Baznīca – Neīsta vai Patiesa ?

Patiesas un neīstas baznīcas atšķiršanai baznīcā dažkārt tiek sauktas palīgā instances un radikāli pasākumi. Iekšēja vilšanās un ārējs sašutums šeit sagādā dažu labu iemeslu protestam. Bet ja ir zināms tas, kas dara baznīcu par baznīcu, tad būs zināms arī tas, ka patiesa baznīca neveidojas, vienkārši novēršot trūkumus, bet gan vienīgi tad, ja tīri tiek sludināts vārds un pareizi pārvaldīti sakramenti. Var būt pat tā, ka tieši ar to notiek nodalīšanās un top redzamas pretrunas. Tas sākas ar jautājumu, kur tad es iešu uz dievkalpojumu.

Bet līdzīgu iemeslu dēļ var notikt arī tā, ka patiesas un neīstas baznīcas atšķiršana un nodalīšana principā tiek noraidīta. Tā vietā notiek mēģinājumi, veidojot konsensu un, pārvarot konfliktus, saglabāt kopību un vienotību. Tad izlemšana mācības jautājumos pilnībā tiek atstāta baznīcas politikas ziņā, tātad, komisiju sastādīšanas un vadīšanas taktikas un vairākuma ieguves ziņā. Taču tur, kur trūkst garīgu atziņu un vadības, obligāti izplatās negarīgas ietekmes. Un tad kā pēdējā izeja paliek juridiski resp. disciplināri noregulējumi.

Baznīca, tā ir “svētie ticīgie un avis, kas dzird sava gana balsi’ “, tā sacīts tekstā, kas ir kopsakarā ar šeit iepriekš citēto Šmālkaldes artikulu vietu. Ar to netieši tiek norādīts uz Jņ.10, kurā ir Jēzus līdzība par labo ganu, kam ir skaidrojoša nozīme jautājumā par patiesu un neīstu baznīcu. Šī līdzība ir daudzslāņaina, tāpēc ka runa tajā vispirms ir par labā gana atšķiršanu no vienas puses un zagli un laupītāju no otras puses, kurš neiet pa durvīm, bet iekļūst iekšā citādā veidā. Bet īpaši vērā ņemams ir tas, ka avīm piemīt spēja, labo ganu atšķirt no svešiem vienīgi pēc tā balss: “..avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.” (Jņ.10:4-5) “Balss” nav pielīdzināma runātajiem vārdiem tā attiecināma uz skaņu, kas var būt atšķirīga, runājot vienus un tos pašus vārdus. Mēs zinām, cik precīzi un pašsaprotami mēs varam atšķirt un identificēt balsis, kā mēs secinām, kas runā, pie kam nepavisam nav vajadzīgs kaut ko analizēt vai pamatot. Viss pamatots ar to, ka runātājs ir pazīstams, ka ar viņu ir kaut kāda saistība. Tieši tā ganāmpulks pazīst savu labo un pareizo ganu, un prot to atšķirt no svešiem, un tas notiek, klausoties vārdu. Var būt arī citas pazīmes, taču nevienai nav tās pārliecinošās skaidrības, kas izriet no gana un ganāmpulka vienotības, saliedētības. Bez šādas vienotības labā gana balss nav pazīstama un atšķirama.

Kas ir spēkā attiecībā uz gana un ganāmpulka vienotību, tas sakāms arī par visu to atšķiršanu, kuri nāk uz ganāmpulku. Un par to sacīts, ka durvis uz to ir pats Kristus: “Es esmu durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas pirms manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. Es esmu durvis. Ja kāds caur mani iziet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.” (Jņ.10:7-9) Šī atšķiršana vērsta uz draudzes kalpotājiem, un labā gana pazīme ir Kristus: Viņš “atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.” (Jņ.10:11-13), Labais gans kalpo ganāmpulkam pēc Kristus parauga, pat upurējot savu dzīvību. Derētais gans gūst peļņu no šī ganāmpulka; viņš nedzīvo priekš tā, bet gan no tā. Arī šāda atšķirība ir skaidra un nepārprotama.

Visās perspektīvās, kas paveras no šī teksta patiesas un nepatiesas baznīcas atšķiršanai, saglabājas šī būtiskā un nesaraujamā gana un ganāmpulka vienotība. Tā, tātad, nav nekāda prasība, kas būtu izpildāma, bet gan priekšnoteikums, kas ir spēkā un kas pieder pie Jēzus Kristus draudzes būtības. Tas attiecas ne tikai uz šīs pasaules laiku, bet sniedzas līdz mūžībai ticības piepildījumā, ticībai pārtopot par skatīšanu: “Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Jņ.10:27-30)

Tā arī šeit, kur runa ir par patiesas un neīstas baznīcas atšķiršanu mūsu laikos, ticības skatiens tiek vērsts uz mūžību. Tas labi ieraugāms arī Jāņa atklāsmes grāmatā. Vēstules septiņām draudzēm Mazāzijā (Atkl.2-3) ir baznīcas kritika Dieva vārdā kā arī pamācība un pamudinājums patiesas un nepatiesas baznīcas atšķiršanai kādā atsevišķā draudzē. Kungs runā caur Garu. Viņš aicina uz grēku nožēlu un atgriešanos un virza skatienu no laika uz mūžību. Gana un ganāmpulka vienotība katrā vēstulē tiek attiecināta uz sadraudzību ar Garu: “Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm!” Draudzi – stāvoklī, kādā tā atrodas vada Dieva vārds, un tas notiek, ņemot vērā nākamo tiesu. Šeit pamācošs ir 7. vēstules nobeigums un pāreja uz nākošo vīziju. Kungs runā uz draudzi Lāodikejā: “Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” (Atkl.3:20). Pēc tam sākas vīzija: “Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis atvērtas debesīs..” (Atkl.4:1). No asociācijas ar durvīm izriet, kā Kristus ieiet pie tā, kas dzird viņa balsi, un kā ar to tiek atvērtas debesu godības durvis pārejā no ticības uz skatīšanu. Kungam ieejot pa sirds durvīm, kas notiek, uzklausot vārdu (Atkl.3:20), atveras durvis uz debesīm (Atkl.4:1), un pasaules laika piepildījums top saskatāms beigu laika cīniņos, un tas top redzams caur vārdu.

Caur vārdu norisinās arī atšķirošā nodalīšana, un ar to dažādie kritikas, vilšanās un sašutuma cēloņi tiek pakļauti ticības cerību spēkam. Vienaldzība, tāpat kā pārsteidzība šajā pasaules laikā tiek pakļauti mūžības galīgumam. Bet tad var ne tikai skaidri pasacīt, kas jādara un kas nav jādara, tad arī mūs aptverošajā īstenībā top redzams tas, kas, darbojoties vārdam un sakramentam, faktiski notiek ar mums un draudzi.

Taču tur, kur trūkst garīgās atziņas, ko rada un vada Gara līdzekļi, tur baznīca nenovēršami atstumj, pat ja tā cilvēku acīs izskatītos vēl tik dzīvīga, rosīga un skaitliski liela. Un, otrādi, tā var būt dzīva, izpildīt savu uzdevumu, neuzkrītoši darbojoties, pat ja tā cilvēku acīs izskatītos vēl tik maza, bezpalīdzīga, pat ja tā būtu apspiesta.

Bet nekādā ziņā nav diezgan, ja mēs to tikai apceram un aprakstām runājot par ieklausīšanos Labā Gana balsī, lieta, galu galā, grozās ap paša ticības īstenību un ap pestīšanas drošību. Kurš, būdams piederīgs pie sava Kunga, prot atšķirt Viņa balsi, tas arī zina, kur viņam ejams un kur ne. Viņš zina, kas viņam darāms un kas ne. Beidzot, viņš prot arī atšķirt pareizās un nepareizās pazīmes, un ar to pareizu un nepareizu dievkalpojumu.