Bībeles inspirētība

Svētie Raksti ne tikai apstiprina faktu, ka tie ir Dieva vārds: tie paskaidro arī īpatnējo veidu, kādā Dievs ir devis savu vārdu cilvēkiem. Tie skaidri māca, ka Dieva vārds tika inspirēts jeb iedvests konkrētos svētos vīros, kurus Dievs bija aicinājis kļūt par oficiālajiem Viņa svētās Grāmatas autoriem, tā kā “visi Raksti ir Dieva iedvesmoti” (2.Tim.3:16). Attiecībā uz Bībeles svētajiem rakstniekiem, Raksti uzsver: “Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt.1:21). Tā kā Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā, viņi, acīmredzot, rakstīja nevis paši savus vārdus, bet gan tos, kurus viņu prātos iedvesa pats Dievs. Šo patiesību nepārprotami māca Sv. Pāvils, jo viņš raksta: “To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami” (1.Kor.2:13). Tas pats apustulis arī pasludina, ka viņā ir runājis Kristus (2.Kor.13:3), bet par saviem rakstu darbiem viņš saka, ka tie ir “Tā Kunga pavēle” (1.Kor.14:37). Tādēļ praviešu un apustuļu raksti ir Dieva vārds; viņi tika dievišķā veidā inspirēti, lai sarakstītu Bībelē iekļautās grāmatas.

Rakstu vietās, kurās ir izklāstīta inspirācijas mācība, ir skaidri izteiktas šādas patiesības:

• Šī inspirācija nebija vienkārši “domu inspirācija” vai “personu inspirācija”, bet verbāla inspirācija , proti, inspirācija, kurā Svētais Gars iedvesa Dieva rakstniekiem pašus pierakstāmos vārdus. 2.Tim.3:16 ir sacīts, ka Raksti ir “Dieva iedvesmoti”, kas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, ka tos sarakstīja cilvēki, Rakstu autors ir Dievs. 2.Pēt.1:21 apustulis apustulis skaidri paziņo, ka Dieva vīri ir runājuši Svētā Gara spēkā, proti, ir izdvesuši vārdus. Līdzīgi Sv. Pāvils saka 1.Kor 2:13: “To mēs runājam [..] ar vārdiem, ko Gars māca”. Visās šajās Rakstu vietās tiek skaidri apstiprināta Bībeles verbālā inspirācija; jo, tā kā vārdi ir nepieciešami domu izteiksmes līdzekļi, tad no pašas inspirācijas dabas izriet tas, ka rakstniekiem ir tikuši doti tieši vārdi, kurus viņi ir pierakstījuši.

  Visi tie, kuri noliedz Bībeles verbālo inspirāciju un aizstāj to ar “personīgo inspirāciju” vai “domu inspirāciju”, pilnībā noliedz biblisko inspirācijas mācību, un ir spiesti tās vietā mācīt vienkārši “apgaismību”, kura ir pieejama visiem ticīgajiem. Viņi, attiecīgi, anulē atšķirības, kuras paši Raksti nosaka starp pravietisko un apustulisko rakstu norma normans un apgaismoto dogmatiķu, kā arī citu Baznīcas skolotāju, neinspirēto darbu norma normata. Citiem vārdiem, noliedzot verbālo inspirāciju, Bībele kļūst par cilvēcisku grāmatu, kurai nepiemīt lielāka autoritāte kā jebkurai citai kristīgai grāmatai. Taču tieši šādu pieeju Bībele klasificē kā maldīgu, pasludinot sevi par ticības dievišķo avotu un normu, kurai visi ticīgie ir parādā savu pestīšanu (Ef.2:20; Jņ.17:20; Lk.16:29; Jņ.8:31-32). Šī iemelsa dēļ mēs noraidām Heistingsa apgalvojumu:

  “Inspirācija attiecas uz cilvēkiem, nevis uz rakstītiem vārdiem”,

  un kopā ar R.V. Hailiju apliecinam:

  “Šīs brīnumainās Svētā Gara darbības [dievišķās inspirācijas] objekts nebija paši rakstnieki – tie bija tikai Viņa instrumenti, kuru kalpošanas mūžs nebija ilgs – tā objekti bija pašas svētās grāmatas“.

  Baiera sniegtā inspirācijas definīcija pilnībā saskan ar to, ko šajā sakarā māca paši Raksti:

  “Dievišķā inspirācija bija veids, kādā Dievs pārdabiskā veidā sniedza rakstītāju saprātam ne tikai pareizu pierakstāmā satura koncepciju, bet arī pašu vārdu koncepciju, kā arī visa tā koncepciju, ar kā palīdzību šie vārdi bija jāizsaka un ar kā palīdzību Viņš arī pamudināja viņu gribu uz rakstīšanas darbību”.

