Baušļu būtība

Dievkalpojumā Dievs kalpo mums, piedodot grēkus un stiprinot ticību, lai tādējādi “sagatavotu svētos kalpošanas darbam” (Ef. 4:12). Pēc tam, kad saņemts Viņa miers, Dieva tauta tiek sūtīta atpakaļ pasaulē, lai tā ar savu kalpošanu paustu pateicību, darīdama labos darbus, “kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef. 2:10). Tātad šeit iniciatīva pieder Dievam, un tā tas ir vienmēr. Vecajā Derībā, vedot Savu tautu ārā no verdzības zemes Ēģiptē, Dievs gāja Savas tautas priekšā “dienā mākoņu stabā, lai tos vadītu pa ceļu, bet naktī uguns stabā, lai ceļš tiem būtu apgaismots naktī” (2. Moz. 13:21).

Dievs, kas gāja Savai tautai pa priekšu bija Kristus, kas Jaunajā Derībā atklājas gan kā Gaisma, kas apgaismo cilvēka ceļu, gan kā Ceļš. Dieva tautas dzīves realitāte skaistā veidā atklājas Mozus vārdos: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši.” (5. Moz. 1:31) Jaunajā Derībā kristieša dzīve atklājas vēl dziļāk paša Jēzus vārdos: “Es esmu vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5) Tas nozīmē, ka Jēzus ne tikai nes mūs uz Savām caurdurtajām rokām, bet Viņš ir arī tas, kurš caur mums nes ticības augļus – labos darbus. Tātad kristieša darbus motivē ticība Kristum, piedošana, nevis bailes un soda draudi. Draudi šeit seko tikai kā pamudinājums palikt uz ticības ceļa, brīdinot no nomaldīšanās. “Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu.. Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums.” (5. Moz. 30:15–20) Šie vārdi ir saprotami un piepildāmi vienīgi ticībā. Bez ticības grēku piedošanai tie vestu mūs izmisumā.

Saskaņā ar bībeliskajām liecībām iesākumā Dieva likumi bija rakstīti pirmo cilvēku Ādama un Ievas sirdī, un viņi ne tikai dabiski zināja, kā tiem pareizi jārīkojas, bet arī labprāt to darīja. Viņiem nebija jāmācās desmit baušļi, lai zinātu to, kas ir labs un kāda ir Dieva griba. Taču pēc grēkā krišanas cilvēka sirdī rakstītie Dieva likumi pamazām izbālēja, un Dievs jūdu tautai Sinaja kalnā īpašā veidā deva desmit baušļus, rakstītus uz divām akmens plāksnēm. To Dievs darīja ar eņģeļu rokām un īpaši izraudzīta vīra – Mozus – palīdzību. Šo mācību vajadzēja rūpīgi sargāt un mācīt nākamajām paaudzēm. Pilnīgā veidā bauslība ir atklāta Svētajos Rakstos, precīzāk Dieva desmit baušļos, taču to var mācīties arī no cilvēka sirds, lai gan pēc grēkā krišanas sirdsapziņa nav pilnīgi uzticama, tā var mūs arī maldināt.

Bauslībā ir izteikta Dieva svētā griba, un tā prasa no cilvēka pilnīgu un labprātīgu pakļaušanos tai domās, vārdos un darbos. Bauslība fokusējas uz cilvēka sirds stāvokli un rīcību. Ja cilvēks dara labu, tā sola atalgojumu, ja ļaunu, tad draud viņu sodīt. Gan bauslības draudi, gan apsolījumi ir balstīti cilvēka rīcībā, un katrs no bauslības saņem pēc nopelniem. Bauslība nevienam neko nedod par velti, bet tikai pieprasa un draud sodīt ikvienu, kas tai nepakļaujas. Cilvēka nelaime ir tā, ka pēc grēkā krišanas neviens cilvēks nespēj izpildīt bauslības prasības. Tātad bauslība nepazīst žēlastību, un tās uzdevums ir apsūdzēt un biedināt, īpaši tos, kuri neatzīst, ka pēc savas dabas tie ir grēcinieki, kas pelna tikai Dieva dusmas un sodu. Pēdējā konsekvencē bauslības uzdevums ir atņemt grēciniekam pašpaļāvību, neļaujot viņam garīgās lietās paļauties pašam uz saviem spēkiem, un vest pie Dieva žēlastības Kristū.

Lai gan nav zināms, cik baušļu bija rakstīts uz katras no akmens plāksnēm, ko Dievs ar eņģeļu starpniecību deva Mozum, tomēr pedagoģiskos nolūkos baušļus parasti iedala divās daļās – no pirmā līdz trešajam bauslim un no ceturtā līdz desmitajam. Pirmajos trijos baušļos Dievs māca mīlēt Viņu pašu. Tātad sargā no nepareizas izturēšanās pret Viņu, kas cilvēkam nodarītu lielu ļaunumu. Savukārt pārējos septiņos baušļos Dievs māca mīlēt jeb pareizi izturēties pret savu tuvāko. Šeit gan jāievēro kāda nianse – ja mīlēt Dievu nozīmē darīt to, ko Dievs grib, tad mīlēt cilvēku nenozīmē darīt to, ko grib cilvēks, bet, tāpat kā pirmajā gadījumā, darīt to, ko grib Dievs. Tātad mīlēt tuvāko nenozīmē viņam izdabāt, bet gan rīkoties saskaņā ar Dieva gribu, kas atklāta baušļos.

