Baznīcas uzdevums sabiedrībā

Baznīcas attieksme pret valsts ekonomisko, sociālo un politisko iekārtu nedrīkst būt vienpusīga. Tā nevar nostāties pret komunismu un būt kapitālisma pusē vai otrādi. Abām iekārtām ir milzīgi trūkumi gan idejiskajā, gan praktiskajā plānā. Jebkuros apstākļos baznīcai jābūt uzticīgai savam Kungam un Valdītājam, izplatot savu mācību un veicot pravietiskos pienākumus.

Viens no šiem pienākumiem ir uzsvērt cilvēka iedzimto samaitātību. Tas nozīmē atklāti runāt par to, ka arī šķietami uzticami un godīgi cilvēki augstos amatos var kļūdīties un krist kārdināšanā. Tas nozīmē arī to, ka, dzīvojot sabiedrībā, mēs nevienam nevaram uzticēt pilnīgi visu vadību un iespēju valdīt pār mums jebkuros apstākļos. Kādam jākontrolē arī ierēdņi un varas iestādes. Ir jābūt kādam Augstākajam Likumam, kura priekšā jāliecas visiem, neatkarīgi no varas līmeņa. Nedrīkst pieļaut viena cilvēka vai nelielas cilvēku grupas diktatūru. Šāda situācija vēršas pret cilvēka pašcieņu.

Tas pats attiecas arī uz visiem tirdzniecības un uzņēmējdarbības veidiem. Tā kā “visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1.Tim.6:10), tā var nodarīt milzīgu ļaunumu daudziem, ja vara pār lielām bagātībām, naudu un cilvēkiem nonāk dažu cilvēku rokās. Uzsākot pildīt pienākumus šajā amatā, cilvēkam var būt vislabākie nodomi, taču kārdinājumi, kas pavada jebkuru varu, ir ārkārtīgi lieli, arī biznesā. Vienmēr var atrast argumentus un pārvērst melnu par baltu un otrādi, visļaunākās lietas pasniedzot kā krietnu darbu, labklājību un labdarību. Šajā sakarā baznīcai ir kāds ārkārtīgi svarīgs pienākums – pacelt balsi – nevis nenozīmīgos jautājumos, bet tad, kad uz spēles tiek likta patiesība, godīgums, taisnība un godprātība.

Pravietiskajai baznīcas balsij jābūt dzirdamai vienmēr, kad taisnību un godprātību nobīda malā vai mīda kājām, kad svarīgus pieklājības, godīguma, nabago ļaužu tiesību u.c. jautājumus oficiāli vai “lielajā biznesā” nerisina tā, kā to pienāktos darīt. Kas notiks, ja oficiāls baznīcas pārstāvis atklāti paziņos baznīcas viedokli šajos jautājumos un valsts politiskā vadība apcietinās vairākus baznīcas pārstāvjus un slēgs dažus baznīcas iestādījumus? Ja lieta no baznīcas puses ir taisna un godīga, tad tā šo lietu nezaudē pat tad, ja izraisa lielas vajāšanas pret sevi. Nē, tā izglābj savu, kā arī daudzas citas dvēseles. Var paiet viens, desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadu, un viss atkal nokārtosies. Sēkla būs nesusi taisnības un godprātības augļus. Baznīca nedrīkst pakļauties politiskajai ietekmei: šeit minētajos jautājumos tā drīkst būt vienīgi Patiesības un Godprātības lieciniece. Tā drosmīgais arhibīskaps, kuru viņa valsts diktators pašrocīgi nošāva, dzīvos mūžīgi, arī vēsturē un cilvēku atmiņā, kamēr šāvējs bija garīgi miris jau tad, kad dzīvoja un “valdīja”, kā tas viņam pašam šķita.

