Baznīcas publicējumi (publicistika/informācija)

Sabiedrība aizsniedzama ar publicējumiem, kuri to arī veido. Ņemot vērā visas pārdomas par baznīcas uzdevumiem šajā sakarībā, vēlreiz vispirms jāatgādina tas, ka Kunga sludināšanas uzdevums aptver sabiedrību, ko veido visas tautas visos laikos pasaules mērogā. “Publice docere” ‑ “publiski mācīt un sakramentus pārvaldīt”, tas saskaņā ar Confessio Augustana XIV ir uzdevums, par ko šeit ir runa, un šī uzdevuma īstenošanas līdzekļi nes sevī to ietekmes apsolījumu. Baznīcu durvis draudzes dievkalpojumu laikā ir atvērtas ikvienam, un sabiedrība ir ielūgta uz tiem.

Bet ir arī daļa sabiedrības, kas visam tam paliek ārpusē – tādi, kurus neaizsniedz publiskā sludināšana, vai arī tādi, kas neieiet pa šīm atvērtajām durvīm. Nevajadzētu aizmirst, ka pie mums tie pārsvarā ir kristīti kristieši.

Ar šādu nodalīšanos ‑ sludināšanas uzdevuma sabiedrībā un tādā, ko šī sludināšana neaizsniedz vai par ko tā neinteresējas ‑ rodas arī īpaša situācija dažādiem baznīcas publicistikas veidiem. Kas attiecas uz baznīcas uzdevumu, tā nevar un nedrīkst būt nekas cits, kā Dieva vārda, t.i., bauslības un evaņģēlija sludināšana. Kas attiecas uz adresātu, tā vēršas pie tādiem, kas paliek ārpusē, kam iemesls var būt vai nu piedāvājuma atraidīšana, vienaldzība, atkrišana, vai arī citas intereses un saistības. Publicistiskie līdzekļi rakstu, skaņu vai attēlu veidā top par komunikācijas nesējiem, un tiem ir savi īpaši informācijas, izklāsta un attēlojuma likumi un noteikumi.

Viss, kam jātiek publicētam, tiek reklāmā pakļauts piedāvājuma un pieprasījuma likumiem, kas atgādina vajadzības un piedāvā līdzekļus to apmierināšanai. Panākumi un neveiksmes tiek precīzi mērītas pēc tirāžas un abonentu skaita, pēc radio un televīzijas pārraižu klausītāju/skatītāju skaita, kā arī pēc tā, kā atmaksājas kāda pasākuma izdevumi. Tādējādi ieviešas kritēriji, kas draudzes dievkalpojumā, ja tas ir īsts dievkalpojums, vispār nav ņemami vērā, jo citādi tas varētu kļūt par dievkalpojumu “tikai priekš acīm, cilvēkiem izpatīkot” (Ef.6:6-7; sal. 2.Kor.4:5). Kļūdas rodas tur, kur sabiedrība nošķiras no sludināšanas, un tad tieši savos centienos aizsniegt šo sabiedrību baznīca dažkārt novirzās no sava īstā sabiedriskā uzdevuma, neveic to. Bet tad kļūda nav meklējama dažādajos informācijas nesējos, bet gan to lietotāju teoloģiskajos konceptos.

Informācija ir kopjēdziens sabiedrības interesei un vajadzībai. Mēs dzīvojam ne vien tajā, bet arī no tās , un mēs justos visai vientuļi, nesaņemot šajā jomā tās ikdienas devu. Bet informācija nav tikai ziņu sniegšana vai piedāvājums izvēlei ‑ šis jēdziens burtiskā tulkojumā nozīmē “iespiešanu”, resp., indivīda vai kolektīva apziņas veidošanu, formēšanu, ietekmēšanu. Informācija ir ceļš, kurā kaut kas iegūst veidolu. Kas ar to domāts, tas – kristīgās publicistikas jomā ‑ uz visciešāko saistīts ar ticību Kristum. Bet pie tam kļūst redzams arī tas, ka šāda informācija nav jebkuru ziņu nesēja, bet gan, ka kristīgajai ticībai Kristus pats ir tas, kurš panāk pārveidošanu, atjaunošanu, tādējādi, ka Viņš savā vārdā sniedz iespēju ticībā ņemt dalību pie Viņa paša (Rom.8:29; 12:2; Gal.4:19; 1.Kor.10:14 u.t.).

