Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas priekšvārds

Filips Melanhtons sveicina lasītāju. Pēc publiskas mūsu firstu Ticības apliecības nolasīšanas vairāki Romas baznīcas teologi un mūki sagatavoja tās Atspēkojumu (Confutationis). Ķeizariskā majestāte lika to nolasīt firstu sapulces priekšā un pieprasīja, lai mūsu firsti pieņemtu šo Atspēkojumu.

Lai redzētu un saprastu, ko mūsu pretinieki nosoda un lai atspēkotu viņu argumentus, mūsu firsti pieprasīja Atspēkojuma raksta eksemplāru. Jo mūsējie bija dzirdējuši, ka tajā ir nosodīti vairāki ticības artikuli, no kuriem mēs nevaram atkāpties bez sirdsapziņas apgrūtinājuma. Tā kā šeit ir rakstīts par ticības un sirdsapziņas lietām, tad mēs cerējām, ka pretinieki nevilcinādamies piedāvās savu rakstu. Taču to bija iespējams saņemt tikai ar ļoti cietsirdīgiem nosacījumiem, kas mums nebija pieņemami.

Sekojošās miera sarunas uzskatāmi parādīja, ka mūsu firsti bija ar mieru piekāpties un uzņemties jebkuru nastu, lai cik smaga tā būtu, ja to pieļautu sirdsapziņa. Taču pretinieki stūrgalvīgi pieprasīja, lai mēs apstiprinām vairākus acīmredzamus ticības izkropļojumus un maldus. Tā kā mēs to nevarējām, tad ķeizariskā majestāte vēlreiz pieprasīja, lai mūsu firsti pieņemtu Atspēkojuma rakstu. To mūsu firsti atteicās darīt.

Kā gan viņi varētu ticības jautājumā pieņemt rakstu, kuru tie pat nebija redzējuši? Šājā rakstā, kā tie bija dzirdējuši, tika nosodīti vairāki ticības artikuli, kuros tie, neizdarot smagu grēku, nevarēja piekāpties pretinieku uzskatiem.

Tādēļ viņi uzdeva man un vēl dažiem citiem teologiem, sagatavot Ticības apliecības apoloģiju, kurā ķeizariskajai majestātei tiktu norādīti iemesli, kādēļ mēs nevaram pieņemt Atspēkojuma rakstu, un kurā būtu atspēkoti pretinieku iebildumi. Atspēkojuma raksta nolasīšanas laikā daži no mums bija pierakstījuši galvenos jautājumus un argumentus.

Mūsu Apoloģiju firsti beidzot iesniedza ķeizariskajai majestātei, lai viņš varētu pārliecināties, ka iemesli, kas mūs atturēja no Atspēkojuma raksta pieņemšanas ir ļoti svarīgi. Taču ķeizariskā majestāte iesniegto rakstu atteicās pieņemt.

Vēlāk tika publicēts dekrēts, kurā mūsu pretinieki lielījās, ka esot ar Svētajiem Rakstiem atspēkojuši mūsu Ticības apliecību.

Dārgais lasītāj, tavā priekšā nu atrodas mūsu Apoloģija. No tās tu uzzināsi ne tikai mūsu pretinieku spriedumus, kurus mēs esam godīgi atstāstījuši, bet arī to, ka viņi nepavisam nav ar Rakstiem atspēkojuši mūsu pārliecību; bet ir nosodījuši vairākus ticības artikulus pretēji skaidrajiem Svētā Gara inspirētajiem Rakstiem.

Lai gan sākumā mēs rakstījām Apoloģiju, konsultējoties ar citiem, tomēr, kad tā tika nodota iespiešanai, es pievienoju tai vēl dažus jautājumus. Tādēļ es to parakstu ar savu vārdu, lai neviens nevarētu žēloties, ka grāmata publicēta anonīmi.

Strīdīgajos jautājumos, cik vien tas ir bijis manos spēkos, es vienmēr esmu centies turēties pie tradicionālajiem doktrinālajiem formulējumiem, lai netiktu kavēta vienprātības sasniegšana. Arī šajā Apoloģija es patiesi esmu centies tos ievērot, kaut arī man bija visas tiesības savus laikabiedrus vēl vairāk attālināt no pretinieku uzskatiem.

Taču mūsu pretinieku rīcība rāda, ka tie nemeklē ne patiesību, ne vienprātību, bet vienīgi vēlas izliet mūsu asinis.

Es rakstīju, cik vien savaldīgi spēju. Bet, ja kāds izteikums šķiet pārāk ass, tad man jau iepriekš ir jāsaka, ka es vēršos pret teologiem un mūkiem, kas sarakstīja Atspēkojuma rakstu, bet ne pret ķeizaru vai firstiem, kurus es pienācīgi godāju. Nesen, kad manās rokās nokļuva Atspēkojuma raksts, es ievēroju, cik viltīgi un apmelojoši tas ir uzrakstīts, tā kā dažos jautājumos tas varētu pievilt pat uzmanīgu lasītāju.

Tomēr es neesmu iztirzājis visu viņu sofistiku, jo tad šim darbam nebūtu gala. Tā vietā es esmu apkopojis galvenos argumentus, lai sniegtu liecību visām tautām, ka mēs pareizi un ar dievbijību turamies pie Kristus Evaņģēlija.

Nesaskaņas mums nerada nekādu prieku, un mēs neesam arī vienaldzīgi pret mums draudošajām briesmām. Cik tās ir lielas, ir redzams no rūgtā naida, kādā iedegušies mūsu pretinieki. Taču mēs nevaram atmest patiesību, kas ir tik skaidra un baznīcai nepieciešama.

Tādēļ mēs esam pārliecināti, ka mums ir jāpanes grūtības un briesmas Kristum par godu un baznīcai par svētību. Un mēs zinām, ka šī mūsu uzticība saviem pienākumiem ir Dievam patīkama un ceram, ka nākamās paaudzes par mums spriedīs daudz taisnīgāk.

Mūsu teologi noteikti nav atstājuši novārtā un ir izskaidrojuši daudzus kristīgās mācības jautājumus, kas baznīcai ir loti svarīgi. Mēs gan šeit negrasāmies izskaidrot to, aiz kādiem uzskatiem un cik bīstamā veidā tie agrāk tikuši aizplīvuroti mūku, kanoniķu un sofistisku teologu rakstos.

Tomēr daudz labu vīru ir snieguši publisku liecību un pateikušies Dievam par to lielo svētību, ka daudzos būtiskos jautājumos mūsu Ticības apliecības mācības ir daudz labākas par tām, kas atrodamas mūsu pretinieku darbos.

Un tā mēs nododam savu lietu Kristus rokās, kurš kādu dienu iztiesās šos strīdīgos jautājumus. Mēs lūdzam Viņu uzlūkot izmocītās un izklīdinātās baznīcas un vest tās atpakaļ pie dievbijīgas un paliekamas vienprātības.