Bauslības Piepildītājs

Bet, kad laiks bija piepildīts, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas un noliktu zem bauslības (Gal.4:4).

Te ir lielais, mūžīgais pamats mūsu brīvībai no bauslības! Dievs sūtīja Savu Dēlu, nolikdams Viņu zem bauslības, lai glābtu tos, kas bija zem bauslības. Ievēro, ka šeit tieši tā arī sacīts: “Lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība.” Jūs, nabaga dvēseles, slavējiet un pagodiniet Viņu mūžīgi! Šā teksta būtiskais saturs ir tik mierinošs un nepārprotams, ka ikvienam to vajadzētu saprast.

Svētais apustulis ir rakstījis šos vārdus ļoti dziļdomīgi, tāpēc tie nopietni jāpārdomā. Vispirms viņš saka: “Kad laiks bija piepildīts,” proti – Tēva nozīmētais laiks, kad Vecās Derības valdīšana bija beigusies un visi apsolījumi un pravietiskie priekštēli bija piepildīti. Šie vārdi, “kad laiks bija piepildīts”, vērš mūsu acis uz visas Vecās Derības dievišķo apsolījumu, piemēru un tēlu garo zelta virteni, kopš pirmā apsolījuma, kas tika dots grēkākrišanas dienā, ka sievas Dzimums samīs čūskas galvu.

Tie vērš mūsu acis uz visiem dievišķajiem pravietojumiem un simboliem, kas redzami levītiskajā kalpošanā, kur daudzi tūkstoši upura dzīvnieku un upurējošie priesteri visi kā viens norādīja uz Lielo Augsto Priesteri un lielo izpirkuma upuri. Tās ir patiesi spēcīgas un tūkstoškārtīgas Dieva liecības, pret kurām visas mūsu domas, viedokļi, sajūtas un pretrunas izgaist un pazūd. Ko mēs varam likt pretī visiem tūkstoškārtīgajiem piemēriem un apsolījumiem, ko pats Dievs devis vesela gara laikmeta periodā?

Ko māca visi šie apsolījumi un asiņainie dzīvnieku upuri, kas bijuši kā dievkalpojuma simboli? Vēstulē ebrejiem 10.nodaļā mēs lasām: “Jo bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ik gadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas. ..jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis. ..raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs!” (Ebr.10:1, 4, 5, 7).

Šādi runā Dieva Dēls, kas ienāk pasaulē. “Grāmatā par Mani rakstīts. Par Mani runā visa Vecās Derības svētā grāmata. Tā saka, ka Es darīšu Tavu prātu, Dievs. Tēvs, Tu neesi vēlējies pašus dzīvnieku upurus, taču esi sagatavojis Man miesu, ko visi šie upuri ir simbolizējuši. Mana miesa būs upuris, ko Tu, Dievs, esi vēlējies.”

Lai Dievs atver mūsu prātu, ka saprotam šo neizteicami brīnišķīgo tekstu! Te mēs redzam pamatu mūsu brīvībai no bauslības. Te mums izskaidroti vārdi: Kristus ir bauslības gals un Dieva Jērs. Lai Dievs atver mūsu prātu un sirdi!

“Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības.” Kopš astotās dienas, kad Viņš tika apgraizīts saskaņā ar bauslību, visa Viņa dzīve bija bauslības piepildījums mūsu labā. Bauslība saprātīgi un neatlaidīgi pieprasa, ka mums jāmīl Dievs ar visu savu sirdi, ar visu dvēseli, ar visu spēku un visu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. Taču neviens no mums to nav spējis piepildīt.

Tad nāca Kristus un darīja to mūsu vietā. Viņš mīlēja Dievu ar visu Savu sirdi un visu Savu dvēseli. Darīt Sava Tēva prātu bija Viņa ēdiens. Viņš mīlēja Savu tuvāko kā Sevi pašu. Viņš atdeva Savu dzīvību par Saviem brāļiem, jā, pat par Saviem ienaidniekiem, un apustulis skaidri saka, ka tas viss noticis mūsu dēļ, lai “izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība”.

Pārdomā rūpīgi, un sev par lielu un svētīgu izbrīnu tu atklāsi, ka Dieva žēlastības un glābšanas iegūšanai mums nav jāizpilda bauslība. Nē, Dieva lielā žēlastība ir uzticējusi šo misiju citai Personai – mūsu Starpniekam un bauslības Piepildītājam. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu.”

Grēkākrišana tik lielā mērā izpostīja visus mūsu spēkus, ka mūsos nepalika vairs nekas, ko grēks un ļaunums nebūtu saindējis un piesārņojis. Neviena radība visā cilvēcē nespēja piepildīt Tā Kunga bauslību, pat vēl vairāk – viss mūsos cīnās pret visiem tās baušļiem. To dziļi un rūgti izjūt tie, kuriem ir pieskāries Tā Kunga svētums, jo viņi sākuši cīnīties un pūlēties, lai izpildītu bauslību. Viņa mūžīgās patiesības un taisnības dēļ Dievs nav varējis atcelt ne Rakstu galu, ne burtu no bauslības, un tādēļ visa miesa ir nolikta zem mūžīga lāsta, ko mēs sajūtam un apzināmies ik dienas.

Bet Savas nemainīgās žēlastības un mīlestības mudināts Dievs žēlīgi izlēma sūtīt Savu Dēlu piepildīt bauslību mūsu vietā. To saka šis dārgais teksts: “Kad laiks bija piepildīts, Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība.” Tas ir iemesls, kādēļ Dievs neuzlūko un netiesā mūs pēc bauslības. Un tādēļ “tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas” (Rom.8:1), jo Kristū viņi ir Dievam tīkami, it kā tie nekad nebūtu grēkojuši.