Augsburgas ticības apliecība: Par Dievu

1530.gada 25. jūnijā luterāņu firsti un viņu juristi publiski stājās Romas impērijas ķeizara priekšā, lai apliecinātu savu un savu mācītāju ticību, „lai parādītu, kāda ir Svēto Rakstu un skaidrā Dieva vārda mācība”. Šis formulējums norāda gan uz Augsburgas ticības apliecības patieso katolicitāti, gan uz tās aktualitāti mūsdienās. Proti, šī ticības apliecība nav atsevišķu teologu privātais viedoklis, bet gan baznīcas ticība, kas smelta no skaidrā Dieva vārda avota. Tādēļ joprojām arī mūsdienu reliģiskā haosa un izplūduša, grūti definējama garīguma vidū Augsburgas ticības apliecinātāju balss ir kā mūžīga, nebeidzama slavas dziesma Dieva dāvātajai patiesībai. Tā ir Debesu valstības himna, visskaistākā un cildenākā dziesma, kas skan kā lielu ūdeņu balss. Tā ir uzvarošā Dieva Jēra dziesma, kam pievienojas arvien jaunas un jaunas balsis. Šim mocekļu, svēto un eņģeļu korim pievienoties esi aicināts arī tu, mīļo lasītāj.

Augburgas ticības apliecība sākas ar vārdiem: „Baznīca lielā vienprātībā māca.” Mūsdienu cilvēkam varētu šķist, ka baznīca jau sen ir zaudējusi spēju runāt „lielā vienprātībā” – tik liela uzskatu dažādība taču valda mūsdienu reliģiskajā vidē! Tomēr arī XVI gs., kad tapa Augsburgas ticības apliecība, un, patiesību sakot, arī agrākajos laikos cilvēku domas par Dievu bijušas ļoti atšķirīgas. Piemēram, IV gs. sākumā, kad Romas impērijā kristietība no vajātas reliģijas ieguva oficiālu statusu, Romas senāts vērsās pie imperatoriem ar lūgumu atstāt katram izvēles brīvību – pieņemt kristietību vai palikt pie saviem senču dieviem. Pamatodams šīs izvēles nepieciešamību, orators Simahs citu argumentu starpā izteica šādas domas: Dievs ir bezgalīgs un neizmērojams, proti, tāds, kura būtība nav pilnībā izprotama. Tādēļ būtu taisnīgi ļaut Viņu pielūgt dažādos veidos, kā katrs cilvēks Viņu saprot un uztver. Baznīcas vēsturnieks Eisebijs raksta, ka imperators Maksimīns ir ņēmis vērā šo ieteikumu un izdevis pavēli, ka ikviens cilvēks var izvēlēties veidu, kā pielūgt Dievu. Tomēr, neraugoties uz cilvēku viedokļiem un imperatoru lēmumiem, baznīca joprojām patiesi lielā vienprātībā turpina mācīt tai uzticēto mācību. Lai uzsvērtu tieši savu saistību ar seno katolisko baznīcu un vienprātību Dieva izpratnē, luteriskās ticības tēvi Augsburgas ticības apliecības pirmajā artikulā ir apliecinājuši bībelisko Nīkajas tēvu mācību par Dievu un viscaur izmantojuši Atanasija ticības apliecības pirmo daļu. Augsburgas ticības apliecībai ir divas daļas. Pirmajā daļā mācība izklāstīta pozitīvā veidā, bet otrajā – noraidītas maldu mācības. Ne mirkli nesvārstoties, tiek apliecināts, ka šī mācība ir patiesa un tai “jātic bez kādas šaubīšanās”. Tādēļ baznīcas attieksme pret tiem maldiem, kas vēršas pret ticību, tiek saprasta kā neticība un noliegums, kas nekavējoties tiek nosodīts. Šajos jautājumos baznīca nav un nevar būt iecietīga. Patiesības apliecināšana ir: jā – dzīvībai, melu nosodīšana ir: nē – nāvei.

KAS IR DIEVS?

Vispirms tiek uzsvērts, ka ir “viena dievišķa būtība, kas tiek saukta un ir Dievs”, taču Dievs eksistē trīs personās. Vārds persona tiek saprasts “tajā pašā nozīmē, kā šo vārdu šajā sakarā ir lietojuši ortodoksie baznīcas tēvi, proti, persona ir kaut kas tāds, kas pastāv “pats par sevi”, kas nav kāda daļa vai īpašība kādā citā.

Visām šīm trim personām dievišķā būtība piemīt pilnā mērā. Katra no tām ir vienlīdzīga ar pārējām spēkā un mūžīgumā.

Viena dievišķā būtība ir “mūžīga, nemiesiska, nedalāma, ar bezgalīgu varu, gudrību un labestību”.

Dievs ir “visu lietu – gan redzamo, gan neredzamo – Radītājs un Uzturētājs”. Bez šaubām – gan senās baznīcas, gan luteriskie ticības tēvi noraidītu evolūcijas teoriju vai tai līdzīgu naturālfilozofisku mācību. Baznīca vienmēr ir zinājusi un apliecinājusi, ka dzīvais Dievs ir visas radības Radītājs un Uzturētājs. Evolūcijas teorijai līdzīgas idejas tika izvirzītas jau pirms Kristus nākšanas. Tās bija pazīstamas un tika noraidītas arī senajā baznīcā un vēlāk. Patiesi kristīgai jeb katoliskai baznīcai nekad nav bijusi pieņemama doma, ka matērija varētu rasties pati no sevis un pilnveidoties, pārtopot no nedzīvas dzīvā. Šādi uzskati arvien tiek nosodīti kā bezdievīgi un nesaprātīgi.

KAS DIEVS NAV?

