Bērniņa Jēzus apgraizīšana

“Kad astoņas dienas bija pagājušas un Bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.” [Lk. 2:21]

Šī Evaņģēlija vieta prasa, lai mēs runātu un klausītos par apgraizīšanu, jo šis vārds ir bieži sastopams gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, to minējuši gan pravieši, gan apustuļi, tādēļ mums jāzina, kas tas ir un ar ko tas saistīts.

Vispirms – šeit mums jāliek klusēt mūsu prātam, lai nepadarītu par apsmieklu to, uz ko Dievs raudzījies ar vislielāko nopietnību. Patiesi, ja uzlūkojam pašu šo darbu, aizmirsdami Dievu, tas mums šķiet smieklīgs. Bet mums, kristiešiem, kas atzīstam, ka Dievs ir radījis visas lietas, ir jāatzīst arī tas, ka Viņš radījis visus mūsu locekļus – arī visniecīgāko un apkaunojošāko. Lai pamatotu, ka mums jārunā par apgraizīšanu, aplūkosim pavēli, ko Dievs devis Ābrahāmam. 1. Moz. 17:10–14 lasām šādus vārdus: “Bet tā ir Mana derība starp Mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīram. Un apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai ir derības zīme starp Mani un starp jums. Astoņu dienu vecumā ikviens no vīriešu kārtas jūsu vidū lai top apgraizīts uz cilšu ciltīm; ikviens, kas mājās dzimis, un ikviens, ko tu par savu naudu esi pircis no visiem tiem svešinieku bērniem, kas nav no taviem pēcnācējiem. Patiesi, apgraizītiem jātiek visiem, kas tavā namā dzimuši un kas par naudu ir pirkti; lai Mana derība pie jūsu miesām ir mūžīga derība. Bet neapgraizītais no vīriešu kārtas, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, Manu derību tas ir lauzis.”

Te jūs redzat, ka šie vārdi attiecas tikai uz zēniem. Ja domājam par šo pavēli ar savu cilvēcisko prātu, tā šķiet tiešām smieklīga un muļķīga lieta; prātam nav aptverams, kādēļ gan Dievs nav licis apgraizīt bērniem kādu citu locekli, bet vēlējies atstāt zīmi tieši šajā vietā un apgraizīt tieši šo locekli, par kuru visa pasaule kaunas? Te nu mums jāaizver prāta acis un jāsaka: tāda ir bijusi Dieva griba. Mums piederas dot godu Dievam un klusēt, uzskatot Viņu par gudrāku nekā mūsu saprašana. Mums jāatceras, ka tas ir mūsu Kunga Dieva darbs, ar ko Viņš nav gribējis panākt neko citu kā – apkaunot pasauli un cilvēka prātu, 1. Kor. 1:27. Jo tieši tā Dievs mēdz rīkoties – Viņš dara gudru to, kas šķiet ģeķīgs, un ceļ godā to, kas ir uzskatīts par apkaunojošu. Viņš dara tā, kā piederas Radītājam, kurš no nekā var radīt ko lielu; visos Rakstos jūs redzat, cik neparastus un brīnumainus darbus Viņš dara, tā ka cilvēka prāts neko no tā visa nespēj saprast un novērtēt. To visu, kā jau sacīts, Dievs dara tādēļ, lai pārvērstu gudros par muļķiem, nomestu dižos no viņu augstumiem, turpretī zemos un nabadzīgos celtu godā, darīdams to, kas nav nekas, par kaut ko svarīgu.