• Inspirācija nebija vienkārši dievišķa palīdzība vai vadība, bet faktiska visu Svētajos Rakstos esošo vārdu sniegšana (suggestio verborum). Gluži kā Vasarsvētkos Svētais Gars apustuļiem žēlīgi “deva izrunāt” (Ap.d.2:4), tieši tāpat Viņš tiem “deva izrunāt” tad, kad viņš tos pamudināja pierakstīt Dieva vārdu un iemūžināt to Svētajos Rakstos. Šo patiesību skaidri izsaka termmins “Dieva iedvesmots”, kurš apliecina, ka Raksti nav vienkārši Dieva vadības , bet Viņa inspirācijas rezultāts. Protams, Svētais Gars arī vadīja apustuļus un deva viņiem norādījumus tā, ka viņi pierakstīja vārdus, kurus Viņš tiem deva; taču, identificējot dievišķo palīdzību ar dievišķo inspirāciju, mēs nonākam pretrunā ar Rakstiem. Pateicoties tikai dievišķai vadībai un pasargāšanai no kļūdām, Raksti būtu kļuvuši par nemaldīgu cilvēcisku grāmatu, taču tikai dievišķa vadība vien nebūtu spējusi tos padarīt par nemaldīgu Dieva grāmatau jeb paša Dieva vārdu. Par tādu tā kļuva, vienīgi pateicoties dievišķajai inspirācijai jeb dievišķajai suggestio verborum.

  Kopā ar dievišķajiem vārdiem svētajiem rakstniekiem tika dotas arī to koncepcijas ( domu inspirācija ), tā kā no viņu puses rakstīšanas akts nebija tikai mehāniska darbība, bet gan “apzinīgs, labprātīgs un saprātīgs akts.” Viņu sarakstītā Bībele vienlaicīgi ir gan Dieva grāmata (causa principialis), gan viņu pašu grāmata (causae instrumentales). Gerhards pareizi norāda:

  “Svēto Rakstu instrumentālie cēloņi bija Dieva svētie vīri (2.Pēt.1:21); proti, vīri, kurus īpašā un tiešā veidā Dievs bija izredzējis un aicinājis veltīt sevi dievišķo atklāsmju pierakstīšanai. Tādi bija Vecās Derības pravieši un Jaunās Derības apustuļi, un evaņģēlisti, kurus mēs tādēļ pamatoti dēvējam par Dieva sekretāriem, Kristus roku un Svētā Gara skrīveriem jeb notāriem, jo viņi ne runāja, ne rakstīja pēc sava prāta, bet gan Svētā Gara spēkā, uz viņiem iedarbojās, viņus vadīja, iedvesmoja un virzīja Svētais Gars. Viņi rakstīja nevis kā cilvēki, bet kā “Dieva vīri,” tas ir, kā Dieva kalpi un sava veida Svētā Gara instrumenti. Tādēļ, kad kāda kanoniskā grāmata tiek dēvēta par “Mozus grāmatu”, “Dāvida psalmiem”, “Pāvila vēstuli” utt., tā ir tikai norāde uz līdzekli un nevis uz principiālo cēloni.”

  Runājot par Rakstu izšķirošo jeb principiālo cēloni, Kvenštets saka:

  “Rakstu izšķirošais jeb principiālais cēlonis ir trīsvienīgais Dievs, 2.im.3:16 (Tēvs, Ebr.1:1 un turpm.; Dēls, Jņ. 1:18; Svētais Gars, 2.Sam. 23:2; 1.Pēt.1:11; 2.Pēt.1:21), kurš: a) izdevis sākotnējo pavēli; b) attiecīgi inspirējis jeb pavēlējis Dieva svētajiem vīriem rakstīt un inspirējis attiecībā uz to, kas ir rakstāms”.

  Runājot par veidu, kādā svētie rakstnieki rakstīja, būdami Dieva inspirēti, Kvenštets raksta:

  “Tādēļ, ja mēs vēlamies būt pavisam precīzi, vienīgi Dievu varētu dēvēt par Svēto Rakstu autoru; praviešus un apustuļus nevar dēvēt par autoriem, ja nu vienīgi sava veida catachresis* ziņā.”

