Augšāmcelšanās rīts

Mirušo augšāmcelšanās nav tikai kādu noteiktu cilvēku glābšana. Tā ir visas mūsu zemeslodes jaunpiedzimšana. Jo visa radība taču ir pakļauta iznīcībai, tomēr tai ir „cerība, ka arī tā reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”.

Pestīšana ir domāta vis ai radībai. Mēs gaidām jaunas debesis un jaunu Zemi. To mēs varam mēģināt iztēloties – jauni koki un puķes, tas viss ir nesalīdzināmi pārāks par šīs pasaules dabas skaistumu, kas ir tikai blāvs nākamo lietu atspulgs.

Pravietis Jesaja to redzēja kā jaunu pasauli, kur atkal viss būs dievišķā harmonijā un netraucētā mierā: tur vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies blakus kazlēnam. Apustulis Jānis to redzēja vīzijā kā jaunu pasauli, debesu Jeruzalemi, pilnu ar greznumiem un dārgumiem, gaismas apstarotu no Dieva vaiga, un tur bija arī dzīvības koks un dzīvības upe pašā vidū.

Tādas līdzības un bildes var izteikt vienīgi to, ko Jēzus ir sacījis, atbildēdams saduķejiem, kas nāca un jautāja, kurš no atraitnes septiņiem vīriem iegūs viņu par sievu pēc augšāmcelšanās: „Vai jūs nealojaties tādēļ, ka jūs Rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.” Pēc augšāmcelšanās no mirušajiem sākas jauna pasaule, ko nevar aprakstīt ar šā laika jēdzieniem, kas nav ietverami šīs vecās pasaules formās.

„Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” Tā apustulis Jānis atbild uz jautājumu, kāda būs jaunā dzīve. Un apustulis Pavils atbild līdzīgi, kad viņam jautā: „Kā tad mirušie uzcelsies? Kādā miesā tie nāks?” Viņš izmanto salīdzinājumu ar sēklu: to ieliek zemē, tā nomirst un iznīkst, un vienlaikus tā rada jaunu augu, kas ir pilnīgi atšķirīgs no pašas sēklas, un tomēr tas ir sēklas turpinājums. „Tāpat būs ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā, sēts top negodā un uzmodināts godībā, sēts top nespēkā un uzmodināts spēkā.” Vienu lietu gan var teikt droši: mēs būsim Viņam līdzīgi, Kristum, kas ir augšāmcēlies kā pirmdzimtais no mirušajiem. „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotajai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.”

Kad tas notiks, tad viss vecais būs pagājis. Tad nāves vairs nebūs, ne rūpes, ne vaimanas, ne sāpes. Tā Bībele runā par pasaules vēstures beigām. Iesākumā bija radīšanas rīts, un nobeigumā augšāmcelšanās. Bet pēc tam sākās patiesā vēsture un patiesā dzīve. Taču to cilvēciski vārdi nespēj izteikt. Šai ziņā tie ir pārāk nabadzīgi un pārāk saistīti ar iznīcīgām lietām. Pat Bībeles svētie vārdi šeit pieklust. Kas būs pēc tam, to neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, un neviena cilvēciska doma nespēj aptvert.

Augšāmcelšanās rīts ir piepildījums tam, kas iesākās Lieldienu rītā. Tas laiks, kurā mēs pašlaik dzīvojam, ir divu laikmetu starplaiks. Vecā pasaule vēl pastāv, bet tās vidū jau mīt jaunā. Dieva valstība ir tuvu klāt.

Kristus augšāmcelšanās nav kāds nošķirts notikums pasaules vēsturē. Kristus ir pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Kristus uzvara ir izcīnīta mūsu dēļ. Tas nozīmē, ka pestīšana ir iegūstama mūsu ļaunās pasaules vidū. Kristus rada Savu baznīcu mūsu vidū visur, kur Viņš kristī, sludina un ielūdz uz Savu Vakarēdienu. To visu dara Viņš. Viņš glābj grēciniekus no nāves varas un pārceļ tos Savā augšāmcelšanās valstībā.

