Bauslības – Evaņģēlija dialektika

Svētdarīšana Lutera Mazajā katehismā noteikti nozīmē arī grēka varas pārvarēšanu kristieša dzīvē, taču tas nebūt vēl nav viss. Kristietim izvirzītās pozitīvās prasības patiesībā ir īpašības, kuras padara viņu līdzīgu Kristum.

Kristietis bīstas, mīl Dievu un uzticas Viņam. Viņš piesauc Dievu ikvienā savā vajadzībā. Viņš labprāt uzklausa Dieva vārda sludināšanu. Viņš patiesi goda savus vecākus. Viņš palīdz savam tuvākajam, kad tas ir fiziski apdraudēts. Viņš mīl savu dzīvesbiedru. Viņš palīdz savam tuvākajam uzlabot finansiālo stāvokli un atsakās domāt par viņu ļaunu. Luters apraksta nevis dzīvi, kas tiek dzīvota zem bauslības, bet gan paša Kristus dzīvi.

Ir bieži nācies dzirdēt citējam Lutera vārdus, ka ikviens kristietis ir Kristus savam tuvākajam. Es nedomāju, ka visi, kas tā saka, pilnībā saprot, ko tas nozīmē. Nereti to izmanto kā ieganstu eksistenciālās kristietības nevērīgajai attieksmei pret vēsturisko Jēzu. Tomēr tas ir vērtīgs salīdzinājums, ja to uztver tādējādi, ka ticības dzīve patiesībā ir kristoloģijas īstenošana šajā pasaulē.

Pat Lutera sniegtais secinājums baušļu skaidrojuma beigās ar visiem tur izteiktajiem draudiem par to, ka tēvu izdarītie pārkāpumi tiks piemeklēti pie bērniem, ir vienīgi viņa bauslības – Evaņģēlija principa izpausme. Kristietis kā neticīgais redz Dieva dusmas, bet kā kristietis viņš redz pilnīgi citādu Dievu. Pašās baušļu skaidrojumu beigas Luters izdara gandrīz tādu pašu evaņģelizējošu secinājumu, ar kādu viņš sāka šos skaidrojumus:

Tāpēc mums arī būs Viņu mīlēt, uz Viņu paļauties un labprāt darīt pēc Viņa baušļiem.

Šeit var saskatīt kristieša dzīves dilemmu. Kā gan tas var būt luteriskajā teoloģijā, ka bauslība draud kristietim un tomēr ir arī kaut kas tāds, ko viņš labprāt dara, tādēļ ka uzticas Dievam. Vai šī pretruna – Dieva draudi un mīlestība pret Viņu – slēpjas paša vai kristieti? Dievā nevar slēpties nekādas pretrunas. Aizbildināšanās Dievā, bauslībā ar Dievu kā ar neizskaidrojamu mistēriju ir pārāk vienkāršs atrisinājums un patiesībā vispār nav nekāds atrisinājums. Bauslības – Evaņģēlija dialektika, neatkarīgi no tā, kā mēs to interpretējam, nekādā ziņā nenozīmē to, ka Dieva dusmas ir līdzvērtīgas Viņa mīlestībai.

Šī dialektika neslēpjas pašā Dievā. Šāda koncepcija atgādina manihejismu, kurā tiek mācīts, ka pašā Dievā par virsroku cīnās divi principi – labais un ļaunais Manihejisms jeb pretruna nevar attiekties arī uz pašu bauslības dabu jeb būtību, jo, tā kā tā ir Dieva vārds, tad tai ir jāatspoguļo Dieva vienotība. Dieva vārds nevar būt pretrunā pats ar sevi. Šī pretruna slēpjas nevis Dieva un nevis Viņa bauslībā, bet gan atdzimušā cilvēka divejādajā morālajā dabā.