Tādēļ Dievs arī licis jūdiem darīt šādu darbu, kas cilvēka dabīgajam prātam kļūst par piedauzību; prāts saka: kā, vai tad Dievs, kurš pats ir visaugstākā Gudrība, varētu darīt kaut ko tik ģeķīgu? Taču tas notiek tieši tādēļ, ka Dievs ar šādiem darbiem un pavēlēm grib nonāvēt veco cilvēku un darīt dzīvu jauno. Tādēļ, kad redzi, ka Dievs tev liek darīt tādu kaunpilnu darbu, tev jānoliek malā prāta gudrība un jādomā, ka tas ir lielisks darbs. Spried šādi: kaut arī man tas šķiet muļķīgi un apkaunojoši, tomēr es došu godu un slavu savam Kungam, atzīdams, ka Viņš ir gudrāks par mani un labi zina, kas jādara, – Viņš dara Savus darbus pats, un mans padoms Viņam nepavisam nav vajadzīgs. Tā Viņš apkauno manu prātu un atklāj, cik tas ir ģeķīgs. Nu tam nāksies mainīt savus uzskatus un sākt domāt pavisam citas domas; es spriežu tā: tas man šķiet labi un pareizi, jo Dievs šādu darbu atzīst par labu, kaut arī es to nespēju saprast.

Tāpat Dievs dara arī ar visiem pārējiem darbiem: kad Viņš kādam sūta nabadzību, slimību vai kādu citu nelaimi, Viņš to dara tikai tādēļ, lai liktu cilvēka prātam aizvērt acis un neuzlūkot lietas pēc to ārējā izskata; lai gan ir grūti būt nelaimes priekšā un neraudzīties uz to tā, kā māca prāts, bet pievērst uzmanību tam, kas nav redzams, uzticoties Dievam un paļaujoties, ka tieši šajā nelaimē ir apslēpta liela bagātība un veselība. Nav viegli tādā brīdī sacīt: ja jau Dievs man to visu ir licis izciest, es labprāt to pieņemšu; kas labpatīk Viņam, patiks arī man – es zinu, ka aiz tā visa slēpjas kaut kas pavisam cits – kas tāds, ko ar acīm nevar saskatīt. Tāpat bija jārīkojas jūdiem attiecībā uz apgraizīšanu. Svētīgs tas vīrs, kurš to saprot! Tieši tā iemesla dēļ Dievs dara visus Savus darbus – un it īpaši šo, pavēlēdams, lai visi jūdi tiktu apgraizīti.

Otrkārt, šī pavēle par gluži miesīgu lietu dota arī tādēļ, ka Dievs ir gribējis nošķirt jūdu tautu no visām citām, izredzēdams tieši to, kuras vidū Viņš tapis Cilvēks; tā Viņš jūdus ir īpaši pagodinājis un apžēlojis – kā arī Sv. Pāvils saka Rom. 3:1–2 –, un tādēļ tiem vajadzēja tikt nošķirtiem no visām pārējām tautām ar īpašas zīmes palīdzību. Arī mums, kristiešiem, ir šāda zīme – tā ir Kristība. Arī laicīgās lietās redzam ko līdzīgu – katram valdniekam ir savs ģerbonis un vairogs, pēc kā var atpazīt viņu un viņa tautu; karā katram virsniekam ir savs karogs un lozungs, pēc kā tos var pazīt. Tā arī jūdiem bija zīme, pēc kuras varēja pazīt šo Dieva tautu. Lai gan – kā Rakstu vārdi liecina – viņiem šī zīme bija dota īpaši tādēļ, lai viņi paši būtu pārliecināti, ka pieder Dieva tautai. Turklāt viņiem bija jākļūst arī par nākamās Dieva tautas – kristiešu – tēlu un līdzību. Jo šīs zīmes dēļ viņi tika izsmieti un apkaunoti – pagāni par jūdiem smējās, izzobodami un nicinādami viņus. Pasaule citādi nespēj rīkoties – tā vienmēr nicina Dieva darbu un pavēli.