Runājot par baušļiem, mēs saduramies ar vēl kādu grūtību. Tāpat kā nav zināms tieši, cik baušļu atradās uz katras no akmens plāksnēm, nav arī zināms, ar kuriem vārdiem beidzas pirmais bauslis un sākas otrais. Tas ir radījis kristiešu vidū atšķirības baušļu numerācijā, un dažās baznīcās luterāņu otrais bauslis tiek uzskatīts par trešo, bet devītais un desmitais bauslis ir apvienoti vienā bauslī. Taču baušļu numerācijai nav būtiskas nozīmes.

Lai labāk saprastu bauslības darbību, to parasti iedala vairākos bauslības darbības veidos. Dieva spēks, kas darbojas caur bauslību, gan arvien ir viens un tas pats, neatkarīgs no cilvēka jeb pilnīgi suverēns. Tas ir, bauslību nav iespējams izmantot savos nolūkos, lai panāktu sev vēlamo rezultātu, taču skaidrības labad ir jāizšķir bauslības darbības veidi jeb bauslības uzdevumi.

Pirmkārt, bauslība darbojas kā spēks, kas ierobežo grēku. To sauc par politisko jeb sabiedrisko bauslības darbību, jo tā ir vērsta uz to, lai mācītu cilvēkiem dzīvot kopībā citam ar citu. Šādā veidā bauslība darbojas arī tajos cilvēkos, kas ne reizi nav dzirdējuši par Dieva baušļiem. Ar cilvēka dabiskā prāta palīdzību Dieva griba tiek darīta zināma cilvēkam, un sirdsapziņa brīdina, ka nepareiza, ļauna rīcība saņems pelnītu sodu. Ar šādu draudu palīdzību Dievs uztur zināmu kārtību cilvēku sabiedrībā, un ikvienas valsts likumdošana atspoguļo baušļos izteikto Dieva gribu. Tādējādi ikvienā sabiedrībā ir zināms, ka necienīt vecākus, nerūpēties par bērniem, nogalināt, pārkāpt laulību, zagt un melot ir slikti. Tomēr jāatceras, ka iedzimtā grēka dēļ cilvēka sirdsapziņas balss ir kļuvusi vāja, neskaidra un var arī maldināt. Ar laiku grēks tā notrulina sirdsapziņu, ka cilvēks vairs nespēj saklausīt tās balsi. Tādēļ gan cilvēka privātajā dzīvē, gan sabiedrībā kopumā bez atklāsmē sniegtās patiesības maz pamazām iestājas morāla lejupslīde un degradācija. Par to liecina kaut vai tas, ka pat veselas impērijas un kultūras nespēj ilgstoši pastāvēt bez dievišķās atklāsmes un agri vai vēlu iestājas pagrimums. Vācu teologs H. Friče norāda arī uz kādu interesantu mūsdienu parādību, proti, ka modernā psiholoģija spēj panākt to, ka cilvēks var grēkot, ka var arī kļūt par vainīgu un tomēr atrasties labā noskaņojumā. Mūsdienās, kad tiek noliegta absolūtas universālas patiesības esamība, tādi jēdzieni kā labs un ļauns kļūst izplūduši un neskaidri. Līdz ar to morāles jautājumos valda subjektīvisms. Tas ir, katrs pats nosaka to, kas labs un kas slikts. Tādējādi šķiet, ka slavenā vācu filozofa Imanuela Kanta izvirzītā doma, ka labā griba vienmēr ir laba, izrādās – ir jāpapildina. Mūsdienu psiholoģija pazīst daudzus veidus, kā manipulēt ar cilvēka gribu un viņa motīviem. Šādas manipulācijas var būt ne tikai ārējas, bet, kā norādīja H. Friče, arī pats cilvēks iemācās manipulēt ar savu sirdsapziņu, t. i., darīt ļaunu un justies labi. Šo uzskatu attīstību labi raksturo Edvards Vīts, ka patiesības relativitāti pavada arī relatīvas dzīves jeb morāles vērtības: “Cilvēki nevērīgi atmet laiku laikos cienītas absolūtas morāles vērtības vienā jautājumā pēc otra. Mātes miesās esoša bērna nogalināšanu mēdza uzskatīt par šausmīgu, prātam gandrīz neaptveramu ļaunumu. Šodien aborts ir ne vien legalizēts, bet pat pārvērsts par kaut ko labu – par konstitucionālām tiesībām. Kādreiz nespējīgo, slimo un veco cilvēku nogalināšanu uzskatīja par neiedomājamu zvērību. Šodien eitanāzija tiek uzskatīta par līdzjūtības izpausmi.. Kaut arī cilvēki ir grēkojuši vienmēr, tomēr agrāk viņi savu grēcīgumu vismaz atzina. Pirms gadsimta cilvēks, spītējot Dievam un ļaudīm, iespējams, būtu skandalozi pārkāpis laulību, taču viņš būtu atzinis, ka ir grēkojis. Mūsdienas raksturo ne vien amorāla uzvedība, bet arī morāles kritēriju zudums.” Tādējādi acīmredzams kļūst fakts, ka mūsdienu intelektuālās tendences ir vērstas pret dabisko dievatklāsmi cilvēka prātā, un cilvēks ir iemācījies sekmīgi manipulēt gan ar sabiedrisko domu, gan savu sirdsapziņu. Tas nozīmē, ka morālai degradācijai ir ieslēgta zaļā gaisma. Protams, šādas tendences ir bīstamas gan baznīcai, gan sabiedrībai, un viens no būtiskajiem kristīgās baznīcas uzdevumiem ir arī nostiprināt mācību par dabisko likumu. Proti, ka desmit baušļos atrodamie ētiskie principi morālai rīcībai ir atrodami jau pašā cilvēka dabā – viņa saprātā. Tomēr jāatceras, ka sabiedriskais bauslības lietošanas veids nekad nerada patiesu cilvēka atgriešanu no grēka, liekot viņam darīt labu paša Dieva dēļ. Viss, ko cilvēks mācās no dabiskās ētikas, ir tas, ka, darot labu, viņš saņems atalgojumu, bet darot ļaunu – sodu. Taču arī pilsoniskais taisnīgums, ko rada šis bauslības lietojums, ir augstu vērtējams. Tos cilvēkus un tās tautas, kas savā dzīvē kaut ārēji ievēro baušļus, Dievs atalgo ar mieru un labklājību.