Ir vēl kāds baznīcas uzdevums, kas jāpilda daudz nemanāmāk – dvēseļu aprūpe. Sabiedrībā vienmēr būs neizdibināms skaits nabago, no patvaļas cietušo un slimo. Iespējams, ka viņiem nevar efektīvi palīdzēt atklāti vai oficiāli, piemēram, pieprasot politiskas vai sociālas izmaiņas viņu labā. Daudzi gadījumi ir tādi, ka nebūtu prātīgi palīdzību “izbazūnēt savā priekšā” (Mt.6:2). Tomēr bieži iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt ar labu padomu, personīgi izpalīdzot vai iesakot apmeklēt cilvēkus vai iestādes, kur viņiem tiks sniegta palīdzība. Protams, pastāv briesmas, ka šī palīdzība var izpausties tikai vārdos, kļūstot par “lētu” mierinājumu. Taču baznīca bieži spēj daudz ko vairāk par vārdisku palīdzību. Ja tai ir mīlestība – un tā tam ir jābūt -, baznīca spēj reāli palīdzēt un veikt mīlestības darbus.

Šeit varam pieminēt ne tikai lielo Israēla praviešu, kā arī Jēzus Kristus un Viņa apustuļu teikto, bet arī citēt Mārtiņa Lutera vārdus no “Lielā Katehisma”:

“Bet sargies no tā: kad nāk kāds nabagais; un tādu tagad ir daudz, kuriem nākas iztikt ar dienišķo feniņu, un tu, kas esi bagāts, rīkojies tā, it kā ikvienam būtu jādzīvo no tavas žēlastības, un tos dīrā un vārdzini līdz pēdējam, lepni un augstprātīgi atraidi to, kam tev vajadzētu dot un dāvināt, tad viņš aiziet vārgs un noskumis, un tādēļ, ka nevienam nevar sūdzēties, tā kliedz un sauc uz debesīm. No tā sargies (es tev vēlreiz saku) kā no paša velna, jo tādas nopūtas un saucieni nav joks, bet tās ir sekas, kas tev un pasaulei kļūs par smagu, jo [saucieni] tieksies pie tā, kurš rūpējas par nabaga apbēdinātajām sirdīm un negrib atstāt tās neatriebtas. Bet, ja tu to nicini un spītējies, tad redzi, ko tu esi sev uzkrāvis. Bet, ja tev izdosies un ies labi, tad sauc Dievu un mani visas pasaules priekšā par meli.”

Lai gan viens no baznīcas un katra kristieša pienākumiem ir norādīt uz pasaules vadoņu, politisko iekārtu utt. kļūdām, tas nav viņu svarīgākais pienākums. Svarīgāks par visu ir ikdienas darbs mājās, draudzēs, skolās un darba vietās, mācot un skaidrojot Dieva svēto prātu un no sirds mēģinot to piepildīt. Ja kristieši un citi cilvēki rūpīgi apgūs bauslību un Evaņģēliju, piepildīsies daudzas lietas. Atklāsies visi varas un bagātības kārdinājumi un kļūs skaidrs, kādi pienākumi pilsoņiem jāveic sabiedrības labā. Par daudzu cilvēku pienākumu un aicinājumu kļūs katra cilvēka un visas sabiedrības labklājība. Šādas mācības un pamudinājuma rezultātā izdosies aizkavēt vai pārtraukt daudz ļaunuma. Ja baznīca mācīs un rīkosies gudri un stingri, vadoties pēc šiem norādījumiem, sabiedrība kopumā, tāpat daudzi jo daudzi pilsoņi gūs labumu un iepazīs labklājību.

Var šo domu turpināt: ja kristieši būtu pildījuši savus pienākumus labāk un nepārprotamāk iepriekšējās paaudzēs, iespējams, cilvēce būtu izvairījusies no kapitālisma un komunisma un tie nekad nebūtu parādījušies uz vēstures skatuves. Tagad, kad šīs abas iekārtas tomēr pastāv, baznīcas un kristiešu pienākums ir darīt to, kas iespējams: sniegt Dieva bauslību un Evaņģēliju tā, lai ļaudis visā pasaulē rastu iespēju dzīvot cilvēces cienīgā veidā. Galu galā mēs neesam aicināti būt kādam par kungiem vai vergiem, ne arī kalpot Mamonam vai kādiem diktatoriem, bet gan dzīvot, strādāt, kalpot un būt kopā kā “tuvākie”, brāļi un māsas Dieva ģimenē.