Baznīctēvi par zīdaiņu kristīšanu
Ir tādas kristiešu draudzes, kas ir noliegušas un vēl joprojām noliedz zīdaiņu kristīšanu. Vēl vairāk – ir pamats domāt, ka šāds uzskats pamatojas nepareizā [t.i. nebibliskā] izpratnē par Svēto Kristību, proti, pirmkārt, nevis kā Dieva darbu, bet kā cilvēka izvēli, un, otrkārt, ka ir nevis viena vienīga Kristība [Ef.4:5], bet divas – pieaugušo un zīdaiņu.
Paldies Dievam, Viņš savu žēlastību nav ieslēdzis tikai vienā žēlastības līdzeklī – Svētajā Kristībā – bet dāvā to arī ar Dieva vārda sludināšanu, grēku piedošanu un Svēto Vakrēdienu, tomēr tie ir cieši saistīti. To var paskaidrot tēze: “Nevis Svētās Kristības trūkums pazudina, bet tās noniecināšana.”
Par to liecina arī kristietības vēsture, proti – tieši skaidra Dieva vārda sludināšana un sakramentu pārvaldīšana ir piedzīvojusi lielākos apšaubīšanas un sagrozīšanas triecienus. Tas, šķiet, ir dabīgi miesīgajam cilvēkam – censties sagrozīt visu, kur viņš nevar būt centrālais spriedējs, lēmējs vai darītājs.
Visbeidzot – lai gan mūsu, kristiešu, atziņas pamats ir un paliek vienīgi Svētie Raksti, aplūkosim vairākus baznīctēvu izteikumus par bērnu kristīšanu, un meklēsim rūpīgi Rakstos, vai tas tā ir.
Svētīgu lasīšanu, pārdomāšanu, un – cerams – diskusiju.
Irenejs: “Viņš [Jēzus] nāca, lai glābtu visus caur sevi; visus, es saku, kas caur Viņu ir atdzimuši Dievā: zīdaiņus un bērnus, jauniešus un vīrus. Tādēļ Viņš nāk cauri ik laikmetam, zīdainim kā zīdainis, svētījot tos, bērniem kā bērns, svētījot tos, kas pieder šim laikam…” [Pret herēzēm 2:22:4; 189.g.]
Ipolits: “Vispirms kristiet bērnus, un ja tie var runāt par sevi, ļaujiet to. Pretējā gadījumā, lai viņu vecāki vai citi radinieki runā to vārdā.” [Apustuliskā tradīcija, 21:16; 215.g.]
Origēns: “Katra dvēsele, kas dzimusi miesā, ir aptraipīta ar ļaunuma un grēka netīrību. Baznīcā Kristība sniedz grēku piedošanu un, saskaņā ar Baznīcas lietojumu, Kristība ir sniedzama arī bērniem. Ja tajā nav nekā īpaša un piemērota bērniem, kuriem nepieciešama grēku piedošana, tad Kristībā dotā žēlastība būtu jāuzskata par lieku.” [Sprediķi par Leviticus, 8:3; 248.g.]
“Baznīca ir saņēmusi no apustuļiem tradīciju sniegt Kristību arī bērniem. Apustuļi, kuriem bija nodoti dievišķo Sakramentu noslēpumi, zināja, ka ikvienam ir iedzimts mantots grēks, kas jāmazgā caur ūdeni un Garu.” [Vēstules romiešiem komentāri, 5:9; 248.g.]
Nazianzas Gregors: “Vai jums ir mazi bērni? ..protams, lai bērns tiek svētīts no bērnības. Lai no vismazākā vecuma tas būtu Gara svētīts. Vai jūs bīstaties no [Kristības] zīmoga tāpēc, ka miesa ir vāja? Ak, kāda mazdūšīga māte, un cik maza ir ticība!” [Uzruna par Svēto Kristību, 40:7; 388.g.]
“Ļoti labi, mēdz atbildēt tiem, kuri jautā pēc Kristības, bet ko jūs teiktu par tiem, kuri vēl ir bērni un neapzinās ne pazušanu, ne žēlastību? Vai kristīsim arī viņus? Protams, [es atbildu], ja pastāv jebkādi iespējami draudi. Labāk, lai viņi tiek svētīti neapzinīgi, nekā nomirst neapzīmogoti un neiniciēti.” [turpat, 40:28]
Augustīns: “Tas, ko patur un glabā katoliskā baznīca, nav koncilu iedibināts [izdomāts]… Kopš citi atbild par bērniem, sakramenta svinēšana var tikt piepildīta, tā ir noderīga konsekrācijai tiem, kuri paši par sevi nav spējīgi atbildēt.” [Par Kristību, pret donātistiem, 4:24:31; 400.g.]
“Mātes Baznīcas paradums kristīt zīdaiņus noteikti nav nicināms, nav uzskatāms par jebkādā veidā lieku vai par ticību kādai citai tradīcijai, izņemot apustulisko.” [Pareiza [burtiska] Genesis interpretācija, 10:23:39; 408.g.]
“Kiprians neizdeva jaunu likumu, paturot ļoti vienprātīgo Baznīcas ticību un aizrādot dažiem, kas domāja, ka zīdaiņiem nevajadzētu tikt kristītiem ātrāk par astoto dienu pēc dzimšanas. Viņš līdz ar citiem zināmiem bīskapiem apstiprināja, ka bērns var tikt pienācīgi kristīts tūlīt pēc dzimšanas.” [Vēstules, 166:8:23; 412.g.]
Milētas II koncils : “Ikviens, kas saka, ka tikko no mātes miesām nākuši zīdaiņi nav jākrista, vai saka, ka tie ir patiesi kristīti grēku piedošanai, bet tos nevilina iedzimtais Ādama grēks, kas ir izpirkts mazgāšanā atdzimšanai…lai ir nolādēts [ekskomunicēts]”. [III Kanons; 416.g.]
Paldies autoram, ir citēti vairāki viena uzskata paudēji no pirmajiem gadsimtiem. Tomēr, gan Marijas pārlieku godināšana, gan bērnu kristība ar pagremdēšanu, abas nav sastopamas Bībelē skaidrā veidā. Ja kādam baznīcas tēvu sacerējumi ir tik pat iedvesmoti un autoritatīvi kā Bībeles, tad patiesi žēl. Tādā veidā var atrast pamatojumu daudzām idejām, kādas pirmatnējos Svētajos Rakstos nav minētas. Starp citu, augstāk citātā Gregors runā vairāk par svētīšanu, ne kristību, kas ir tomēr atšķirīgas lietas. Kristības nozīme ir tāda, uz ko bērns (zīdainis) pat nespēj pretendēt.
Nabaga zīdainis…
Varbūt izteikšu savas personīgās domas. wrc runā tā, it kā būtu [garīga] aborta atbalstītājs, kas liedz bērniem [mūžīgo] dzīvību. Tās bija manas personīgās domas.
Jautājums: Kas tad būtu Kristības alternatīva? Uz ko tad zīdainis var pretendēt?
draugs wrc, e-minence grib Tev lūgt atrast, [pārtulkot] un iepeistot šeit kaut divus citu [atšķirīgu] “uzskata paudējus no pirmajiem gadsimtiem.”
vai Tu, draugs wrc, gribi teikt, ka baznīctēvi ir kļūdījušies savos izteikumos? vai Tev šķiet, ka viņi ir pacēlušies pāri γέγραπτα [“Stāv rasktīts”]? [Mt.4:4-10] vai Tu gribi teikt, ka šodien zini labāk kā bija “apustuļu laikos” un Tavs spriedums ir bibliskāks par 2.-5.gs. liecību?
ar nepacietību gaidīšu konstruktīvu atbildi
draugs Roberto, tā kā neesmu akadēmisks teologs, bet tikai ar nelielu teoloģisku izglītību, es nevaru pretendēt uz to, ka šeit iepeistoju tos uzskatus. Tad tev jālūdz kādu citu, kas domā kā es. Redz kas ir, nezinu vai man vienam ir vērts uzsākt šeit diskusiju ar saujiņu, kas domā pretēji man par šo sakramentu. Vienkārši jau pati kristība kopš tās rašanās, kas notika pat pirms kristietības kā liecība par konvertēšanos citā ticībā, ietver sevī jēgu par metanoiu, bet bērns to nespēj izdarīt. Varbūt ir laba doma tiem, kas to dara, bet liecības no dzīves rāda, ka kristība zīdaiņiem neko nedod. Tagad pat man ir radinieks, kurš sēž cietumā jau otro vai trešo reizi, un mans tētis bija viņa krusttēvs kristībās. To laikā šis eksemplārs (zīdainis) pamanījās pat iekost mācītājam rokā, kamēr tas šķirstīja agendas lapas. Ja cienījamie ebaznicas tēvi domā, ka kristība garantēs viņa mūžīgo dzīvību, tad es tā neuzskatu, hehe.
..un, vai Gviclo nebūtu tik jauks, ka pastāstītu, kas ir garīgais aborts, sevišķi zīdaiņu kontekstā?:)
draugs wrc, nav jābūt teologam un akadēmiķim, lai google kaut ko tādu atrastu… vienīgi stipri šaubos vai kāds kaut ko spēs atrast, jo Tavas [un līdzīgi domājošo] idejās nāk no pēc apgaismības laikmeta [XVI gs.]
viss ko Tu uzrakstīji 4.astaucē ir tikpat nebibliski, kā Tu pārmet baznīctēviem
pārlasi labāk “saujiņas” argumentus par kristību un beidz reiz fantazēt
un ja godājamis wrc domā, ka zīdaiņi negrēko, tad es tā neuzskatu – un, vai Tev, jo liedzot tiem kristību Tu esi bērnu slepkava. [1.Pēt.3:21]
man tik visu laiku nāk prātā tā vieta no Apustuļu darbiem, kur kristīja to Etiopijas džekiņu.
kā tur viņam teica?
man liekas, ka bij apmēram tā:” Ja TU patiešām tici, tad to var…”
nav nekas teikts par to, ko domā par to tavi vecāki vai vēl sazin kas, jo tikai tu pats vari izlemt sekot vai nesekot Kristum…
man pašam pievilcīgāka doma šķiet, ka bērniņus iesvētī bērnībā un izlūdzās Svētā Gara vadību šim bērnam, līdz viņš pats sapratīs vajadzību pēc Jēzus..
draugs machss, labi ka Tu domā Sv.Rakstu gaismā, tikai apdomā visu līdz galam
kā Tu vari droši zināt par otra cilvēka [tai skaitā maza bērna vai zīdaiņa] ticību? vai Tev Dievs ir piešķīris tādas spējas?
vēl manī izbrīnu rada situācija – kā gan garīgi miris cilvēks “pats var izlemt sekot ..Kristum”? [1.Moz.8:21; Ef.2:1-5; Kol.2:12] lūdzu paskaidro man to?
