Bērnu Kristības un Tās pārsteidzošā vēsture

Pirmie kristieši izdzīvoja savu ticības dzīvi bez tradīcijas, kurai varētu sekot. Viņu ticību un dzīvi vadīja Kristus un apustuļu mācības. Bērnu kristīšana tradīcija bez īpašas pretošanās turpinājās ap 1000 gadu. Lai slavēts Dievs, ka Viņš licis evaņģēlija autoriem minēt tik skaidrus un nepārprotamus piemērus, kuros Jēzus apgalvo, ka bērniem ir vieta Dieva saimē.

Vēsturiski avoti liecina, ka ticīgie kristījuši savus bērnus

Kopš Jaunās Derības kristietības sākuma Vasarsvētkos [Ap.d.2:38-39] līdz mūsdienām vispārējā baznīca turpina kristīt bērnus.

Kristus divpadsmit apustuļi kristīja veselas saimes, gan jūdus, gan pagānus [1.Kor.1:16; Ap.d.11:14; 16:15; 16:33; 18:8], un šī tradīcija kopš tā laika turpinās katrā paaudzē.

PIRMSĀKUMI

Polikarps (69-155), apustuļa Jāņa māceklis, tika kristīts, būdams bērns. Tas viņam ļāva savas asinsliecības brīdī sacīt: “Astoņdesmit sešus gadus esmu kalpojis Kungam Kristum” [Mart. Polycarpi 9:3]. Justīns Martīrs (100-166) ap 150.gadu apgalvo: “Daudzi, gan vīrieši, gan sievietes, kas ir bijuši Kristus mācekļi kopš bērnības, ir neaptraipīti vēl savos sešdesmit un septiņdesmit gados” [Apaloģija 1:15]. Vēlākos laikos savā dialogā ar jūdu Trifonu, viņš apliecina, ka Kristība ir Jaunās Derības apgraizīšana. Irenejs (130-200) vēl pēc trīsdesmit pieciem gadiem, 185.g. pēc Kristus, raksta, ka Jēzus “nāca glābt visus – visus, es saku, kuri caur Viņu ir atdzimuši Dievam – bērnus, zēnus, jauniešus un vecus vīru” [Pret herēzēm, II, 22:4].

BAZNĪCU UN APOLOĢĒTU LIECĪBA

Līdzīgi izteikumi sastopami arī vēlāk, proti, Origens (185-254) un Kiprians (215-258) atspoguļo 254.gada Kartāgas koncila vienprātīgo attieksmi, kurā sešdesmit seši bīskapi vienojās, ka “mums nevajadzētu nevienu aizkavēt kristīties un saņemt Dieva žēlastību [..], īpaši bērnus [..], jaundzimušos.” Pirms šī koncila Origens rakstīja: “Jo arī tas bija baznīcas tradīcijā no apustuļiem – kristīt pat bērnus. Jo tie, kam dievišķie noslēpumi bija uzticēti, zināja, ka ikviens, kurš jāmazgā ar ūdeni un Garu, ir grēka samaitāts” [Piezīmes par Vēstuli romiešiem, V, 9]. Citur Origens raksta: “Bērni jākrista, lai tiem atlaistu grēkus” [Homīlija par Lūkas evaņģēliju 14]. Kiprians savā atbildē valsts bīskapam Fidam, kas viņam rakstīja par bērnu Kristību, izskaidro vēl uzskatāmāk: “Vai mums jāgaida līdz astotajai dienai, kā jūdi gaidīja apgraizīšanu? Nē, bērns jākrista pēc iespējas ātrāk, tikko tas dzimis” [Fidam 1:2].

Lai novērstu vietējo bīskapu, kuri, iespējams, nebija tik labi skoloti, pārpratumus, vai arī pamācītu tos bīskapus, kas tikko sākuši savu darbu, sešpadsmitais Kartāgas koncils 418.gadā skaidri norāda: “Ja kāds saka, ka bērni nav kristāmi [..], tam jāpasludina anatēma.”

SV.AUGUSTĪNA VIEDOKLIS

Augustīns (354-430), rakstot par savu laiku, saka: “Mūsu mātes baznīcas tradīcija kristīt bērnus nav jāuzskata par nevajadzīgu, kā arī tā nav pretrunā ar apustuļu tradīciju” [De Genesi ad Literam, X:39].

Viņš raksta arī: “Ja gribi būt kristietis, netici, nesaki un nemāci, ka bērni, kas mirst pirms Kristības, var saņemt iedzimtā grēka atlaišanu” [III, De Anima]. Tāpat arī: “Tas, kurš apgalvo, ka zīdaiņi ir dzīvi Kristū, ja tie atstāj pasauli pirms piedalīšanās Viņa sakramentā (Kristībā), ir pretrunā ar apustulisko sludināšanu un nosoda visu baznīcu, kas steidz kristīt zīdaiņus, jo tā [baznīca] nešaubīgi tic, ka viņi nevar dzīvot Kristū” [27.vēstulē Hieronīmam].