Būtu labi, ja mēs acu priekšā skaidri paturētu šo lietu sakarību, kur lielā mērā draud tas, ka, lietojot informācijas līdzekļus, aizmirst informācijas ietekmi – tāpēc ka mēs atdalām saturu no līdzekļiem.

Plašais jēdzienu attēls, veidošana, izglītība, iztēle/iedoma, (arī iedomība) semantiskā lauka lietojums nav ierobežots vienīgi ar televīziju, kur attiecībā uz dažādajām informācijas formām, tās vispārīgi aplūkojot [un izmantojot sniegtos tēlus], runa taču ir par to, ka var sev veidot tēlu, ka sevi ievieto kādā tēlā, vai arī, ka kāds, dažādi vērtēts, var tikt kaut kādā veidā attēlots, un, beidzot, ka ir iespējams ļaut vaļu dažādām iedomām par visu ko [var iztēloties kaut ko], pie kam ‑ kur gan varētu vērot vēl lielāku nepastāvību kā tas ir ar ik dienu sastopamajām īpaši izceltajām teksta vai attēlu informācijas vienībām.

Baznīcas publicistika mūsdienās pie mums ir ļoti daudzveidīga. To var skaidrot vienīgi ar ekonomiskiem un politiskiem apstākļiem, kas baznīcai ir visai labvēlīgi. Baznīcas publicistika sākas ar draudžu avīzēm, tā sniedzas pāri lokālajiem vai reģionālajiem preses izdevumiem līdz pat starpreģionālai presei ‑ ciktāl tas attiecas uz baznīcas iekšējām publikācijām. Taču tā sniedzas būtiski tālāk, piesaistoties sabiedrības masu informācijas līdzekļiem un izmantojot tos. Šeit jāmin tādas formas, kā baznīcas ziņu dienesti, raksti avīzēs un žurnālos, informācija radiofonā un televīzijā, kur baznīca parādās ne vien kā informācijas sniedzēja, bet arī kā tās priekšmets. Pie tam sabiedrības interese par baznīcu sastopas ar baznīcas interesi par sabiedrību. Šeit pastāv lieli draudi, ka baznīca pakļaujas publicistikas līdzekļiem un likumiem, un tas nozīmē, ka tā savai interesei par sabiedrību upurē sava uzdevuma sabiedrību. Pašas baznīcas, savu locekļu un līdzstrādnieku attēlojums tad var sākt dominēt pār tās uzdevuma apzināšanos. Tad arī šeit tas, kas saistīts ar kristietību, ieņem Jēzus Kristus personas un Viņa Vārda vietu.

Neiedziļinoties atsevišķos gadījumos, būtu jāpārbauda, kādā apjomā un ar kādu skaidrību baznīcas rīcībā esošajos masu informācijas līdzekļos izpaužas sludināšanas saturs ar tam piemītošo informējošo, t.i., jaunveidojošo un pārveidojošo spēku. Vai nevar būt arī tā, ka kristīgās dzīves specifiskie satura elementi un formas, kā, piem., Rakstu skaidrojums, lūgšana utt, tiek izslēgti no sabiedriskās domas veidošanas vispārīgajiem likumiem, tāpēc ka mūs māc bažas, ka ar to negūsim panākumus sabiedrībā?

Īpaša forma, ar ko iespējams aizsniegt sabiedrību, ir atsevišķi raksti, apliecinājumi, paziņojumi vai memorandi, kas ne tikai klasiskā gana vēstules formā tiek adresēti draudzei, bet arī īpaši vēršas pie plašākās sabiedrības. Tā, no vienas puses, no sabiedrības gūst problēmas, un, no otras puses, šai sabiedrībai tiek pausts noteikts viedoklis, un tas notiek uzskatu un virzienu cīņā resp. publiskā partneru sarunā. Tad baznīca atrodas līdzās citām sabiedriskajām vienībām, pret kurām tā savos izteikumos var attiekties piekrītoši vai noraidoši.

