļ cilvēku darbi būtu jāizslēdz no attaisnošanas, proti, a) tādēļ, ka Dievs ar grēcīgās cilvēces nepelnīto pestīšanu vēlas parādīt savas žēlastības godību (Ef.2:9; 1:6-7), un b) tādēļ, ka Viņš savā bezgalīgajā žēlastībā ir piedāvājis grēcīgajai cilvēcei tādu pestīšanu, par kuru tā, pateicoties Viņa žēlīgajam apsolījumam, var būt pilnīgi pārliecināta un droša (Rom.4:16).

Mācot attaisnošanu vienīgi ticībā, bez bauslības darbiem, Svētie Raksti noraida Romas katoļu maldus attiecībā uz to, ka:

• attaisnošana pamatojas iedvestajā žēlastībā, jeb kādā paša cilvēka labajā īpašībā;
• ka attaisnošana līdzinās medicīniskai darbībai, kuras gaitā cilvēks ar svētdarīšanas palīdzību top taisns;
• ka pastāv dažādas attaisnošanas pakāpes un, līdz ar to, daļa ticīgo ir attaisnoti vairāk par citiem, un
• ka ticīgais nevar būt pārliecināts par savu pestīšanu.

Ar mācību par attaisnošanu vienīgi ticībā Raksti apstiprina, ka:

• attaisnošana balstās Dieva labvēlībā, kas mums ir izrādīta Kristus dēļ, jeb dievišķajā žēlastībā, kuras nav pašā cilvēkā, bet kura ir “paša Dieva sirdī,” lai ari atklāta un tiek piedāvāta cilvēkam Evaņģēlijā (želastības līdzekîi ir attaisnošanas instrumenti);
• attaisnošana ir tiesiska darbība, ar kuras starpniecību Dievs pasludina grēcinieku, kurš tic Kristum, par attaisnotu;
• attaisnošanai nav vairāku pakāpju, bet ka tā ir momentāna un pilnīga, proti, ka ticīgais tajā tiek attaisnots, tiklīdz viņš, lai iegūtu sev attaisnošanu, uzticas Kristum;
• ticība attaisno nevis kā kāds tikums vai laba cilvēciska īpašība, bet gan vienīgi kā instruments jeb līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgais satver mūsu dievišķi – cilvēciskā Pestītāja pilnīgo taisnību; un
• ticīgais var būt drošs par savu pestīšanu, jo tā ir atkarīga nevis no viņa paša cienīguma, bet gan no Kristus nopelniem.

Tādēļ mācība par attaisnošanu, kuru reformatori izklāstīja Augsburgas ticības apliecības 4. artikulā, ir patiesi bibliska. Tā skan šādi:

“Cilvēki nevar tapt attaisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top attaisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā (Rom.3-4).”

Uzliekot šai bibliskajai mācībai anatēmu, Romas baznīca apliecināja, ka ir antikrista baznīca.

Mācība par attaisnošanu ticībā, bez bauslības darbiem, tāpat paredz arī šādus obligātus postulātus:

• objektīvo attaisnošanu, jeb mācību, ka Kristus vietnieciskā izpirkšana ir nodrošinājusi salīdzināšanu visai pasaulei;
• vispārējo žēlastību, jeb mācību, ka Dievs patiesi vēlas pestīt visus cilvēkus;
• attaisnošanu vienīgi no žēlastības, jeb mācību, ka grēcinieks tiek pestīts neatkarīgi no jebkādiem iepriekšējiem, patreizējiem vai nākamajiem darbiem;
• žēlastības līdzekļus, jeb mācību, ka Dieva Vārds un sakramenti ir žēlastībs pilni līdzekļi, ar kuru palīdzību Dievs piedāvā un sniedz cilvēkam grēku piedošanu un taisnību, kuru Kristus ir nodrošinājis ar savu nāvi (dodošie līdzekļi).

Tie, kas noliedz šīs mācības (Romas katoļi, kalvinisti, sinergisti), nevar konsekventi mācīt arī biblisko mācību par attaisnošanu ticībā, jo šo mācību noliegšana automātiski noved pie mācības par attaisnošanas gūšanu ar darbiem.