Augšāmcelšanās jaunā dzīve ir iegūstama uz Kristus darba pamata. Kas pieder vecajai radībai, tam jātop šķīstītam Kristus asinīs un jāiegūst daļa Viņa izpirkšanas darbā, un tikai tad tas var ieiet jaunajā pasaulē un kļūt līdzdalīgs tās dzīvē. Tādēļ Kristus ar Savu nāvi un augšāmcelšanos ir vienīgais ceļš no vecās radības uz jauno un no šīs dzīves uz mūžīgo dzīvi Dieva valstībā. Tādēļ nav cita ceļa, kas ievestu nākamā pasaulē kā vienīgi, piedzimstot no jauna un iegūstot dalību pie Kristus un Viņa glābšanas darba. Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.

Aplūkojot Bībeles patiesības, atkal reizi no reizes apstiprinās tas, ko pieminējām agrāk. Nav pestīšanas nevienā citā kā vien Jēzū Kristū. Kas grib glābties no soda un pazušanas, var tikt izglābts tikai caur Kristu.

Visi Dieva darbi Viņa baznīcā norāda uz to, ka šīs pasaules vidū, kura dodas pretī savam galam, Dievs cilvēkus ieved jaunajā nākamības pasaulē. Šī mūsu pasaule, kur radīšanas skaidrajam rītam ir sekojusi grēka pelēkā diena, ir pieredzējusi Lieldienu un augšāmcelšanās rītu, kas nesis mieru ar Dievu un glābšanu no soda.

Tādēļ var sacīt, ka Kristība ir savienošanās ar Kristus augšāmcelšanos. Bet vispirms Kristība ir savienošanās ar Kristus nāvi: sods, kas mūsu pārkāpumu dēļ pār Kristu nāca Golgatā, šeit nāk pār grēcīgo cilvēku un visu viņa veco būtību. Bet, kad viņš Kristībā tika savienots ar Kristus nāvi, tas nozīmēja, ka sods ir izciests un vaina izpirkta. Cilvēks ir ticis ietērpts Kristus taisnībā. Un Kristība kļūst par savienošanos ar Viņa augšāmcelšanos. Viņš Kristū Jēzū un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs kā Viņa miesas locekļus, savienotus ar debešķīgo un augšāmcelto Pestītāju, līdzdalīgus Viņa augšāmcelšanās dzīvē, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.

Mēs jau pārrunājām, ko tas nozīmē cilvēka turpmākajai dzīvei. Kristietis uzticas savai Kristībai, dzīvo savā Kristībā un Kristībā kopj un vingrina savu ticību. Tas nozīmē, ka šai vecajā laikmetā cilvēks dzīvo savu dzīvi kā debesu valstības pilsonis un nepiemērojas šā laikmeta garam, proti, nedod vaļu vecajam cilvēkam, sit to krustā un dzīvo ticībā Pestītājam un savas Kristības apsolījumam, tiekdamies pretim mērķim, goda balvai, Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.

Arī Svētais Vakarēdiens ir skats uz nākamo laikmetu. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk. Svētais Vakarēdiens šai pasaulē ir vienīgi priekšvēstnesis lietām, kas piepildīsies debesu valstībā. Tur Kristus ar Savējiem dzers no vīna koka augļiem. Tur Viņš svinēs kāzu mielastu tādā priekā, kas pārspēj visu, kas izjusts kopā ar Līgavaini šeit, virs zemes.

Pagaidām Viņa ticīgie vēl joprojām dzīvo miesā, ikdienas cīņā pret grēku, iekšējas grēka samaitātības mocīti un ārējās pasaules bezdievības nospiesti. Pagaidām viņi dzīvo ticībā, nevis skatīšanā, vājībā, nevis spēkā, ciešanās, nevis svētlaimē. Bet visu vājību un ciešanu vidū nāk Kristus ar debešķīgo mierinājuma dzērienu un dzīvības maizi. Šīs pasaules vidū, kas pilnībā pieder vecajam laikmetam, Viņš klāj Savu galdu un notur mielastu ar Savējiem. Pasaule to redz un tomēr nesaprot. Ienaidnieki izsmej un zaimo, bet Kristus klāj galdu Savu ienaidnieku acu priekšā. Ceļos nometušies, dievgalda viesi pasludina Viņa nāvi, grēcinieki iegūst daļu augšāmcelšanās dzīvē un uz nāvi notiesātie no paša Dieva saņem apliecinājumu, kas sniedz tiem pārliecību, ka viņiem pieder dzīvība.