“Apliecinājumi” politikā un publicistikā nav reti sastopami, un tie par visdažādākajām tēmām tiek pieprasīti un sniegti sabiedrībai – īpaši pirms vēlēšanām. Kopš 1908. gada, nākdams no Amerikas kā “social Creed”, ir izplatījies virziens, kam vācu valodā ir apzīmējums “sociāls kredo” jeb “sociāls liecinājums”. Ar šādiem apliecinājumiem sabiedrība tiek informēta par to, kā sabiedrības dažādās problēmas vērtē baznīcas komitejas, par ko tajās ir par, par ko pret, un šādā veidā sabiedrības uzskati tiek ne vien veidoti, tos iespējams arī dabūt savā pusē. Tad šāds teksts var sākties ar vārdiem:

“Sociāls kredo. Baznīca iestājas par šādām prasībām: .. “

Protests vienā, solidarizēšanās otrā pusē tādos gadījumos iezīmē arī kāda apliecinājuma vienojošo un atšķirošo funkciju, kas visādā ziņā gan nozīmē arī to, ka ar to saistītie sociālie un politiskie antagonismi iespiežas arī draudzēs resp. no tām nāk. Tas top par problēmu, ja sociālās un politiskās uzskatu nesaskaņas, kādas ir raksturīgas politisko uzskatu veidošanā, apdraud saskaņu ticībā uz Jēzu Kristu. Baznīca nedrīkst pretendēt uz savu nekļūdīgumu politiskajā jomā, tāpat kā politiska saskaņa nav obligāta baznīcas vienotības pazīme.

Nav pārsteidzoši, ja tieši jaunākajā baznīcas vēsturē šeit atkal un atkal konstatējama sakarība starp apliecinājuma saturu un tā publicēšanas brīdi, piem., tas, ka kā papildinājums vēsturiskajiem ticības apliecinājumiem [apliecībām] tiek pieprasīti un sniegti aktuāli “darbības-” vai “dzīves apliecinājumi”[1]. Izšķirošā motivācija šeit ir raizes par to, ka klusējot ne vien netiktu izpildīts pienākums aktuālo problēmu apstākļos, bet ka tas nozīmētu arī tapt vainīgiem ‑ ja nepārprotami ir sacīts:

“Baznīca drīkst runāt un tai jārunā, ja tā kādā konkrētā situācijā jūtas uz to aicināta ‑ ja tā ir uz to tiesīga un ja tas ir tās pienākums. Tai jārunā, ja klusēšana nav iespējama, nekļūstot [līdz]vainīgai.”

Vai mēs ar runāšanu paliekam bezvainīgi, to ir vērts nopietni apsvērt, apdomājot attiecības starp runāšanu un rīcību. Bet ļaunāk ir tad, ja ar šiem vārdiem, kas nekādā ziņā nav ierobežoti tikai ar šeit citēto tekstu, baznīcas sniegto apliecinājumu situāciju attiecina tikai uz sabiedrības tiesu, kamēr Jēzus vārdos par apliecināšanu un aizliegšanu runa ir par Jēzus Kristus apliecināšanu pasaules priekšā saistībā ar izglābšanu no Dieva tiesas. Šādi vērtējot, baznīcas paziņojumi ne tikai zaudē savu saturisko viennozīmīgumu, tie drīzāk tiek reducēti par alibi funkciju, lai saglabātu baznīcas reputāciju sabiedrībā. Ja tad vēl tiek apgalvots, ka šādā veidā jāstiprina ticamība attiecībā uz baznīcu un kristiešiem, tad atklājas dziļās pārmaiņas dogmatiskajos priekšnosacījumos, kas šeit norisinājušās.

