Bet kāpēc jāizsūdz grēki pie bikts?

Kāpēc nepietiek ar to, ka grēkus Dievam izsūdz viens pats? Ko tādu var sniegt bikts, ko nevar saņemt arī klusā grēksūdzē Dieva priekšā?

Bikts var dot trīs lietas, kas saistītas ar pilnīgas bikts trīs galvenajām sastāvdaļām: 1) grēksūdzi, 2) grēku piedošanu un 3) padomus, kurus dvēseļkopējs sniedz lūdzējam.

Jau tas, ka drīkst savu grēku izsūdzēt citam cilvēkam var būt nenovērtējama palīdzība. Tas mums padara grēku konkrēti uztveramu. Tas pienaglo grēku pie kauna staba un bieži vien pārsteidzoši skaidri parāda, kur var lietot žēlastības līdzekli. Tas dara pazemīgu un tajā pašā laikā atbrīvo. Tik ilgi kamēr es grēku noklusēju, tas iekšēji ņem virsroku pār mani mūsu cīniņā. Bet tas šo varu pār mani zaudē, tiklīdz es to iedrošinos nosaukt vārdā. Grēksūdze ir īstais veids, kā tikt galā ar atmiņām, kas ir sirdsapziņas šantāžistes un dvēseles lietuvēns.

Otrkārt, bikts kronis, tās svarīgākā un jaukākā daļa ir grēku piedošana – absolūcija. Kungs Kristus nebūtu iedibinājis šo sakramentu, ja Viņš labāk kā mēs nebūtu zinājis un atzinis, ko nozīmē šādā veidā saņemt personiski apsolītu grēku piedošanu. Visa pieredze jau arī rāda, ka ir viegli ticēt – ļoti vispārināti -, ka Dievs ir labs un piedod, taču briesmīgi grūti ir ticēt, ka Viņš patiešām man piedod, it īpaši tad, ja runa ir par grēku, pret kuru esmu cīnījies ilgi un ar niecīgiem panākumiem. Šeit piedošana ir Jēzus izstieptā roka pret gara nabagajiem, Viņa paša vārds grūtsirdīgajiem.

Treškārt, pilnīgā biktī mācītājs sniedz ne vien absolūciju, viņš dod arī padomus un dažkārt pamudina uz nožēlu, atgriešanos un gandarīšanu. Šie padomi pieder pie bagātīgākajām grēksūdzes svētībām. Cilvēks var būt iekļuvis tādos sirdsapziņas konfliktos un tādā grēku (gan savu, gan svešu) jucekli, ka dzīve viņam kļūst par nastu un / vai viņš pārstāj ticēt, ka kaut kad varētu tikt galā ar savām problēmām. Reizē var būt arī tā, ka viņam ir pilnīgi neiespējami saņemt kādu padomu. Nay cilvēka, kam viņš varētu uzticēties. Šādos apstākļos tā ir nenovērtējama labdarība, ka ir šādas privātās grēksūdzes un ka katrs jau iepriekš var zināt, ka viņam ir dvēseļkopējs, kam ir pienākums, ievērojot bikts stingros nosacījumus, palidzēt viņa raizēs. Īpaši nenobriedušiem jauniešiem būtu jābūt iespējai izmantot šādu palīdzību. Neviens mācītājs nedrīkstētu atstāt neizmantotu iespēju informēt savus konfirmandus par privāto grēksūdzi un par to, ka viņa amata pienākumos ietilpst palīdzība viņiem. Daudzas izmisīgas iekšējas cīņas, kas sliktākajā gadījumā var beigties ar ilgstošu nervu slimību vai kādu ekstrēmu izmisuma soli, tā varētu tikt novērstas vai atvieglotas.

Bet mācītājs nesniedz tikai padomus. Var būt arī tā, ka viņš dod uzdevumu nodarījuma gandarīšanai vai nosaka kādu. citu grēknožēlas formu.