ziniet draugi, ja pieiet pie Sv.Rakstiem ar nostāju “tas nav teikts Bībelē”, tad sanāk,ka jūs pielūdzat nepareizu Dievu, jo nav taču rakstīts, ka Dievs ir Trīsvienīgs.un taisnība ir ariāņiem [mūsdienu Jehoviešiem], un vēl Sv.Rakstos nav nekas teikts par Bībeli [atšķirībā no Korāna, kur pieminēts pats Korāns] tā kā jums draugi pēdējais doties pie, kā jenots raksta, sātanistiem musulmaņiem – tur taču viss ir tik loģiski.
tomēr šķiet, ka jums ir taisnība un baznīctēvi ir maldījušies, jo atšķirībā no minētajiem ticības tēviem jūs varat lasīt Jauno Derību un tur, taču par zīdaiņu kristību nekas nav rakstīts
atvainojiet draugi par novirzi no e-temata – paliksim pie KRISTĪBAS, vai kāds no e-baznīcēniem spēs kliedēt e-minences neziņu par tiem baznīctēviem, kuri esot bijuši “bibliskie zīdaiņu nekristītāji”
P.S. jūs varat arī aplūkot tabulu vai tiešām tikai “saujiņa” pieļauj zīdaiņu kristību
nē, man nav tādu spēju, tapēc jau arī bērnu nekrista, jo neviens nezin, vai viņš izvēlās būt par Kristus sekotāju vai tomēr nē…
“garīgi mirušs cilvēks” tomēr ir fiziski dzīvs ja? tādā gadījumā [tās ir tikai manas domas] cilvēks ir apgrēkojies pret Svēto Garu (zaimojis) tik ilgi Viņā neklausoties, ka vairs nereaģē uz to… Svētā Gara zaimošana ir tas grēks, kas automātiski izslēdz no pestīšanas…
par šo tabulu varu teikt tikai to, ka kristība ir vajadzīga, jo Bībelē ir teikts, ka tā ir nepieciešama, bet par bērnu kristīšanu jau izteicos…
draugs machss, pastāsti kā garīgs mironis spēj veikt garīgus lēmumus? [analoģija – kā fizisks mironis spēj ēst?]
ja Tev nav spēju tad klusē: Bībelē ir teikt, ka bērni ir krietni ticīgāki par pieaugušajiem… saskaņā ar Dieva vārdu man ir pamats uzskatīt, ka bērni tic un ir jākrista
līdz šim Tava argumentācija ir: es tā domāju tātad man ir taisnība…
draugs Roberto, tā kā jau mūsu draugs machss teica, ir prasīta ticība pirms kristības, un ticība, kāmēs zinām, ir apzināta, t.i., cilvēks zina, ko dara. Ja Tevi kristīja bērnībā kā zīdaini, ko tu atceries no tā? Ja nē, tā nebija apzināta ticība un izlemšana sekot, izņemot, ja biji alkohola vai citā reibumā, ka neatceries (kas protams tā nebija). Kristības pamatā ir vēlme, pat lēmums sekot Kristum un viņa mācībai, apliecināt viņu gan dzīvē, gan nāvē. Ja Tev trūkst informācijas, ko mazi bērni spēj vai nespēj vecumā līdz dažiem mēnešiem, palasies medicīnas grāmatās, ja tām tici! Zīdaiņu pirmās spējas ir skatīties vecākiem acīs un atpazīt tos. Par Kristu viņi nav dzirdējuši, un Bībele skaidri saka: “Kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?” Šo argumentu Tu nevari nosaukt par nebiblisku, tas ir Rom.10:14. Bet tā tiešām ir fantazēšana, piedevējot zīdaiņiem spējas ticēt tam, par ko nav dzirdējuši, un apliecināt ticību viņi arī nevar! Tas jau nav tālu no ņirgāšanās par kristību, bet es saprotu, ka katoļu baznīcas gadsimtu tradīcijas ir spēcīgas.
1.Pēt.3:21, ko minēji, starp citu nav runa par zīdaiņiem, bet tiem, kas izlūdzas labu sirdsapziņu, kā pantā teikts. Lūgt ir spēja, ko cilvēks apgūst vēlāk par staigšāšanu, bet ja vari pierādīt pretējo, arī par ticību 8-10 dienu vecumā, tad lūdzu, uz priekšu!:) Man būs interesanti par to šeit uzzināt!
vai draugs wrc, grib teikt ka maziem bērinem nav ausu?
Tā nav apmierinoša atbilde nopietnā jautājumā!)
draugs wrc, tas bija jautājums attiecībā uz piesaukto Rom.10:14
draugs Roberto, ausis gan ir, kā arī mute, bet ne runāt, ne saprast dzirdēto vēl nevar! Tam vajag vairāk laika. Tam piekritīs jebkurš mediķis, par laikaposmu apmēram līdz 6 mēnešiem, varbūt gadam. Tā kā pat ja pirms kristībām baigi cītīgi sludinātu bērnam Dieva Vārdu (ko cik zinu parasti nedara), pat tad tam būtu tikai Dieva ievērība, bet pestīšanai ar to nepietiek, jo Dievam pašam pestīšanu nevajaga. Visam savs laiks! Kā dzīvot, tā kristīties, tā kalpot un darboties.
draugs wrc, lasu un brīnos, kopš kuriem laikiem saprast = ticēt?
vai Tu, lūdzu, varētu savu domu pamatot ar Sv.Rakstu vārdiem.
manā Bībelē ir šādi vārdi: “ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” [Ebr.11:1]
vai tad mazi bērni nepaļaujas vairāk uz Dievu nekā pieaugušie, kuri spēj saprast?
Roberto, saprašana nav ticēšana, jo ne visu mēs saprotam par Dievu, bet ticam mēs gan tam visam…
mazi bērni nemaz nesaprot to, ja vinji izkritīs no vecāku rokām, tad sasitīsies… kā viņi var zināt vai nojaust, ka viņiem vsp ir vajadzīgs Dievs? tapēc arī viņi netic, jo nemaz nezin, ka viņiem tas ir vajadzīgs un vsp nemaz nezin, ka tāda opcija, kā ticība, ir pieejama…
draugs machss, Tavs jautājums “vai bērni var zināt vai nojaust, ka viņiem vsp ir vajadzīgs Dievs?” ir “off topic”. jo tas nekādā veidā neattiecas uz Kristību
iesāku e-diskusiju par “Brīvo gribu“: http://www.ebaznica.lv/epolemika/2_78_0.html
vsp tas ir vistiešāk saistīts ar kristību, jo kristīties vajag tad, kad cilvēks nodod savu dzīvi Kristum, bet kā var nodot dzīvi kkam, ja tu pat neko par konrēto lietu neko nezini vai pat nenojaut…
P.S. bērns nevar būt garīgs mironis, jo mironis satrūd, bet bērns aug un tikai tad sāk aptvert lietas un sāk arī augt garīgi…
draugs Roberto, tā ir, ka tomēr, lai ticētu, ir bišku “jārubī fišku” (atvainojos par slengu), nu jāzin kaut vai minimums. Tev piemēram, cik redzu, vajag zināt vismaz to, ka Dievs ir trīsvienīgs (termins tika izgudrots daudz vēlāk kā pati Bībele sarakstīta), noziedzniekam pie krusta pietika zināt un saprast un ticēt, ka Kristum pieder kāda valstība, kurā tas nokļūs pateicoties Kristus aizlūgšanai par viņu, tas minimums ir kā kuram, bet pārsvarā cilvēki tomēr nodzīvo līdz tiem 5 – 10 – 20 gadiem, kad var APTVERT un TICĒT. Ja tiek pacelta hipotēze, ka ticībai nevajaga zināšanu, tas man arī ir jaunums.
draugi wrc un machss, kāpēc man arvien vairāk šķiet, ka jūs neesat kristieši? tāpēc, ka savas [atvainojiet par izteicienu] no pirksta izzīstās teorijas vēl joprojām neesat pamatojuši Sv.Rakstos, vienīgais, ko redzu ir grēka saēstā prāta hipotēzes…
kristīgi vecāki lai pienes savus bērniņus Svētajai Kristībai
nekristīgi savukārt lai to atstāj pašu bērnu ziņā
(pēc principa: “liksim slīcēju glābšanu
pašu slīcēju rokās”)
– – –
neviens nava jāspiež kristīties
nedz arī kādu jāspiež kristīt savu bērniņu…
jo, tie kam šajā jautājumā nava īstas skaidrības, tie jau
taču nevarēs arī sekot mācībai – audzināt bērniņu kristīgā garā
oi, es pat nesaakshu…
draugs moritz, kāpēc nesākt? sāc [ir par kas bilstams par biblikso kristietību līdz XVI gs. ] un beidz [ja vnk bārstīsies ar vādiem!
P.S. atvieglojot, draugi oponenti, jūsu e-darbu saku priekšā – viens no ‘šiem” baznīctēviem bija Tertuliāns, otru gan meklējiet paši
Būs vien jābeidz.. bet viens gan, luterāņi savu priekšgājēju maldus sāk rēķināt no pāvestības izveidošanas (pareizi?), bet post-luterāņi (ja drīkst, baptisti, pentakosti) maldus saredz jau sākamies ar zīdaiņu kristīšanu un apslacīšanu. Starp citu, ja nebūtu pieļauta deviācija ar apslacīšanu, paliekot pie pagremdēšanas, tāda zīdaiņu pagremdēšana diez vai būtu vispār ieviesusies, pašu mazo bērniņu drošības dēļ! Tomēr viss sākas ar mazumu.
Varbūt bibliskais Roberto var iedomāties, kā Jānis Kristītājs pēc Jēzus nākamo krista kādu zīdainīti. Priekš manis (un ne tikai manis) biblisks ir tāds, kas skaidri balstās Bībelē, šeit es redzu, ka dažiem vārds “biblisks” nozīmē BAZNĪCTĒVU rakstus un pārdomas, kas radušies ne agrāk kā 2-3.gs. mūsu ērā, un pārsvarā vēlāk. Bībeles kanons tika apstiprināts 419.gadā mūsu ērā (5.gs.), un tajā netika iekļauta neviena grāmata, kurā būtu pieminēta zīdaiņu kristība, kaut arī līdz tam brīdim iespējams, to jau praktizēja. Varbūt draugs Roberto pārdomās paplašināt Bībeles kanonu ar tev tuviem baznīcas tēvu sacerējumiem? Cerams ka nē.
draugi wrc, es saprotu, ka argumentētu atbildi Tu sniegt nevari un tāpēc bēgot beidz
luterāņi izlaboja maldus un visu pārējo, kas bija pareizs, paturēja []tā ir reformācijas būtība] turpretīm protestanti visu atmeta uz sāka “izgudrot velosipēdu no 0” [tāpēc pie daudziem pamanāmas vecās “labās” herēzes]
redzi, nav jāpaplašina kanons, jo mācība, ko es apliecinu ir bibliska, tas arī saprotams tēviem, un vienīgais, kurš iebilda bija Tertuliāns, bet viņš pat pieaugušos izvairīgi kristīja [jo viņš uzskatīja, ka ja kāds pēc kristības grēko, tam nav iespēja atgriezties]
tā kā jāpiekrīt e-kardinļa talyc: vari vien palikt savos “bērnu slepkavu”‘maldos, jo ar varu ne Tevi, ne Tavus bērnus Debesu valstībā nevelk
Atļaušos atkārtoties:
Jautājums: Kas tad būtu Kristības alternatīva? Uz ko tad zīdainis var pretendēt?
