Bibliskā mācība par Svēto Vakarēdienu

Kristīgajā pasaulē tiek mācītas šādas trīs mācības par Svēto Vakarēdienu:

• Svētajā Vakarēdienā ir vienīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa un asinis; proti, Euharistijā vīns un maize pārvēršas (transsubstanciējas) mūsu Kunga miesā un asinīs (transsubstanciācija; 1215. gadā Laterāna koncilā pieņemta kā Romas katoļu baznīcas dogma un apstiprināta Tridentas koncilā).

• Maize un vīns Svētajā Vakarēdienā vienīgi simbolizē Kristus klāt neesošo miesu un asinis (“Mēs sakām, ka Kristus miesas un asiņu attālinātība no [maizes un vīna] zīmēm ir tāda pati, kā attālums no zemes līdz visaugstākajām debesīm.”).

• Svētajā Vakarēdienā, pateicoties Kristus iestādījumam, ir vērojama īpaša vienība (sakramentālā vienība) starp maizi un vīnu no vienas puses, un Kristus miesu un asinīm – no otras. Pateicoties šai vienībai, visi komunikanti (vispārēja ēšana) līdz ar vīnu un maizi pārdabiskā, neaptveramā veidā saņem Kristus patieso miesu un asinis (orāla [ar muti] ēšana) kā zīmi par savu grēku piedošanu.

Šī vienība nav nedz personīga, kāda ir Kristus divu dabu vienība, nedz mistiska, kāda pastāv starp Kristu un ticīgajiem, bet sakramentāla. Tas nozīmē, ka sakramentālā vienība notiek vienīgi Svētajā Vakarēdienā ([Kristus] sakramentālā klātbūtne). Tā nav nedz dabiska, nedz lokāla, bet gan ilokāla, pārdabiska un neaptverama, bet tomēr reāla.

Šo mācību konfesionālais luterisms ir allaž uzskatījis par patieso Rakstu mācību. Tā ir ietverta Lutera Mazajā katehismā:

“Tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert. Pats Kristus to ir iestādījis.”

Augsburgas ticības apliecībā :

“Par Tā Kunga mielastu māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klāt un tiek pasniegtas Tā Kunga mielastā tiem, kuri to bauda, un nepiekrīt tiem, kuri māca citādi.”

Konkordijas formulā:

“Mēs ticam, [..] ka Svētajā Vakarēdienā Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas, un tiek patiesi izdalītas un saņemtas ar maizi un vīnu. mēs ticam, [..] ka Kristus derības vārdi nav saprotami citādi, kā tie ir rakstīti, saskaņā ar to burtu, tādēļ maize nesimbolizē klāt neesošu Kristus miesu un vīns – klāt neesošas Kristus asinis, bet, pateicoties sakramentālajai vienībai, tie [maize un vīns] ir patiesa Kristus miesa un asinis.”

Salīdzinot šīs trīs doktrīnas ar Svētajiem Rakstiem, mēs atklājam, ka tiem atbilst vienīgi luteriskā mācība. To, ka Svētajā Vakarēdienā nenotiek transsubstanciācija, 1.Kor.11:27 un 1.Kor.10:16 pierāda Sv.Pāvils, pasludinot, ka fiziskie elementi (maize un vīns) nemainās arī pēc konsekrācijas. Katoļu apgalvojumi, ka nemainās vienīgi fizisko elementu “ārējais izskats un garša”, bet to substance ir pārvērtusies, ir “pārgudra viltība.” 1.Kor.10:16 un 1.Kor.11:28 apgalvo tieši pretējo, jo saka, ka arī konsekrēta maize joprojām ir maize utt..

Luteram patiešām ir patiesība, sakot:

“Runājot par transsubstanciāciju, tad mēs neņemam vērā viņu pārgudro viltību, ar kuru tie māca, ka maize un vīns zaudē savu dabisko substanci un ka saglabājas vienīgi maizes izskats un krāsa, bet nevis pati maize. Jo Raksti skaidri saka, ka tur ir un paliek maize, kā to sauc arī pats Pāvils 1.Kor.10:16: “Maize, ko laužam;” un 1.Kor.11:28: “Lai viņš ēd no šīs maizes.””

Transsubstanciācijas mācība ir cieši saistīta ar citiem katoļu maldiem: tā dēvēto “mises upurēšanu,” kurā Kristus miesa “tiek bez asins izliešanas pastāvīgi upurēta par dzīvo un mirušo grēkiem;” “hostijas pielūgšana” (Kristus Miesa svētki; euharistiskie kongresi) un vīna nepasniegšana lajiem (mācība par konkumitenci: ar konsekrēto hostiju komunikants saņem gan mūsu Kunga miesu, gan asinis). Šīm trim katoļu maldu mācībām Rakstos nav rodams ne mazākais pamatojums. Patiesībā Svētie Raksti tās viennozīmīgi noraida (Ebr.10:10-14; Mt.26:27; 1.Kor.11:24-26).