Tā esam nonākuši pie grēknožēlas, kas ir ciešā saistībā ar grēksūdzi. Pirmais, kas jāsaka un jāuzsver, ir tas, ka nekāda grēknožēla pasaulē mums grēku piedošanu nevar nopelnīt. Grēku piedošanu mēs saņemam tikai un vienīgi Jēzus Kristus dēļ, aiz žēlastības un bez nekādiem pašu darbiem. Ja mums piedošana būtu jānopelna ar savu grēknožēlu, tad mēs būtu bezcerīgi pazuduši. Tas pietiekamā mērā jāpiedzīvo cilvēkam, kas iedomājas, ka viņa gandarījums ir sava veida atmaksa, ar ko viņš samaksā Dievam. Ja viņš ir godīgs cilvēks, tad viņš ar šādu attieksmi nekad negūst mieru ar Dievu. Viņš atkal un atkal redz, ka aizvien vēl kaut kā trūkst. Viņš secina, ka sirdī nav bijis pietiekami satriekts un ka arī saviem līdzcilvēkiem nav pilnībā gandarījis to, ko tiem savā ilgajā dzīvē netaisnu ir nodarījis un vēl joprojām ik dienu ar skaudīgām vai nievājošām domām netaisnu dara. Viņš arī neuzdrošinās apgalvot, ka justu tādu pretīgumu pret grēku, kādam tam vajadzētu būt, vai nesatricināmu apņemšanos vairs nepieļaut to pašu grēku, lai tā paša pamatojuma dēļ varētu uzdrošināties ticēt, ka tagad viss kārtībā un ka grēks izdzēsts.

Tā ir viena iespēja. Otra ir tāda, ka cilvēks iedomājas, ka viss tā patiešām ir, ka viņš apmierinās ar trīs ceturtdaļām tas paša taisnības, piemetinot paviršu frāzi, ka Dievs ir iecietīgs un labs. Tas ir vēl ļaunāk, tad jārunā par noturīgu farizeju, kas dzīvo no neīstas taisnības un tikpat neīstas ticības.

Tātad grēknožēla nav nekāds līdzeklis, ar ko mēs varētu nopelnīt piedošanu. Bet kas tad tā ir?

Šeit mums jāatbild, ka grēknožēla ir ticības auglis. Grēknožēla nav nosacījums tam, lai mēs varētu saņemt Dieva piedošanu. Tā ir piedošanas sekas. Ticība ir tā, kura taisno, ticība uz to, ko Kristus ir darījis manis labā. Ja es raugos uz krustu, ja es dzirdu tur Dievu runājam un sakām: “Paraugies, mans nabaga bērns, to Es esmu darījis tevis labā. Redzi, tavi grēki tev ir piedoti, tev ir daļa pie šīs samierināšanās derības. Tu drīksti būt Manas svētās baznīcas loceklis, Kristus miesas sadraudzes loceklis,” – ja es tam ticu, esmu šīs ticības pār- ņemts, ja mani ir pārvarējusi un pārvalda Jēzus mīlestība, tad atklājas pirmās iespējas jaunai dzīvei, pateicīgai, priecīgai un patiesai paklausībai. Tad es esmu kļuvis par dzīvu locekli Kristu. Mani caurstrāvo Pestītāja sirds asinis, siltums un dzīvības spēks. Tikai šis dzīvības spēks, šī mīlestība, kas saņemta ticībā no Dieva vārda un sakramentiem, var mani darīt labu. Un tikai labs koks var nest labus augļus.

Tādēļ pie ticības augļiem pieder arī grēknožēla. Evaņģēlijs to uzskatāmi un skaisti attēlo stāstā par Cakeju.

Jēzus bija sameklējis Caķeju un bijis pie tā viesos, pie šī pasaules cilvēka ar visai sliktu slavu. Viņš visā Jērikā bija pazīstams kā rūdīts muitnieks un ļaunprātīgs mantas kalps. Kungs Jēzus bija nācis kā dzīvs piemērs tam, ka Dievs Savā žēlastībā jau sen bija domājis par Cakeju un tagad bija atsūtījis savu izraudzīto sūtni, lai kā pirmo no visiem uzmeklētu to vīru, par ko visi dievbijīgie rauca degunus. Kungs Jēzus bija iegājis viņa namā kā redzams, klātesošs un varens piemērs Dieva neaptveramajai un beznosacījumu mīlestībai. Cakejs bija visu to redzējis, un tagad viņš ticēja priecīgajai vēstij. Viņu pildīja ticības līksme, un viņš šajā dienā sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot” (Lk.19:8)

