Baznīcas un teoloģijas vēsture

Tā kā kristīgā baznīca sevi uzskata par Vecās Derības Dieva tautas turpinājumu, tad varētu sacīt, ka tās vēsture ir tikpat veca kā pasaule, jo tā sākas ar radīšanu un pirmajiem baznīcas ļaudīm – Ādamu un Ievu.

Tomēr parasti kristīgās baznīcas vēsture tiek ierobežota laika ziņā un saistīta ar Jēzus dzimšanu vai arī ar Vasarsvētku dienu, kad kristīgā baznīca pirmoreiz parādās organizētā, no Vecās Derības baznīcas atšķirīgā formā. Saistīt baznīcas sākumu ar Jēzus dzīvi mudina arī kristīgā laika izpratne. Tās centrā atrodas Dieva Dēla Jēzus Kristus iemiesošanās. Tiek uzskatīts, ka līdz ar Viņa dzimšanu laiks ir piepildīts, citiem vārdiem sakot, ir iestājušies pēdējie laiki (Gal.4:4). Tādēļ pamatoti var sacīt, ka baznīcas vēsture sākas ar Jēzus dzimšanu. Baznīcas vēsture nav pabeigta vēsture, tā turpinās joprojām. Ņemot vērā Jēzus apsolījumu būt kopā ar Savu baznīcu līdz pat pasaules galam, tās pēdējai lappusei jātiek rakstītai līdz ar pēdējo pasaules vēstures lappusi.

Sekojot baznīctēva Augustīna domai, visu laicīgo pasaules vēsturi Dievs veido un vada Savas tautas interesēs. Šī pati izpratne ir atrodama gan viduslaiku hronikās gan vēlākajos darbos. 1681. gadā Bosuets savā Vispārējā vēsturē, kas bija adresēta Francijas karalim, raksta: “Atceries, Monsiņjor, ka visa garā to atsevišķo cēloņu ķēde, kuri rada un iznīcina impērijas, ir atkarīga no apslēptās dievišķās providences. Dievs augstajās debesīs tur savās rokās ikvienas ķēniņvalsts grožus; Viņš valda pār visām sirdīm.” Kā to pamatoti norāda Oksfordas universitātes vēstures profesors Džons Makmanners – tas bija ne tikai ķēniņam adresēts brīdinājums, bet tā centrālā tēma bija plašāka: “Impērijas brūk – vienīgi reliģija pastāv.” Tomēr Dieva kontrole pār vēstures gājumu nenozīmē baznīcas panākumus vai progresu šajā pasaulē, kā to jau norādīja viduslaikos dominējošās autoritātes – Augustīns un Boēcijs.

Sākot ar reformācijas laiku, kad kristīgā baznīca sadalījās vairākās bieži vien antagonistiskās frakcijās, par dievišķās providences nolūkiem runāt kļuva vēl daudz sarežģītāk. Pavisam grūti to darīt kļuva tad, kad mainījās vispārējie priekšstati par pasaules vecumu. Ja līdz tam kristīgie domātāji uzskatīja, ka pasaule ir radusies nesen un tās gals nav tālu, tad vēlāk, dabaszinātņu ietekmē, par dievišķo providenci tika vairāk runāts kā par kādu vispārēju virzītājspēku, kas neiejaucas mūsu ikdienas norisēs. Praktiski dievišķā Providence vienā vai otrā veidā tika saistīta ar vispārēja progresa idejām.

Tomēr šāda vairāk vai mazāk triumfāliska pieeja diezin vai būs pamatota. Kā to aprāda Dž. Makmanners, kristietības centrā atrodas moku rīks – krusts. Dievs radīja cilvēku brīvu, un pats uzņēmās traģiskās cilvēka brīvības radītās konsekvences. Tā kā, lietojot paša Kristus formulējumu, māceklis nav lielāks par savu skolotāju, tad tas, ko baznīca var sagaidīt no Providences, ir – vadība cauri ciešanām un traģēdijai. “Iespējams, ka institucionālās kristietības nākotne gan savstarpējās attiecībās kristīgo konfesiju starpā, gan attiecībās ar citām reliģijām un pasauli varētu būt sevi upurējoša, atmetot to, kas pagātnē bijis dārgs, un tiecoties pārstāvēt Kristus garu,” Ilustrētās Oksfordas Kristietības vēstures ievadā raksta Dž. Makmanners. Turpat tālāk profesors piebilst, ka jaunajā mūsdienu atmosfērā arvien vairāk parādās tādu kristiešu, kas nožēlo Konstantīna Lielā laikā tapušo aliansi starp imperiālo varu un baznīcu, kas lika pamatus viduslaiku kristīgajai civilizācijai. “Vai šāda veida panākumi,” viņš vaicā, “ir pierādījumi Providences darbībai? Vai tā vietā inkarnācijas teoloģijai – Dievs kļuva cilvēks – nevajadzētu norādīt uz tādu Providenci, kas ir augstākā mērā ievainojama? Vai Konstantīna alianse, kur reliģija, riskēdama pati ar savu dvēseli un mūžīgo misiju, veicināja sabiedrību un kultūru, bija nodevība pret patiesās kristietības būtību?” Tie ir nopietni un lieli jautājumi, uz kuriem atbildes varam meklēt kristīgās vēstures pētniecībā.