Bet ko mūsu Kungs Dievs darīja, kad Viņa tauta Viņa darba dēļ tika izsmieta? Dievs to pacēla un stiprināja, jā, par spīti pagāniem Viņš to pašā pagānu vidū pasargāja no viņiem visiem; šī tauta bija naidā ar pagāniem, un, lai gan pagāni jūdus nicināja, viņiem nācās piedzīvot zaudējumu – jūdi viņus uzveica un savukārt smējās par viņiem. Tā mūsu Kungs Dievs mēdz darīt, kad Viņa darbi tiek nicināti un izsmieti. Jo visi šie darbi cilvēka prātam ir piedauzība, un Viņš tos dara tieši tādēļ, lai saniknotu un samulsinātu šo prātu, tā ka tas galu galā reiz sāktu atzīt Dieva darbus un slavētu Viņu pašu.

Kā jūdi šī Dieva darba dēļ tikuši nicināti pagānu vidū, tā tiek nicināti arī visi kristieši – Evaņģēlija dēļ, kas pasaulei šķiet ģeķīgs, smieklīgs pasludinājums. Pasaule arvien izsmej un izzobo Evaņģēliju. Jo Dievs mums, kristiešiem, ir licis panest šo kaunu, un, ja Evaņģēlijs tiek pareizi sludināts, tad nevar būt, ka mēs netiekam nicināti, apkaunoti un izsmieti. Tas ir svētais krusts, kas pasaulei šķiet apkaunojošs. Tā bija liela muļķība, ka kristieši ticēja Tam, kas bija miris pie krusta, uzskatīdami Viņu par Dievu un Pestītāju. Taču krusts ir mūsu piederības zīme un lozungs, kas mums jānes, – citādi nevar būt, – kā Sv. Pāvils 2. Tim. 3:12 saka: “Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” Bet, jo vairāk tiksim nicināti, izsmieti un vajāti, jo augstāk Dievs mūs paceļ – Viņš nevar rīkoties citādi kā – pagodināt un aizsargāt mūs tā, ka paši to piedzīvojam. Tādēļ Viņš ļauj mums spītēt velnam un, kad esam pašā ienaidnieku vidū, saka mums: turieties pretī! Es Savu Baznīcu gribu celt uz klints, lai visi elles vārti to nespētu uzvarēt, Mt. 16:18. Lai kā mūsu ienaidnieki pretotos, tomēr ne velns, ne nāve, ne pasaule nespēj uzveikt Dieva tautu. Kā gluži laicīgā veidā notika ar jūdu tautu, kad tā tika vajāta un padzīta, tāpat tagad notiek ar mums, kristiešiem.

Tādi ir miesīgie iemesli, kuru dēļ Dievs ir gribējis dot jūdiem šādu apkaunojošu zīmi, lai tie panestu kaunu savas apgraizīšanas dēļ. Cilvēkam tas arī nebūtu nekas apkaunojošs, ja viņam nebūtu grēka. Jo, kad Ādams un Ieva vēl bija nevainīgi, tie, būdami kaili, tomēr nekaunējās, – kā Mozus saka 1. Moz. 2:25. Nu raudzīsimies, ko Dievs ar šo darbu gribējis mums parādīt. Patiesi, Dieva darbi un pavēle cilvēka dabai un prātam šķiet ģeķīgi, taču, ja paliekam klusu un gaidām, ko Dievs mums atklās, tad drīz vien ieraugām, ka viss ir noticis visgudrākajā veidā un neviens nevarētu izdomāt ko labāku, kā pats Dievs ir izdomājis. To arī šeit aplūkosim.