Bauslība savā sākotnējā formā ir pozitīva liecība par Dieva attiecībām ar pasauli un pasaules attiecībām ar Dievu. Šajā ziņā bauslībai piemīt vairāk norādošs nekā pavēlošs raksturs. Tā drīzāk ir apraksts nekā pieprasījums. Precīzāk būtu teikt, ka šajā bauslības formā pilnīgā harmonijā nonāk tās imperatīvā daba un norādījumi par cilvēka un Dieva savstarpējām attiecībām. Cilvēkam nav jāsaka, kādām ir jābūt viņa attiecībām ar Dievu vai ar citiem cilvēkiem, jo visu to viņš panāk jau ar savu dabu. Svētajiem šāds iedalījums indikatīvā un imperatīvā ir teoloģiski nepamatots.

Bauslība sāk darboties kā negatīvs aizliegums vienīgi tad, ja cilvēks vairs nesaglabā savas attiecības ar Dievu. Kad Melanhtons Augsburgas ticības apliecības apoloģijā saka, ka bauslība allaž apsūdz, šis citāts acīmredzami attiecas vienīgi uz bauslības funkcionēšanu grēcīgās cilvēces valstībā.

Bauslības pirmā funkcija (nevis tās pirmais pielietojums) un tās daba ir pozitīva un aprakstoša, nevis pavēloša un nosodoša. Cilvēks, kurš vairs nav pozitīvās attiecībās ar Dievu, saskata bauslībā nežēlīgu pavēlnieku, kurš pieprasa tam paveikt to, ko viņš nevar. Zināmā mērā pats cilvēks ir atbildīgs par šādu notikumu pavērsienu. Ja cilvēks pazīst bauslību no šādas puses, viņš to ienīst un viņš ienīst arī Dievu, kurš ir devis šādu bauslību. Šeit Luteram un Pāvilam ir bijusi vienāda pieredze.

Kristū ticīgajam no jauna tiek atjaunotas tās sākotnējās attiecības, kādas mūsu pirmajiem vecākiem bija ar Dievu. Apsūdzošā bauslība tagad kalpo kā pozitīvo attiecību ar Dievu apraksts. Bauslības kā vienlaicīgi negatīva un apsūdzoša aizlieguma un pozitīvas kristoloģiskās liecības dilemma neslēpjas ne Dievā, ne pašā bauslībā, bet gan kristieti, kurš ir simul justus et peccator, ticīgais un neticīgais. Cilvēks ārpus Kristus pazīst bauslību vienīgi kā aizliegumu un nosodījumu. Cilvēks Kristū saskata bauslībā kristoloģijas darbību savā paša dzīvē.

Kristietis šajā dzīvē atrodas gan Kristu, gan arī ārpus Viņa. Viņš dzīvo Garā, t.i., viņš pieder Dievam; un viņš ir miesā, t.i., viņš pretojas Dievam. Viens un tas pats Dieva vārds, kurā pašā nav nekādu pretrunu, sakarā ar cilvēka divējādo morālo dabu – vienlaikus svētais un grēcinieks tiek uzskatīts par pretrunīgu. Darbi, kurus vecais cilvēks dara aiz bailēm no Dieva, nenāk no ticības un nepieder pie svētdarīšanas procesa. Darbi, kuri tiek darīti ticībā, t.i., tādēļ, ka ticīgais atrodas Kristu un ir Gara vadīts, pieder pie svētdarīšanas procesa. Tie ir patīkami Dievam.

Divējādā bauslības uztveršana – aizliegums vecajam Ādamam un pozitīvais apraksts, kurš attiecas uz jauno cilvēku – nekad netiek atrisināta kristieša šīs dzīves laikā. Šī apsūdzība un pozitīvais apraksts allaž ir vienlaicīgi notiekošs fenomens. Luters to pareizi mācīja savā desmit baušļu izskaidrojumā, vispirms atklājot bauslību kā aizliegumus un nosodījumus un pēc tam atklājot baušļu labos darbus kristieša dzīvē. Ārējai darbībai var būt un tai ir divējāda motivācija. Tomēr to, kas ir Kristus darba izpausme kristieša dzīvē, var motivēt arī pirms šis darbs tiek pabeigts, vadoties no savtīgiem un negribīgiem apsvērumiem.

Šī dialektika un pretruna ir loģisks secinājums, kurš izriet no luteriskās taisnošanas mācības.