Mūsdienu izpratne par vēsturi, kuru mēs mēdzam saukt par zinātnisku, būtībā ir Rietumeiropas kristīgās domas produkts. Tā veidojusies dažādu teoloģisko uzskatu ietekmē, taču tagad, tāpat kā daudzas citas disciplīnas, pastāv pati par sevi. Atmetusi vēlmi atrisināt mīklas, kas saistītas ar dievišķās Providences darbību, tā cenšas būt iespējami objektīva, ņemot vērā iespējami plaša kultūras slāņa intereses. Mūsdienu baznīcas vēstures pētniecība cenšas būt bezpartejiska, sagaidot, lai vēsturnieks savā pētniecības darbā norobežotos no savas reliģiskās un filozofiskās pārliecības. Tas nenozīmē, ka viņam pret savu pētniecības tēmu jābūt vienaldzīgam. Ir grūti iedomāties cilvēku, kas veltītu daudzus gadus vai pat visu savu dzīvi, tādu lietu pētīšanai, kuras viņu pilnīgi neinteresē vai pret kurām viņš jūt antipātijas. Patiesību sakot, bez patikas pret pētāmo tēmu nav iespējama tās izpratne. Tādēļ patika un ieinteresētība ir pat vēlamas, tomēr tikpat nepieciešams ir arī izstrādāt spēju ievērot neitralitāti pētniecības darbā. Šāda bezpartejiska attieksme nav dabiski iedzimta lieta, tā rodas ilgstošu pūļu rezultātā.

Mūsdienu baznīcas vēsture vairs nevar aprobežoties tikai ar patiesi ticīgo vēsturi. Tai ir jārunā par neskaitāmiem novirzieniem, grupām, strāvojumiem, citiem vārdiem sakot, tā ir kompleksa un sarežģīta. Tomēr vienlaikus baznīcas vēsture, tāpat kā jebkura cita vēstures disciplīna, arvien būs zināms skaidrojums, kas pamatots noteiktā izvēlē.

Pētniekam jāatsijā nozīmīgie fakti no nenozīmīgajiem un jānodarbojas ar pašu faktu interpretāciju. Un te, protams, rodas ne mazums grūtību. Piemēram, mūsdienās mēs sastopamies ar tādiem fenomeniem, kā kristietības nespēju iesakņoties Japānā, bet plašu izaugsmi komunistiskajā Ķīnā. Eiropā gadu no gada ir vērojama kristīgās ietekmes mazināšanās, turpretī Amerikā tās loma joprojām ir liela un tā strauji pieaug daudzviet Āfrikā un Āzijā. Kad vēstures pētnieks sastopas ar līdzīgiem faktiem baznīcas vēsturē, viņam jārod atbilde – kādi fakti ir nozīmīgi, kādi nav un kā tos skaidrot. Te gribot negribot vēsture kļūst par izvēles un interpretācijas lietu. Tā visiem ir zināms, ka Jēzus Savas dzīves laikā un vairākus gadu desmitus pēc tam bija pavisam neievērojams, salīdzinot ar daudziem citiem tā laika reliģisko kustību vadītājiem, bet mūsdienās mēs daudz biežāk un daudz lielākā mērā izvēlamies pētīt un analizēt tieši Jēzus dzīvi, nevis kādu senās Romas kultu, jūdu priestera darbību utt. Vēsturnieks te ir izdarījis izvēli. Reformācijas kustība, kam bija nelegālas reliģijas statuss, vēlāk daudzviet tapa par valsts baznīcu, un Mārtiņš Luters kļuva par cilvēku, par kuru sarakstīts visvairāk biogrāfisku pētījumu. Arī te vēsturnieki izdarīja izvēli – tā vietā, lai pētītu Lutera laikabiedra pāvesta Leona X dzīvi, neskaitāmi pētnieki deva priekšroku neievērojamas provinces mūka Mārtiņa Lutera dzīvei. Tātad arī te notikusi subjektīva izvēle. Te mums jāatceras arī, ka vienīgi Eiropā kristīgā ticība kļuva par diženas civilizācijas veidotāju, bet tā tas nav noticis daudzviet citur plašajā pasaulē. Piemēram, kristietība nespēja integrēties persiešu kultūrā, bija spiesta atdot mongoļus un Ziemeļāfriku islāmticīgajiem, tomēr mūs joprojām vairāk par islāma vēsturi interesē tieši kristīgās ticības vēsture. Kādēļ?

Viena no atbildēm ir tāda, ka īsta baznīcas vēsture nav dekadenta. Tā nepastāv pati par sevi, pašas pētniecības dēļ. Joprojām mēs pētām vēsturi, lai no tās mācītos, arī lai atbrīvotos no vēstures gūsta. Nezināt vēsturi nozīmē, apzināti vai neapzināti atrasties tās gūstā. Citiem vārdiem sakot, vēsture atbrīvo mūs, atklājot, kur radusies viena vai otra doma, uzskats. Vēsture mums palīdz noskaidrot, kas ir bijis patiess, un kas uzskatāms par maldiem. Vēsture sniedz arī citas pamācības.