Pirmkārt, visvarenais Dievs Ābrahāmam un viņa dzimumam ir licis izdarīt apgraizīšanu tieši tajā vietā, par kuru cilvēks kaunas. Kādēļ šim darbam Viņš nav izraudzījies kādu citu miesas locekli – roku, kāju vai mēli –, ar ko, kā redzam, cilvēki arī neganti grēko; kādēļ Dievs apgraizīšanai izvēlas tieši dzimumlocekli? Tā Viņš jau ilgu laiku iepriekš ir parādījis, ka neviens nevarēs nākt pie Viņa un iemantot pestīšanu ar darbiem, bet vienīgi ar ticību. To Raksti māca it visās vietās, ar visiem tajos atrodamajiem piemēriem. Mūsos mītošais grēks nav tikai kāds darbs, bet visa mūsu daba un būtība; tādēļ Dievs izraugās apgraizīšanai to locekli, ar kura palīdzību cilvēku dzimums tiek turpināts. Tas ir, – itin kā Viņš gribētu sacīt: pati tava dzimšana, tava daba un būtība ir grēka samaitāta un nešķīsta; to Es apliecinu ar šo apgraizīšanas darbu. Tas nav darbs, ko paveic rokas un kājas. Tas, ka Ādams un Ieva ēda aizliegto augli, gan bija darbs, taču vēlāk, pēc grēkā krišanas, šāda darba vairs nav bijis. Jo, redzēdami, ka ir kaili, Ādams un Ieva kaunējās, – kā sacīts 1. Moz. 3:10; cilvēki sāka apjaust notikušo, bet grēks bija pārņēmis visu cilvēku, gan viņa miesu, gan dvēseli. Tas nav izdarīts ar darbiem, bet cilvēka daba ir caurcaurēm samaitāta, tā ka tajā vairs nav nekādu labu tieksmju – ne cilvēka miesā, ne dvēselē. Es domāju, tieši tādēļ apgraizīšanai bija jānotiek šajā vietā, no kuras nāk ļaunā iekāre, – lai tu nedomātu, ka ar darbiem varēsi paveikt ko labu. Jo, kaut arī atturēsi savas rokas no grēka darbiem, tomēr no ļaunās iekāres nebūsi brīvs. Gluži kā negants cilvēks, kas sēž cietumā, kur viņa rokas un kājas ir sasietas un viņš ir spiests atteikties no ļauniem darbiem, taču tādēļ vēl nekļūst ne labāks, ne dievbijīgāks. Tāpat notiek ar mums. Mēs nekļūstam dievbijīgi ar to vien, ka ar savām rokām nedarām ļaunus darbus; ja gribam būt dievbijīgi, mums jāiegūst gluži citāda daba.

Otrkārt, kādēļ šī pavēle tiek dota tieši vīriem? Sieva taču ir tikpat samaitāta un nogrimusi ļaunā iekārē kā vīrs! Tādēļ, ka šai pavēlei nāk līdzi arī apsolījums par gaidāmo Kristus dzimšanu. Jo tā Dievs grib parādīt, ka, ja sieva pati no sevis varētu tapt grūta, tas notiktu bez grēka. Svētais Gars deva iespēju Bērnam piedzimt bez grēka, jo Viņa māte Viņu ieņēma bez vīra. Un, ja arī citas sievas varētu dzemdēt bērnus bez vīra sēklas, tad šāda dzimšana būtu šķīsta. Tādēļ arī šī pavēle par apgraizīšanu norāda uz to, ka Kristum jātiek ieņemtam un jāpiedzimst bez grēka – tikai no sievas, bez vīra sēklas. Tas 1. Moz. 17:10 izteikts šādos vārdos: “.. jātop apgraizītam ikvienam vīram.” Tā nu apgraizīšana sevī jau slēpj arī Pestītāju, kam jāpalīdz cilvēka grēcīgajai dabai. Kaut arī visa mūsu daba ir saindēta un grēka pilna, tomēr Svētais Gars ar šiem vārdiem ir gribējis pierādīt, ka Bērnam Kristum ir jāpiedzimst tikai no mātes, bez grēka, tā ka Viņam apgraizīšana nebūtu vajadzīga. Tā tam bija jānotiek, kaut gan cilvēks nevar kļūt tēvs un radīt bērnu bez grēka. Te nu tu redzi, ka, lai gan pasaulei šī zīme šķiet apkaunojoša, tomēr tajā apslēpta liela Dieva gudrība, ko neviena cilvēka prāts nav spējis apjaust, nedz izdibināt, – Dievs ir gribējis palīdzēt ļaunajai, saindētajai cilvēka dabai, tādēļ reiz kādam Bērnam bija jāpiedzimst bez grēka un Viņa mātei Viņu vajadzēja bez grēka ieņemt – citādi cilvēka daba nevarēja tikt glābta no šī posta.

