Baznīca Bābeles gūstā
Mārtiņš Luters, augustīnietis, veltī šo darbu savam draugam Hermanim Tūlikam.[1]
Vai nu es gribu, vai negribu, man dienu no dienas jākļūst izglītotākam, jo daudz lielu meistaru kā sacenšoties dzen mani uz priekšu un spiež strādāt. Pirms diviem gadiem esmu rakstījis par grēku atlaidi, bet ir noticis tā, ka tagad dziļi nožēloju, ka šo grāmatiņu esmu izdevis..[2] Jo tajā laikā vēl joprojām biju lielas māņticības varā attiecībā uz Romas tirāniju, tādēļ arī neuzskatīju, ka grēku atlaides pilnībā būtu jāatmet, jo redzēju, cik vienprātīgi cilvēki tās atzina par labām. Par to arī nav jābrīnās, jo toreiz šo Sizifa darbu man nācās veikt pilnīgi vienam. Bet pēc tam, pateicoties Silvestram.[3] un tiem brāļiem, kas viņu dedzīgi aizstāvēja, es nonācu pie atziņas, ka tas nav nekas cits kā romiešu lišķu izdomāta krāpšana, lai tādējādi samaitātu ticību Dievam un izkrāptu cilvēkiem naudu. Ja es spētu gūt virsroku pār grāmatu tirgotājiem un saņemt no viņiem atpakaļ savu grāmatu par grēkatlaidēm, kā arī visiem, kas to lasījuši, varētu iestāstīt, lai visas manas grāmatas par grēku atlaidi viņi sadedzinātu, tad visa tā vietā, ko esmu par grēku atlaidi rakstījis, es lūgtu iegaumēt šo teikumu:
GRĒKATLAIDE
ir Romas lišķu radīta nelietība.
Pēc tam Eks un Emsers[4] kopā ar saviem sazvērniekiem sāka mani skolot jautājumā par pāvesta primātu jeb augstāko varu. Arī šeit, – lai nekļūtu nepateicīgs pret tik augsti izglītotiem ļaudīm, es atzīstu, ka viņu pūliņi mani ir ļoti rosinājuši, proti, lai gan es toreiz noliedzu, ka pāvesta vara ir Dieva piešķirta, tomēr pieļāvu, ka tā viņam ir cilvēku piešķirta. Bet pēc tam, kad esmu dzirdējis un izlasījis šo iznireļu izsmalcinātās asprātības, ar kurām viņi savu dievekli tik meistarīgi cildina (jo man šajās lietās nav gluži nemācīta galva), tagad zinu un esmu pārliecināts, ka pāvesta vara ir Bābeles valsts un varenā mednieka Nimroda vara [1.Moz.10:8–9]. Tādēļ, lai maniem draugiem tas viss nāktu par labu, es lūdzu grāmattirgotājus un lasītājus, lai viņi to, ko esmu par šo lietu rakstījis, sadedzinātu un iegaumētu šo teikumu:
PĀVESTA VARA ir Romas bīskapa varenās medības. To apliecina Eka, Emsera un Leipcigas Bībeles lektora[5] pamatojumi.