Ja es dzīvoju kā kristietis, ikviens jauns manas dzīves rīts top iezīmēts ar Lieldienu un augšāmcelšanās rītu. Lieldienu rīts ir manas pagātnes drošais un stingrais pieturas punkts, uz ko es varu paļauties un likt savu cerību. Toreiz izplauka pirmais zieds jaunā laikmeta zaros. Un pats pirmais pilsonis nāca šai pasaulē, kuru Dievs bija atjaunojis pēc tās kritiena. Jaunā radība pamodās mūžīgai un neiznīcīgai dzīvei.

Šai jaunajai radībai arī es esmu piederīgs. Arī es esmu miris un augšāmcēlies savā Kristībā. Pašlaik tas attiecas vienīgi uz jauno cilvēku, kas dzīvo savu apslēpto dzīvi ar Kristu Dievā. Pašlaik mana dzīve ir tikai kā pumpurs, kas gaida savu plaukšanu. Tomēr tas atrodas uz tā paša zara, kuru nes Viņš, un arī manī rada to pašu spēku. Jo, „ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos”.

No šā fakta Svētie Raksti izdara lielu secinājumu: „Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas.”

Tādēļ katru jaunu dienu, kas uzaust pār pasauli, es domāju par lielo rītu ārpus Jeruzalemes, kad saule uzausa jaunam laikam un jaunai pasaulei. Es domāju par savu Kristību, kurā esmu iesvētīts par jaunās pasaules pilsoni. Es domāju par Viņu, kas cēlies no kapa jaunai dzīvei. Viņš iezīmē katru jaunu dienu, kas uzaust manā dzīvē. Ik rītu Viņš no jauna mani aicina būt līdzdalīgam Viņa augšāmcelšanā un ar Viņu mosties jaunai dzīvei. Katra jauna diena, kas ir manā priekšā, ir kā aicinājums dzīvot un staigāt Viņa augšāmcelšanās spēkā. Katrs jauns rīts nozīmē, ka jāatstāj viss, kas bijis. Grēks ir piedots. Vecais cilvēks notiesāts. Viņam nav nekādu tiesību uz jauno dienu. Ne jau uz viņu man jāklausās, un ne jau viņa prātam jānotiek. Manā priekšā ir likti labie darbi, kuriem es esmu radīts Jēzū Kristū. Tiem es tiku izredzēts, kad Kristībā Dievs mani darīja par jaunu radījumu. Tāda ir manas dzīves sūtība un jēga.

Tā ik rītu es varu atcerēties divas nozīmīgas dienas, kas nosaka manu dzīvi: Lieldienas, kuras vēsta par jauno laiku, kas ienācis mūsu pasaulē, un manu Kristību, kura vēsta par jauno rītu, kas uzausis pār manu dzīvi. Šīs divas dienas iezīmē ikvienas jaunas dienas rītausmu.

Bet es varu raudzīties arī nākotnē. Aust rīts, kad Kristus atnāks spēkā un godībā. Laiks, kurā dzīvojam, ir tikai gaidīšanas laiks, starplaiks starp diviem laikmetiem, lielā pāreja, kad pasaule, kas ir lemta nāvei un pazušanai, sastop jaunu pasauli, kas jau dzīvo savu apslēpto dzīvi Kristū un kuras dzīve nekad nebeigsies. Tādēļ visa esamība tiecas uz gaismu, kura jau nāk. Caur savu Kristību es esmu kļuvis par pilsoni šai nākamības valstībā. Virs Kristības derības ir rakstīts: „Mūsu pilsonība ir debesīs, no kurienes mēs gaidām Jēzu Kristu savu Glābēju.” Katrs jauns rīts nozīmē, ka esmu par dienu tuvāk savas Kristības apsolījuma piepildījumam. Es esmu par dienu tuvāk lielajam rītam, kad sākšu dzīvot savas Kristības dzīvi visā tās brīvībā, bez vecā cilvēka kavēkļiem un bez cīņas pret savu miesu. Kad no rīta pieceļos, lai dzīvotu jaunu dienu ar Kristu, es domāju par jauno dienu, kad Viņš nāks Savas valstības godībā, lai atklātu Savu varenību un pie Sevis ņemtu visus, kas dzīvojuši Kristības derībā un ticējuši apsolījumam, ko Viņš devis, kristīdams tos uz Savu nāvi un augšāmcelšanos.

