Augstās tiesas priekšā

Patiesībā mēs visi taču esam labi un krietni cilvēki. Mums ir pamats būt apmierinātiem ar sevi. Mēs ilgstoši esam krājuši tam pierādījumus. Uzslavas vārdi, atzinības apliecinājumi, cildinoši raksti laikrakstos, aplausi, apbrīnas pilni skatieni (īpaši no Ievas meitām), glaimojoši smaidi sabiedriskās aprindās, izdevušies joki un daudz kas cits – tās visas ir kā vērtīgas trofejas, ko esam kolekcionējuši sava atmiņu muzeja plauktos. Dārgas atmiņas, kas tikušas bieži celtas laukā un lolotas, rūpīgi glabātas un pētītas, ar lielu mīlestību pulētas un atjaunotas, – tagad tās rotā daudz spožāks mirdzums, nekā tas bijis jebkad agrāk kopš faktiskajiem notikumiem. Jā, mēs taču esam krietni cilvēki…

Skaidrs, ka dažkārt mēs esam ar sevi neapmierināti. Ne jau vienmēr mūsu krietnā cilvēka slava parādās patiesajā gaismā. Ir arī nepatīkami gadījumi, kad tikai pēc krietnas pusstundas, kad jau par vēlu, mēs izdomājam spožu repliku, ar kuru savam oponentam varētu aizbāzt muti. Šad tad gadās mazas, bet ļoti nepatīkamas ķibeles, un tās ir mūsu melnās dienas. Dažkārt mēs esam totāli aizmāršīgi, un citiem tas liek domāt, ka esam absolūti neuzticami cilvēki. Iespējams, mēs dažkārt esam izturējušies tik neveikli, ka viens otrs varētu domāt, ka esam caurkrituši un izblamējušies. Tādas lietas ir nepatīkamas un nomācošas. Tās mūs satrauc un rada sirdēstus. Jo cilvēki, tās redzot, var sākt domāt par mums ko sliktu!

Protams, šādi sirdēsti ir pamatoti. Tomēr ar mums mēdz notikt arī nepelnītas un klajas netaisnības. Labi, ka vismaz varam patverties savā atmiņu muzejā un atcerēties visus tos vārdus, cildinājumus, skatienus un mājienus, kas no jauna skaidri un gaiši apliecina mūsu patieso vērtību. Ja dzīve kļūst pārāk netaisna, tad mums arvien ir mūsu iedomu taisnības pasaule, kur vienmēr varēsim patverties. Iedams aizvien dziļāk savā goda un trofeju slavas zālē, cilvēks nemanāmi pārkāpj slieksni, kas ieved viņu iedomu un sapņu pasaulē. Tur īstenojas viss mūsu personības bagātais potenciāls. Tur mēs uzvaram visās sacensībās, tur mēs tiekam uzklausīti visās kompānijās, mēs sakaujam visus savus pretiniekus un dubulti atmaksājam visiem saviem ienaidniekiem, tur mēs plūcam visus laurus un sasniegumus, ko godam esam nopelnījuši, bet ne vienmēr ikdienā esam guvuši nelabvēlīgu apstākļu un ļaunu cilvēku dēļ.

Jā, tā ir ar mums, krietnajiem cilvēkiem. Varbūt mūsu krietnums ne vienmēr ir visiem redzams. Bet, par laimi, ir kāda augstāka instance, pie kuras vērsties – patiesi gudra un bezpartejiska instance. Šeit vienmēr atklājas patiesība. Un tādēļ mums neviens nespēj laupīt mūsu patieso vērtību un mūsu rakstura neapstrīdamos nopelnus. Kas ir šī augstā instance, kas spriež taisnīgu un nekļūdīgu tiesu?

Īstenībā tai nemaz nav vārda. Dažkārt mēs to saucam par sirdsapziņu, taču tas nav pilnīgi precīzi. To vajadzētu saukt labākā un skanīgākā vārdā. Sauksim to par MANIS PAŠA AUGSTO TIESU.

Šī augstā tiesa mājo katrā no mums. Tādēļ mēs paši sevī varam iztiesāt visas tās lietas un procesus, kuriem mūsu personiskajā dzīvē ir kāda nozīme.