Tagad viņi izliekas mani mācām par komūniju abos veidos un par dažām citām ļoti svarīgām lietām. Te nu jāpapūlas, lai es arī šos savus skolmeistarus neuzklausītu veltīgi. Kāds zināms itāliešu mūks Kremonā ir uzrakstījis “Mārtiņa Lutera atsaukumu Svētā Krēsla priekšā”. Tas nozīmē atsaukumu, ar kuru nevis es atsaucu (kā skan šis vārds), bet gan – atsaukšanu, ar kuru viņš mani sauc atkal atpakaļ (šādā latīņu valodā šie itālieši sākuši runāt mūsdienās). Kāds cits mūks, vācietis no Leipcigas, tas pats jau minētais Svēto Rakstu lektors ir rakstījis pret mani par abu Vakarēdiena daļu saņemšanu un, kā es saprotu, ir gatavs paveikt vēl lielākus un brīnumainākus darbus. Piesardzīgais itālis bija pietiekami viltīgs, lai noklusētu savu vārdu, varbūt tādēļ, ka baidījies, ka viņam varētu klāties tāpat kā Kajetānam[6] un Silvestram. Turpretī leipcigietis, kā jau krietnam un drosmīgam vācietim piedienas, virsrakstā gari un plaši ir cildinājis savu vārdu, savu dzīvi, savu slavu, savu godu, gandrīz vai arī savas koka tupeles.[7] No viņa darba, bez šaubām, es iemācīšos pavisam ko īpašu, jo viņš to veltījis pašam Dieva Dēlam: tik tuvu stāvoši Kristum, kas valda debesīs, ir šie svētie. Man gan šķiet, ka te žadzina trīs žagatas, viena labi zina latīņu valodu, otra labāk grieķu, bet trešā – vislabāk senebreju. Kā tu domā, mīļo Herman, ko gan citu es te varētu darīt kā saausīties? Leipcigā ar šo jautājumu nodarbosies Svētā Krusta observantieši.[8]
Līdz šim es, muļķis, domāju, ka būtu jauki, ja vispārējs koncils noteiktu, ka Sakraments lajiem jāpasniedz abējādā veidā. Šis vairāk nekā pārlieku mācītais mūks manas domas koriģē, sakot, ka ne Kristus, ne arī apustuļi nav nedz pavēlējuši, nedz ieteikuši, ka Sakraments lajiem jāpasniedz abējādā veidā, un tādēļ tas jāatstāj baznīcas izlemšanai, kā šajā jautājumā jārīkojas, un ikvienam būtu jāpaklausa baznīcai. Tiktāl viņa teiktais. Tu varbūt jautāsi – kāds trakums ir pārņēmis šo cilvēku vai pret ko viņš raksta?
Sakramenta pasniegšanu vienā veidā neesmu nosodījis un esmu atstājis baznīcas izlemšanai abējādu veidu lietojumu. Tieši to pašu viņš pūlas apgalvot un tieši ar to grib mani apstrīdēt. Es atbildu, ka tāda veida disputēšana ir parasta lieta visiem tiem, kas raksta pret Luteru: viņi apgalvo to, ko paši apstrīd, vai arī izgudro kaut ko, ko varētu apstrīdēt. Tā darīja Silvestrs, tā Eks, tā Emsers, tāpat darīja arī ķelnieši un lēvenieši[9]. Ja šis brālis nebūtu viņiem līdzīgs, viņš nebūtu rakstījis pret Luteru.
Tomēr šis cilvēks ir bijis veiksmīgāks par citiem, jo viņš gribēja pierādīt, ka abu veidu pasniegšana nav nedz pavēlēta, nedz ieteikta, bet gan atstājama baznīcas patvaļai, izmantojot Rakstus, ar kuriem pierāda, ka ar Kristus bausli lajiem noteikts viens Sakramenta veids; un tādējādi saskaņā ar šo Rakstu jauno skaidrojumu vajadzētu būt tā, ka Sakramenta saņemšana vienā veidā lajiem nav pavēlēta un tomēr vienlaikus ir Kristus pavēlēta! Kā Tu zini, šie Leipcigas dialektiķi ir īpaši iecienījuši šo jauno disputēšanas veidu. Vai tad arī Emsers savā pirmajā grāmatiņā neapgalvo, ka runājis par mani atklāti un godīgi? Un tad, kad esmu viņam pierādījis, ka viņš rakstījis visapkaunojošākās skaudības un visriebīgāko melu dzīts, viņš savā nākamajā grāmatā, kurā grib mani atspēkot, pavisam nepārprotami atzīst, ka rakstījis gan godīgi, gan negodīgi. Patiešām, jauks vīrs, kā tu zini!