Tolaik mācītājiem un diakoniem bīskapi deva sīkus bērnu kristību aprakstus. 517.gadā septiņi bīskapi satikās Geronā, Katelīnā, un noformulēja desmit kārtības noteikumus Spānijas baznīcai. Piektais no tiem skan tā: “[..] ja bērns ir slims [..], ja to grib kristīt tajā pašā dienā, kad tas dzimis [..],” tad tā arī jādara [Roberts Robinsons, Kristības vēsture, Londona: Tomass Knots, 1790.,269.lpp].

PRECEDENTS

Šāds modelis, kas tika lietots gan Austrumos, gan Rietumos, saglabājās kristietībā tumšo gadsimtu laikā un viduslaikos. Pārsvarā bērni tika kristīti pirmās dzīvības nedēļas laikā, taču slimības gadījumā kristīja jau dzimšanas dienā. Par to liecina kāds piemērs no 260.g. pēc Kristus Ziemeļāfrikā [Inscriptiones Latinae Christianae Veteres, II, 4429-A]:

kas norāda, ka bērns, kas nomiris deviņas stundas pēc dzimšanas, ir bijis kristīts. Šāda tradīcija kristīt pirmo dzīvības dienu laikā vai arī, ja nepieciešams, dzimšanas dienā saglabājās protestantu, Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo vidū līdz pat 19.gs. beigām.

KATAKOMBU PĀRSTEIDZOŠĀ LIECĪBA

Baznīctēvu, koncilu un apoloģētu darbu liecību par bērnu kristīšanu pirmajos kristietības gadsimtos apstiprina vērtīgā informācija no katakombām Vidējos Austrumos, Āfrikā un Dienvideiropā. Jūs varat aplūkot bērnu, kuri bijuši kristīti ap 200.gadu, epitāfijas, paturot prātā, ka pirms 200.gada kristietībā vēl epitāfiju nebija. Tiklīdz sākās kristīgo uzrakstu ēra, ir pieejamas arī liecības par bērnu kristībām.

Tobrīd parādās mazu bērnu kapakmeņu uzraksti un atribūti, kas ļauj domāt, ka tie ir bijuši kristīti bērni. Uz kāda kapakmeņa no 200.gada piektajā rindā mēs lasām latīņu valodā “Dieva kalps”, norādot, ka ticis kristīts vienu gadu, divus mēnešus un četras dienas vecs bērns.

Kapakmeņa metriskā uzrakstā fragments, kas piemin Kristību un šobrīd atrodams kādā Romas muzejā, ir no kāda agri miruša, ne vecāka par mēnesi, bērna kapa. To raksturo kā “dulcissime nate” [ILCV 1:1520], burtiski: “Vissvētāk mazgātais”.

Romā, Laternā muzejā, atrodams arī uzraksts grieķu valodā, kurš ietver informāciju par vecāku reliģisko stāvokli. Uz tā rakstīts: “Es, Zosima, ticīgais no ticīgajiem, šeit atdusos pēc 2 gadu, 1 mēneša, 25 dienu ilgas dzīves”.

No tā laika saglabājušies kapakmeņi arī bērniem, kas saņēmuši ārkārtas Kristību vecumā no vienpadsmit mēnešiem līdz divpadsmit gadiem. Tā kā patristikas darbi no trešā gadsimta un agrāk mums liek saprast, ka kristīgu vecāku bērni tikuši kristīti kā zīdaiņi, jāpieņem, ka šīs ārkārtas kristības attiecas uz nekristīgo bērniem. Paši uzraksti, cik var spriest, apstiprina šo versiju. Romiešu Prisillas katakombā atrodama atsauce uz privātām kristībām neatliekamā gadījumā, kas notikušas vienugadu un deviņus mēnešus vecajam Aproniānam, ļaujot viņam aiziet mūžībā kā ticīgajam. Pats fakts, ka uz kristībām mudinājusi viņa vecmāmiņa, visdrīzāk norāda, ka bērna tēvs Florencijs ir bijis neticīgais. Šo pieņēmumu apstiprina uzraksta pirmā rinda, kas izceļas ar savu pagānisko raksturu un nav atrodama citās kristiešu epitāfijās. Tādejādi, šis kapa uzraksts Aproniānam liecina, ka notikušas misijas kristības divdesmit vienu mēnesi vecam nekristiešu bērnam. Uzrakstā lasām:

“Veltīts aizgājējam. Florencijs izgatavoja šo uzrakstu savam cienīgajam dēlam Aproniānam, kas dzīvojis vienu gadu, deviņus mēnešus un piecas dienas. Tā kā viņa vecmāmiņa viņu ļoti mīlēja un zināja, ka nāve ir nenovēršama, viņa lūdza baznīcu, lai viņš varētu aiziet no šīs pasaules kā ticīgais.”