ES PATS sēžu šīs augstās tiesas tiesneša krēslā. Tas nozīmē – nevis parastais „es”, kas dažkārt cilvēku vidū mēdz būt garlaicīgs un neinteresants, bet gan mans patiesais, dziļākais un labākais „es”. Taisnāku tiesnesi par šo būtu grūti iedomāties. Viņš ir apgaismots cilvēks ar plašām zināšanām un turklāt ļoti inteliģents, apveltīts ar labām spriešanas spējām. Tādēļ viņa augstās tiesas priekšā mēs varam droši nodot visus grūtos, piņķerīgos un svarīgos jautājumus, kas skar mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Ar šīs apgaismotās un taisnīgās tiesas atbalstu mēs nešaubīgi varam risināt dzīves sarežģītākās problēmas un būt pilnīgi pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Pateicoties šai tiesai, daudzi cilvēki var sev jautāt: vai man ir nepieciešama kristietība? Sevī, savā sirdī viņi taču vienmēr var noskaidrot, kas ir patiess un pareizs. Tur viņi gūst atziņu par to, kas ir taisnība. Un, tā kā viņi vienmēr rīkojas taisnīgi taisnības dēļ, tad loģiski rodas jautājums, kādēļ vispār nepieciešama ticība un reliģija. Tomēr viņi nevēlas būt sīkumaini, un, pats par sevi saprotams, viņiem nav aizspriedumu. Arī reliģijai jādod iespēja. Arī reliģiju dibinātājiem – Jēzum, Muhamedam, Budam un visai garajai virknei, ikvienam no viņiem ar savu lietu ir jāstājas mūsu augstās tiesas priekšā, un tad mēs taisnīgi un godīgi spriedīsim, ko par viņiem sacīt. Protams, ir iespējams, ka arī pie viņiem atklātos kas tāds, ko mēs atrodam par pareizu un ko mēs paši nebūtu pateikuši labāk.

Šīs iekšējās tiesas priekšā dažkārt var norisināties diezgan karsti strīdi, – to zina visi. Šeit tiek rūpīgi izvērtēts ikviens aizrādījums, kas pret mums vērsts, ikviens nelabvēlīgs izteikums, ikviens apvainojums, ikviens rupjš lamu vārds, ikviens dzēlīgs mājiens. Lietas tiek izskatītas ļoti pedantiski, līdz viss kļūst pilnīgi skaidrs. Pat arī ja viss šķietami liecina mums par sliktu, tomēr augstās tiesas priekšā mēs vienmēr varam tikt attaisnoti. Šeit tiek izprasti mūsu dziļākie nolūki. Šeit nāk gaismā visi apstākļi, kas paskaidro un precizē situāciju.

Šīs tiesas priekšā parasti ir daudz retorikas un daiļrunības. Ja, piemēram, ir bijis tā, ka tu visu kolēģu priekšā esi ticis izlamāts vienīgi par to, ka uzdrīkstējies nokavēt darba sākumu. Vai varbūt tevi publiski nopēla par nekorekti iesniegtu ienākumu deklarāciju. Lai būtu kā būdams, tie ir nepatīkami gadījumi. Pat pēc vairākām dienām tu dzirdi apkārtējos cilvēkus dzēlīgi ķiķinām.

Dabiski, ka šāds apvainojums ir jāceļ manis paša augstās tiesas priekšā. Process iesākas pats no sevis. Ievainota ir tava pašcieņa, kas kremt un nedod miera. Tā arvien atgādina par sevi. Lieta automātiski tiek nodota izskatīšanai, un tā ir jāaplūko vispusīgi. Spēcīgi advokāti nāk klajā ar savām runām. Viens apgalvo, ka bija iemesls domāt, ka tavs pulkstenis steidzas. Otrs saka, ka arī daudzi citi ir kavējuši darbu. Trešais pierāda, ka pats priekšnieks nav punktuāls cilvēks. Ceturtais argumentē, ka apsūdzības un nopelšanas maniere ir bijusi neparasti agresīva un nekorekta. Un tā tālāk.

