Baznīcas apustuliskums šodien

« Ko nozīmē “apustulisks”?

Ticības lielās patiesības, kuru atzīšanai Svētais Gars vadīja Kristus baznīcu pirmo gadsimtu smagajos doktrinālajos strīdos un kuras kā patieso Svēto Rakstu interpretāciju atzina visu laiku ortodoksā baznīca, nav zaudējušas savu patiesumu arī šodien, tikai tāpēc vien, ka tās ir bijušas pārprastas, izkropļotas vai pat falsificētas. Ja ir kāda īpaša lieta, ko mūsdienu evaņģēliskā teoloģija ir iemācījusies no Lutera un reformācijas ticības apliecībām, tad tā ir ārkārtīgi nopietnā attieksme pret senbaznīcu kopumā. Baznīcas vēsture neapstājās, kā, šķiet, domā daudzi mūsdienu jaunie teologi, līdz ar pēdējā apustuļa nāvi un neatsākās tad, kad parādījās Luters. Šajā teologu paaudzē vērojamais patristikas studiju un zināšanu pagrimums draud kļūt par katastrofu mūsu teoloģijai, ja vien tas netiks kaut kādā veidā apturēts. Baznīca bez patristikas kļūst par sektu.

Iepriekšējām paaudzēm ar to “vēsturiskumu” ir jāuzņemas daļa atbildības par to. Tīri vēsturiskais skatījums uz seno grieķu un romiešu pasauli, kas “klasisko filoloģiju” pārvērta par “antīkās pasaules studijām” un kas tika pasludināts par progresa augstāko sasniegumu, patiesībā bija beigas vitālajai līdzdalībai šajā pasaulē un gandrīz iznīcināja to, kas bija palicis no klasiskās izglītības, kāda tā joprojām ir Vācijā. (Varētu šo jautājumu apvērst otrādi un jautāt, vai no tā, ka klasiskajai izglītībai pienāca gals, neizveidojās jaunā vēsturiskā skola. Bet mūsu izglītības vēsture rāda, ka entuziasmu attiecībā uz klasisko pasauli iznīcināja vēsturiski orientētā izglītība.) Līdzīgi notika arī ar patristiku evaņģēliskajā teoloģijā, kur tā smagi cieta no “vēsturiskuma slimības.” Jo tad, kad viss ir pateikts, vai kāds, pat profesionāls vēsturnieks, studē vēsturi tikai tāpēc, lai uzzinātu, “kā tas patiesībā bija”? Šī problēma mūs patiesi skar tikai tad, ja mēs atzīstam, ka toreiz notikušajā bija kas tāds, kas ir izšķiroši nozīmīgs mūsu dzīvēs. Tas attiecas arī uz atbildi uz vēsturisko jutājumu – kad un kādā veidā parādījās izteikums “apustuliskā baznīca”. Viss ir atkarīgs no mūsu izpratnes par lielajiem doktrinālajiem lēmumiem, kas slēpjas aiz šī izteikuma parādīšanās un tā iekļaušanas ticības apliecinājumā.

Tas ir šis lielais doktrinālais lēmums, kas tika izkaldināts otrā gadsimta cīņās un kas ir noteicis visas baznīcas dzīvi un visu konfesiju kristiešu ticību. Katru reizi, kad kristīgā altāra priekšā izskan vārdi: “Es ticu uz apustulisku baznīcu,” baznīca apliecina savu līdzdalību šajā gigantiskajā cīņā, kurā ir jācīnās ar visbīstamāko ienaidnieku, ar kādu vien tai ir nācies sastapties. Cīņa sākās Jaunās Derības laika pēdējās dienās un turpinājās vairāku paaudžu laikā. Parasti par šo ienaidnieku mēs dēvējam gnosticismu, kaut arī ar šo vārdu mēs pat ne tuvu nevaram aprakstīt to, ko tas ietvēra.

Ticības apliecības vārdi: “Es ticu uz apustulisku baznīcu,” ir piemineklis uzvarai pār šo ienaidnieku. Tie arī aicina atcerēties tā laika baznīcas tēvus un vispirms jau divus lielos apustuliskās baznīcas teologus – Ireneju un Tertuliānu. Tertuliāns, latīņu baznīcas izveidotājs un skolotājs, kuram kristīgā mācība ir pateicību parādā par tās specifiskajiem terminiem, bija pirmais, kas vārdam “baznīca” pievienoja īpašības vārdu “apustuliska”. Par apustuliskajām baznīcām viņš sauca tās baznīcas, kuras bija dibinājis kāds apustulis. Savā galvenajā darbā, kas bija vērsts pret herētiķiem (De praescr., 20), viņš skaidro, ka Jēzus Kristus izraudzījās divpadsmit mācekļus un lika tiem būt par skolotājiem visām tautām, un deva tiem pareizo mācību. Kad pēc Jūdas nodevības brīvajā mācekļa vietā tika izvēlēts Matijs,