  Un vēlreiz:

  “Šie Dieva sekretāri nebūt nerakstīja ignoranti un negribīgi, pretēji savai gribai un neatkarīgi no tās, jo viņi rakstīja ar prieku, labprāt un apzinīgi. Ir sacīts, ka viņi bija φερόμενα, proti, atradās Svētā Gara vadībā un bija tā pamudināti, nevis atradās nesamaņas stāvoklī, kādu tēloja jūsmotāji, vai sava veida entuziasmā, ko pagāni piedēvē saviem zīlniekiem; ne arī tā, [..] it kā paši pravieši nebūtu sapratuši savus pravietojumus vai to, ko ir sarakstījuši, [..] bet [viņi pamatoti tiek dēvēti par sekretāriem], jo viņi nerakstīja neko paši no sevis, bet ikvienu vārdu diktēja Svētais Gars”.

• Inspirācija attiecas nevis tikai uz daļu no Rakstiem, piemēram, uz to svarīgākajām mācībām, vai uz jautājumiem, kuri pirms tam svētajiem rakstniekiem nebija zināmi, bet uz visu Bībeli (pilnīga inspirācija). Šo faktu pierāda citāts: “Visi Raksti ir Dieva iedvesmoti” (2.Tim.3:16). No šī apgalvojuma mēs iegūstam aksiomu: “Ikviena Rakstu vieta ir Dieva inspirēta.” Tādējādi inspirācija attiecas uz visiem Rakstiem kopumā, neatkarīgi no tā, vai tā ir tikusi konkrēti atklāta svētajiem rakstniekiem, vai viņi to ir zinājuši pirms tam, vai tā ir tikusi apstiprināta studējot un veicot pētījumus. Šī iemesla dēļ Rakstos iekļautie vēsturiskie, ģeogrāfiskie, arheoloģiskie un zinātniskie materiāli ir tikpat patiesi inspirēti, kā to nozīmīgākās mācības. Tie, kuri to noliedz un runā par inspirētības pakāpēm, sagrauj pašu inspirācijas koncepciju.

  Hollacs šajā sakarā raksta:

  “Rakstos ir iekļauti vēsturiski, hronoloģiski, astronomiski, zinātniski un politiski materiāli, kuri, neskatoties uz to, ka tie faktiski nav nepieciešami pestīšanai, tomēr ir daļa no Dieva atklāsmes, jo iepazīšanās ar tiem krietni vien sekmē Svēto Rakstu interpretēšanu un to mācību, un morālo priekšrakstu interpretēšanu. Ja no dievišķās inspirācijas ir atkarīgi vienīgi Rakstos iekļautie ticības noslēpumi un viss pārējais, ko var atklāt arī dabā, ir atkarīgs vienīgi no dievišķās vadības, tad ne visi Raksti ir inspirēti. Bet Pāvils apgalvo, ka visi Raksti ir Dieva inspirēti. Tādēļ ne tikai ticības noslēpumi, bet arī citas Rakstos atklātās patiesības, kuras var uzzināt arī no dabas, ir dievišķi atklāts un inspirēts”.

  Luteriskajā baznīcā Georgs Kaliksts († 1656) mācīja, ka inspirēti ir vienīgi galvenie ticības locekļi, savukārt mazāk nozīmīgie jautājumi vai tas, kas svētajiem rakstniekiem bija zināms jau pirms viņi tika inspirēti uz rakstīšanu, tika pierakstīts vienīgi dievišķā vadībā, kas viņus pasargāja no kļūdām. Taču luteriskie dogmatiķi noraidīja šo mācību kā tādu, kas ir pretrunā ar visu Rakstu teopneustiju [inspirāciju]. Kaliksta maldiem pievienojas arī katoļi, kalvinisti un mūsdienu luterāņu dogmatiķi racionālisti.

• Tā kā Svētie Raksti ir dievišķi inspirēts Dieva vārds, tad, pateicoties to dievišķā autora nemaldīgumam, ir a priori garantēta ikvienas to daļas un ikviena izteikuma pilnīga nemaldība. Tomēr Kristus tiešā veidā apliecina Rakstu absolūto nemaldību, pasludinot: “Raksti nevar tikt atcelti” (Jņ. 10:35). Šajā gadījumā Viņš atsaucās uz vienu pašu vārdu (qeoiv, !yhoiola, Ps. 82:6) un, ja Raksti nevar tikt atcelti viena vienīga termina gadījumā, tad tiem kopumā ir jābūt absolūti patiesiem. Līdzīgi arī apsutuļi bieži atsaucas uz atsevišķiem vārdiem Vecajā Derībā kā dievišķi inspirētiem un, tātad, pietiekoši autoritatīviem, lai pierādītu patiesības, kuras viņi vēlējās izteikt saviem lasītājiem. Salīdziniet Gal. 3:16 ar 1.Moz.17:7: “Nav rakstīts “un dzimumiem,” tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam [sēklai],” proti, Kristum;” sal. arī Mt. 22:43-44 ar Ps. 110:1: “Tas Kungs sacīja uz manu Kungu;” arī Jņ. 10:35 ar Ps. 82:6. Šādas atsauces pierāda, ka inspirēti ir tikuši ne tikai paši vārdi ( verbāla inspirācija ), bet pat formas, kurās šie vārdi ir lietoti (suggestio literalis). Tam atbilst arī paša Dieva izteiktais aizliegums pievienot vai atņemt Viņa vārdam kaut mazāko daļiņu [svītriņu] (5.Moz. 4:2; 12:32; Sal. pam. 30:5-6; Atkl. 22:18-19), kā arī Kristus izteiktais brīdinājums, ka “ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā” (Mt. 5:19), jo “drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei [svītriņai]” (Lk. 16:17; Mt. 5:18). Tādējādi, kā apliecināja apustulis Pāvils: “Es ticu visam, kas saskan ar bauslību un ir rakstīts praviešos” (Ap.d. 24:14), tāpat arī ikvienam ticīgam kristietim visi Svētie Raksti kopumā ir jāuzskata par dievišķi inspirētiem un tādēļ pilnīgi nemaldīgiem. Luters raksta:
  