Taču paklausies mūsu jauko daiļrunātāju, kam baznīcas rīcības brīvība un Kristus bauslis ir viens un tas pats, arī Kristus bauslis un ne-Kristus bauslis tāpat atkal viens un tas pats. Cik veikli viņam izdodas pierādīt, ka lajiem dodams tikai viens Sakramenta veids, atbilstoši Kristus bauslim, tas ir – pēc baznīcas rīcības brīvības! Jo viņš to apzīmē ar lielajiem burtiem kā: Neapstrīdamu Pamatojumu. Tad viņš ar neticamu gudrību ķeras pie Jāņa evaņģēlija 6. nodaļas, kurā Kristus runā par dzīvības maizi un debesu maizi, kas ir Viņš pats. Šos vārdus šis ļoti izglītotais cilvēks neattiecina tikai uz Altāra Sakramentu vien, bet arī lieto tos, lai varētu galīgi pierādīt, ka šajā vietā evaņģēlijā lajiem ir noteikts tikai viens Sakramenta veids, jo Kristus ir teicis (Jņ.6:51): “Es esmu dzīvā maize,” bet ne: es esmu dzīvais biķeris. Tomēr tālāk seko: “Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.” (Jņ.6:55), tāpat: “..ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis.” (Jņ.6:53) Tomēr, tā kā šā mūka prātam likās, ka noteikti būtu vēl jāstrīdas par diviem vai vienu veidu – viņš veiksmīgi un gudri izlokās, sacīdams, ka Kristus ar šiem vārdiem tik to vien esot gribējis pateikt, ka tas, kas vienu veidu saņēmis, ar to ir saņēmis abus – gan miesu, gan asinis. Tas ir viņa neapstrīdamais pamatojums, kas ir svēto un debešķīgo observantu cienīgs.
Tagad, es lūdzu Tevi, mācies arī tu kopā ar mani no tā, ka Kristus Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā pavēlējis tikai vienu veidu, bet to darījis tādējādi, ka tieši šī pavēlēšana nozīmē to pašu, ko atstāt baznīcas rīcības brīvību šajā jautājumā; turklāt vēl Kristus šajā nodaļā, protams, runā par lajiem, ne par priesteriem. Jo pēdējiem nav nekādas daļas gar dzīvo maizi no debesīm, proti – Sakramenta vienu veidu, bet gan varbūt nāves maizi no elles! Bet ko lai dara ar diakoniem un subdiakoniem[10], kas nav ne laji, ne priesteri? Pēc šī lieliskā rakstnieka domām, tiem nepienāktos ne viens, ne abi veidi. Tu, mīļais Tūlih, saproti, kas tā ir par jaunu un observantisku Rakstu skaidrošanas metodi, bet iegaumē arī to, ka Kristus Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā runā par Altāra Sakramentu, lai gan Viņš pats māca, ka runā par ticību miesā nākušajam Vārdam, sakot (29.p.): “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš ir sūtījis.” Bet šis Leipcigas Bībeles profesors jāuzteic, ka viņš no jebkuras Rakstu vietas spēj pierādīt jebko. Jo viņš ir teologs, līdzīgs Anaksagoram[11], vēl vairāk, Aristotelim, kam lietvārdi un darbības vārdi, apmainot tos vietām, nozīmē vienu un to pašu un jebko. Jo visā savā grāmatā viņš Svēto Rakstu liecības izmanto tā, ka, ja viņš gribētu pierādīt Kristus klātbūtni Sakramentā, viņš bez svārstīšanās iesāktu tā: lasījums ir no apustuļa Svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas. Jo tikpat trāpīgi, cik varētu būt šie vārdi, ir viss viņa sacītais, un tomēr šis gudrinieks domā, ka viņa daudzie citāti varētu tam palīdzēt lepoties ar savu neprātu. Pārējo es nepieminēšu, lai ar mēsliem no šīs smirdošās atejas tevi nenomocītu līdz nāvei.
Beigās viņš min Pāvilu, 1. Kor. 11, kas (23. p.) saka, ka viņš saņēmis no Tā Kunga un sniedzis tālāk korintiešiem gan maizes, gan arī biķera lietošanu. Tā kā mūsu miglas pūtējs še atkal, kā jau it visur, lieliski skaidro Rakstus, viņš māca, ka Pāvils šeit abus veidus gan pieļāvis, bet nav devis. Tu jautā, kā viņš to pierāda? Pēc sava prāta-, tāpat kā iepriekš minētajā vietā Jāņa 6. Jo uz šo lektoru neattiecas tas, ka būtu jānes atbildība par to, ko viņš saka. Viņš pieder ordenim, kura pārstāvji māca un pierāda visu ar savām vīzijām.[12] Mēs tātad arī šeit tiekam pamācīti, ka apustulis šajā vietā nav rakstījis visiem korintiešiem, bet gan tikai lajiem, tādēļ priesteriem nav vispār neko ļāvis saņemt, bet viss Sakraments viņiem ticis pilnībā laupīts! Tā, ka viņa “Jaunajā gramatikā” vārdi: “Esmu to no Tā Kunga saņēmis” nozīmē to pašu, ko: “Tas Kungs to ir pieļāvis” un “Esmu to jums devis” nozīmē: “Esmu to jums atļāvis”, tad es lūdzu Tevi, iegaumē to īpaši. Jo pēc šā skolotāja pamācībām ne tikai baznīcai, bet jebkuram puišelim būs brīv visas Kristus un apustuļu pavēles, institūcijas un kārtību pārveidot tikai par atļaujām.