BĒRNU KRISTĪŠANAS VIENĪGAIS PRETINIEKS – HERĒTIĶIS

15 gadsimtu laikā no Kristus līdz pat protestantu reformācijai vienīgais patiesais pretinieks bērnu kristīšanai bija Tertuliāns (160-215), Katrāgas bīskaps no Āfrikas. Viņa virspusīgie iebildumi bija pret krustvecāku nepamatotu atbildību gadījumā, ja neticīgo bērni pievienotos baznīcai; tomēr patiesībā viņa opozīcija bija daudz nopietnāka. Viņš uzskatīja, ka grēcīgums sākas “dvēseles pubertātes” laikā, tas ir, ‘ap četrpadsmito dzīves gadu”, un ka “tas izdzen cilvēku no nevainības paradīzes” [De Anima 38:2]. Tas izslēdz iedzimtā grēka mācību.

Šis viedoklis līdz ar citiem neortodoksiem uzskatiem 207.gadā noveda Tertuliānu pie pāriešanas montanismā. (Montānisms noliedz pilnīgu cilvēka dabas samaitātību un grēcīgumu, tāpat kā citas svarīgas kristietības doktrīnas.)

Izņemot Tertulīana herētisko uzskatu, kas liecināja par viņa atšķelšanos no pamatkristietības, 15 gadsimtu laikā parādījās vēl viens iebildums pret bērnu kristīšanu, kas pastāvēja neilgu laiku 4.gs.vidū, kad ticīgie bijās grēku, kurš izdarīts pēc kristīšanas. Šis maldīgais uzskats, kas pat pieaugušajiem atļāva kristīties tikai pirms nāves, tādējādi patiesībā nenoliedza bērnu kristību kā tādu. Interesanti, ka tas iedrošināja kristīt bērnus, ja to nāve šķita neizbēgama, tāpat pieaugušos, ja viņiem bija jāmirst.

RODAS ANABAPTISMS: SĀKAS DEDZĪGA PRETOŠANĀS BĒRNU KRISTĪŠANAI

Līdz XVI gadsimta 20-tajiem gadiem kristietība nebija piedzīvojusi īpašu pretošanos bērnu kristīšanai. Tā parādījās tādu radikālu reformatoru kā Tomass Mincers ietekmē, kas apšaubīja gan reliģisko, gan cilvēcisko autoritāti. Viņi noliedza iedzimto grēku un cilvēku vainu, jo uzskatīja, ka grēcīgie darbi sākas tikai no “apzinīga vecuma”. Lai gan Raksti par pēdējo neliecina, ievērojams daudzums šveiciešu, vāciešu un dāņu pieslējās anabaptismam (burtiski “pārkristītāji”). Taču tas bija tik liels uzbrukums tādiem ortodoksajiem kristiešiem kā Romas katoļiem, luterāņiem un reformātiem, ka tie visi kā viens brīdināja no šāda uzskata un mudināja no tā atteikties. Atteikšanās no bērnu kristīšanas bija pārdroša vēršanās pret Kristus pavēli [Mt.28:18-20] katrā namā kristīt visus, neatkarīgi no vecuma.

JAUNA DZĪVE KRISTĪBĀ – APSOLĪJUMS VISIEM

Kurš gan atvēlētu šo Dieva žēlastības un žēlsirdības izpausmi tikai jauniešiem un pieaugušajiem? Ja Jānis Kristītājs bija Svētā Gara pilns jau no mātes miesām [Lk.1:15] un, ja Jēzus varēja sacīt: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem [grieķu oriģinālā μικρός – “zīdaiņiem”], kas tic uz mani, tam būtu daudz labāk, ka […] to noslīcinātu jūras dziļumos” [Mt.18:6], un ja apustulis Pēteris varēja Vasarsvētkos teikt: “Jo šis ir dot jums un jūsu bērniem” [Ap.d.2:39], tad kā vienkāršs mirstīgais var uzskatīt šo žēlastību par nederīgu vai arī liegt to turpināt nākamajās paaudzēs?

Ja Jaunās Derības filipiešu cietumsarga, Lidijas, Kornēlija, Krispa no Korintas un Stefana saimes varēja iekļauties ticības kopībā, skaidrs, ka šī liecība ir nemainīga un nodibināta uz mūžu mūžiem.

Raksti neapgalvo, ka Kristus pestīšanas dāvana ir domāta tikai pieaugušajiem, bet gan dāvā to visiem grēciniekiem, pat bērniem; tādēļ mēs kristām jaundzimušos! Kristietības vēsturē šāda tradīcija turpinās no paaudzes paaudzē. Apzinīgi ticīgie neatliek, bet tieši otrādi – steidz kristīt savus bērnus, lai tie saņemtu atjaunotnes dāvanu, pateicīgi uzklausot apustuļa solījumu visu vecumu cilvēkiem: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” [Gal.3:27].