Vispirms tiek nosodīti tie, kas noliedz vienu Dievišķu Būtību.

Tādi ir “maniheji, kas atzīst divus pirmsākumus – labu un ļaunu”. Ļaunuma izcelšanās un pastāvēšana arvien ir bijusi grūti risināma filozofiska problēma. Maniheji, lai izskaidrotu grēka esamību, runāja par divām mūžīgām būtnēm jeb pirmsākumiem – labu un ļaunu. Manihejiem pieskaitāmas viduslaiku sektas katari un albingensieši. Arī mūsu dienās uzskats par vienlīdz vareniem labā un ļaunā spēkiem, kas atrodas nemitīgā cīņā, ir ļoti populārs. Šādus reliģiski filozofiskus uzskatus sastopam mūsdienu mākslā, vērojam kinofilmās un citur. Augsburgas ticības apliecība noraida domu, ka sātans jelkādā ziņā varētu būt Dievam līdzvērtīgs. Ir tikai viens Dievs, bet sātans ir eņģelis – Dieva radība, kas sadumpojusies pret savu radītāju un neglābjami nolemta zaudējumam un mūžīgam kaunam.

Tāpat tiek nosodīti arī valentīnieši jeb gnostiķi. Viņi mācīja, ka pastāv daudzas dažādas dievības, kas izriet no kāda dievišķa avota. Mūsdienās šādi uzskati ir sastopami New Age kustībā, austrumu reliģiskajos priekšstatos un citur. Neilgi pirms Augsburgas ticības apliecības tapšanas Melanhtons Vitenbergā diskutēja ar J. Kampanusu, kas noraidīja mācību par Dieva Trīsvienību. Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ valentīnieši ir nosodīti Augsburgas ticības apliecībā.

Tālāk tiek nosodīti tie, kas tic vienam Dievam, bet noraida trīs personas.

Pirmkārt, tie ir muhamedāņi. Muhamedāņiem nav tieša sakara ar kristīgo ticību, lai gan ir iespējams, ka lielā mērā viņu uzskatus ietekmējusi kādas senas herētisku kristiešu grupas – ebionītu mācība. Varētu būt divi iemesli, kādēļ muhamedāņi minēti Augsburgas ticības apliecībā: 1) Romas katoļu teologs Dr. Ecks savos 404 artikulos bija pielīdzinājis luterāņus turkiem. Tādēļ luterāņi skaidri apliecināja savu norobežošanos no šādiem uzskatiem; 2) XVI gs. muhamedāņi apdraudēja Eiropu un tās kristīgo kultūru, kas varētu būt pietiekams iemesls, lai viņu uzskati tiktu noraidīti luterāņu ticības apliecībā. Mūsdienās, kad kristīgās baznīcas atkal no jauna tiek konfrontētas ar musulmaņu pasaules redzējumu, viņu Dieva izpratnes noraidījums Augsburgā skaidri liecina, ka luterāņi un musulmaņi nepielūdz vienu un to pašu Dievu.

Otrkārt, tie ir vecie un jaunie samosatieši. Samosatieši bija viena no monarhiāņu grupām, tā sauktie dinamiskie monarhiāņi. Viņi uzskatīja, ka ir viens Dievs, bet Dieva Dēls jeb Logos esot tikai spēks, ar ko bijis apveltīts Jēzus. Arī Svēto Garu viņi uzskatīja tikai par bezpersonisku spēku. Otra monarhiāņu grupa, tā saucamie sabeliāņi jeb modālisti, kas mācīja, ka viens un tas pats Dievs dažreiz atklājies kā Tēvs, citreiz kā Dēls, bet citreiz kā Svētais Gars, luterāņu ticības apliecībās nav minēti. Protams, ka, apliecinot vienlaicīgu trīs personu pastāvēšanu, viņu uzskati ir noraidīti.

Ar jaunajiem samosatiešiem tiek domāti tādi antitrinitārieši kā Denks un Hetcers. Viņi vairāk līdzinājās dinamiskajiem monarhiāņiem, un, iespējams, tieši tādēļ Melanhtons Augsburgas ticības apliecībā minējis tieši šo monarhiānisma spārnu. Denks, Hetcers un viņam līdzīgie vēlākie unitārieši izprata Dievu kā abstraktu vienību, noliedza Kristus dievišķumu un Svēto Garu uzskatīja tikai par bezpersonisku spēku. Tieši Hetcers bija tas, kura uzskati minēti Augsburgas apliecībā, ka “Vārds un Svētais Gars neesot atsevišķas personas, bet Vārds nozīmējot – runātu vārdu un Gars – rosību radītās būtnēs”. Dieva Dēla pazemināšana, noliedzot viņa dievišķību, un Svētā Gara padarīšana par bezpersonisku spēku ir raksturīga arī daudzām mūsdienu reliģiskām kustībām. Liberālā skola un tai līdzīgi teoloģiski novirzieni ir apšaubījuši Kristus dievišķumu, bet austrumu reliģiju ietekmē ar garu parasti tiek saprastas tā saucamās enerģijas jeb spēki. Arī harizmātiskās kustības radītā izpratne par Dievu bieži vien daudz neatšķiras no samosatiešu priekšstatiem.

Tādējādi ir redzams, ka Ausgburgas ticības apliecība kā patiess Bībeles skaidrojums mācībā par Dievu joprojām ir aktuāla. No vienas puses – tā patiesi ekumeniskā garā uzsver baznīcas rūpes par vienību patiesā mācībā un norāda uz patiesi katoliskās baznīcas ticību. No otras puses – tā, sakot nē senajiem maldiem un ķecerībām, novelk skaidras robežas, kas liecina, kur šī baznīca atrodama un brīdina no mūsdienu maldiem, kas nav nekas cits kā seno ķecerību atdarinājumi.