Treškārt, varbūt kāds gribētu jautāt, kādēļ bērnam bija jātiek apgraizītam tieši savas dzīves astotajā dienā? Lai gan to varētu pamatot ar kādu miesīgu iemeslu, proti, ka bērnam jākļūst kaut mazliet stiprākam, lai viņš sava vājuma dēļ nenomirtu; tomēr tam ir arī garīgs pamatojums. Jo astotā diena ir augšāmcelšanās. Tagad mums arvien ir tikai septiņas nedēļas dienas, kas nāk viena pēc otras un tā atkārtojas līdz pat pasaules galam, kad nāks astotā diena, un tad neviens vairs nevarēs sacīt: “šodien” vai “rīt”. Šī diena paliks mūžīgi, un kļūs redzams viss, kas ir debesīs un virs zemes, – visu cilvēku sirdis un sirdsapziņas; un nakts vairs nebūs. Tā nu šeit apslēptā veidā tiek norādīts, ka nāks augšāmcelšanās un cits laiks, – tad apgraizīšana būs piepildīta. Bērnam jāpiedzimst gluži jaunā ādā; tas nozīmē, ka apgraizīšanai jānotiek pilnīgā veidā, – ir jātiek nogrieztam visam, kas mūsos ļauns. Taču tas nenotiek līdz pat pastarajai dienai. Tad mums būs jaunas miesas, kurās nebūs ļaunu tieksmju un iekāres, bet tikai labprātība un taisnība, kas atmirdzēs kā saule, – kā arī Kristus Mt. 13:43 saka: “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.”

Tā nu šeit ir apslēpta dievišķā gudrība, norādot uz garīgo apgraizīšanu. Bet garīgā apgraizīšana ir tas, ka cilvēks tiek šķīstīts no visa, kas ir miesa un asinis. Šī garīgā apgraizīšana nebeidzas, kamēr vien dzīvojam, – tā turpinās līdz pat pastarajai dienai. Miesīgā apgraizīšana bērniņam tiek izdarīta īsā laikā, jau drīz pēc piedzimšanas, bet garīgā apgraizīšana tik drīz vēl nenotiek. Par šo apgraizīšanu daudz runā Sv. Pāvils Rom. 2:29, Kol. 2:11, kā arī pravietis Jeremija Jer. 4:4; un arī Mozus 5. Moz. 10:16 saka: “.. apgraiziet savas sirds priekšādu ..” Tā Viņš mūs ved no miesīgās apgraizīšanas garīgajā, – itin kā Mozus sacītu: jūs apgraizīšanu nesaprotat un nelietojat pareizi, jo nezināt, kādēļ to darāt. Dievs grib, lai apgraizīšana skartu visu cilvēku, nogriežot visu, kas jūsos ir iedzimis un nācis līdz ar dzimšanu, – jo jūs esat neticīgi, pilni ļaunas iekāres un nešķīstības; no tā visa jums jātop šķīstītiem.