  “Raksti nekad nav kļūdījušies”,

  un Kalovs:

  “Visos Rakstos nevar būt neviena paša kļūda, pat visnenozīmīgākajā jautājumā ne, neviens nepareizi atcerēts fakts, nemaz nerunājot par nepatiesību”

  . Līdzīgi arī Hollacs pasludina:

  “Dievišķā inspirācija, ar kuras starpniecību apustuļi no Svētā Gara tiešā veidā saņēma tēmas un vārdus, kas bija jāizrunā vai jāpieraksta, pasargāja viņus no jebkādām kļūdām sludināšanā, kā arī dievišķā vārda pierakstīšanā”

  .

• Visbeidzot, Svēto Rakstu inspirētība nozīmē arī dievišķo impulsu un pavēli rakstīt (impulsus et mandatum scribendi). Šo dievišķo impulsu rakstītapliecina apustuļa Pētera teiktais, ka svētie rakstnieki ir tikuši pamudināti (2.Pēt.1:21) rakstīt un šī iemesla dēļ apustulis vēl piebilst: “Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas.” Citiem vārdiem, Svētie Raksti ir tikuši sarakstīti nevis tādēļ, ka to vēlējās cilvēki, bet gan tādēļ, ka to vēlējās Dievs. Tādēļ Hollacam ir taisnība, sakot:

  “Inspirācija nozīmē iepriekšēju dievišķu pamudinājumu vai īpašu impulsu cilvēka gribai uzsākt rakstīšanu, kā arī tiešu apgaismību, ar kuras palīdzību svētā rakstnieka prāts tika pilnībā apgaismots”.

  Un Kvenštets raksta:

  “Visas Jaunās un Vecās Derības kanoniskās grāmatas ir sarakstījis Dievs, kurš īpašā veidā pamudināja un paskubināja svētos rakstniekus ķerties pie rakstīšanas”.

  Atbildot uz katoļu teologu iebildumiem, ka ir grūti ikvienā gadījumā saskatīt īpašu Dieva pavēli, Gerhards paziņo:

  “Svētajos Dieva vīros ārējā pavēle sakrīt ar iekšējo impulsu; jo kas gan vēl ir šis dievišķais impulss, ja ne iekšēja un slepena pavēle, kurai piemīt tieši tikpat liela autoritāte un svars kā tai, kura ir ārēja un skaidri redzama?”.

  Romas katoļu mācība, saskaņā ar kuru tiek atzīta Bībeles inspirētība, dievišķo impulsu rakstīt, kuru mēs tomēr noliedzam, ir savstarpēju pretrunu pilna, jo, ja Dievs ir devis Rakstus kā dievišķu inspirāciju, tad Viņš, neapšaubāmi, ir arī pamudinājis svētos rakstniekus pierakstīt Viņa vārdu. Romas katoļu teoloģija noliedz dievišķo pavēlitādēļ, lai paaugstinātu nerakstītas tradīcijas pār rakstīto Dieva vārdu, gluži kā mūsdienu racionālistiskie protestantu teologi noliedz dievišķo impulsu rakstīt, lai paaugstinātu savu saprātu (savu “kristīgo sirdsapziņu” vai kristīgo pieredzi”) pār Bībeli. Abos gadījumos šo noliegumu izraisa nevēlēšanās pakļauties dievišķajam Bībeles Autoram.

---

* – paņēmiens retorikā, kad kādam vārdam tiek uzspiesta nozīme, kas neatbilst tā tiešajai, semantiskajai nozīmei.