Tāpēc es redzu, ka šo cilvēku triec sātana eņģelis, un ka tie, kas šajā spēlē iesaistīti, lūko caur mani iegūt sev slavu, it kā tie būtu cienīgi strīdēties ar Luteru. Bet viņu cerības izkūpēs pelnos, jo kā nicināmus ļaudis es tos nekad neminēšu vārdā, bet apmierināšos ar šo vienīgo atbildi uz visām viņu grāmatām kopā. Ja viņi ir tā vērti, lai Kristus tiem atgrieztu veselo saprātu, tad es lūdzu, lai Viņš to dara savā žēlsirdībā. Ja viņi nav tā vērti, tad es lūdzu, lai tie nespētu vien beigt rakstīt tādas grāmatas, un patiesības ienaidniekiem arī nebūtu lemts lasīt citas. Ir kāds patiess populārs izteiciens: “Ja es ar mēsliem cīnos, tad, ir vienalga, vai uzvaru vai zaudēju, es būšu nosmērējies.”
Tālāk, tā kā es redzu, ka viņiem laika un papīra ir pa pilnam, es papūlēšos, lai viņiem būtu daudz iemeslu rakstīšanai. Es gribu viņus apsteigt, lai, kamēr viņi triumfē kā slaveni uzvarētāji pār kādu manu ķecerību (kas viņiem tāda liekas), es jau būtu kādu jaunu viņiem ceļā nolicis. Jo arī es vēlos, lai šie lieliskie vadoņi karā tiktu apbalvoti ar daudziem tituliem. Pa to laiku, kamēr tie kurn, ka es cildinot Komūniju abos veidos, un viņi ar šo ļoti lielo, viņu tiešām cienīgo lietu it sekmīgi nodarbojas, es gribu iet tālāk un centīšos pierādīt, ka visi tie, kas lajiem liedz Komūniju abos veidos, ir ļauni, bezdievīgi cilvēki. Lai to ērtāk varētu izdarīt, gribu uzrakstīt Prelūdiju par Romas baznīcas gūstu. Un vajadzīgajā brīdī, tiklīdz ļoti godātie pāvestnieki būs tikuši galā ar šo grāmatu, es piedāvāšu tiem jaunu. Bet to es daru tādēļ, lai kāds sirdsšķīsts lasītājs, kam rokās būs nonākusi šī grāmata, netiktu nokaitināts ar šiem manis aprakstītajiem mēsliem un pamatoti nesūdzētos, ka nelasa neko tādu, kas prātu attīsta un māca vai vismaz dod iespēju gudri domāt. Jo Tu zini, cik nelabprāt mani draugi pacieš, ka mani nodarbina šo ļaužu netīrās intrigas, kuras, kā viņi (mani draugi) saka, pašas sevi apgāžot, bet no manis viņi gaida ko labāku, proti, to, ko velns caur šīm nekrietnībām cenšoties aizkavēt. Tagad beidzot esmu izlēmis pieņemt savu draugu padomu un – atstāt ķildas un strīdus šo sirseņu ziņā.
Par to itālieti no Kremonas es negribu neko teikt, jo viņš, būdams vientiesīgs un aprobežots cilvēks, šaustīdams mani ar dažiem izteicieniem, mēģinājis mani atgriezt pie Svētā Krēsla, no kura gan neapzinos, ka būtu aizgājis. Neviens to arī man nav pierādījis. Jo viņš galvenokārt piemin smieklīgus iemeslus, kam vajadzētu mani aizkustināt, runājot par maniem mūka solījumiem un faktu, ka impērija tikusi piešķirta vāciešiem.[13] Un tā vien liekas, ka viņš gribējis rakstīt ne tik daudz, lai mani aicinātu atpakaļ, bet gan, lai paslavētu francūžus un pāvestu. Var pieļaut, ka šajā grāmatiņā, lai nu kāda tā arī būtu, viņš vēlējies parādīt savu padevīgo paklausību. Un neliekas, ka viņš būtu ļaunuma pārņemts. Bet nav arī pelnījis, lai viņu zinātniski atspēkotu, jo viņš visu ir sapļāpājis aiz tīras neziņas un muļķības.