viņi saņēma apsolīto Svētā Gara spēku, lai veiktu brīnumus un sludinātu. Vispirms viņi Jūdejā liecināja par ticību Jēzum Kristum un dibināja baznīcas. Vēlāk viņi devās pasaulē un to pašu mācību par ticību pasludināja arī pagāniem. Un tā viņi dibināja baznīcas katrā pilsētā, no kurām vēl citas baznīcas aizņēmās ticības atvasi un mācības grauda sēklu, lai kļūtu par baznīcām, un tās ik dienas turpina to darīt, tādēļ tās tiek uzskatītas par apustuliskām baznīcām, par apustulisko baznīcu pēctecēm… Tādējādi tik daudzas baznīcas un šādas diženas baznīcas ir viena vienīga baznīca, šī pirmā baznīca, kura no apustuļiem (illa ab apostolis prima), no kuras tās visas ir cēlušās. Tādējādi tās visas ir pirmās un visas ir apustuliskas, jo visas ir viena (omnes primae et omnes apostolicae, dum una omnes).

Tātad saskaņā ar Teruliānu apustuliska baznīca ir tā, kuru ir dibinājis apustulis un kura turas pie viņa mācības. Varētu runāt par baznīcu kā apustulisku, pat ja tā nav apustuļa dibināta, bet to ir dibinājusi apustuliska draudze, no kuras tā ir saņēmusi arī mācību. Draudze var pretendēt uz to, ka tā ir apustuliska baznīca (tādējādi likumīga un ortodoksa baznīca), divu iemeslu dēļ, un Tertuliāns apstrīdēja, ka herētiķi tā dara. Baznīca vai nu var pierādīt, ka tā neapšaubāmi ir apustuļa dibināta, vai arī parādīt, ka tā dzīvo saskaņā ar to baznīcu mācību, kuras ir apustuļu dibinātas, tā sakot, pirmās pakāpes apustulisko baznīcu. Pēc Tertuliāna domām, pirmo nevar parādīt bez otrā. Daudzās apustuliskās baznīcas, kuras kā tādas tika atzītas visā pasaulē, gan vecākas, gan jaunākas, visas tomēr ir viena baznīca.

Liekas, it kā tas būtu bijis Tertuliānam mēles galā, tikai viņš to nepasaka: viena apustuliska baznīca. Viņam noteikti nebūtu bijuši iebildumi baznīcu kopumā saukt par apustulisku baznīcu. Viņš varētu atzīt šo Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības apgalvojumu, jo par tādu ticību un mācību viņš vienmēr iestājās. Tomēr tā nevar būt nejaušība, ka viņš vienmēr runā tikai par apustuliskajām baznīcām, t.i., atsevišķām baznīcām (kristieši, kas dzīvoja laukos piederēja pie tuvākās pilsētas baznīcas, kā Pāvila laikos Korintā), bet nekad par apustulisku baznīcu. Daži šķēršļi viņa labi attīstītajā valodas izjūtā būs atturējuši Tertuliānu no šī formulējuma izteikšanas, kurš apslēpts jautās viņa domu pavedienā un kuram bija lemts parādīties vairākas paaudzes vēlāk pavisam citā vietā.

Kur vien cilvēki runā par baznīcas apustuliskumu, tur dzīvi ir Tertuliāna lielie teoloģiskie sasniegumi, kā arī viņa cīņu biedra Ireneja sasniegtais. Viņi ir īstie “apustuliskās baznīcas “ atklājēji. Viņi iedēstīja visu laiku un visu konfesiju kristiešu sirdīs un dvēselēs to, ka Kristus baznīca savā būtībā ir apustuliska.

Varētu izvirzīt daudzus būtiskus iebildumus pret atsevišķām detaļām, kā viņi saprata un izveidoja šo baznīcas apustuliskumu. Varētu viņus vainot, kā to vēlāk darīja katolicisms, par to, ka viņi padarīja par patiesu to, ko kardināls Mannings (Manning) reiz teica Romas katolicisma vārdā: “Vēsture ir jāuzvar ar dogmu.” Cik dogmatiski un nevēsturiski Tertuliāns ataino divpadsmit mācekļus un viņu palīgus! Ko lai mēs domājam par apustuļa definīciju, kas ir tik stingra, ka izslēdz Pāvilu? Tomēr ir iespējams Apustuļu darbu grāmatā atrast kaut ko no šī apustuliskā laika perioda dogmatiskās ainas. Jeruzalemes izpratne par apustulātu, kura izteikta Ap.d. 1:21 un turpmāk, nekad neļautu Pāvilam ieņemt vienu no divpadsmit mācekļu vietām. Tas, ar ko Tertuliāns tik triumfāli vēršas pret herētiķiem, varētu būt vērsts arī pret viņu un Romas baznīcu līdz ar leģendām par apustulisko dibināšanu un izdomātajiem sukcesijas sarakstiem, jo tik daudz metropolīts redz:

Lai viņi izdomā kaut ko tādu. Kas viņus atturēs rīkoties saskaņā ar viņu zaimiem? Bet, pat ja viņi izdomātu kaut ko tādu, viņi tomēr neko nesasniegs. Jo viņu mācība pati, salīdzinot ar apustulisko mācību, ar savu novirzīšanos un maldīšanos atklās, ka viņu autoritāte nav neviens apustulis vai apustulisks vīrs (De praescr., 32).