Viena no nozīmīgākajām vēstures mācībām mūsdienu kristiešiem varētu būt secinājums, ka kristietības spēks bieži vien visvairāk ir izpaudies nevis tās ārējā, laicīgajā spēkā un varenībā, bet tieši nespēkā – krustā. Vēl joprojām par “baznīcas sēklu” tiek sauktas mocekļu asinis, kas tika izlietas antīkās pasaules cirka arēnās. Vienkāršos vārdos ietērptā asinsliecinieku ticības apliecība vēl joprojām izraisa interesi daudzos pētniekos un viņu darbu lasītājos. Baznīcas vēsturnieki joprojām pēta un cilvēki augstu vērtē gan martīru dzīvi, gan viņu vārdus. Turpretī daudzu valsts baznīcas vadītāju un teologu vārdi un domas, kas kādreiz varbūt šķituši apbrīnojami spoži un kam nereti bijušas arī nozīmīgas politiskas konsekvences, šodien grimst aizmirstībā. Vērojot baznīcas gājumu – tās vēsturi, mēs varam mācīties, ka baznīcas alianse ar šīs pasaules varu, tās pārlieku dziļā saistība ar sava laika politiku un kultūru, nekad nav nesusi baznīcai cerētos panākumus. Baznīcas vēsturnieki varētu būt tieši tie cilvēki, kas spētu norādīt, ka kristīgajai baznīcai Eiropā ne tik daudz jāsūkstas par tās aizvien lejupslīdošo lomu politiskajā un kultūras dzīvē, cik varbūt jāpriecājas. Iespējams, ka beidzot te ir radusies jauna iespēja ne tikai nomest visu veidu pinekļus, kas gadsimtiem saistījuši baznīcu konformisma valgos, bet arī iespēja ar jaunu spēku sākt patieso baznīcas misiju – vest grēciniekus pie glābjošās ticības Jēzum Kristum.

Šādas pārmaiņas arvien ir sāpīgs process, tās līdzinās krustam, tās ir krusta ceļš.

Taču baznīcas vēsture liecina arī par to, kas ir sekojis krustam, proti, par augšāmcelšanos. Un tā taču ir baznīcas centrālā vēsts – Jēzus ir augšāmcēlies!

Tātad baznīcai savā darbībā jāfokusējas uz šo vēsti, tās sludināšanu pasaulē. Skaidrs šīs vēsts pasludinājums ir baznīcas autentiskuma zīme, bet tās trūkums liecina par lielāku vai mazāku sektantismu.

Daļa no baznīcas vēstures, kas kopš 19. gs. ir ieguvusi lielāku patstāvību, ir teoloģijas vēsture. Tā kā kristīgā ticība ir vēsturiska ticība, kas reiz formulējusi savu uzdevumu būt par Jēzus Kristus augšāmcelšanās liecinieci, – tad baznīcas vēsture stāsta par visiem tiem apstākļiem un faktoriem, kas saistīti ar šā uzdevuma īstenošanu vēstures gājumā, tās ir gan cīņas, gan zaudējumi, gan uzvaras. Savukārt Kristīgā teoloģija pēc definīcijas necenšas atklāt un ieviest ko būtiski jaunu, bet bībeliski izskaidrot un pamatot to, kas jau sen noticis – Kristus miesā nākšanu un tās nozīmi. Teoloģijas vēsture, kā daļa no baznīcas vēstures atspoguļo to, kā baznīcas teologi šo uzdevumu ir veikuši, kādas atbildes vienā vai otrā vēstures posmā ir sniegtas, reaģējot uz konkrētā laika jautājumiem un izaicinājumiem. Tādējādi, teoloģijas vēsture sākas līdz ar pirmajiem ārpus bībeliskajiem rakstiem un turpinās līdz pat mūsu dienām.

Neapšaubāmi, ka teoloģijas vēsture ir arī būtiska rietumu intelektuālās vēstures sastāvdaļa, jo tā atspoguļo to grandiozo pārmaiņu dziļākos cēloņus, kas klasiski pagānisko rietumu kultūru nomainīja ar jaunu – rietumu kristīgo kultūru. Jau tika norādīts, ka ciešā saikne starp valsts varu, kultūru un politiku no vienas puses un baznīcu no otras varētu arī nebūt labākā iespēja baznīcai. Turklāt ne vienreiz vien nācies dzirdēt sūkstīšanos par reliģijas traucējošo ietekmi uz vienu vai otru cilvēka laicīgo darbības sfēru. Zināmā mērā tam var arī piekrist. Taču mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka Kristus baznīca, veidojot rietumu sabiedrības vaibstus, daudzējādā ziņā ir bijusi nepārspējama meistare. Mūsu dienās to ne vienmēr vairs apzinās un novērtē. Viens no baznīcas un arī teoloģijas vēstures uzdevumiem ir atgādināt mums, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam.