Baznīca vienmēr ir ticības objekts
Vairākkārt neveiksmīgi mēģinot skaidrot šo artikulu, tas tika sadalīts. Pirmais teikums tika attiecināts uz neredzamo baznīcu, jo viena svēta baznīca, viena baznīca, kas pastāv mūžīgi, ir ticības artikuls, un tādēļ tā ir neredzama. Otrais teikums tika attiecināts uz redzamo baznīcu, jo visu ticīgo draudze, kurā tiek pasludināts Evaņģēlijs un tiek dāvāti sakramenti, sastāv no redzamiem cilvēkiem, kam šeit, uz zemes, tiek pārvaldīti un sniegti žēlastības līdzekļi.
Pretrunām, kuras ietver šāds ieskats, būtu vajadzējis novest līdz atziņai, ka jautājums ir nepareizi uzdots. Augsburgas ticības apliecības autors nebija cilvēks, kas nespēj skaidri un loģiski domāt. To nevarētu sacīt arī par Luteru, kurš piedalījās Švābahas artikulu veidošanā un par šo jautājumu bija līdzīgi izteicies savā 1528.gada darbā Lielā Apliecība. Vai spējat iedomāties, ka viņi būtu varējuši nepamanīt, ka šādi ir sajaukti jēdzieni? Ja mēs pārlūkojam XIX un XX gadsimta debates par VII artikulu, mēs redzam, ka strīdi par to, ko tad īsti māca artikuls, rodas nevis no tā, ka ticības apliecībā ir kādas neskaidrības, bet gan no tās skaidrotāju neskaidrās domāšanas, kuri mēģināja šajā artikulā ielasīt sevis pašu vēlāk izveidotās eklesioloģijas teoloģiskos priekšstatus un kategorijas.
Līdzīgi citiem artikuliem, arī šis artikuls pamatā formulē Jaunās Derības mācību, kur baznīca vienmēr ir gan faktisks, konkrēts cilvēku kopums, kurš ir saredzams, gan arī svēto sadraudze, Dieva ļaudis, Kristus miesa, kas ir ticības objekts. Tas, ko Korintā redzēja jūdi un pagāni, bija grupa cilvēku, kuri pulcējās kopā. Viņi neredzēja šo cilvēku svētumu, to, kas šo cilvēku grupu raksturoja kā Dieva ļaudis, Kristus miesu, Svētā Gara templi. Jā, arī Korintas svētie tik lielā mērā, cik viņi patiešām bija svēti un nebija farizeji un liekuļi, neredzēja svētumu, kas viņiem bija dots.
Tam, ka tavi grēki ir piedoti, ir jātic. Korintas kristiešiem bija jātic, ka viņi ir Dieva ļaudis un ka ar, līdz un zem viņu redzamās sapulces klātesoša ir Kristus garīgā miesa, – tieši tāpat kā viņi nevarēja redzēt, izbaudīt un sajust, ka konsekrētā maize un konsekrētais vīns Svētajā Vakarēdienā ir Kristus patiesā miesa un patiesās asinis. Viņiem tam bija jātic.
Arī Jaunajā Derībā baznīca nebija redzamības artikuls, bet ticības artikuls šī vārda burtiskajā nozīmē. Tā tas tika saprasts baznīcā, kura apliecināja Nīkajas ticības apliecību un tajā ietverto nozīmīgo artikulu par vienu, svētu baznīcu. Katoliskie [kristieši] senajā kristīgajā pasaulē (jau tad “katolisks” bija konfesionāls apzīmējums) tikai ticībā varēja apgalvot, ka viņi ir patiesā baznīca un nevis novaciāņi, jo novaciāņi to pašu apgalvoja par sevi, pamatojot to ar turēšanos pie ortodoksās ticības, kas vēl ir papildināta ar senākām baznīcas disciplīnas formām. Augustīns tikai ticībā varēja zināt, ka patiesā baznīca nav donātisti, bet gan tā sadraudze, kuru viņš dēvēja par communio catholica. Baznīca vienmēr ir ticības objekts.
Tas pats šodien notiek ar Romas katolismu. Pārliecību, ka baznīca ir un tai ir jābūt tikpat redzamai, kāda bija senā Israēla tauta, kāda ir ikviena sociāla cilvēku organizācija uz zemes, ir noteicis tas, ka Roma nekad nav spējusi noteikt baznīcas robežas. Kādā ziņā ekskomunicētie saglabā savu piederību baznīcai, kuras locekļi viņi joprojām paliek? Ja shizmatiskajām baznīcām pieder priesterība un episkopālā konsekrācija, ja pat herētiķu Kristība, ja vien tā notikusi pareizi, ir spēkā esoša un ja šodien herētiķi tiek dēvēti par “atdalīto brāļiem,” kur tad ir precīzās baznīcas robežas? Jau Optatuss no Milēves [IV gadsimts] donātistus nosauca par brāļiem, pamatojot to ar izsmeļošu teoloģisku skaidrojumu, kuru viņš izklāstīja savās septiņās grāmatās par donātisma shizmu. Akvīnas Toma darbu izdevuma vācu valodā redaktori XXIX sējuma ievadā runā par “redzamo Kristus baznīcu, kura ir redzama tikai tās sakramentos”. Vai tas nav katoļu līdzinieks luterāņu mācībai par žēlastības līdzekļiem, Evaņģēliju un sakramentiem kā notae ecclesiae, vienīgajām pazīmēm, pēc kurām mēs ticībā spējam atpazīt baznīcas klātbūtni?
Būtībā visas kristietības pārliecība ir tāda, ka baznīca ir ticības jautājums un tā nav objekts, kuru iespējams novērot. Pretējā gadījumā ticības artikulam, kas tiek apliecināts ticības apliecībā par baznīcu, nebūtu nekādas jēgas. “Ir svarīgi, lai viss, kam mēs ticam, būtu apslēpts,” saka Luters darbā “Par nebrīvo gribu”. Tālāk izteiktajam secinājumam: “Baznīca ir apslēpta, svētie nav zināmi”, katoļi nekad nepiekristu. Tomēr viņiem ir jāatzīst, ka šajos vārdos ir patiesība. To parāda manis pieminētais citāts par sakramentiem. Pat Romai baznīca nav gluži tik redzama kā Franku valsts vai Venēcijas republika, kā to reiz savā galējā polemikā pret reformāciju apgalvoja Bellarmīns.
Ieskaties