Arī citviet, 5. Moz. 30:6, Mozus saka: “Un Tas Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu un tavu pēcnācēju sirdi, ka tu mīlētu To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli, lai tu dzīvotu.” Tāpat arī Stefans Ap. d. 7:51 sacīja jūdiem: “Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām (neapgraizītām) sirdīm!” – kaut arī pēc miesas jūdi bija apgraizīti. Tas ir, – itin kā Stefans gribētu teikt: jūsu sirdīm vēl ir vecā āda, tā nav apgraizīta – jūs esat neticīgi un neklausāties, ko jums saka. Līdzīgi to skaidro arī Sv. Pāvils Kol. 2:13: “Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un savā neapgraizīšanā, Viņš .. darījis dzīvus,” tas ir, jūsu miesīgo dzīvību, ko esat mantojuši no Ādama; jūsu ļaunās tieksmes un neticība ir vecā āda; bet nu Dievs to darījis šķīstu un dzīvu ticībā Kristum. Jo šī ticība – kā Sv. Pēteris Ap. d. 15:9 saka – dara sirdis šķīstas. Tāpat arī citviet apustuļi runā par apgraizīšanu – kā Sv. Pāvils Rom. 2:28–29: “Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas. Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā ..”

Garīgā apgraizīšana nav nekas cits kā ticība, ko Svētais Gars rada sirdī. Tā atņem mums no Ādama mantoto ļauno dabu – neticība ir projām, un mēs iemantojam tādu sirdi, kas labprāt uzklausa Dieva vārdu. Mūsu Kungs Dievs rada mūsu sirdīs patiku pret visiem baušļiem un nogriež mums visas ļaunās tieksmes; tieši to Viņš grib panākt, ar praviešu mutēm pavēlēdams apgraizīt sirdis. Un šai apgraizīšanai – kā jau esmu sacījis – jāturpinās visu mūžu. Tas, kas mūsos iesācies, vēl nav pilnīgi paveikts – miesa vēl nav pilnīgi šķīsta. Līdz šim visi svētie ir žēlojušies par savu nešķīstību. To Sv. Pāvils atklāti apliecina, Rom. 7:14–25 sacīdams lieliskus vārdus: “Mēs zinām, ka Bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju Bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva Bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva Bauslībai, bet ar savu miesu – grēka bauslībai.” Tas ir, – itin kā Sv. Pāvils gribētu sacīt: ļaunās tieksmes gan manī joprojām paliek, taču es tām nedodu vaļu, bet savaldu tās, un tās nevar tikt apmierinātas. Mums šādas tieksmes jāapspiež un jācīnās pret tām, – kas visdedzīgāk cīnās pret grēku sevī, tas ir vislabākais kristietis. Tā nu tagad apgraizīšana ir pilnīgi garīga – kā tolaik, pie jūdiem. Uz to norāda bērniņa vecums, kad viņš jāapgraiza, – astoņas dienas. Jo kādu ļaunumu un grēku bērniņš var darīt, nebūdams pat astoņas dienas vecs? Kādēļ Dievs pavēl, lai viņš tiktu apgraizīts? Tādēļ, ka cilvēka daba ir ļauna un viņš sevī nes iedzimto grēku, kas mūsos visos mīt jau kopš dzimšanas. Tādēļ ne jau darbi ir mūsu nelaime – mazs bērns vēl nav izdarījis nevienu ļaunu darbu –, bet tā ir mūsu ļaunā, saindētā daba. Jo bērns jau piedzimstot nes sevī šo ļaunumu un grēku.