Tikpat veikli advokāti uzstājas arī tiesas procesā par aplamo un nepareizo ienākumu deklarāciju. Viens pierāda, ka visa nodokļu sistēma ir neloģiska, netaisnīga un atbrīvo no jebkādas morālas atbildības. Otrs norāda, ka vairums tavu kaimiņu ir minējuši vēl nepatiesākus skaitļus. Un trešais vienkārši paskaidro, ka, pareizi izskaidrojot likuma paragrāfus, ir pamats domāt, ka tava rīcība nemaz nav bijusi nelikumīga…

Protams, gadās arī pa kādam stūrgalvīgam apsūdzētājam, kas ietiepīgi stāv un atkārto vienu un to pašu teikumu. Viņš nav sevišķi inteliģents vai izdomas bagāts. Viņš atkal un atkal atkārto: „Tu tik un tā esi rīkojies netaisni… tu tik un tā esi rīkojies netaisni.” Viņam piemīt nelāgs ieradums pārtraukt citus pusvārdā. Viņš ir tas sliktais mūsu augstajā, taisnajā tiesā. Viņš ir dvēseles tirāns, kas runā visnekaunīgākās lietas visnepiemērotākajos brīžos. Reizēm paiet ilgs laiks, iekams izdodas viņam dot pienācīgu pretsparu. Mēs varam būt laimīgi, ka mūsu dvēseles augstās tiesas tiesnesis ir tik ļoti apgaismots un bezpartejisks, ka uzklausa mūsu advokātu garos paskaidrojumus un prot pareizi apsvērt visus vainu mīkstinošos apstākļus. Tādā veidā patiesība allaž nāk gaismā un taisnība triumfē, un tev no jauna ir pamats būt mierā ar sevi.

Gadās arī īpaši sāpīgi procesi, kad gudrais tiesnesis mūsos lietas izlemšanu nodod tiesu kolēģijai. Par spīti visiem labajiem argumentiem, tomēr paliek zināma neskaidrība par to, vai tiešām mēs esam rīkojušies pilnīgi pareizi. Tad varam doties pie kāda laba drauga vai tīkama, saprotoša sarunu biedra, lai izklāstītu tam lietas apstākļus un diskrēti lūgtu izteikt savu viedokli. Droši vien viņš tev sacīs, ka viss ir kārtībā un nevajag neko sev pārmest. Tā mēs gūstam pārliecinošu pierādījumu tam, ka mūsu iekšējam tiesnesim ir bijusi pilnīga taisnība. Bet, ja gadījumā mūsu draugs atbild izvairīgi un mūs neatbalsta, tad mēs varam doties pie kāda cita, un, ja nepieciešams, tā varam turpināt – iet pie trešā un ceturtā, līdz esam guvuši skaidru pierādījumu mūsu iekšējā tiesas procesa taisnīgumam un stiprinājuši ticību savai taisnībai, savam krietnajam raksturam un iekšējai vērtībai.

Ne jau katra lieta tiek izskatīta iekšējās tiesas priekšā. Piemēram, tādai lietai, par kuru neviens nezina, nav jāizšķiež daudz laika un vairumā gadījumu šīs lietas var atstāt vispār bez ievērības. Tas, ka tu allaž šādā veidā esi aizpildījis ienākumu deklarāciju un desmitiem reižu esi kavējis darbu, tikdams cauri sveikā, ne tuvu nav radījis tevī tik daudz smagu pārdomu un izvērtēšanas, kā šī viena reize, kad tevi pieķēra un nācās atbildēt. Tas, ka tu esi bijis liels siržu lauzējs un atļāvies lielu brīvību intīmajā dzīvē, nekad tevī nav izraisījis nopietnu satraukumu, līdz pat dienai, kad nācās saskarties ar bērnu aprūpes un alimentu komisiju. Dzīvē jau tāpat ir daudz dažādu problēmu, nevar taču celt brēku par visādiem sīkumiem. Var taču nepievērst uzmanību gadījumiem, kurus neviens nav neredzējis un kur neviens tiešā veidā nav cietis. Dvēseles augstajai tiesai ir jānodarbojas ar būtiskām lietām. Un būtiskas ir tikai tās lietas, kas darījušas man kaitējumu vai kaunu. Būtisks ir tikai tas, kas ietekmē manu prestižu, ienākumus, vietu sabiedrībā un kolēģu viedokli par mani. Tāpēc tieši pret šīm lietām jāizturas ļoti delikāti un uzmanīgi.

Jā, tādi nu mēs esam, tu un es. Vismaz es noteikti. Tā bilde, ko esmu šeit uzzīmējis, īstenībā ir mana vecā, grēcīgā Ādama portrets. Iespējams, šai bildē vēl kāds ir atpazinis sevi. Tas nozīmē tikai to, ka mēs daudz neatšķiramies.

Taču gribu sacīt vēl kaut ko. Jā, tas bija liels skandāls un patiesi traģisks stāsts, kas satricināja un apgrieza kājām gaisā visu ierasto, labo kārtību manas dvēseles augstajā tiesā.

Atceros kādu īpašu reizi, kad tika izskatīts ļoti nopietns process, kurā nonākt pie patiesības bija grūtāk kā parasti, proti, pie manas taisnības un nevainības. Kā tas gadījās, es īsti nezinu, bet, kamēr manis paša advokāti, paukodamies ar savām rakstāmspalvām un plosīdamies ar saviem papīriem, centās izveicīgi tikt galā ar šo lietu, tiesas zālē bija ieradies kāds nelūgts viesis, kāds neiederīgs svešinieks.

Pavisam nemanot Viņš bija ienācis tiesas zālē un apstājies, kluss un cēls, un skatījās sev apkārt. Aizstāvības advokāti pēkšņi pārtrauca savas runas, viņu papīri nobira uz grīdas, un viss kļuva ļoti, ļoti kluss.

Svešinieks neko neteica. Viņš tikai raudzījās manī. Un es nokaunējos.

Vēlāk Viņš te ir bijis biežs viesis. Nu jau Viņa izturēšanos esmu iepazinis diezgan labi. Viņš ienāk – kluss un cēls. Viņš nekad neiesaistās diskusijās. Viņš nekad neatbild uz aizstāvības advokātu argumentiem. Viņš pasaka tikai dažus vārdus, taču šie vārdi nāk kā satriecošs spriedums, kas apgāž visu, kas iepriekš sacīts un pierādīts manis paša augstajā tiesā.

Viņš spriež arī par visu to, ko es pats esmu ignorējis. Šeit nelīdz nekādi iebildumi un pretargumenti. Viņš pazīst cilvēka sirdi. Manis paša apgaismotais un dievinātais virstiesnesis, kas iepriekš pārliecinoši iztiesāja visas lietas starp debesīm un zemi, kļūst tik niecīgi maziņš un nu ir sarāvies un mēģina paslēpties aiz savas katedras.

Svešiniekam ir ļoti daudz sakāmā. Daļu no tā visa viņš noteikti ir izdomājis jau iepriekš, taču brīnumaini ir tas, ka Viņš visas lietas spēj parādīt it kā jaunā gaismā. Lietas, par kurām Viņš runā, iegūst pilnīgi jaunu jēgu.

„Jūs esat pasaules gaisma,” Viņš saka. Par to mēs, iespējams, jau esam domājuši. Ja kāds saka, ka mēs esam gaisma, tas mums parasti glaimo. Taču, kad šos vārdus saka Viņš, šie vārdi mūs atmasko. Jo mēs labi saprotam, ka neesam pasaules gaisma. Mēs esam kā mazas, nožēlojamas tauku svecītes, kas mēģina spīdēt, lai tiktu cilvēku ievērotas un apbrīnotas. Mūsu mazā, trauslā gaismiņa ir domāta mums pašiem, nevis viņiem. Bet tai taču ir jābūt viņiem, lai viņi redz mūsu labos darbus un slavē nevis mūs, bet mūsu Tēvu, kas ir debesīs.

Nelūgtais viesis saka arī citas lietas: „Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.” Ikviens, kas dusmo? Vai tā ir netaisnība? Šādu jautājumu es neesmu izskatījis manas dvēseles augstajā tiesā. Ir bijis tieši otrādi – es dusmojos, esmu nikns uz savu brāli, savas mājas saimnieku vai kaimiņu, un tas ir iemesls, lai es sāktu savu procesu un izvirzītu savu apsūdzību pret viņu. Vai tiešām ir tā, ka jau ar savas sirds ļaunajām domām par citiem es esmu izdarījis grēku un, vēl pirms ir izskatīts jautājums par vainu vai nevainību, pret mani ir pārpārēm pierādījumu, ka esmu rīkojies netaisni un esmu sodāms tiesā?

Svešinieks jau ir nospriedis: „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli.”

Cik bieži ir bijis tā, ka mēs nākam sava altāra priekšā (tā altāra, ko saucam par sirdsapziņu un vērtējam tikpat augstu kā Dievu) tieši tādēļ, ka vēršamies pret savu brāli un viņš – pret mums, un tādēļ, ka mums ir jāaizstāv sevi un jāpierāda viņam sava taisnība! Mēs nelabprāt izlīgstam ar savu pretinieku. Mums nav ne mazākās vēlēšanās iet pie viņa un sacīt, ka esam bijuši pārsteidzīgi vai uzvedušies muļķīgi, vai arī sacījuši puspatiesību, lai pierādītu savu taisnību. Mēs drīzāk sarīkosim veselu tiesas procesu, lai pierādītu sev, ka viņš ir bijis vainīgs un sācis pirmais un tā ir bijusi viņa kļūda, un ka krietnums un godīgums prasa, lai mēs gūtu gandarījumu un atlīdzību un varbūt pat nedaudz atriebtos.

