Baznīca ir ciešā saiknē ar bagātību, apspiešanu un tirāniju

Komunisti jautā:

Kas vēl līdzinās Baznīcas vēsturei, kurā var atrast visbriesmīgākās ļaundarības, nabadzīgo aplaupīšanas un asiņainas to vajāšanas, kas atšķiras no viņiem?

Un tiešām, mani brāļi, mēs nevaram noliegt, ka Baznīcas un kristīgās reliģijas vārdā un aizsegā ir pastrādāti daži no visbriesmīgākajiem noziegumiem, bezpalīdzīgi cilvēki ir paverdzināti, padarīti par nabagiem un aplaupīti, kā arī tiešām ir izlietas nevainīgu asiņu straumes. Saukdami sevi par kristīgo baznīcu, šie cilvēki ir apliecinājuši, ka, ja nepieciešams Baznīcas izplatīšanai, tad ir jāizmanto uguns un zobens. Saukdami sevi par kristīgo baznīcu, viņi apgalvoja, ka, aizstāvot Baznīcu, viņiem bija jāsadedzina ķeceri. Saukdami sevi par kristīgo baznīcu, viņi apgalvoja, ka viņiem ir visas tiesības pieprasīt no laju locekļiem viņu miesīgās un pasaulīgās bagātības, kas viņiem esot pateicoties tieši Baznīcai. Saukdami sevi par kristīgo baznīcu, viņi izlikās, ka pasaules glābšanai viņiem ir jāiegūst bagāto labvēlība, jāiegūst bagātība, gods, cieņa un vara.

Neviens nevar noliegt, ka visas šīs negantības izdarīja tie, kas sevi sauca par kristīgās baznīcas vadītājiem, un ka šīs negantības tika pastrādātas kopā ar prinčiem, godājamiem cilvēkiem, varenajiem, karaļiem un imperatoriem. Visas šīs lietas vēstures lappusēs ir ierakstītas ar asinīm rakstītām zīmēm, un neviens tās nevar izdzēst.

Šajā sakarā nevar noliegt arī to, ka pat tā sauktajā protestantu valsts baznīcā daudzi teologi apvienojās ar bagātajiem, godājamajiem, izcilajiem, īpaši ar prinčiem, lai paverdzinātu vienkāršos cilvēkus, lai tos aplaupītu to, kas attiecas uz miesu un dvēseli, un atņemot viņiem visas tiesības.

Bet, brāļi, kāds tam sakars ar kristīgo reliģiju un kristīgo baznīcu? Šo negantību tumšā vēsture nav kristīgās Baznīcas vēsture, bet gan Baznīcas nodevēju un ienaidnieku vēsture, kas atradās tās azotē.

Vai arī es jums jautāju, kad Kristus vai kur Raksti pavēl izdarīt šādus noziegumus?
Mūsu Kungs Jēzus Kristus bija tālu no tā, lai Saviem kalpiem pavēlētu ar spēku ar uguni un zobenu izplatīt Savu Valstību, kā to darīja melīgais pravietis Muhameds; no otras puses, Kristus stingri pavēlēja Saviem mācekļiem: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” [Mk. 16:15-16] Tad ievērojiet, ka Kristus nav devis laicīgo zobenu savu mācekļu rokās; Viņa Vārds ir ierocis, kas viņiem ir jāizmanto, un Viņa valstības izplatīšanas līdzeklis ir pamācība un pārliecība; tāpēc Tas Kungs to teica arī Pēterim, kad viņš savā miesīgajā dedzībā bija izvilcis zobenu, aizstāvot savu Kungu; “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” [Mt. 26:47-56]

Mūsu Kungs Jēzus arī bija tālu no tā, lai saviem sekotājiem liktu vajāt un nogalināt šizmatiķus un ķecerus, bet gluži pretēji Viņš paziņoja, ka kvieši un nezāle paliks kopā tīrumā līdz pļaujas laikam [Mt. 13:24-30]. Un, kad šie mācekļi vēlējās, lai uguns kristu no debesīm, jo samarieši negribēja uzņemt Kungu, Tas Kungs viņiem saka: “Vai jūs nezināt, kādam Garam jūs piederat?” Viņš attiecīgi liecina: “Tas nav Evaņģēlija gars, kas ļautu ugunij krist no debesīm pār Baznīcas ienaidniekiem.” [Lk. 9:51-56]