Ar cieņu,
gviclo
gviclo. zīdaiņiem nav uz neko jāpretendē, kad paaugsies un sapratīs, tad kristīsies, bet līdz saprašanai ir jāizaug, tajā laikā viņi paliek vecāku un citu lūgšanās. viņi nav lemti nāvei, jo tomēr Dievs pats saka, ka bērniem pieder debesu valstība.
Gvido, Alternatīva ir bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem, kā to rāda pats Jēzus ar savu piemēru un kam seko daudzas protestantu konfesijas (baptisti šķiet jo īpaši): “Un tie atnesa bērniņus pie Viņa, un Viņs tiem rokas uzlika un tos svētīja”, Mk 10:16, Lk 19:15, nav teikts “un tos kristīja”, lai gan “mūžīgās dzīvības dēļ” varētu tai pat brīdī blakus dīķī nokristīt tos, piesaucot klāt nākamos krusttēvus un krustmātes, ja tas būtu veids, kam jāseko mācekļiem. Kam maz dots, no tā maz prasīs, bet pieaugušiem, kam dots daudz, vairāk arī prasīs. Ar cieņu, wrc.
Tev, draugs Roberto, es piedodu tik skaļu un pilnīgi nepamatotu izteicienu par mani, par “bērnu slepkavu maldiem”, un domāju, ka jābeidz nevis argumentu trūkuma dēļ, kurus visu laiku rakstu, bet gan, ka laikam galveno no sava skatījuma esu pateicis. Un, starp citu, tas Tavs dalījums “luterāņi un protestanti” nav korekts, jo arī luterāņi pieder protestantiem, grozies kā gribi!! Un, kristība nav vārti uz debesu valstību, bet svēts apliecinājums, ka kāds jau tur ir iegājis, proti, kristāmais (“..Kas gan (tagad) varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?” Ap.d.10:47).
Bet kopumā man tiešām patīk visas šīs sarunas, jo tajās ir iespēja atjaunot savus uzskatus un pašķirstīt Svētos Rakstus. Tas ir nepieciešams:^).
Roberto, gribetu tev uzdot pavisam vienkarshu jautaajumu. Kapec Jezu berniba nekristija???
draugs shozis, vai Tu lasi arī to, kas pirms tam uzrakstīsts?
Tavs jautājums ir absurduma kalngals: pēc Tavas loģikas – katram jāpiedzimst no jaunavas un jāmirst pie krusta. [Jēzu, kad Viņš bija zīdainis [t.i. 8 dienu vecumā] apgraizīja – vai Tu esi apgraizīts?]
draugs wrc, mana personīgā apsūdzība nav nekas, jo Tevi apsūdz pats Dieva un te Tev Dievu jābīstas vairāk par cilvēku.
Mīļais draugs wrc, paldies par atbildi.
Tava atbilde man radīja vēl vienu mazu jautājumu.
Jautājums: Vai tad tiešām baptistu veikta svētīšana būtu pielīdzināma [spēcīgāka] par Kristību Svētās Trīsvienības vārdā?
Ar cieņu,
gviclo
gvido
vismaz nav formaala padariishana, un rakstos atainota skaidra jeezus njemshanaas ar beerniem (nevis ar uudeni, bet roku uzlikshanu)…
Mani vienmēr sajūsmina jūsmotāju norāde, ka Kristus jau bērniņus nekristīja, tikai svētīja (vai Viņš vispār kādu kristīja?)…
“Laidiet bērniņus pie manis!” – un kā tad mēs varam palaist bērniņus pie Kristus bez kristības?
guncha
vai ta nekristiija?
moritz:
Tu jau mums esi eksagēts, Tu noteikti labāk zini, vai Kristus kristīja. Es tik nevaru atrast evaņģēlijos norādes uz to, ka Viņš būtu kristījis. Varbūt vari man palīdzēt?
moritz:
btw, uz galveno jautājumu, t.i. kā tad mēs varam palaist bērniņus pie Kristus bez kristības? Tu tā arī neatbildēji.
guncha
ko tu domaa par sho? jn.3:22 Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nogāja Jūdejas zemē. Tur Viņš ar tiem kādu laiku uzkavējās un kristīja.
mt.16 vinjs jau taadus akcepteeja…
moritz:
skat. arī nedaudz tālāk Jņ 4:2
moritz:
piedod, nesapratu Tavu atsauci uz mt.16…
Baptistu dotā svētība nav spēcīgāka par kristību, bet arī kristība neko nedod, ja tiek veikta kā tīra formalitāte…
Jautajums: Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista? Vai tad tā būtu kāda formalitāte, nevis Dieva žēlastības darbs?
Atbilde: Mazi bērni ir jākrista, jo:
1. Arī uz viņiem attiecas jēdziens: “visas tautas”.
2. Arī viņi ir garīgi miruši, un tiem ir jāpiedzimst no ļauna ticībā Jēzum Kristum, lai varētu izglābties.
3. Žēlastības derība un apsolījumi par debesu valstību pieder bērniem. Tādēļ viņiem pieder arī derības un apsolījuma zīmogs jeb kristība.
4. Svētais Gars modina ticību arī mazajos bērnos.
5. Kristība apgraizīšanas vietā.
6. Svētais Gars kristībā rada ticību un liek atdzimt.
7. Kristība pieder visai Kristus Baznīcai, kuras locekļi ir arī ticīgie.
8. Dievs nav mums devis nekādu citu līdzekli kā kristību, ar kuras starpniecību mazajos bērnos varam modināt ticību, kas dod pestīšanu.
9. Apustuļi kristīja veselas ģimenes.
Uzdevums: Lasi Ap.d.10 un 11: Kornēlija; 16:13-15: Lidijas; 16:25-34: Filipa cietuma sarga; 18:8: Krispa un 1.Kor.1:16: Stefanas ģimenes kristīšana.
Piezīme: Baznīcas tēvs Origens [182-254]: “Baznīca pārņēma no apustuļiem paražu kristīt arī mazus bērnus.”
Luters: “Ar kristību Kristus svētī bērnus, dāvinot tiem ticību un debesu valstību.” [Baznīcas postulāts.]
man nav tādu spēju, tapēc jau arī bērnu nekrista, jo neviens nezin, vai viņš izvēlās būt par Kristus sekotāju vai tomēr nē…
——————————————————————————-
Bērnu nekristītāju herēzes “loģikas” kalngals – izvēle pati par sevi tiek vērtēta augstāk par pestīšanu. Man piemēram ir smagi nospļauties par mana bērna izvēli pestīšanas lietās (savas tiesības izvēlēties viņš varēs apliecināt profesijas izvēlē u.t.t., tagad viņš to apliecina izvēloties lietas, kas viņam patīk), bet ar Kristību es viņu a priori iekļauju Dieva žēlsirdīgajās rokās un uzticu viņa dvēseli Kristum. Man rūp viņa mūžība nevis viņa izvēle. Kāpēc gan zīdaiņu kristības liedzēji lūdz par bērnu un sūta viņu svētdienas skolā, bet tikai pasarg Dievs no Kristības. Tad lai ievēro konsekvenci un sarga no Dieva Vārda citiem veidiem arī, ne tikai no Dieva vārda Kristībā. Lai viņš var izdarīt savu i-z-v-ē-l-i neietekmēts. I-z-v-ē-l-e-s pielūdzēji lai padomā, ka nebibliski ir liegt zīdainītim Dieva žēlastību Kristībā, ja rūp viņa pestīšana.
Sveicinati,
Esmu vienkars kristietis un ticu Jezum Kristum un Raditaja spejam parupeties par neparprotamu un neapgazamu Vinja gribas un principu pieejamibu un sapratni, t.i. Vinja vardu(Bibeli) un Vinja atklasmi caur Sveto Garu saskanja ar Vinja vardiem(to pasu Bibeli).Visi esam tikai cilveki un Kristus sekotaji, cik nu kurs spej ticet. Tikai Kristus ir Dievs un Vinja vards ir nekludigs – tam arii sekosim.
Daudzas raxtu vietas norada, ka kristiba un udens kristiba ir personibas apzinats brivpratigs solis, riciba. Par ko ari var pateikties Dievam, jo Vinjs vada uz atgriesanos no grekiem, ta IR Vinja zelastiba un ne cilveka izvele(taa Raksti).
Tapec – daudz ir labas tradicijas un vestures fakti, bet Patiesiba ir tikai viena – viens ir Raditajs un viennzimigs ir Vinja viedoklis, kurs apstiprinas un papildinas vairakkartigi caur dazadiem Rakstu pierakstitajiem(ja ta var teikt).
Vai iespejama zidainju un mazgadigu bernu apziniga riciba izveloties kristieties saskanja ar Rakstiem?
Un berniem jau pieder svetiba caur vecakiem. Ja kads loti norupejies par zidainju un bernu pieejamibu zelastibai, lai ludzas To, Kurs spej parupeties un godina un slave Vinju par to.
Paldies.
Dārgais Gviclo, es domāju, ka Dieva trīsvienības vārda lietošana nesvētī rīcību. Ja padomā, kā šis vārds tiek lietots, svētījot ūdeņus, mersedesus utt., PAreizticīgās baznīcās, un tad tas esot svētais ūdens. Es neuzdrošinos skaļi teikt, ka tas ir grēks, ja tiek veikts ar patiesiem nodomiem un ticību, bet tomēr Bībele to nemāca, jo kristība ir solis kā apliecība, ka cilvēks maina savu dzīves ceļu. Ir vairāk neticīgu dziļā bērnībā kristītu pieaugušo (un viņus NEIEVEDĪS Debesīs šī zīdaiņa kristība!), un vairāk Dieva bērnu, kas kristīti kā pieaugušie, ar pilnu pārliecību un bijību, kuriem varbūt bērnībā nav bijis šīs apslacīšanas. Patiesībā apslacīšana dziļākajā nozīmē pat nav kristība, un tādā nozīmē ja to ņem, tad tā ir bērna svētīšana ar apslacīšanu, bet diemžēl parasti pēc tam neseko bibliska kristība upē, dīķī vai citur, kā to viscaur rāda mums zināma grāmata. Es pats esmu izgājis caur luterāņu kristību, tādēļ neesmu mazāks pretendents Dieva valstībai kā dažs pāvests, hehehe, bet tomēr kristība par sevi nav domāta kā glābšana. Kā māca vēstule Romiešiem, glābšanu paveic ticība jeb Kristus caur to, un kristība ir kā punkts uz i.
draugi wrc, jo vairāk lasu Tavus tekstus, jo man rodas aizvien lielākas šaubas vai esi kristietis..