Otrkārt, bauslība apsūdz grēcinieku, rādīdama kā spogulī viņa īsto garīgo seju. Cilvēki paši mēdz lolot augstas domas par sevi, un dažkārt tā par viņiem domā arī citi cilvēki, bet baušļi rāda, ko par cilvēku domā Dievs. Luters šo bauslības darbības veidu sauca par teoloģisko bauslības lietojumu. Darbodamās šādā veidā, bauslība atklāj cilvēka patieso garīgo samaitātību, ko pats cilvēks nespēj ieraudzīt, kā arī norāda uz Dieva dusmām, kas neglābjami sekos. Šis ir galvenais bauslības darbības veids, un tajā īstenojas bauslības jēga – atklāt grēcīgajam cilvēkam viņa patieso stāvokli Dieva priekšā, radīt bailes no gaidāmā soda un atņemt paļāvību pašam uz saviem spēkiem.

Trešais bauslības darbības veids attiecas tikai uz ticīgajiem, un tas rāda tiem Dieva gribu, t. i., to, kā Dievs vēlas, lai Viņa bērni dzīvotu. Šis bauslības darbības veids neattiecas uz neticīgajiem, jo bez ticības neviens darbs Dievam nav patīkams. Runājot par trešo bauslības lietojumu, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Būtu nepareizi teikt, ka ticīgajiem jācenšas izpildīt Dieva baušļus un jādzīvo svēta dzīve, lai nokļūtu Dieva valstībā. Pēc grēkā krišanas cilvēks vairs nespēj pilnīgi izpildīt bauslību, tādēļ Kristus to ir piepildījis visu vietā ar savu krusta nāvi, atceļot pret cilvēkiem vērstās bauslības prasības. Pateicībā par to kristieši cenšas dzīvot Dievam tīkamu dzīvi, godājot Viņu vārdos un darbos. Taču nekad nedrīkst aizmirst, ka sevi upurējošā dzīve ir tikai Kristus piepildītās bauslības sekas. Citiem vārdiem, pirms cilvēks spēj darīt kaut ko labu, viņam jāsaņem ticība grēku piedošanai Kristus dēļ.

Pareizai bauslības izpratnei nepieciešams iegaumēt vēl pāris būtiskas lietas. Pirmkārt, viss, ko Dievs saka par kādu lietu, ir ietverts attiecīgajā bauslī. Piemēram, viss, ko Dievs māca par cilvēka autoritāti, ir atrodams ceturtajā bauslī, savukārt viss, ko Dievs māca par cilvēka dzīvības vērtību, atrodams piektajā bauslī utt. Otrkārt, katram bauslim ir divas daļas. Vienā daļā Dievs kaut ko pavēl darīt, bet otrā daļā aizliedz. Tā, piemēram, otrajā bauslī Dievs aizliedz nepareizi lietot Viņa vārdu un tajā pašā laikā pavēl to lietot pareizi. Tātad – nepareizi būtu sacīt: “Es vispār nelietošu Dieva vārdu, lai nepārkāptu otro bausli.” Dievs šajā bauslī pieprasa ne tikai atturēšanos no Viņa vārda nepareizas lietošanas, bet arī prasa pareizu šā vārda lietošanu.

Šīs īsumā ir galvenās atziņas, kas palīdzēs mums saprast bauslības būtību un uzdevumu.