Tā ir grēknožēla. Kad Cakejs bija nācis pie ticības, viņš tūdaļ juta, ka nevar turpināt savu dzīvi kā līdz šim, ja viņš nopietni neattiecas pret Dieva mīlestību, Dieva, kurš šajā dienā ar viņu bija tik brīnišķīgi darbojies. Viss viņa bagātais nams viņam atgādināja par to, kā viņš līdz šai dienai bija dzīvojis tikai sev, kā bija pratis iegūt labumus un uz citu rēķina saraust bagātības. Vēl dienu iepriekš viņam nebija licies, ka viņš kādreiz to visu varētu atzīt. To viņš droši vien nekad nebija apzinājies. Ja arī kādreiz viņš savas dvēseles dzīlēs būtu jutis kādu nelielu nemieru savu netīro darījumu dēļ, tad būtu sev katrreiz sacījis, ka ir neiedomājami tagad mēģināt lietas sakārtot. Tas būtu skandāls visā Jērikā. Tas viņam varētu maksāt darbavietu muita!

Bet šodien, pēc sastapšanās ar Dieva piedošanu, kas pie viņa bija atnākusi Jēzus veidolā, viss kļuva iespējams. Viņš bija atradis dārgo pērli, mieru ar Dievu Tagad viņš bija ar mieru visu citu pārdot (Mt. 13:45-46). Un tā viņš nožēloja grēkus un atgriezās, priecīgs un devīgs, un bez bailēm no tautas. Koks bija kļuvis labs, tātad nesa labus augļus.

Bieži ir arī tā, ka Svētais Gars un Dieva vārds cilvēku, kas tam gatavs, ved pie grēknožēlas, ko Dievs no viņa prasa, bez citu padoma. Taču katrs kristietis, kuram ir pietiekama skaidrībā par to, kāda ir Dieva griba. Ir visai grūti, dažkārt pieredze ticības ceļā, zina arī to, ka ne vienmēr ir viegli tikt pat neiespējami zināt, kā jārīkojas, kaut arī cilvēks no visas sirds grib Dievam paklausīt. Tāda neziņa var pilnīgi laupīt cilvēkam dvēseles mieru. Cilvēks ir nospriedis, ka viss ir Dieva priekšā apliecināts, nožēlots. Bet tad uzrodas šaubas: vai es esmu patiess? Vai es patiešām grēkus esmu nožēlojis, vai tik tas viss nav nedzīva ticība?

Varbūt mani moka atmiņas par kādu netaisnību, ko vērst labu ir gandrīz necilvēciski grūti. Var būt tā, ka kaitē- par jums, ko esmu nodarījis, nav nekādā loģiskā samērā ar tām neiedomājamajām briesmām, kādām es pakļautu sevi, apliecinot un nožēlojot savu nodarījumu. Šajā lietā var būt iesaistīti citi cilvēki, kurus es varu nodot un kuriem es varu nodarīt kaitējumu, mēģinot vērst par labu savu vainas daļu. Tas viss ir tik bezcerīgi sarežģīti. Es pats svārstos starp pusmieru un dziļu sirdsapziņas krīzi. Bet dažkārt es sev saku: tās taču visas ir blēņas! Tev jau ir Dieva piedošana! Dažkārt es domāju: varbūt es tomēr neesmu gatavs nožēlai, es esmu tikai tāds žēlastības zaglis, kas grib nozagt piedošanu, kaut arī man nav īstas paklausības?

Katrs cilvēks, kas nopietni attiecas pret savu kristīgo ticību, šajā ainā var atpazīt sevi un to aizpildīt ar konkrētām detaļām no savas pieredzes. Visiem šiem cilvēkiem var sacīt tikai vienu: atcerieties, ka pastāv kaut kas tāds, ko sauc par grēksūdzi jeb bikti. Nestaipiet vairs apkārt šo jautājumu kamolu, kuru jūs taču tāpat nekad neatmudžināsit, bet atļaujiet šo mezglu pārcirst Dievam grēksūdzē un absolūcijā! Ja cilvēks grib saņemt dziedināšanu savai nomocītajai sirdsapziņai, tad viņam jādara tikai viens: viss jānoliek sava dvēseļkopēja priekšā un jāizlūdzas padoms un piedošana.