“kristība ir solis kā apliecība”, kurā vietā Bībelē šis būtu rakstīts?
vai Tu esi izlasīji, ko Tev gviclo rakstīja? un ja pat [pavirši] izlasīji vai kaut nelielu daļu no tā saprati? ja nē – mēģini vēlreiz [SPIED ŠEIT]
gviclo, 5. punkts pats parāda, ka tā ir tikai formalitate… tā nu tas ir…
un vsp man sāk izskatīties, ja kāds te nostājas pret e-pavesta viedokli, tad uzreiz automātiski ir nekristietis un galīgi nepareizs…
Roberto, diemžēl man par Tevi ar tāpat, jo visus iemeslus, ko sniedzu, Tu vienkārši neievēro. Ja Luteram pietika ar Sv.Rakstiem un loģiku, tad Tev ar to nepietiek. Tas, ko draugs gviclo sniedz, ir punkti, kuriem dažiem varu ļoti labi piekrist, bet dažiem nē, kā piem. ka pie Jēzus atnesa bērnus, bet mācekļi norāja…, un Jēzus viņus kristīja,. Nu tā nebija, bet ja tā nebija, tad šis punkts tur ir lieks (-bērnus svētīja, un tā es arī uzskatu). Tas, ka kristīja namus, un tās ir apm.3 vietas J.Derībā, nenorāda, ka zīdaiņi tur ietilpst, 1)jo ir ģimenes, kā piem.tagad mana, kur nav tāda vecuma bērnu (vai Tavā ir), un 2)ka apustulim pats par sevi būtu skaidrs (un tā laika lasītājam), ka zīdaiņus nekrista, jo viņi nevar savu ticību apliecināt, kā to darīja Kandakes mantzinis Ap.d.8:37, bet tiem tāpat pieder Debesu valstība. Tāpat, nenicināt mazos bērnus, nu kādā bezsakarā tas tur ir! Zin, kad es biju jauns kristietis luterānis, mani ar to varēja paņemt, bet vairs ne tagad. Tagad Tev vajag daudz nopietnākus argumentus nekā Tava papildus bībele, baznīcas tēvu raksti, uz kuriem visu balsta galvenokārt Ortodoksā baznīca, lai piemēram mani pārliecinātu vai norātu. Bet tā kā tas nav tā un Svēto Rakstu argumentu nav, tad cienīsim cits citu un centīsimies arī saprast viens otru! Un ja Tavi centieni ir vērsti Dieva Valstības, nevis Luterāņu teoloģijas, virzīšanai, tad tam arī ir jābūt redzamam! Vēlot Dieva vadību, wrc!
Draugi wrc, ko Tu domātu par drēbnieku, kurš naski sniedz padomus un norādes kurpniekam, kā pareizi darināt apavus. Bez tam drēbniekam netrūkst kauna norādīt jaunajam kurpniekam kā apavus darinājis viņa tēvs, it kā viņš to dēlam būtu liedzis]. Kam jaunajam kurpniekam vairāk jāklausa: drēbnieka padomam vai tēvam?
Vēl pārdomām par jūsmotāju ietiepību: Ja aizvedīsi ēzeli uz Meku turp un atpakaļ,- vienalga par ēzeli viņš paliks.
Man Tava apsēstība ar “tas Bībelē ir rakstīts un tas – nav” atsauc atmiņā manus pirmos kristīgās dzīves gadus, kad biju dedzīgs “bērnu slepkava” [noliegdams, ka bērni būtu jākristī, jo tas, taču neesot tieši Bībelē aprakstīts].
Tam par pamatu bija tas, ka tajā laikā Bībeli uzskatīju par pareizas dzīves rokasgrāmata nevis liecība par Jēzu Kristu, Viņa personu un darbu mūsu labā… padomā draugs, kas Bībele ir Tev un ko Tu tur meklē un ko – atrodi…??? [padomu lasi ŠEIT]
moritz laikam brīvdienās aizgājis, neatbildot uz viņam adresētajiem jautājumiem :(
bet viņa vietā cenšas wrc :)
wrc:
Arī Tev man ir pāris jautājumi.
1. Tu tik ļoti iebilsti pret bērnu kristību kā nebiblisku rīcību. Vai Tu lūdzu varētu norādīt, kur Bībelē ir aizliegta bērnu kristība?
2. Tavs arguments, ka ir daudz bērnībā kristītu neticīgu pieaugušo un daudz apzinīgā vecumā “pareizi” kristīto, kas joprojām ir ticīgi, ir nedaudz aloģisks. Pēc šīs loģikas sanāktu, ka neviens bērnībā kristītais nevar ticēt, un neviens, kas “pareizi” kristīts apzinīgā vecumā, nevar atkrist no ticības. Vai tā? Bet pieredze rāda pretējo: ir daudz ticīgo, kas kristīti bērnībā, un arī daudz ir atkrituši no ticības, kas kristīti pieauguši.
3. Ko tad Bībelē nozīmē vārds baptizo? Vai tā ir tikai pagremdēšana? Vai Bībelē visas minētās kristības ir notikušas tikai pagremdējot?
4. “ka apustulim pats par sevi būtu skaidrs (un tā laika lasītājam), ka zīdaiņus nekrista” – šis Tavs arguments liecina tieši pret Tevi. Pie “tā laika lasītājiem” un arī rakstītājiem mēs droši varam pieskaitīt arī tos, kas savu liecību dod jau 2.gs. Un tie savukārt ļoti skaidri pasaka, ka tā jau apustuļi ir darījuši un mācījuši, t.i. kristījuši arī zīdaiņus.
5. Vai kristība tiešām ir tikai formalitāte, ja pats Kristus mums to skaidri pavēl?
6. Man ļoti interesē arī Tava atbilde uz jautājumu, kā mēs varam laist bērniņus pie Jēzus bez kristības?
Luterāņi Svēto Vakrēdienu nedod bērniem līdz kamēr viņi nav mācīti kristīgajā ticībā un kamēr nesaprot, ko viņi saņem, ko tas viņiem dod, un kamēr paši nav apliecinājuši ticību.
Vai tas nav līdzīgi, kā wrc ar Kristību?
Bet zīdaiņus luterāņi [pamatojoties Svētajos Rakstos] krista.
Kā ir pie jums, wrc?
Gviclo, nu pie mums arī nav tāda prakse, ka dotu sv.Vakarēdienu pavisam maziem bērniem, bet nu tīņiem tomēr dod, kurš to vēlas un ir nopietns ticībā. Tiešām, laba doma, kāpēc gan bērni, ja viņi ir cienīgi Visas Debesu svētības saņemt jau agrā zīdaiņa vecumā (un jo agrāk, jo labāk, ka tik nenomirst nesaņēmuši), kamdēļ viņus apdala ar vakarēdienu, man tas nebija ienācis prātā, ko pajautāt draugam Roberto!:)) Protams, atsauce laikam būtu uz baznīctēviem, ka tā neesot parasts vai kā.. Robert, es jau piekusu, varbūt ļaušu vietu izteikties kādam citam… arī guncha, tāpat. Sorry. Galvenos argumentus liekas pateicu, kāpēc man jāatkartojas;
bet man tomēr neliekas smieklīgs tas princips, Sola Scriptura, ka ir lietas, kam neatrod piemēru Rakstos. Droši vien ir jautājumi, kur būtu vienas domas, kā Dieva vārda nelietīga valkāšana jeb apvārdošana, kas ir grēks.. jo tas arī nav Rakstos, bet kāds teiks, ka neesot Jaunā Derībā noliegts… Vecā ir skarba, burvi neatstāj dzīvu.. ir tādas citas tēmas, bet nu par šo katrs jau savu ir parādījis, kam tic un kādā veidā mīl bērnus!
wrc:
Nu varēji vismaz uz manu 1., 3. un 6. jautājumu atbildēt. Šie vistiešākajā veidā ir saistīti ar Sola Scriptura.
1. Rakstos mēs redzam piemērus, ka kristīti ir tikai pieaugušie (jo viņi bijuši vieni konkrētajā brīdī) vai arī kristīti tika visi (īpaši neizslēdzot zīdaiņus). Arī tās vietas, kas Rakstos runā par kristību, parāda, ka kristība ir vajadzīga visiem (arī īpaši neizslēdzot zīdaiņus). Pieturoties pie Sola Scriptura, parādi man neprašam, kur Bībele aizliedz kristīt zīdaiņus.
3. βαπτίζω [baptizo]
6. Man nav īsti saprotams, kā to tīri praktiski izdarīt.
Bet īstenībā, vairāk gan jārunā par būtību, t.i. kristība ir cilvēka, vai Dieva darbs?
guncha, tu neesi atbildeejis uz manu jautaajumu manis uzraadiitaas rakstvietas kontekstaa… atkaartoshu: vai jeezus nekristiija?
ps mosh paavils arii nekristiija, jo neesot tach uz to ijis aicinaats?
moritz:
>guncha, tu neesi atbildeejis uz manu jautaajumu manis uzraadiitaas rakstvietas kontekstaa… atkaartoshu: vai jeezus nekristiija?
Sorry, man kaut kā likās, ka esmu atbildējis. Ja Tu ar šo jautājumu domāji 38. komentu, tad mana atbilde ir 40. komentā. Tas, tas man liekas, ka bija pēdējais posts par šo tēmu.
Cik noprotu, uz manu jautājumu 37. komentā, Tu esi atbildējis ar 39. komentu, bet tas man nelikās īsti saprotams, tādēļ lūdzu 41. komentā nedaudz paskaidrot.
Vai bija vēl kas, uz ko Tu sagaidīji manu atbildi?
Izskatās, ka te ir psiholoģijas diskusija ar teoloģijas injekciju. Bēdīgi.
Man ir jautājums abām strīdos iesaistītajām pusēm.
Pāvesta brigādei – “pestīšanas nav bez grēku piedošanas, grēku piedošanas nav bez grēku nožēlas, grēku nožēlas nav bez grēka atziņas jeb grēkatziņas… … visiem cilvēkiem ir iedzimtais grēks… 1) kurš baznīctēvs ir apliecinājis zīdaiņa grēkatziņas esamību? 2)Vai nekristīts cilvēks nozīmē Kristū netaisnots, nolemts pazušanai?”