Arī Kristus bija tālu no tā, lai Saviem kalpiem pavēlētu iekarot Viņam šīs pasaules valstības un meklēt bagātības, godu un varu, bet gluži pretēji, viņš Pilāta klātbūtnē publiski un svinīgi paziņoja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana Valstība nav no šejienes.” [Jņ. 18:36] Kristus negrasījās izveidot noteiktas kastas, tāpat kā Indijas un Ēģiptes reliģiskie vadītāji, piemēram, priesterības kastu un laju kastu: nē, Jaunā Derība nezina par priviliģētu priesterību. Kristum nebūtu nekādas atšķirības starp Savas Baznīcas locekļiem. Viņš skaidri paziņo: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps. Viens ir jūsu Kungs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” [Mt.20:25-27, 23:8]

Arī Kristus nekādā gadījumā neieteica saviem sekotājiem noniecināt un noniecināt nabagos kā mazāk svarīgus cilvēkus nekā bagātos; bet tieši otrādi, Kristus galvenokārt saistījās ar nabadzīgajiem un strādāja galvenokārt viņu vidū. Viņš arī saka: “Nabagiem tie sludināta prieka vēsts” [Mt. 11:6], un no nabadzīgo vidus Viņš lielākoties pulcēja Savu Baznīcu. Tāpēc arī svētais apustulis Pāvils saka: “Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis.” [1.Kor.1:26-27]

Kristus bija arī tālu no tā, lai pieprasītu Saviem sekotājiem, lai tie būtu īpaši saistīti ar bagātajiem valdniekiem, jo tiem ir vislielākā ietekme sabiedrībā; ka viņiem vajadzētu tiem pieglaimoties kā tādiem, kuriem būtu īpašs stāvoklis Dieva priekšā. Tieši pretēji, visā pasaulē nav nevienas grāmatas, kas tik nicinoši runātu par bagātajiem kā Kristus grāmata, t.i., Svētā Bībele. Pēdējā lekcijā mēs jau apsvērām tik svarīgos Kunga vārdus: “Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” [Mt. 19:16-26] Citā vietā Viņš saka: “Svētīgi garā nabagi; jo tiem pieder Debesu valstība.” [Mt. 5:3] Un vēl citviet: “Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!” [Lk. 6:24]. Un caur Svēto Pāvilu Svētais Gars brīdina visus kristiešus: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. 10 Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” [1. Tim. 6:9-10] Arī Jēkabs saka savas vēstules 5. nodaļā raksta: “Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes ir kodes saēdušas, jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai.” [Jēk. 5:1-5] Un kāda ir apustuļu pamācība kungam par viņa attiecībām ar kalpu? Viņš saka: “Un jūs, kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka vaigu.” [Ef. 6:9] Vai tas ir glaimojoši priekš bagātajiem? Vai šie vārdi pieprasa kristiešiem būt kopā ar bagātajiem, jo viņi ir bagāti?

Un visbeidzot, mani brāļi, Kristus un Svētie Raksti nebūt nav mācījuši kristiešus nezaudēt cieņu pret tirāniem, lai kristiešiem nezustu atbalsts no tirāna spēcīgās rokas; nē, Svētie Raksti, gluži pretēji, mūs informē, ka nav bijis neviena tirāna, kurš nenonāktu drausmīgā nāvē caur briesmīgiem Dieva sodiem. Man pietiek tikai atsaukties uz faraonu, uz Nebukadnēcaru, uz Saulu, uz Manasi, uz Hērodu. Jā, un ir vēl vairāk piemēru. Kad Salamanu viņa sievas aizveda prom no dzīvā Dieva, viņa krišana izpaudās tajā, ka viņš kļuva bailīgs un apspieda savu tautu. Viņš nožēloja grēkus un nomira. Pēc tam cilvēki ieradās pie Salamana pēcteča Rehabeāma un pieprasīja, lai viņš atbrīvo viņus no smagā sloga, kas tos apspieda, lai viņiem būtu vieglāk. Rehabeāms nevēlējās to dzirdēt un augstprātībā cilvēkus sūtīja prom, – un kādas bija sekas, kā to lasām Rakstos? Dievs savās dusmās ļāva, ka desmit ciltis sacēlās un tādējādi piecas sestās daļas no viņa ķēniņvalsts atkrita no viņa.

No tā jūs redzat, mani brāļi, ka pat ja cilvēki, kuri atrodas īpašās attiecībās ar bagātajiem, kas apspiež nabadzīgos, kuri ir īpašās attiecībās ar tirāniem, sauc sevi par kristiešiem un pat ir atrodami viņu vidū, tad viņi patiesībā nemaz nav kristieši.

Tā nu pirmā sociālistu un komunistu apsūdzība pret baznīcu un kristīgo reliģiju attiecīgi izzūd. Pareizā kristīgā baznīca nav īpašās attiecībās ar apspiedējiem un tirāniju, bet gan ir viņu ienaidniece, un ir nabadzīgo un apspiesto uzticīgais draugs.