Šeit varētu jautāt: kādēļ tad apgraizīšana ir beigusi pastāvēt – kādēļ Dievs nav gribējis, lai visi kristieši arī tagad tiktu apgraizīti? Te jāatbild: tāda ir mūsu Kunga Dieva griba, un mums ar to pietiek, lai turpmāk par šādiem jautājumiem vairs nevajadzētu raizēties. Tomēr mēs to aplūkosim sīkāk. Mūsu Kungs Dievs arvien dod Savam vārdam līdzi arī kādu ārēju zīmi, un visas šīs zīmes norāda uz Kristu. To Dievs dara mūsu dēļ, – jo esam tiktāl iestiguši savā miesā un asinīs, ka nespējam ticēt Dieva vārdam, ja tas ir vārds vien un nav apstiprināts ar redzamu zīmi. Tādēļ Viņš dod mums šādas zīmes, lai mēs būtu pārliecināti, ka patiesi ir tā, kā Dieva vārds apsola. Šādu žēlastību un laipnību Dievs ir parādījis cilvēku dzimumam jau kopš pasaules pirmsākumiem. Kādas zīmes tika dotas Ādamam un sentēviem viņu dzīves laikā? Tiem nebija Kristības, kāda dota mums, nedz arī apgraizīšanas, kā Ābrahāmam. Bet viņiem tika dotas citas zīmes: kad viņi upurēja, uguns nāca no debesīm un aprija viņu upurus, lai šie cilvēki zinātu, ka Dievs viņiem ir žēlīgs. Līdzās šādai zīmei tiem bija arī apsolījums, proti, čūskai, kas ieveda cilvēku iedzimtajā grēkā, Dievs bija sacījis: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī,” 1. Moz. 3:15. Tas bija Ievas Evaņģēlijs, – itin kā Viņš tai sacītu: Es tev došu Bērnu, kas, būdams tavs miesīgais Pēcnācējs, kļūs par Pestītāju un samīs velnam galvu. Šo Evaņģēliju un mierinājumu visi tēvi ar prieku uzklausījuši un, tam ticēdami, tikuši pestīti. Viņiem pārliecību deva zīmes, par kurām tikko sacīju. Redzēdami, kā upuri sadeg, viņi kļuva par kristiešiem. Tādēļ Mozus vairākkārt (2. Moz. 29:18; 3. Moz. 26:31) saka: Dievs ir sajutis viņu upuru saldo smaržu. Tas norāda, ka viņu upuris Dievam ir bijis tīkams.

Tā tas ir turpinājies no Ādama līdz Ābrahāmam; tad Dievs lika šai zīmei beigties un deva citu, vēl skaidrāku, kas vēl labāk spēja cilvēku pārliecināt. Tā bija zīme, kas redzama miesā, proti, – apgraizīšana. Šai zīmei līdzi Dievs deva arī apsolījumu, sacīdams Ābrahāmam: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas,” 1. Moz. 22:18; 26:4; 28:14. Tas bija Jēzus Kristus, kurš, kā Sv. Pāvils norāda Gal. 3:8–13, ar Savu svētību atbrīvos no lāsta visus cilvēkus. Kad Kristus nāca, beidzās arī šīs zīmes laiks un tās vietā tika dota vēl skaidrāka zīme – Kristība. Šī ir pati pēdējā zīme. Mēs tiekam pagremdēti ūdenī – lai tiktu itin kā noslīcināti; tas rāda, ka vecajam cilvēkam – mūsu ļaunajai, grēcīgajai dabai – ir jātiek iznīcinātai, lai mēs varētu nākt debesu valstībā. Bet tas, ka tiekam atkal izvilkti no ūdens, nozīmē, ka atkal topam dzīvi un piedzimstam kā jauni cilvēki. Tā tas turpinās līdz pastarajai dienai. Tā nu Dievs ir gribējis, lai iepriekšējā zīme, kas bija dota jūdiem, beigtu pastāvēt. Dievs ir visu cilvēku un visas pasaules Kungs. Tā Raksti runā par apgraizīšanu, – kādēļ tā tikusi iedibināta, ko tā nozīmējusi un kādēļ beigusies; mēs to nedrīkstam darīt par apsmieklu, jo tas ir paša Dieva darbs.