***
Zīdaiņu kristību noliedzējiem – “Vai nav interesanti tas, ka Dievs šo jautājumu regulēt uztic Baznīcai? Vai tam varētu tomēr būt sava jēga? Vai vēlme kristīt zīdaiņus varētu būt Evaņģēlija auglis, kurš sakņojas Kristus pavēlē?”
draugs Marek Sarnovski,
ja Jūs domajāt “e-pāvesta brigādi”, tad atbildēšu:
1] Pēlāgija kontraverse [IV gs.] viņa maldi: iedzimtā grēka noliegšana un brīvās gribas esamība – t.i. grēcinieks var izvēlēties Dievu [mūsdienās: baptisti, pentakostāļi, brīvās harizmātu un evanģeļikālu draudzes] – pret to istājās baznīctēvi: Augustīns, Hieromnīms u.c.
2] stāv rakstīts: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. … grēka alga ir nāve,” kādā veidā zīdaiņi tiek pestīti?
ar cieņu,
Jūsu e-minence
Roberto,
diemžēl, esmu spiests nostāties simboliskā opozīcijā:
1. pilnīgi piekrītu, ka Pelāgijs ir velna maldu upuris, bet Tu neatbildēji uz jautājumu – kas apliecina zīdaiņa grēkatziņas esamību? (Ļoti lūgtu Augustīna un Hieronīma darbus vai citātus, bet tieši par zīdaiņa grēkatziņu, nevis “vakrug da okola”) Varbūt Tu pats varētu ieviest jaunu dogmātu par Grēku nožēlas apziņas izveidošanās vecumu?
2. “Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.”” Jocīgi, ja Dievs savu paša darbu kristībā liek par priekšnosacījumu pestīšanai!
***
P.S. 10 Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts.
11 Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. {22. Ps.}
Vai tavuprāt tās astoņas dienas Dāvids neiekļauj formulējumā “no mātes miesām”?
+
Īj. 10: 18-19
18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
Un ko Tu teiksi par Ījabu?
+
Jānis Kristītājs jau pirms piedzima rubija fišku savas mātes vēderā un bija piepildīts ar Sv. Garu. (“Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.”)
Respektīvi nepamanu šeit neko no Tavas augstāk minētās argumentācijas par zīdaiņu kristības, kā pestīšanas nosacījumu.
nez kas te vēl būtu ko cepties?
Pasaulē saka, ka strīdos dzimstot patiesība
es noteikti tā nesaku, [ja kas dzimst, tad vienīgi
stūrgalvīgākā, stiprākā (vai vairākuma) taisnība.
– – –
Varu piekrist, ka tradīcija kristīt bērnus jo drīzāk pēc dzimšanas
ir cieši saistīta ar zīdaiņu pāragrās nāves biežajiem gadījumiem sendienās;
Pieļauju iespēju, ka tur savu iespaidu bija nospēlējusi arī ļautiņu māņticība (tipa ja paspēs nokristīt, tad šis bērns nemirs zīdaiņa vecumā);
Var jau būt, ka … viskaut kā varēja būt bijis, un varbūt varētu būt kaut kā jūsmīgprāt pareizāk, bet ir tā kā tas ir. (Ja Dr.Luters nelauza šo tradīciju, tad arī mēs to nelaužam).
Luteriskā tradīcija pazīst un atzīst un patur zīdaiņu Kristību un Kristus savā Baznīcā pieņem tos, kuri Kristībai tiek pienesti (uz visu grēku piedošanu un no mūžīgās nāves atpirkšanu).
Bet kad bērniņš, audzināts kristīgā garā, ticību paturējis un pie sapratnes nācis, ka savu grēcīgumu apzinās, tad tas (aptuveni no 7gadu vecuma) var tik pielaists arī pie grēku nožēlas sakramenta un absolūciju saņēmis nākt Dievgalda kopībā.
– – –
kaut kā jau biju runājis par šo tepat iepriekš:
(skat 22.atsauci)
…kristīgi vecāki lai arī turpmāk pienes savus bērniņus Svētajai Kristībai
nekristīgi lai dara kā pašiem labpatīk (kā uzskata par pareizu esam)…
talyc,
luterāņi aizrāda citiem daudz labu lietu, bet arī netrūkst aplamību, turklāt, gadās pat bez izpratnes par lietu būtību (vai labākajā gadījumā – stereotipiski formulētos jēdzienos) – kāpēc tad jādusmojas par pārmetumiem, kas adrsēti sev, turklāt ne bez tukšiem pamatojumiem?
Un vispār – ko, kurš un kā te grib panākt? Savu taisnību pierādīt jau lielu māku nevajaga, bet Dieva taisnību pierādīt ir nonsenss.
Manuprāt lielai daļai teoloģisko nevienprātību ir identitātes aistāvēšanas izcelsme… un nekas vairāk.
draugs Marek Sarnovski,
vai Jūsu sholastikā paradigma 57.atsaucē ir atrodama Sv.Rakstos?
uz jautājumu; “kurš baznīctēvs ir apliecinājis zīdaiņa grēkatziņas esamību?” atbildēšu nevis ar baznīctēvu citātiem, bet gan Sv.Rakstu vārdiem: Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? [Ps.19:13]
un tagad sakiet, lūdzu, kādā veidā zīdaiņi nonāk Debesu valstībā, ja viņiem arī iedzimtais grēks?
ar cieņu
Jūsu e-minence
robert
vai nekristiiti ziidainji aiziet uz elli?
draugs moritz, vai Jums šķiet, ka tie aizet uz limbu?
nee… vai tieshaam gruuti atbildeet uz jautaajumu peec buutiibas?
***
ankdote… vai taisniiba, ka zhiidi uz jautaajumu parasti atbild ar pretjautaajumu? ja? un kurs jums to teica?
tagad tikai nedaudz logikas un varam izsecinaat, kas ir roberto!!!
Roberto,
59. tēzē (piemēri sadaļā P.S.)skaidri norādīju zīdaiņu kristības kā pestīšanas garantijas priekšnoteikuma neadekvātumu.
***
Es neesmu pret zīdaiņu kristību, tik pat, cik arī neesmu par, bet vienu uzsvēršu gan: stāstīt cilvēkiem, ka zīdaiņi ir jākrista, lai nenonāktu ellē ir, maigi sakot – kristietiski perversi. Īpaši, ja neņem vērā cilvēka dzīves uztveri “darbu teoloģijas” vai “bauslības” paradigmā.
Kristība un Sv. Vakarēdiens ir Mūžīgās dzīvības daļas – zemes dzīvei – doti žēlastības saņemšanas līdzekļi. Ja cilvēks (zīdainis) mirst, tos nelietojis, Mūsu Dievs (kurš Kristū atklāj mums savu nodošanos un mīlestību) nav tik nekonsekvents vai aprobežots un stulbs (kā Tu varbūt A. God Eminence esi iedomājies), lai liegtu Pestīšanu tiem, kurus pats uz to ir izredzējis.
***
…un tagad sakiet, lūdzu, kādā veidā zīdaiņi nonāk Debesu valstībā, ja viņiem arī iedzimtais grēks?…
Uz šo te atbildēju 59. tēzes 2 punktā.
moritz:
Par 63.komentu: uz elli aiziet neticīgie, ticīgie ieiet Debesu Valstībā, bet kurš ir ticīgs, kurš nē, to mēs nevaram izspriest. (kaut kur ebaznīcas ietvaros gan jau var atrast arī izskaidrotu, kas ir ticība)
[varbūt ko kopīgi padziedāt?…piem:
“hei mācītāj, pastāsti kā būs ellē!
vai nekristītie bērni varēs spēlēties ar lellēm?..”
– – –
bet kā ta lai dziedātu, kad “lācis uz auss uzkāpis”
kad klausītāji nedzird klausoties:(
Viss šis portāls aizvien vairāk sāk atgādināt trīs vīreļu propgandu!
Jeb ko var pamatot- kā zināms- gan ar Bībeles pantiem, gan ar baznīctēvu viedajiem vārdiem!
Tikai nevajag aizmirst laiku, kurā tika iedibināt zīdaiņu kristība- lielākā daļa bērnu nomira jau zīdaiņu vecumā un cik zināms vēsturiski šo uzskata par vienu no iemesliem zīdaiņu kristībai un, protams, tas bija laiks, kad ar varu kristīja cilvēkus- kā aitu baru sadzina baznīcā un Kristīja- tikai stipri šaubos vai no tādas Kristības liela jēga, ja personīgo atdzimšanu un attiecības ar Kristu cilvēks tā arī nepiedzīvo!Varbūt tādēļ latviešu pagāni pēc kristībām brida Daugavā, lai nomazgātu šo tik savarīgo piespiedu kristību. varbūt tāpēc zīdaiņu vecumā kristītie baznīcā reti ir sastopmi un sauc sevi nevis par kristiešiem, bet luterāņiem un katoļiem?
Un nesaprotu kādēl jūs tik uzkrītoši savās publikācijās nodarbojaties ar uzbrukiem citādi domājošām draudzēm- redz kādi ,mēs pareizi un jūs tādi nepareizie- antikristi!
Godīgi sakot domāju,ka tas viss ir tukšu salmu kulšana šaubos vai Kristum rūp vai esmu kristīts zīdaiņa vecumā vai jau ar sirmu bārdu, manuprāt viņam daudz svarīgāk, ka sekoju viņam un piedzīvoja viņa pestīšanu personīgi, nevis cilvēka kristību ceremoniju
e-lija daudz vārdu sarakstīja, bet kāda jēga tiem?
visiem aktīviem un naudīgiem jāiet uz draudzi, kur sit plaukstas, bļauj, splauj, un velnu kājām min… bet kāda tam jēga?
nu vi blin dajotje,pat liidz diskusijas pusei netiku kaa jau aizmigu.
izskataas ka cilvis tic kam tic un neviens iznjemot Dievu vinju par preteejo nepaarliecinaas.
Kas tie par baznīctēviem??? Ir arī kāds dzīvs, vai kāda atsauce uz rakstvietām??? Kā var tādu bullshitu sagatavot? Davai es uztaisīšu draudzi balstoties uz šitā raksta komentāriem, vai vēl labāk uz delfu komentāriem. Vai tik šitie nav tie vīri, kas nemeklējot rakstos pamatu uzorganizēja krustakarus un svēto inkvizīciju? Viņi TO VISU varēja muldēt, jo tauta toreiz nemācēja lasīt – raxti bija nepieejami un vecie saberzēja rokas… un savas izpratnes un izdevīguma ietvaros blieza dajebko.