Ar visu to netiek apstrīdēta kristīgās baznīcas publisko paziņojumu iespējamība, bet gan tiek izvirzīts jautājums par to tiesībām, mērojot ar baznīcas uzdevumu. Ja tie tiek sniegti vienīgi tādēļ, lai dotu savu ieguldījumu sabiedrības uzskatu veidošanā un piedāvājumu sabiedrisko spēku dialogā, tad tiek gan izmantota baznīcas reputācija un ietekme, taču tiek pazaudētas tās pilnvaras. Tad atbilstoši tam arī neprecīzi top formulējumi, jau tādēļ vien, ka notiek centieni, nesagraut baznīcas iekšējo kopību.

Dogmatiskā problēma šajos baznīcas paziņojumos koncentrējas uz jautājumu, vai baznīcas vārdus ir rosinājuši attiecīgā laika jautājumi, vai arī Dieva vārds tiek sniegts “laikā, nelaikā” (2.Tim.4:2). Dītrihs Bonhefers kādā rakstu fragmentā ‑

“Par iespējām baznīcai runāt uz pasauli” ‑ enerģiski piekodina, ka baznīcas uzdevumu nekad nedrīkst atvasināt no kaut kāda pasaules uzdevuma, vai atbildot uz sabiedrības jautājumiem: “Domāšana, ko rosina cilvēku problēmas un kas meklē to risinājumus, ir jāpārvar; tā ir nebibliska. Ne no pasaules uz Dievu, bet gan no Dieva uz pasauli iet Jēzus Kristus ceļš un tādēļ arī visas kristīgās domāšanas ceļš.”

Bet kur ir skaidrs, ko saka Dieva vārds bauslībā un evaņģēlijā, tur dekaloga pirmās un otrās plāksnes nesaraujamā kopsakarībā iespējams arī runāt skaidri un nepārprotami, un tad tas nav devums sabiedriskās domas veidošanā, bet gan pilnvarā sniegts un skaidrs vārds grēka atzīšanai, aicinājums atgriezties un saņemt piedošanu. Tādēļ arī publicistikas jomā nevar būt nekādu īpašu pasludināšanas vai diakonisku kristīgās draudzes uzdevumu, ja tā šeit nedara to, kas ir tās uzdevums un ko satur iedarbības, rezultāta apsolījums.

Hanss Joahims Īvands kādā 1936. gada priekšlasījumā ir polemizējis ar tā laika prasībām:

“Baznīcai jākalpo savai tautai ar Dieva vārdu!” Viņš jautā: “Kur tad ir tā tukšā vieta, lai Dieva atklāsmē būtu iespējams ievietot šo jauno laiku pestīšanas praviešu dogmu? Sūtņiem un lieciniekiem, kurus mēs šeit sastopam, jākalpo savam kungam, un posts viņiem, ja viņi līdzās tam gribētu atzīt citas autoritātes, vārdus vai īstenības faktus…”

---

[1] – Līdzās daudziem citiem tālaika tekstiem t.s. “Millera vadlīnijas”, kas publicētas 1933. gada maijā organizācijai “Ticības kustība ‘Vācu kristieši’ “, satur raksturīgu piemēru, ja tur sacīti šādi vārdi:

“Mēs iestājamies par (1.) pilnīgu reformācijas apliecību pamata saglabāšanu, taču, balstoties šajā pamatojumā, pieprasām baznīcas apliecinājuma vārdu tagadnes degošajos jautājumos, kur asi tiktu noraidītas visas modernās maldu mācības, kā mamonisms, boļševisms un nekristīgais pacifisms. Baznīcai ar tās misiju pienākas sniegt mums pareizos ieročus cīņai pret visu nekristīgo un to, kas maitā tautu..”

“Apliecinājuma vārds” šeit parādās kā līdzeklis mērķa sasniegšanai, kamēr “apliecinājuma pamats” šeit tiek uztverts kā sava veida motivācija vai leģitimizēšana. Tādējādi Kristus apliecinājums pārtop par sabiedrībai adresētu, kādiem noteiktiem mērķiem kalpojošu, viedokļu likumsakarību pamatojumu, kuru priekšmets ir sabiedrības jautājumi.