Autoosta

Ko dara cilvēki, kas pulcējas autoostas uzgaidāmajā zālē? Varētu domāt, ka viņi gaida autobusu. Tas, protams, būtu pārāk šaurs secinājums, tādēļ plašāk tverot jāsaka, ka viņus vieno gaidīšana.

Ievērojama daļa gaida autobusu un uzmanīgi klausās autoostas dispečera ziņojumos. Šie ziņojumi viņiem neliek ne par ko aizdomāties – tie ir kodolīgi un īsi – atiet autobuss uz turieni un turieni, no tās un tās platformas, pēc tik un tik minūtēm. Ja kāds nosaukto kombināciju saskata savā biļetē, tad mērķtiecīgi raujas kājās, paķer pauniņas, un caur milzu logiem ar skatienu tverot “aizejošo” autobusu, tuvojas automātiskajām durvīm.

Savukārt, otra, ievērojama daļa no klātesošās “publikas” pārstāv personu gaidītājus. Vai nu pienākuma dzīti vai atbildības jūtu vadīti, vai arī mīlestības pilni, viņi gaida kādu atbraucam. Sistemātiski notiek sazvanīšanās izmantojot modernās tehnoloģijas, tā ka zināmi daļai dispečera ziņojumi nav aktuāli. Tomēr uzmanība ir piesaistīta šim skaļajam un “nekļūdīgajam” vēstnesim. Attiecībā uz personu gaidītājiem var izdalīt arī grupu, kuri jau ieradušies pilsētā, un nu gaida savu sagaidītāju, kurš cauri sastrēgumu un trokšņu pārņemtām ielām tuvojas, bet kā vienmēr – kavējas.

Taču, lai arī kurš kuru gaida, satikšanās prieks un neviltotie smaidi un dzirkstelītes acīs neizpaliek – vai tā ir sen neredzētā māmiņa, vai studējošais, “mūžam mazais”, dēls – sajūsma ir abpusēja.

Bet kas ir šie ļaudis? Dispečera ziņojumi viņu ausīm aizslīd, kā ierastā tramvaja rīboņa un ļaužu čalas. “Autobuss,” ko viņi gaida nav nedz starppilsētu, nedz starpvalstu sarakstā. “Personas,” ko viņi gaida nesteidzas pie viņiem, lai noreibtu abpusējā satikšanās laimē. Viss, kas viņiem pieder, ir rūpīgi sapakots divos krāsainos plastikāta maisiņos. Viss, kas viņiem pieder, ir sabiedrības atkritumi un, nu jau ilgus gadus ērtais, autoostas soliņš.

Tāpat ir darba cilvēki. Apkopējas skraida un lasa nevienam nevajadzīgas sintētiska iepakojuma stērbeles, un gaida…un gaida, kad vienreiz ļaudis vīžos aizslāt līdz miskastēm, kuras sakārtas gluži vai pie katra staba. Protams, grīda ir jāmazgā. Īpaši tagad, mitrā laikā. Neviens jau autoostu neuztver kā viesistabu, bet drīzāk kā ielu ar jumtu. Bet tomēr tas patīkamais un gaidītais visā tajā ir – darba dienas beigas, darba nedēļas beigas, algas diena ik mēnesi, ikgadējais atvaļinājums un… . Jā! Tās savā ziņā būtu visa autoostas personāla kopējās gaidas, gan patrulējošiem policistiem un apsardzei, gan kasieriem, gan kioska pārdevējām, gan dispečerei ar brīnišķo balsi, gan uzmācīgajiem privāto mikroautobusu Rīga-Liepāja šoferiem, gan tualetes dežurantei un mehāniķim.

Varbūt sanācis tā neviļus man uztiept kādam negaidītājam kādu gaidu? Cik cilvēku, tik gaidu, katram sava personīgā. Bet ir arī kopējā. Vai visi to zina? Viņš ir apsolījis kā nāks. Viņš nāks! Bet Viņš nāks, kad neviens to nezina. Pat dispečers ne. Un pat modernās tehnoloģijas ne. To tad var šiem ļaudīm pajautāt? Vai viņi zin, kas nāk? Vai viņi zina, kas jāgaida pēc ikgadējā atvaļinājuma? Protams, var arī pajautāt: “Vai šeit kāda Gaida gaida Gaidu?”

Bet mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie!” [Lk.12:35-38]