Bībeles pants

Katrā Bībeles izdevumā atsevišķajos rakstos un katra nodaļā ir zināms skaits pantu, kas katrs veido kādu noteiktu izteikumu nozīmes vienību. Tas, starp citu, tiek uzskaitīts tikai kopš grāmatu iespiešanas izgudrošanas, kopš apmēram 1500.gada.

Mēs kādu atsevišķu izteikumu saucam par Vārdu, kaut arī tas sastāv no daudziem vārdiem. Bibliskajā valodas lietojumā — kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā — vispār ir raksturīgi tas ka Dieva runātie vārdi var tikt minēti gan daudzskaitlī, gan vienskaitlī. Tas nozīmē, ka gan atsevišķo Vārdu, gan visa vārdu kopuma kopējais pamats un izcelsme ir Dievā. Šādā izpratnē visa Bībele ir “Svētie Raksti” un “Dieva Vārds”, tādi tie ir katrā savā atsevišķajā Vārdā un daļā. Kopumu ietver katra šī Vārda atsevišķā daļa, un daļas veido kopumu. To bieži vien viegli aizmirst, izolēti aplūkojot un analizējot atsevišķus vokābulus, izteikumus un domu gājumus, kas visnotaļ ir ekseģēzes darba saturs un metode. Taču, paturot prātā, ka Svētie Raksti ir Trīsvienīgā Dieva Vārds, jāatceras arī tas, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens un tas pats subjekts Svēto Rakstu visās daļās. Un šie Raksti nav tikai kādi “antīkā laikmeta teksti” ar vārdiem, kam ir kaut kāda nozīme, bet gan — tie ir dzīvais vārds, dzīvības vārds, kas darbojas, mūs uzrunājot. Tas ir arī iemesls tam, kāpēc Jēzus līdzībās par Dieva valstību Dieva Vārds tiek salīdzināts ar sēklas graudu. Tas tiek izsēts, tas aug, nes augļus vai arī iznīkst, ja to apslāpē un apspiež citas lietas.

Mācīšanās no galvas šajā procesā nozīmē, ka Dieva Vārds tiek uzņemts sirdī un tur darbojas.

Ir trīs dažādi Svēto Rakstu lasīšanas veidi. Pirmkārt, tā ir secīga lasīšana (lectio continua), kad Bībele tiek izlasīta nepārtrauktā secībā no pirmās līdz pēdējai lappusei, un tāds ir arī viens no teoloģijas studiju priekšnosacījumiem iegūt par Bībeli vispārēju priekšstatu. Cita veida lasīšana pamatojas Baznīcas gadā, kas, tātad, saskaņota ar gada svētkiem un tematiem (lectio propria). Šo veidu mēs izmantojam dievkalpojumu lasījumos. Bet trešā lasīšanas veida pamatā ir atsevišķi izraudzīti Bībeles panti. Pazīstamākā sistēma ir Hernhūtes brāļu draudžu “lozungi”, kurus veido kāds katrai dienai izraudzīts Vecās Derības pants, īstenais “lozungs”, un uz to attiecināts Jaunās Derības pants, “mācību teksts”. Šos pantus katrai dienai mēs atrodam arī “Baznīcas gadagrāmatā”. Arī Baltijā labi pazīstamajam grāfam Cincendorfam, kas dzīvojis no 1700. līdz 1760.gadam un kuram kristietība var pateikties par šo visizplatītāko Rakstu lietojuma paraugu, bija pavisam praktiski un vēl šodien mums visnotaļ izprotami iemesli to enerģiski ieteikt.

Viņš šādā veidā gribēja novērst “mīļo dvēseļu nokaušanu ar Bībeli, sprediķojot par to”, kā arī ”tērgāšanu ar muti”, kad sprediķotājs runā pats no sevis un sniedz patvaļīgus izklāstus un tēlojumus. Daudz svarīgāk pēc viņa domām ir tas, lai patiesās ticības atsevišķie vārdi nonāktu sirdīs, jo “bez šādas tiešas attieksmes patiesa ticība pastāvēt nevar”.

Atsevišķais Vārds ir tātad tāpēc, lai to iegaumētu, lai to pārdomātu un lai tas mūs pavadītu mūsu ikdienā un visā mūža gājumā. Tādējādi mums, pamatojoties uz šiem lozungiem, ir arī Bībeles citāti nedēļām un mēnešiem, kas gan, diemžēl, nav uzņemti “Gadagrāmatā”. Bez tam ir arī gada lozungs katram gadam.

Bet atsevišķie izteikumi var arī dažādos veidos mūs pavadīt visā mūsu dzīvē, ja tādi tiek doti līdz kristībā, iesvētībā, slēdzot laulību, ordinācijā. šādus Bībeles pantus var izraudzīt vecāki, krustvecāki, laulājamie vai arī mācītājs. Tad tos vajadzētu ari ierakstīt attiecīgajos dokumentos. Un tad konkrētā datuma atcere reizē atgādina arī attiecīgā izteikuma saturu. Es, piemēram, šādus Bībeles pantus sev, savai sievai un mūsu bērniem ar datumiem esmu ierakstījis savas Bībeles pirmajā lappusē.

Liekas, ka dažs labs no mums zinās arī to, cik labi ir tad, ja, atlaižot pēc Vakarēdiena saņemšanas, līdzi tiek dots Bībeles Vārds. Draudzēs, kur tas tā parasti notiek, var just, ka komunikanti tieši gaida uz apsolījumu, ko satur šāds līdzi dotais Dieva Vārds.