Vispirms man jānoliedz septiņu sakramentu esamība, un pašreiz minēšu tikai trīs – Kristību, grēku nožēlu un Svēto Vakarēdienu, un man jāsaka, ka Romas kūrija tos visus novedusi nožēlojamā gūstā un baznīcai nolaupījusi visu tās brīvību. Bet, ja es gribētu runāt, balstoties Rakstos, tad man būtu tikai viens sakraments[14] un trīs sakramentu zīmes, par ko es savā laikā izteikšos pamatīgāk.
[1] – Hermanis Tūliks (+1540) bija dedzīgs Lutera atbalstītājs. 1520. gadā ieguvis doktora grādu Vitenbergas universitātē vispirms kļuva par tās profesoru poēzijā un vēlāk 1525. gadā par universitātes rektoru. No 1532. gada līdz mūža beigām Līnebergas skolas rektors.
[2] – Acīmredzot Luters runā par savu 1518. gadā tapušo darbu “Deviņdesmit piecu tēžu paskaidrojums”.
[3] – Silvestrs Prierias (1456–1523) dominikāņu priors. 1515. gadā viņš kļuva par lielinkvizītoru un grāmatu cenzoru. Kopā ar Tecelu un citiem viņš centās rakstiski atspēkot Lutera darbus.
[4] – Johans Eks (1486–1543) Inglolštadtes profesors bija pirmais Lutera polemiskais pretinieks jautājumā par grēkatlaidēm un vēlāk Leipcigas disputā 1519.g. Hieronīms Emsers (1477–1527) profesors Erfurtē, humānists, vēlāk Saksijas hercoga sekretārs, kopā ar Eku publicēja darbu pret Lutera uzskatiem grēkatlaižu jautājumā.
[5] – Augustīns Alvelds, fransciskāņu mūks no Leipcigas, kas ar saviem rakstiem pret Luteru pamudināja viņu publicēt šo darbu Baznīca Bābeles gūstā.
[6] – Toms Kajetāns (1469–1534), itāliešu kardināls dominikāņu ordeņa ģenerālis bija augtākā romiešu autoritāte Akvīnas Toma teoloģijā. Atzina, ka nav bijis pietiekami sagatavots, lai pārbaudītu un atspēkotu Luteru Augsburgas diskusijā. 1518.g.
[7] – Alvelda traktāta titullapa sastāvēja no 26 rindām. Franciskāņi, pie kuriem piederēja Alvelds, valkāja kurpes ar koka zolēm.
[8] – Observantieši bija strikto franciskāņu grupa, kas tajā laikā bija nošķīrusies no pārējiem. Alvilds Jēzus vārdu bija uzrakstījis šādi – IHSVH un centās to pamatot ar iepriekšminēto valodu mistrojumu
[9] – Ķelnes un Lēvenes universitātes apstiprināja Eka “uzvaru” pār Luteru Leicigas disputā.
[10] – Diakoni un subdiakoni bija sestais un piektais no septiņiem posmiem, caur kuriem bija jāiziet, lai kļūtu par priesteri.
[11] – Anaksagors (ap 500.–428. pirms Kr.) – grieķu filozofs, kuru viņa laikabiedri apsūdzēja ateismā, jo viņš sāka jaunā veidā skaidrot mītus par dieviem.
[12] – Iespējams norāde uz Asīzes Franciska vīzijām.
[13] – Iespējams, ka Luters te domā faktu, ka vācu ķēniņi kopš Kārļa Lielā laika, saņemot ķeizara kroni no pāvesta, tika saukti par Romas imperatoriem. Vai arī to, ka pretēji pāvesta gribai, kas tronī gribēja redzēt francūzi, 1519. gadā par imperatoru tika izvēlēts Kārlis V, kurš pa daļai bija vācietis.
[14] – 1.Tim.3:16 Vulgātas tulkojumā par sakramentu tiek saukts pats Kristus.
Ieskaties