Neviens te nav pret bērnu kristīšanu tiko viņi apjēdz… sorry — spēj apliecināt, ka to grib (jo neapjēdz daudzi neko arī līdz sirmai galvai).
Kurš tiesas dienā atbildēs par to, ja miljoni cilvēku sēdēs elles ugunīs, jo domās, ka ir kristīti, bet tādi neizrādīsies?
Vai Tu esi paņēmis rokā savu Bībeli un PATS izlasījis, kas ir jādara??? netici nevienam citam — vinji visi melo!!!
draugs no KKK,
Tu atnāci, lasīji, domāji un rakstīji.. taču no rakstītā secinu, ka pavirši esi lasījis un vēl mazāk domājis, bet histēriski rakstījis…
viss par ko tik dikti satraucies, jau tika apspriests augstāk, redzu Tev jaunu argumentu nav, tad droši
Lasi, domā un raksti
vēlreiz
ar cieņu
e-pāvests
Gribeju iekomenteet seit, ka baznictevu un Bibeles teiktais ne vienmeer sakriit. peec kaa vadities? Sis it kaa nav saregjits jautajums, ebt cilvekie turpina stirdeties.
te ir raksts kur izpetis vesturiski kaa radusies benru rksitishana, un tas fakts ka Biibelee nav nekur teikts ka zidainis jakrista. lasot un slaidzinot dazjadu valodu tulkojumus Bibelei, latveius valodas tulkojums ne vinemeer ir pareizss. Cerms jaunais tulkojums buus labaaks.
Te ir pats raksts, ja nenogrieziis isu:
Bērna kristīšana, svētišana , pievešana Dievam
Ar mazuļa piedzimšanu dzīve mainās. Katrs mazulis ir dzīva, mūžīga dvēsele. Ar to mums ir milzīga atbildība, kas ir uzlikta mātes un tēva pleciem, sagatavojot šo bērnu viņa dzīvei pasulē un Dieva valstibai.
Ar bērna piedzimšanu vecāki bieži vien sāk augt savās atiecībās ar Dievu, kaut arī tas ilgtu pavisam nelielu laika posmu. Pilni apbrinas, kuru pat gruti ir aprakstī, vecāki sāk domāt par to, kas būtu tas labākais bērnam. Dažādu jauktu jūtu vidū arī iejauktas bailes no Dieva, bažas par to, vai bērns ir labās attiecibās ar Dievu un gatavs vinu satikt, kad pienāks laiks.
Daudzas konfesijas piedāvā vecākiem bērnu kristišanu kā iespēju nomazgāt bērna grēkus, un iesvētīt bernus kristīgo pulkā, Dieva draudzes lokā. Tas nomierina bažas vecāku sirdīs par sava mazuļa attiecībām ar Dievu.
Citas konfesijas nekrista mazuļus, bet piedāvā vecākiem bērna svētīšanas ceremoniju, kas draudzes preikšā ļauj vecākiem apliecināt, ka viņi audzinās savu bērnu tā, lai viņš pazitu Dievu, un spētu izdarīt lēmumu pieņemt pestīšanu tiko ir sasniedzis piemērotu vecumu.
Dēļ tā, ka bērna kristišana un bērna stādišana Dieva priekšā atšķiras, un denominacijās šī emocionālā izvēle var izvērsties par lielu konfliktu starp ģimenes locekļiem, vai pat dažādam konfescijām ,un pat bieži neiespējamai samierināšana starp vecāku vēlmēm un vec-vecāki gribu – viens vai otrs kļūst aizvainoti, jo viņu vēlamais veids nav izpildits.
Lai noskaidrotu kas ir pareizais veids, mēs vērsisimies pie Bībeles,- Dieva Svetā vārda, un apskatisim, ko tas saka par šo tēmu.
I. Dāvida septiņu dienu vecais mazulis nomirst un aiziet uz Paradīzi.
2. Samuēla Gr. 12:16-23
Davids zinaja ka vinsh vienu dienu buus tur kur vinja dels ir, un Davids runaja ar parliecibu par to ka vinsh buus Paradize balstoties us savas ticibas Dievam.
Psalmi 23:6
Nekas ipašs nebija darīts šim mazulim. Ne kristīšana, ne svētīšana, ne reliģisks dievkalpojums. Bet Dāvidam bija atklāts, ka vinš būs Paradīzē kopā ar savu dēlu. Viņā bija bija tik daudz miera sajūtas ,ka vinš nomazgājas un paēda kārtīgas vakariņas tā vietā, lai raudātu vai sērotu. Neparasta reakcija? Nē,- bet gan rīcība, kas nāk no vīra ,kurš pazina Dievu. Vai TEV, Māte un Tēvs, ir tāda ticība?
II. Vecums kad atbildība nāk.
5. Mozus Gr. 1:39
Katra bērna dzīvē ir neliels laika periods, kad bernam nav apzinas par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Tie vēl nespēj “dzirdet ar ausim, un…. saprast ar savām sirdīm, redzēt acīm un saskatīt un… kļūt pa jaunpiedzimušiem un dziedinātiem” Matejs 13:45-46
Katrs bērns ir peidzimis pēc dabas, kā grēcinieks.
Romiešiem 5:12
Katrs bērns, agrāk vai velāk ,kjūst par grecinieku savas apzinātās izvēles dēļ. Cilvēka raksturs pēc savas dabas ir ar noslieci uz grēku un ļaunumu. Mums nevajag saviem bērniem mācīt ,kā darīt ļaunu,- viņi to darīs pēc savas dabas. Mums saviem bērniem ir jamāca kā darīt labu. Tiko tie ir pietiekoši veci, mums tiem ir jamāca par pestīšanu, kā tikt glābtiem. Dievs, musu Tēvs debesīs ,grib ikvienu bērnu Paradīzē kopā ar sevi,-arī tavējo! Tā ir Viņa vēlme.
Matejs 18:14
Šim bērnam ir jāmāca Gospelis (Matejs , Marka, Lūka un Jāņa evanģēliji) , – tiko viņš ir pietiekoši vecs. Es esmu redzējis bērnus, kas ir pat četrus, piecus un sešus gadus veci, kas ir nožēlojuši savus grēkus un sapratuši nepieciešamibu pēc Glābēja. Tie ir griezušies pie Jēzus Kristus un pieņēmuši Viņu par savu glābēju, balstoties uz ticibu, kas ir viņu sirdīs. Mazs mazulis nespēj to izdarīt, kaut arī daži bērni to spēj pat agrā vecumā.
Tiko bērns var pieņemt lēmumu par savu darbību, tā viņš ir atbildigs par savu rīcību. Vecākiem ir jamāca bērniem Dieva vienkāršais plāns viņu glābšanai tik agri dzīvē,- cik tas ir iespējams.
III. Bibeliska kristīšana ir tiem , kas tic, – nevis mazuļiem.
Apskatīsim tik vienu no trispadsmit dažādiem Bībeles Rakstiem par kristībām, kas ir pierakstīti tieši mums. Šis stāsts ir atrodams Apustuļu darbos 8: 29-38
Bībelē visi kristītie, ir pieaugušie cilvēki. Tur nav neviena paša stāsta par mazuli, kas ir kristīts.
Cilvēkam, kurš tika kristīts, vajadzēja būt ticigajam vispirms. Savā brīvajā izvēlē un gribā viņam bija jāpieņem Jezu Kristu par savu Pestitāju.
Vārda “kristibas”, jeb “baptisms” bībeliskā nozīme ir “pārņemt, iemērkt, palikt apakšā, pilnībā apņemt,pagremdēt”. Tas nenozīmē “uzpilināt, uzšļakstīt”.
Pirmais vēsturiski pierakstītais gadījums, kad “kristīja mazuli” notika kad Romas imperātors Valens pieprasījis, lai viņa mirstošais dēls tiktu kristīts, tas notika 370 gadā. Baznīca padevās viņa bailēm un kristīja mazuli. Šodien baznīcas turpina padoties vecāku bailēm un “krista” mazuļus.
Šāda veida kristišana nav Bībeliska. Ūdens pilināšanas veids tika ieviests 1311 gadā no Council of Raven. Tiem nebija nekādu tiesību mainīt to, kas teikts Rakstos, kaut gan tai pašā laikā tieši to šodien turpina darit ļoti daudzi.
Bībeles stāstā, ko pieminējām iepriekš (Apustuļu Darbi 8: 29-38 ) “un viņi abi nokāpa ūdenī”. Kas? Divi pieaugušie.
IV. Bērnu svētīšana/ priekšā stādīšana Dievam pieminēta Rakstos
Lūkas Ev. 2:21-22
Marija stādīja priekšā Dievam savu pirmdzimto Dēlu, Jēzu. Jēzus netika kristīts līdz viņš bija 30 gadus vecs, bet tika stādīts priekšā Dievam, kad viņs bija 8.
Anna, Samuēla māte, svētīja savu dēlu Dievam šajā stāstā:
I Samuēla Gr. 1:24-28,
Katram vecākam vajadzētu saprast to, ka bērni ir pūrs, kas ir Dieva dots. Tā ir dāvana no Dieva.
Psalmi 127:3
Tas būtu ieteicams, bet nav nepieciešams vecākiem “oficiāli” veltīt/svētīt savu bērnu Dievam publiskā ceremonijā. Tas ir pilnīgi tikai starp vecākiem un Dievu.
Es iesaku vecākiem vest savus bērnus uz Svētdienas Skolu un baznīcu katru nedēļu. Nesūti viņu, bet gan ņem viņus sev līdzi. Es arī iesaku, cešaties, lai jums ir kristiešu mājas, kur katrs no vecākiem ir ticīgais Jezum Kristum, Bībeles students un vīrs vai sieva, kas lūdz lūsgšanas. Neviena reliģiska organizācija, ne reliģisks likums vai noteikums nespēs padarīt tava bērna un Dieva atiecības pareizas. Tikai un vienīgi ticība Jēzum Kristum var tos izglābt, kad viņi pieaug attiecigā vecumā.
Vecākiem nevajag baidīties par savu bērnu, bet drīzāk gan par sevi, lai tie spētu dzīvot kā labs piemērs un liecība savu bērnu priekšā kāmēr tie izaug, lai bērns neaizveras pretreakcijā pret Dievu vecāku hipokrātijas dēļ.