Tajā pašā laikā klusais tiesnesis turpina uz mums runāt: „Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.”

Šeit sagrūst visa mūsu „praktiskā” morāle, kura saka, ka par grēku jāsauc tikai tas, kas kādam nodara kaitējumu. Šeit stāv Viens, kas prasa norēķinu un atbildību arī par mūsu slēptajām domām un slepenajiem darbiem. Viņš neatstāj nekādas izvairīšanās iespējas un nepieņem nekādu taisnošanos. Tas, ko tu esi darījis, ir grēks un pārkāpums, un neviens advokāts šai pasaulē tevi nespēj atbrīvot no Dieva sprieduma.

Un Viņš piebilst: „Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā. Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.” Bez žēlastības Viņš ietriec savu lauzni mūsu košajā morāles fasādē. Viņš izlaužas cauri nobalsinātajam mūrim, Viņš izsit caurumu durvīs, Viņš uzlauž grīdu manis paša augstās tiesas zālei un atklāj dziļi apakšā maskētas slēptuves ar tādām lietām, kurām manis paša advokāti vienprātīgi ir ļāvuši nozust klusumā un kuras nekad nav pieminētas pat čukstus. Tu apzinies, ko Viņš saka par šāda veida morāli: Viņš saka – bēdas jums, jūs, liekuļi, kas līdzināties balsinātiem kapiem, kas no ārienes gan izskatās jauki, bet iekšpusē ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.

„Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Tie ir skaidri vārdi: “jā”, kad jāsaka “jā”, un “nē”, kad jāsaka “nē”, neizpušķota patiesība un uzticama atbilde, kristālskaidrs godīgums bez izlocīšanās. Visi manis paša advokāti tur stāv un kaunas par visiem saviem smalkajiem argumentiem. Tie visi taču ir meli. Mēs melojam paši sev. Mēs uzspodrinām bezcerīgu lietu, parādām to vajadzīgā gaismā un ietērpjam to tukšās frāzēs, un pasniedzam to tik jauki, ka tai nav nekādas vainas. Un labāk nemaz nerunāsim par to, kā mēs rīkojamies citu cilvēku priekšā tad, kad pilnīgi negaidīti no mums tiek prasīta atbildība un ir jāizkļūst no kādas ķibeles vai jātiek galā ar kādu sarežģītu darījumu.

„Dodi tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” Šis vienkāršais bauslis kļūst par apsūdzības rakstu, kas pēkšņi uzliek mums atbildību par simtiem un simtiem ikdienišķu darbu, kuri ļoti reti vai pat nekad nenonāk manis paša augstās tiesas priekšā. Neko nelīdz aizbildināšanās, ka, protams, nav iespējams atdot visu kabatas naudu un glābt visus nabadziņus no viņu naudas problēmām. Ne par to ir runa. Te ir jautājums par sirds stāvokli, mūsu dziļāko attieksmi pret cilvēkiem. Atmaskota un nosodīta ir pati mūsu nostāja, kad dzīvojam vienīgi sev, kad novēršamies un pieveram acis, tiklīdz kādam vajadzīga palīdzība. Tā ir mūsu spontāni negatīvā reakcija pret ikvienu cilvēku, kas vēlas aizņemties, lūdz palīdzību vai aicina mūs uzņemties kādu pienākumu. Nemaz jau nerunāsim par dziļo nepatiku pret to nabaga cilvēku, no kura paši esam aizņēmušies un kuram parādu neesam atdevuši!

Ar to vajadzētu pietikt. Taču, kad reiz cilvēks ir nokļuvis augstās tiesas priekšā, tad šo procesu nav iespējams pabeigt pusstundas laikā.

„Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” Ko tu jūti pret cilvēku, no kura pēdējā laikā esi dzirdējis tikai pārmetumus? Vai arī pret savu sāncensi darba vietā? Vai pret savu kritisko svaini, kas tevi nekad tā īsti nav cienījis? Starp citu – ko tu jūti pret cilvēkiem, ko mēdz satikt savā trepju telpā vai autobusa pieturā? Tas varbūt liksies smieklīgi – runāt par mīlestību šādos gadījumos. Tā šķiet gandrīz kā zaimošana, ka mums vajadzētu lūgt par kādu no viņiem. Jā, varbūt tā būtu zaimošana. Lūgt ar sirdi, kas pilna ar ienaidu, rupju atriebības vēlmi vai klaju nicinājumu, – tā patiesi būtu Dieva zaimošana. Taču dzīvot ar šādu sirdi – tā ir vēl lielāka Dieva zaimošana.

„Ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? .. Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt?” Jā, tieši tā mēs rīkojamies! Vienīgi tāds cilvēks, kas ir patīkams, cienījams, novērtē un uzklausa mūs, glaimo mums, ir patiesi jauks, inteliģents un gudrs. Pret šādu cilvēku mēs jūtam simpātijas un viņa klātbūtnē kļūstam draudzīgi. Mums liekas simpātisks ikviens, kas bez problēmām pieņem mūsu sabiedrību un kas visādā ziņā ir līdzīgs mūsu lunkanajiem aizstāvības advokātiem. Šādi cilvēki allaž var rēķināties ar mūsu laipnību un labvēlību. Viņi ir ieņēmuši īsto vietu manā universā, kur es pats esmu centrā. Pret šādiem cilvēkiem mēs izturamies laipni. Un pēc tam savu laipnību, draudzīgos vārdus un jauko izturēšanos varam ierakstīt lielajā nopelnu grāmatā, kur iemūžināta visa mūsu personiskā izcilība. Vēlāk mēs varēsim apsēsties, pārlapot šo grāmatu un priecāties par visiem labajiem vārdiem un jautrajām replikām, un galu galā apzināties, ka mēs esam īsts piemērs tam, ko nozīmē būt labam un jautram cilvēkam

Taču bēdas mums, ja Svešinieks nāk un mūs pārsteidz! Jo Viņš pārvelk lielu un treknu svītru pār visu šo lappusi, sacīdams: vai tad pagāni nerīkojas tāpat?

Augstās tiesas priekšā netiek spriests tik saudzīgi, kā tas ir manis paša tiesas priekšā. Nē, te arī netiek spriests ļauni un cietsirdīgi, kā mēdz spriest cilvēku vidū. Tomēr spriedums ir nepielūdzams. Un tiesas spriedējs pats saka: „Bet, ja Es spriežu tiesu, Mans spriedums ir pareizs, jo Es neesmu viens, bet ar Mani ir Tas, kas Mani sūtījis.”

Tu zini, ka Viņam ir taisnība. Aiz Viņa stāv kāds augstāks uzdevuma devējs, Tas, kam ir visas tiesības spriest tiesu, jo Viņš pats ir Taisnība, un Tas, kam ir vara tiesāt, jo Viņš ir Radītājs un visu lietu Valdnieks. Viņa esamība, Viņa baušļi un Viņa griba tiesā mūs. Jo te mēs skaidri un gaiši atklājam to, ko nekad neesam sprieduši paši savas tiesas priekšā: ka mēs neesam nemaz tik krietni un cildeni un arī pēc savas dziļākās būtības mēs neesam labi. Turpretī mēs redzam, ka mūsu patiesā būtība ir patmīlīga un mūsu iekšējais saturs ir savtība un egoisms, kas top nešķīsts, to izdzīvojot, nežēlīgs, to apliecinot, kā arī nepatiess un melīgs, cenšoties saglabāt savu pozitīvo tēlu.

Tas viss ir grēks, tīrs un neviltots grēks, tā ir nosodāma pretestība Dievam.

Augstās tiesas priekšā mēs visi esam notiesāti. Varbūt mēs šo spriedumu jau esam sevī jutuši, varbūt arī ne. Varbūt esam pieredzējuši Svešinieka nākšanu un Viņa spriedumu pār visu šo melīgo blēņošanos manis paša tiesas priekšā, varbūt arī ne. Varbūt esam atzinuši Viņa taisnību, bet varbūt arī ne. Un tomēr Viņš tur stāv. Un mēs visi esam atbildīgi augstās tiesas priekšā, un spriedums ir pasludināts. Te nav nekādas starpības, saka Svētie Raksti. Jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.

Šis nepatīkamais atklājums var kļūt par jaunu sākumu – par ieejas vārtiem uz dzīves lielāko prieku. Bet, iekams mēs tuvojamies šiem vārtiem, brīdi pārdomāsim grēka būtību, grēka varu un grēka sekas.