Un tomēr aiz šīs sukcesijas idejas un vissvarīgākajiem senajiem sukcesijas rakstiem slēpjas vēsturiska realitāte. Romas bīskapu saraksts, kuru Irenejs sniedz kā bīskapu sukcesijas piemēru (Adversus haereses, III, 3, 3 [LCC, 1, 372 un turpmāk]), nebija ne tas, ko Irenejs uzskatīja par tādu (bīskapu saraksts, kas sekoja pēc Linusa, kuru amatā iecēla apustuļi), un tas nebija arī pāvestu saraksts (kā vēlāk to gribējās Romai). Tomēr tajā ir kāds patiesības grauds. Vārdi ir reāli. Pat ja mēs nevaram runāt par bīskapa monarhisku amatu laikā līdz 140.gadam, tomēr vīri, kas ir minēti pirms Pija (Pius) laika, ļoti iespējams, ir patiesas vēsturiskas personas, kuras patiesībā nes atbildību par mācību, patiesās doktrīnas sukcesiju.

Tāds ir Ērika Kaspara iepriekš minēto laikmeta pētījumu rezultāts. Ja lietas būtība bija tāda, ka agrīnajā baznīcā nepastāvēja bīskapa amats, tad varēja pastāvēt tikai tādu cilvēku secība, kuri kādā īpašā vietā sekoja viens otram skolotāju (didaskaloi) darbā. Šis amats, un arī praviešu amats, vēlāk tika iekļauts bīskapa amatā. Polikarpa martīrija bīskaps Smirna tiek saukts par “apustulisko un profētisko skolotāju” [LCC, 1, 155]. Mēs redzam, ka trīs harizmas – apustuļa, pravieša un skolotāja – ietvertas vienā bīskapa amatā.

Tā nebija dogmatiska fikcija, bet vēsturiska realitāte, kurai paralēles ir rodamas jūdaismā un agrīnajā islamā, kad mutvārdu tradīcija, mācības nodošana no paaudzes paaudzē tika uztvertas ar ārkārtīgu nopietnību. Kā gan citādi Evaņģēlijs varētu tikt pasargāts laikā, kad Jaunās Derības Svētie Raksti vēl nebija pabeigti? Protams, bija neizbēgami, ka māņticības pilni un pat pagāniski jēdzieni tika saistīti ar “drošo patiesības harizmu” (charisma veritatis certum), par kuru tika teikts, ka tā ir jāsaņem ar episkopālu sukcesiju (Irenejs, Adversus haereses, IV, 26, 2). Tomēr šā viedokļa pamatā joprojām bija ticība nesatricināmajai Kristus apsolījumu patiesībai. Jo Viņa apsolījumi nepārstāj būt patiesi pat tad, kad mēs, cilvēki, tos pārprotam!

Uz to pamatojoties, mums ir jāvērtē baznīcas lielie otrā gadsimta lēmumi. Kad baznīca atteicās no kārdinājumiem, kas nāca no gnosticisma, Markiona duālisma un montānisma ar visām tā pretenzijām uz jaunām atklāsmēm, tā kļuva par apustulisku baznīcu. Tas nozīmēja, kā tas ir redzams reliģijas un kultūras vēstures perspektīvā, ārkārtēju grimšanu nabadzībā. Iespējams, tas nozīmēja arī to, ka liela daļa dziļi vīlušos kristiešu atstāja baznīcu un iegrima atpakaļ pagānismā. “Apustuliskā baznīca” ir nabadzīga baznīca. Tai nav brīnumainu jaunu atklāsmju, ne arī zināšanu par augstākām pasaulēm, nav iespējams tās ticību pierādīt ar prātu. Tā dzīvo no dažu tādu cilvēku liecības, kuri nebija ne reliģiozi ģēniji, ne ētiskie varoņi, ne oriģināli domātāji. Vienīgā autoritāte nepierādāmajām lietām, par kurām viņi runāja, bija tas, ka Jēzus Kristus bija viņus sūtījis un ka viņi bija Viņa augšāmcelšanās liecinieki.

Kad baznīca sevi dēvē par apustulisku, tā saista sevi ar šo cilvēku liecību, šiem apustuļiem, šī amata izpildītājiem, kas pastāvēja tikai vienu reizi, vienā vēstures laika posmā. Tieši šeit rodama visu to lielo doktrinālo lēmumu nozīme, kuri ir saistīti ar jēdzienu “apustuliskā baznīca” otrajā un ceturtajā gadsimtā. Baznīca tiek saukta par apustulisku, jo tā ir Viņa baznīca, kurš patiesi kļuva cilvēks, patiesi tika krustā sists un patiesi augšāmcēlās. Tā ir apustuliska baznīca, jo tā ir Jēzus Kristus baznīca.