Tēvi un mātes – skatāties acīs, jums uzliktajai atbildibai! Efeziesiem 6:4
Cien. baziica.org pārstāve tā steidza iekopēt savus maldus, ka pat nepārlasīju uzrakstīto…
Diemžēl viņa arī aizmirsa, ka līdz XVI gs.20.gadiem kristietība nebija piedzīvojusi īpašu pretošanos bērnu kristīšanai. Tā parādījās tādu radikālu reformatoru kā Tomass Mincers ietekmē, kas apšaubīja gan reliģisko, gan cilvēcisko autoritāti. Viņi noliedza iedzimto grēku un cilvēku vainu, jo uzskatīja, ka grēcīgie darbi sākas tikai no “apzinīga vecuma”. Lai gan Raksti par pēdējo neliecina, ievērojams daudzums šveiciešu, vāciešu un dāņu pieslējās anabaptismam (burtiski “pārkristītāji”). Taču tas bija tik liels uzbrukums tādiem ortodoksajiem kristiešiem kā Romas katoļiem, luterāņiem un reformātiem, ka tie visi kā viens brīdināja no šāda uzskata un mudināja no tā atteikties. Atteikšanās no bērnu kristīšanas bija pārdroša vēršanās pret Kristus pavēli [Mt.28:18-20] katrā namā kristīt visus, neatkarīgi no vecuma.
Lasiet e-rakstu Bērnu Kristības un Tās pārsteidzošā vēsture
Svētās kristības sakraments
PAR SVĒTĀS KRISTĪBAS BŪTĪBU
295. Kāds nolūks kristībā ir ūdenim?
Kristība ūdenim nav tā parastā lietošanas nozīme, jo pie ūdens tiek pievienots Dieva vārds.
Uzdevums:
Piezīme: Luters: “Kristība ir īsts dievūdens, bet ne tādēļ, ka kristības ūdens būtu labāks par kādu citu ūdeni, bet gan tādēļ, ka pie tā pievienojas Dieva vārds un pavēle.”
296. Kas ir iestādījis Svēto kristību?
Mūsu Pestītājs Kungs Jēzus Kristus pats iestādīja Svēto kristību, tādējādi dodot saviem mācekļiem misijas pavēli.
Uzdevums:
Piezīme:
297. Kas veic kristību?
Kristību, pēc norādītā veida, veic draudzes mācītājs, bet galējas nepieciešamības gadījumā katram kristietim uz to ir tiesības un pienākums. [Sk. 4. pielikumā norādījumu par kristības izdarīšanu galējas nepieciešamības gadījumā.]
Uzdevums:
Piezīme:
298. Kādā veidā kristība ir izdarāma?
Mūsu Kungs Jēzus Kristus nav noteicis, kādā veidā kristība izdarāma. Kristieši paši var brīvi izlemt, vai kristību veiks aplejot, pagremdējot vai apslacinot – galvenais, ka tiek lietots ūdens un kristība izdarīta trīsvienīgā Dieva vārdā. Vārds “kristīt” [grieķiski 0arrTī[eiv, baptizein] Bībelē tiek attiecināts gan uz mazgāšanu, gan apliešanu, apslacināšanu un pagremdēšanu, tātad tiek runāts par dažādiem ūdens pielietošanas veidiem.
Uzdevums: Lasi Mk.7:4; Ap.d.22:16; Mt.3:11; Ef.5:26 un Ebr.9:10.
Piezīme:
299. Ko nozīmē kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā?
Kad saskaņā ar Pestītāja pavēli kristība tiek izdarīta Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tad tas nozīmē, ka pats trīsvienīgais Dievs krista un pieņem jaunkristīto visā savā žēlastībā.
Uzdevums:
Piezīme: Luters: “Dieva vārdā veiktu kristību neskati kā cilvēka, bet gan paša Dieva izdarītu. Lai gan kristība tiek veikta ar cilvēka rokām, tas patiesībā ir paša Dieva darbs.”
Uz lapu »
300. Kas ir jākrista?
Pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles ir jākrista visas tautas, tātad visi dzīvi esošie cilvēki, kā bērni, tā arī pieaugušie, sekojošā kārtībā:
1. Ja tiek kristīti tādi, kurus jau var mācīt, tad vispirms tiem jāmāca kristīgās mācības galvenie pamati. Pēc tam viņi tiek kristīti, un tad tie arī apliecina savu ticību Kristum.
Uzdevums: Lasi [Ap.d.8:26-39] Filips kristīja etiopiešu galma kungu.
2. Mazos bērnus, kuri piedzimst kristīgiem draudzes locekļiem, vispirms ir jākrista un tad jāmāca. Tāpat ir jākrista tie bērni, kurus draudze pieņem ar viņu aizbildņu atļauju apmācīšanai un audzināšanai kristīgā garā.
Piezīme:
BĒRNU KRISTĪŠANA
301. Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?
Mazi bērni ir jākrista, jo:
1. Arī uz viņiem attiecas jēdziens: “visas tautas”.
2. Arī viņi ir garīgi miruši, un tiem ir jāpiedzimst no ļauna ticībā Jēzum Kristum, lai varētu izglābties.
3. Žēlastības derība un apsolījumi par debesu valstību pieder bērniem. Tādēļ viņiem pieder arī derības un apsolījuma zīmogs jeb kristība.
4. Svētais Gars modina ticību arī mazajos bērnos.
5. Kristība apgraizīšanas vietā.
6. Svētais Gars kristībā rada ticību un liek atdzimt.
7. Kristība pieder visai Kristus Baznīcai, kuras locekļi ir arī ticīgie.
8. Dievs nav mums devis nekādu citu līdzekli kā kristību, ar kuras starpniecību mazajos bērnos varam modināt ticību, kas dod pestīšanu.
9. Apustuļi kristīja veselas ģimenes.
Uzdevums: Lasi Ap.d.10 un 11: Kornēlija; 16:13-15: Lidijas; 16:25-34: Filipa cietuma sarga; 18:8: Krispa un 1.Kor.1:16: Stefanas ģimenes kristīšana.
Piezīme: Baznīcas tēvs Origens [182-254]: “Baznīca pārņēma no apustuļiem paražu kristīt arī mazus bērnus.”
Luters: “Ar kristību Kristus svētī bērnus, dāvinot tiem ticību un debesu valstību.” [Baznīcas postulāts.]
302. Kāds ir kūmu uzdevums?
Kūmas apliecina, ka bērns ir pareizi kristīts. Viņi aizlūdz par bērnu, atbalsta viņa kristīgo audzināšanu un, ja nepieciešams, arī atbild par to.
Uzdevums:
Piezīme:
PAR SVĒTĀS KRISTĪBAS LABUMU
303. Kā Svētā kristība ietekmē grēku piedošanu?
Tā kā Svētajā kristībā caur ticību mēs tērpjamies Kungā Jēzū Kristū, tad Viņa taisnība apklāj visus mūsu grēkus, kā mantotos grēkus, tā arī izdarītos grēkus, un mēs topam nomazgāti tīri ar Viņa asinīm.
Uzdevums:
Piezīme: Uz lapu »
304. Kā Svētā kristība glābj mūs no nāves?
Svētā kristība glābj mūs no nāves, jo atņem nāvei tas dzeloni, kas ir grēks, un vieno mūs ar Jēzu Kristu. Tā laicīgā nāve nevar kaitēt kristītam, ticīgam kristietim; arī mūžīgajai nāvei jeb pazudināšanai nav vara pār viņu, jo viņš ir Kristū un Kristus dzīvo viņā. Laicīgā nāve kristietim ir vārti uz mūžīgo dzīvību.
Uzdevums:
Piezīme: Uz lapu »
305. Kā kristība atbrīvo no sātana?
Svētā kristība atbrīvo no sātana, jo ar kristību mēs atbrīvojamies no sātana valstības un pārceļamies Dieva Valstībā. Kristībā mēs tiekam tērpti Kristū un iegūstam grēku piedošanu. Sātans mums vairs nevar izvirzīt nekādas prasības. Turpretī mēs ar kristību slēgtas derības aizsardzībā tagad ticībā varam aizstāvēties pret kārdinātāju un sekmīgi viņam pretoties.
Uzdevums:
Piezīme:
306. Kā Svētā kristība dāvina mums mūžīgo svētlaimību?
Tā kā Svētā kristība dara mūs par Dieva bērniem, mēs kļūstam arī par mūžīgās svētlaimes mantiniekiem. Par to uz kristība slēgtās derības pamata mēs ticībā varam būt pavisam droši.
Uzdevums:
Piezīme:
307. Kā kristībā iegūtās dāvanas vajadzētu glabāt un lietot?
Kristība iegūtās dāvanas vajadzētu glabāt un lietot ticībā. Neticība atstāj tās neizmantotas.
Uzdevums:
Piezīme:
308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?
Mūsu Kungs Kristus nav sacījis “Kas netic un nav kristīts”, bet tikai “Kas netic”. Tātad Viņš norāda, ka vienīgi neticība ved pazušanā un ka pestīšanai vajadzīgā ticība ir iespējama jau pirms kristības: ja tikai kristība netiek nicināta un uzskatīta par nevajadzīgu. Ar tādiem gadījumiem varam saskarties, misijas darbu pildot. Uz tāda paša pamata, pēc Lutera dotā skaidrojuma, var mierināt arī tos, kuru bērns nomiris, pirms viņš ir pagūts kristīt [1.Moz.17:17]. Nevis kristību neiespējamība, bet gan tās nicināšana ved pazušanā.
Uzdevums:
Piezīme:
PAR SVĒTĀS KRISTĪBAS SPĒKU
309. Kas dod kristībai glābjošu spēku?
Ūdens pats par sevi nevar mūs glābt, bet gan Dieva Vārdi, kas kristība pie ūdens klāt, dod tam glābjošu spēku. Tas, kurš ticībā paļaujas uz Dieva Vārdu, iemanto sev šo žēlastības dāvanu kristība.
Uzdevums:
Piezīme:
310. Vai kristība atdzemdina?
Kristība atdzemdina, jo Bībele jau to nosauc par mazgāšanu atdzimšanai. Kristība ir līdzeklis, ar kura starpniecību mēs no jauna atdzimstam Svētajā Garā.
Uzdevums:
Piezīme: Tie, kuri sludināšanas rezultātā ir jau atdzimuši caur Vārdu, tomēr vēl arī jākrista. Arī viņos kristība veic atdzimšanu caur Dieva Vārdu. Kristības spēks un iespaids nemainās, lai gan iepriekš tiek sludināts un dzirdēts evaņģēlijs.
Kristība un evaņģēlija Vārds neatceļ viens otru, bet gan stiprina abu iedarbību. Apustuļu laikā bija tāds stāvoklis, ka vispirms tika sludināts evaņģēlijs un tam sekoja kristīšana. Tiem, kuri tajos apstākļos tika kristīti, apustulis Pāvils teica, ka kristība veicinājusi atdzimšanu [Tit.3:5]. Bet tie, kuri pēc kristībām neticībā bija garīgi miruši, tāpat kā pazudušais dēls, grēku nožēlošanā var atkal atgriezties atpakaļ pie Tēva. Tas iespējams uz kristībā slēgtās derības pamata [Lk.15:11-32].
Luters: “Grēku nožēlošana ir tikai atgriešanās atpakaļ pie kristības, turpinot agrāk iesākto, bet vēlāk atmesto”.
Uz lapu »
311. Ko nozīmē atjaunošanās Svētajā Garā?
Tas nozīmē sekojošo: Kad kristība atdzimstam ticībā, tad mums tiek dāvināta arī jauna garīgā dzīve. Svētais Gars ienāk mūsu sirdīs, apskaidro ar savu Vārdu mūsu prātu un dvēseli, vada mūsu gribu uz visu labu, kā arī dod spēku dzīvot kā Dieva bērniem, pretojoties iekārēm un pārveidojoties pēc Dieva tēla un līdzības.
Pēdējā, augšāmcelšanās dienā, Kristus draudze parādīsies apskaidrota. Tad būsim atbrīvoti no mūsu vecā cilvēka, būsim pilnīgi šķīstīti un svēti.
Uzdevums:
Piezīme:
PAR SVĒTAS KRISTĪBAS NOZĪMI VAI PAREIZU LIETOŠANU
312. Kas ir “vecais cilvēks”?
Pēc Bībeles, mūsos esošais vecais cilvēks ir visu mūsu grēku cēlonis, ko mēs esam mantojuši no Ādama un kas pastāv mūsos līdz pašai nāvei. Katrā cilvēkā mājo vecais cilvēks.
Uzdevums:
Piezīme: Luters: “Kas ir vecais cilvēks? Tas ir tas, ko esam mantojuši no Ādama. Tas ir īgnums, dusmas, skaudība, netikumība, mantkārība, slinkums, lepnums un neticība, pilna ar visiem sliktiem paradumiem. Šajā vecajā iedabā nav nekā laba.”
313. Kas ir “jaunais cilvēks”?
Jaunais cilvēks ir tā jaunā garīgā būtība un dzīve, ko Svētais Gars ir radījis mūsos, atjaunodams mūs Svētajā kristībā. Tas dzīvo Dieva priekšā taisnībā un šķīstībā, tātad patiesā ticībā un svētā dzīvē, bez liekulības. Vienīgi ticīgajos mīt jaunais cilvēks, kas ar Garu nonāvē veco cilvēku.
Uzdevums: Izveido uz iepriekšējā [312.] jautājumā ietvertā Lutera citāta pamata līdzīgu jaunā cilvēka attēlu, lietojot piemērotus pretstatus.
Piezīme:
314. Kāda ir vecā un kāda jaunā cilvēka būtība?
Vecajam cilvēkam ar visām savām domām un darbiem ir jāmirst, bet jaunais cilvēks dzīvos tagad un mūžīgi.
Uzdevums:
Piezīme:
315. Kā šajā gadījumā ir jāpielieto kristība?
Mūsu vecais cilvēks mirst, un viņa vietā allaž tiek radīts jauns cilvēks tādējādi, ka katru dienu atsakāmies no mūsu vecā cilvēka domām un darbiem. Ticībā pieņemdami ar ūdens kristību dāvāto žēlastību, ceļamies šķīsti dzīvot patiesā ticībā un paklausībā Dievam.
Uzdevums:
Piezīme: Luters: “Kristīga dzīve patiesībā ir ikdienas kristība, kas, reiz iesākta, taču turpinās ik dienas.. Grēku nožēlu tu apliecini ar kristību, kura ne tikai simboliski ataino šo jauno dzīvi, bet gan rada un iesākto arī turpina.”
316. Vai tas, kurš novērsies no savas kristībā slēgtās derības, var vēl atgriezties atpakaļ?
Jā, var. Jo, lai arī atkritējs no savas puses ir pārkāpis kristībā slēgto derību, Dievs paliek tam uzticīgs un no Viņa puses derība pastāv stipra. Savā žēlastībā Dievs aicina atkritējus griezties atpakaļ pie kristībā slēgtās derības. Dievam nav lielāka prieka, ja grēcinieks atkal atgriežas pie Viņa.
Piezīme: Dieva svēto derību Viņš iedibinājis cilvēka labad, taču bez Viņa piedalīšanās. Tomēr kristietis, kas piegriezts ticībai, iekļaujas šai derībā ka jauns, šķīsts cilvēks.
Uzdevums: Lasi Lk.15. nodaļu.
Luters: “Ikkatram vajag pret kristību izturēties, kā pret savu ikdienas tērpu, kurā viņš vienmēr ir ģērbts, lai stipri stāvētu ticībā un ticības augļos, aizliegtu sevī veco cilvēku un pieaugtu jaunajā.”
Uz lapu »
317. Vai var kristīties vēlreiz?
Pareizu, piemēram, bērnībā veiktu kristību trīs vienīgajā Dievā nevajag atjaunot, jo tas ir Dieva darbs un to nevajag nedz atjaunot, nedz labot. Ja kāds kļūdās un kristību izdara no jauna, viņam tas jāatzīst par grēku un jāpaļaujas uz pirmo jeb īsto kristības derību.
Uzdevums:
Piezīme:
vai Tev, jo liedzot tiem kristību Tu esi bērnu slepkava. [1.Pēt.3:21]
—————————————————————-
Lūdzu, augsti mācītie teologi, palīdziet saprast divas lietas attiecībā uz šo citātu, kas ir lietots šajā diskusijā:
1 – Kurā Bībeles tulkojumā apustuļa Pētera 1. vštules 3. nodaļā ir atrodami šie vārdi: “vai Tev, jo liedzot tiem kristību Tu esi bērnu slepkava”?
2- Ko nozīmē vārdi “vai Tev” Vai šie vārdi ir lietojami ar jautājuma zīmi, vai ar izsaukuma zīmi?
Daži vārdi par raksta tēmu “Baznīctēvi par zīdaiņu kristīšanu”.
Kā var saprast no norādēm citātu beigās, pats svaigākais viedoklis ir tomēr izteikts apmēram 180 gadus pēc Kristus.
Es nevaru saprast, vai ir korekti, ka cilvēku viedokļi, cilvēku, kuri spriedelē par lietām, kas notikušas 180 un pat 400 gadus pirms viņiem, ka šādu cilvēku PERSONĪGIE VIEDOKĻI vispār tiek lietoti kā argumenti teoloģiskā diskusijā.
Kāds svars var būt šādiem viedokļiem diskusijā? Vai to vērtība ir pierādāma caur to, ka tie ir seni?
Sveiks Juri,
ja es pareizi saprotu jautājums par
ir adresēts man
kurā vietā ir sacīts, ka tas ir Bībeles citāts? tas ir loģisks secinājums, kas izriet no 1.Pēt.3:21
ja Kristība glābj, tad kā varētu nosaukt tās liegšanu un nicināšanu?
vai vai vai!
kurā gadā nostabilizējās Jaunās Derībā iekļauto grāmatu kanons? un kāpēc nevar [nedrīkst] teoloģiskās diskusijās izmantot atsauces uz citiem teologiem, kuri Rakstus sapratuši tā kā viņi to apliecina? varbūt draudzē nav vēlams sprediķot, bet jālasa tikai Bībele oriģinālvalodās?
Sveiks Roberto!
Pateicos par atbildi!
————–
…ja es pareizi saprotu jautājums par
vai Tev, jo liedzot tiem kristību Tu esi bērnu slepkava. [1.Pēt.3:21]
ir adresēts man
—————-
Tu pareizi esi sapratis, ka jautājums ir adresēts Tev. Atvaino, bet no Tavas atbildes man rodas iespaids, ka tas ir vienīgais, ko Tu esi manā jautājumā sapratis.
Pirmkārt,
– teksts
“vai Tev, jo liedzot tiem kristību Tu esi bērnu slepkava. [1.Pēt.3:21]”
kas ir izvietots vienā rindiņā lasītājam nepārprotami liek secināt, ka minētie vārdi ir 1.Pēt.3:21 teksts.
Otrkārt,
– Tu nesniedzi man atbildi uz otro jautājumu. Neraugoties uz Tavām vaimanām par manu provinciālo neaptēstību, es joprojām nesaprotu, kāda pieturzīme liekama ais vārdiem “Vai tev!” – izsaukuma, vai jautājuma. Man šķiet, ka jāliek jautājuma zīme jo vārdi “vai tev”ir jautājums. Piemēram – vai Tev, Roberto, nešķiet, ka augstprātība izpaužas tik smalkās formās, ka paši cilvēki to pat nepamana? Jautājuma teikums.
Treškārt,
– Tu neatbildēji uz manu trešo jautājumu pēc būtības. Es esmu pieredzējis daudzus gadījumus, kad cilvēki līdz nepazīšanai sagroza dzirdēto tekstu atstāstot jau pirmajam klausītājam, pirmās minūtes laikā.
Tāpēc es bieži domāju, cik gan var paļauties uz CILVĒKIEM, kuri ir gan dzīvojuši ļoti sen un pat samērā neilgi pēc Kristus, tomēr šis “pēc”ir vairāki simti gadu ! Roberto, cik liela ir Tava iespēja uzzināt , ko Tavi senči ir runājuši pirms 180 gadiem. Vai Tu pat viņus pazīsti? Loģiski? Tu taču mīli spriest loģiski !
kas ir Irenejs? Kas ir Origēns?
Var gan pasekot viņa domu gājienam, bet tas nav uzticamāks, kā jebkura CILVĒKA viedoklis, jebkurā gadsimtā. Loģiski un ne tikai…
Ar cieņu – Juris
Jāiet bērniņam par krustmāti. Pati esmu kristīta luterāņu baznīcā, tagad kristības pareizticībā .Prasa, lai arī es būtu tur nokristīta. Man neērti atteikt, bet nezinu vai rīkojos pareizi!!! Tad kādā ticībā es tagad būšu?
… tādā pat, kā līdz šim – maz-ticībā :(
redzi, tāda ārēja ticība (piederēšana kādai ticīgo grupai) neder ne-nieka
tāda ticība nav saucama par pestījošo ticību (žēl protams)
– – –
briesmīgi, protams (bet fakts) ir kad tu tici, ka tici, bet galu galā
izrādās, ka noeji pazudināšanā līdz ar visiem citiem neticīgajiem
t i c ī b a …jā, kāda nu tā kuram ir? (spiest šeit)
Juri – tāpat arī var pateikt, ka cilvēki ir izdomājuši, ka bērnus kristīt nedrīkst.
Jebšu – kas (vai tu, vai baptistu mācītājs, vai jebkurš cits mirstīgais) var kavēt bērna kristīšanu, par kuru Jēzus devis liecību, ka “tādam peider debesu valstība”?
UN jautāšu es lūk ko – Jēzus kristība, no kā tā ir- no Dieva vai no cilvēkiem?