Pēdējā lieta, kas mums, lasot šo Evaņģēlija vietu, jāaplūko, ir tas, ka bērniņš astoņu dienu vecumā ne tikai tiek apgraizīts, bet arī saņem vārdu. Jūdiem bija ierasts dot bērnam vārdu tad, kad viņš tika apgraizīts, Lk. 1:59. Garīgais skaidrojums ir šāds: tikai tad, kad tiekam taisnoti ticībā, mēs iemantojam arī vārdu. Agrāk mums nav bijis ne ticības, ne vārda – Dievs mūs tolaik vēl nepazina; bet tagad, kad esam garīgi apgraizīti un iemantojuši ticību, mēs atraisāmies no sava agrākā Ādama bērnu vārda un iegūstam jaunu vārdu, – nu tiekam saukti par Dieva bērniem, jo esam izkļuvuši un atbrīvoti no pirmās, Ādama bērnu, dzimšanas. Uz šo notikumu attiecas vārdi: Invocatum est nomen tuum super nos – “Mēs esam nosaukti pēc Tava vārda,” Jer. 14:9. Tāds ir kristiešu lepnums – mēs tiekam saukti Dieva un Kristus vārdā, turklāt esam svēti, taisni, šķīsti, patiesi utt. – tādi, kāds ir Viņš. Tā nu mums ir tāds vārds, kāds ir pašam Dievam un kādu vien Viņam varētu piešķirt, ko vien labu par Viņu varētu sacīt. Šādu pašu izteiksmes veidu izmanto arī Jesaja, kas Jes. 4:1 saka: “Tanī dienā septiņas sievas pieķersies vienam vīram un sacīs: “Mēs ēdīsim pašas savu maizi un tērpsimies pašas savās drēbēs, tikai ļauj mums saukties tavā vārdā!”” Jūs jau zināt, ka sieva tiek saukta sava vīra vārdā.

Sievai ir kopīgs īpašums ar vīru, tā ka viss, kas pieder vīram, ir arī sievas īpašums, un – otrādi – tas, kas pieder sievai, pieder arī viņas vīram. Tāpat arī visiem ticīgajiem ir daļa pie Dieva dārgumiem un tiem pieder viss, kas pieder Dievam, tādēļ arī mēs tiekam saukti Viņa vārdā. Šo vārdu mums dod jaunā būtība, ko iemantojam, no jauna piedzimdami. Iepriekš visi dārgumi mums bija nolaupīti, mums bija tikai mūsu tēva Ādama vārds, proti: Omnis homo mendax – “Visi cilvēki ir meļi,” Ps. 116:11. Šādu vārdu Dievs nepazīst. Tādēļ, kā līgava iegūst citu vārdu, tā arī mēs tiekam saukti jaunā vārdā. Un tādēļ Dievs nav gribējis bērnam dot vārdu agrāk kā viņa apgraizīšanas dienā. Arī mēs saviem bērniem nedodam vārdus agrāk kā Kristībā, kad tie tiek savienoti ar Kristu kā ar savu Līgavaini.

Šeit ir vēl kāds jautājums: kādēļ Kristus ir ticis apgraizīts, ja Viņš taču ir bez grēka un Viņam apgraizīšana nav bijusi vajadzīga? Par to esam sludinājuši jau iepriekš. Un te arī redzam, ka Viņš mums māca ticību un mīlestību. Pirmkārt, Kristus ir pieņēmis apgraizīšanu tādēļ, lai izglābtu no tās mūs un mūsu ticība kļūtu stipra. Viņam nav bijis pienākuma tikt apgraizītam, bet manis dēļ Viņš Sevi ir pakļāvis apgraizīšanai. Viņš to ir darījis manā labā – tāpat kā Viņš pieņēmis nāvi, lai gan Viņam nav bijis pienākuma tai pakļauties; to Viņš darījis manis dēļ, lai glābtu mani no nāves varas. Tādēļ nu mums vairs nevajag pieņemt apgraizīšanu. Šis ir arī mīlestības piemērs – Kristus dara darbu, kurš Viņam pašam nav vajadzīgs un nenes nekādu labumu; to darīdams, Viņš rāda piemēru mums, lai arī mēs rīkotos tāpat un kalpotu savam tuvākajam, kaut arī mums pašiem tas nebūtu vajadzīgs. Es ļaušu jums pašiem to visu rūpīgāk pārdomāt. Tas būtu īsumā jāsaka par šo Evaņģēlija vietu; piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību!