Bauslība un evaņģēlijs: gars un burts

Šis nošķīrums Rakstos tiek vairākkārt pamatots un atklāts; tas nosaka Dieva tautas vēsturi: “Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jņ.1:17), kā arī Jaunās Derības piepildījums Vecās Derības apsolījumos (Jer.31:33; Ec.11:19, 36:26; Joēla 3:1; 5.Moz.30:6 u. c.).

Vecajā Derībā bauslības likumi rakstīti uz akmens plāksnēm, Jaunajā Derībā Svētais Gars tos iedzīvinājis cilvēku sirdīs (2.Kor.3:3).”Ne, ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko tabu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spērīgus kalpot jaunajai deribai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2.Kor.3:5-6). To izpilda Jēzus Kristus: “Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešajā dienā un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām”” (Lk.24:44-47). Kā bauslība un evaņģēlijs, resp., gars un burts darbojas caur Dieva vārdu, to trīs aspektos parāda Luters.

• Kas ir teologa spējas un uzdevums
  

  “Katram, kurš grib būt teologs, dziļi jāpārvalda Raksti, viņam visās vietās jābūt savam risinājumam, lai Viņš vienmēr var atbildēt, proti, atšķirot bauslību no evaņģēlija. Ja es to pilnībā pārvaldītu, es nekad vairs negribētu bēdāties. Tādēļ tas, kas to pārvalda, ir ieguvējs. Viss, kas ir Rakstos, ir vai nu bauslība, vai evaņģēlijs. Vienam no šiem diviem jāgūst virsroka – bauslība izmisumam, evaņģēlijs pestīšanai.”

• Vienīgi Svētais Gars to prot

  Kad nu spēja izšķirt bauslību no evaņģēlija ir nosacījums teologa amatam, tūdaļ seko nākošais izteikums:

  “Bauslība un evaņģēlijs. Nav zemes virsū cilvēka, kurš spētu nošķirt bauslību un evaņģēliju. Mums gan šķiet, kad dzirdam sprediķojot, ka mēs to saprotam, taču no tā esam tālu. Vienīgi Svētais Gars to prot. Vīram kalnā, vārdā Kristus, tā arī pietrūka, tā ka eņģelim Viņu vajadzēja mierināt; bet tas taču bija doktors, debesu eņģeļa konfirmēts. Es varētu domāt, ka to protu, jo esmu par to tik ilgi un tik daudz rakstījis, taču tad, kad man ar to jāsastopas, jāsecina, ka man ļoti, ļoti daudz kā trūkst. Tātad vienīgi Dievs var būt vissvētākais meistars.”

• Velns sagroza bauslību un evaņģēliju

  Trešajā tekstā spēlē iesaistās velns:

  “Par velnu: viņa augstākā māksla ir, ka viņš no evaņģēlija prot iztaisīt bauslību. Ja es mācētu šo atšķirību saskatīt, es viņam allaž teiktu, lai Viņš man nolaiza pakaļu, arī tad, ja es būtu grēkojis, es viņam tā teiktu. Bet ko tad,’ vai tāpēc jānoliedz evaņģēlijs? Taču nē! Bet, ja es sākšu diskutēt, ko neesmu un ko esmu izdarījis, tad esmu pagalam. Bet, ja es no evaņģēlija atbildu: grēku piedošana ir visam tam pāri, tad esmu uzvarējis. Bet, ja viņš kādu noved pie šī darīt, nedarīt, tad Viņš ir vinnējis, ja vien šim nenāk palīgā Dievs, kurš saka: “Nu, kas tad ir?” Ja arī es neesmu darījis (to, ko pieprasa bauslība), tad tomēr jākļūst svētam ar grēku piedošanu. Es esmu kristīts, saņēmis Vakarēdienu etc.”

Ja apdomājam šos skaidrojumus, redzam: runa ir par kaut ko tādu, kas Dieva vārda ietekmē norisinās cilvēka apziņā un sirdī; runa šeit ir par Kristības sekām; notiek tas, ko Svētais Gars veic ar vārdu un sakramentu. Šādā izpratnē runa šeit nav par kādu mācību traktātu teoloģijas ekspertiem, bet gan par mācību gabalu katram kristietim, kurš neatrodas Svēto Rakstu Dieva vārda priekšā, bet gan ir tam pakļauts.