Tā kristīga cilvēka glābšanai ir četri pamatakmeņi: Lieldienas – Kristība – nāve – augšāmcelšanās. Lieldienas nozīmē, ka Kristus miris mūsu grēku dēļ un ticis augšāmcelts mūsu taisnošanas dēļ. Kristība nozīmē, ka esmu līdzdalīgs Viņa nāvē un Viņa augšāmcelšanā. Dievs man ir dāvinājis glābšanu un mūžīgo dzīvību. Tādējādi es esmu darīts par kristieti un aicināts darīt galu vecajam cilvēkam, lai jauns cilvēks ik dienas celtos augšām. Nāve nozīmē galīgo vecā cilvēka iznīcināšanu, augšāmcelšanās nozīmē jaunā cilvēka pilnīgu dalību Kristus godībā, Kristus veidolā un Kristus valstībā.

Būt par kristieti nav gluži tas pats, kas ticēt Dievam un cienīt pilsonisko taisnīgumu. Tas nenozīmē vienīgi pa reizei lūgt un rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Tas nav arī visa tā labākā apkopojums, ko filozofi un domātāji visos laikos uzskatījuši par pareizu.

Būt par kristieti nozīmē līdzdalību pestīšanas drāmā, gigantiskā cīņā ar smagām sekām šai kritušajā pasaulē. Tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir Dieva radīts un atkarīgs no Dieva (kas attiecas uz visiem cilvēkiem bez izņēmuma!), bet pāri visam tas nozīmē, ka cilvēka acis ir atvērušās un viņš redz gan savu izmisuma pilno atšķirtību no Dieva, gan neaptveramo svētību, kas nākusi ar Dieva doto glābšanu Jēzū Kristū. Cilvēks, kura acis atveras un kurš to ierauga, ir pateicīgs, ka var būt Kristus baznīcas loceklis. Dieva vārds un Kristība, Svētais Vakarēdiens un augšāmcelšanās viņam kļūst par dzīvu realitāti.

Cilvēkam, kas neļaujas saskatīt šīs lietas, esamība ir un paliek bezjēdzīga mistērija. Kad cilvēki tik bieži nolād dzīvi un sauc to par bezjēdzīgu, jāatzīst, ka viņiem ir pilnīga taisnība – ciktāl tas attiecas uz viņu dzīvi, kādu tie dzīvojuši un joprojām dzīvo. Tā patiesi ir bezjēdzīga. Viņi tikai neaptver, cik lielā mērā tā ir kļūdaina un bezjēdzīga. Dzīves bezjēdzība nav akla sagadīšanās, bet gan bargs liktenis, ļauna griba, samaitājoša vara. Kļūdaina dzīve nav tikai kļūdaina, bet pazaudēta dzīve.

Un tomēr dzīve nav bezjēdzīga. Šajā ļaunajā un cietsirdīgajā pasaulē tiek īstenota Dieva varenā pestīšanas drāma. Glābšanas noslēpums ir ceļš, kas atklāj jēgu un sūtību pat vismaldīgākajai dzīvei. Vīrs, kas mirst tieši savas dzīves darba sākumā, bērns, kas kļuvis par invalīdu, ielasmeita, noziedznieks un muļķis – viņus visus vienlīdz mīl tas pats Dievs, kas nekad nav pametis Savu radību un atteicies no tās, bet izpircis visu, lai visus aicinātu tapt līdzdalīgiem Savā pestīšanā un Savā jaunajā pasaulē.

Dzīve nav bezjēdzīga, jo no horizonta spīd augšāmcelšanās rīts. Ar visu savu cietsirdību un ļaunumu pasaule tomēr ir ceļā uz lielo jaunradīšanu. Neticībai tā būs tiesas diena. Bet visiem tiem, kas kļuvuši līdzdalīgi neaptveramajā un pāri plūstošajā Kristus žēlastībā, lai cik greizi un nejauki, nabadzīgi un nenobrieduši tie būtu bijuši, tā būs lielā Tā Kunga diena, apžēlošanas, uzvaras prieka un pārsteiguma pilnas svētlaimes un līksmības diena, kad atklāsies, ka visas esamības dziļākā būtība bijusi vistīrākā žēlastība un neaptverama mīlestība.