Reformātu mācību (Kristus miesa un asinis Vakarēdienā nav klātesošas, bet tiek uzņemtas garīgi, ticībā) apgāž iestādīšanas vārdi, jo Kristus skaidri saka: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa; ņemiet un dzeriet, tās ir manas asinis.” Citiem vārdiem, mūsu Kungs skaidri pasludina, ka maize, kura tiek ēsta, ir Viņa miesa, un vīns, kurš tiek dzerts, ir Viņa asinis. Hemnics pareizi apstiprina, ka ar vārdiem “Ēdiet, dzeriet,” Kristus nepārprotami nosaka uzņemšanas veidu, tā kā mēs patiesi saņemam Viņa miesu un asinis ar muti (orāla [ar muti] ēšana).

Hemnics, protams, neaizstāv tā dēvēto “kapernaītisko” uzskatu par Kristus miesas un asiņu dabisko uzņemšanu, jo viņš skaidri māca, ka, ja maize un vīns tiek uzņemti dabiskā veidā, tad mūsu Kunga miesa un asinis tiek uzņemtas pārdabiskā, neaptveramā veidā. Saskaņā ar iestādīšanas vārdiem, Kristus miesas un asiņu uzņemšana ar muti ir patiesa un reāla.

Tiesa, iestādīšanas vārdi pieprasa arī garīgu uzņemšanu jeb ticību vārdiem: “Nodota un izlietas par jūsu grēkiem.” To nepārprotami apliecina Kristus pavēle: “To dariet, mani pieminēdami.” Taču iestādīšanas vārdi jo īpaši apliecina to, ka “līdz ar maizi un vīnu Kristus mums sniedz savu patiesu miesu un asinis, kas mums ir patiesi un substanciāli jāuzņem.” Citiem vārdiem, iestādīšanas vārdi nozīmē: “Tas, ko es jums piedāvāju, ko jūs uzņemsiet un ēdīsiet, nav vienīgi maize, bet arī mana miesa. Tas, ko es jums piedāvāju, ko jūs uzņemsiet un dzersiet, ir ne tikai vīns, bet arī manas asinis. “

Katoļu mācībā maize ir “viltus maize”, kura transsubstanciējas Kristus miesā, savukārt reformātu mācība padara miesu par “viltus miesu,” apgalvojot, ka maize ir vienīgi Kristus klāt neesošās miesas simbols. Turpretī luterāņu mācība apstiprina, ka maize arī pēc konsekrācijas ir maize, bet, pateicoties sakramentālajai vienībai, tajā ir substanciāli klātesoša Kristus patiesā miesa. Citiem vārdiem, luterisms interpretē iestādīšanas vārdus burtiski. Tas uzskata, ka mūsu Kungs, iestādot Svēto Vakarēdienu, lietoja tiešu izteiksmes veidu, proti, tā dēvēto norādošo runas veidu, saskaņā ar kuru tiek minēts vienīgi tas objekts, kuram ir jāpievērš uzmanība (sinekdoha).

Mūsu Pestītājs sacīja: “Šī [maize] ir mana miesa; šīs [vīns] ir manas asinis,” vēršot mācekļu uzmanību nevis uz to, kas ir redzams, proti, maizi un vīnu, bet gan uz to, “kas tiek sniegts zem maizes un vīna zīmēm, proti, savu miesu un asinīm.” To apliecina arī Viņa tālākie vārdi: “Kas ir dota,” un “kas ir izlietas,” jo tie pierāda, ka, iestādot Svēto Vakarēdienu, Kristus domāja par savu reālo miesu un reālajām asinīm.

Hollacs raksta:

“Pirmajā izteikumā (“Šī ir mana miesa”) norādāmais vietniekvārds šī apzīmē visu sakramentālo kompleksu, kurš sastāv no maizes un Kristus miesas; arī otrajā spriedumā (“Šīs ir manas asinis”) vietniekvārds šīs apzīmē visu kompleksu, [..] vīna, kurš noslēpumaini savienots ar Kristus asinīm. Tā kā vietniekvārds šis tiek attiecināts gan uz maizi, gan miesu, tad tas noraida katoļu transsubstanciācijas mācību. Darbības vārds ir savieno izteicēju ar teikuma priekšmetu un norāda, ka tas, kas tiek piedāvāts Svētajā Vakarēdienā, ir ne tikai maize, bet arī patiesa Kristus miesa”.

Uz reformātu iebildumiem, ka, “ja maize ir Kristus miesa, tad tā vairs nav maize, jo neviens nemēģinās apgalvot, ka viena un tā pati lieta var vienlaicīgi būt gan maize, gan miesa,” mēs atbildam, ka šādai premisai nepiekritīs pat kalvinisti. Jo, lai gan šāds pats norādošais runas veids izteiksmes veids Rakstos tiek attiecināts arī uz pašu Kristu (Lk.1:35: “Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls”), viņi tomēr atzīst, ka Kristus bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks (skat. arī Mt.16:16). Tādēļ viņu apgalvojumam, ka, “ja Kristus vārdi ir izprotami burtiski, tad tie māca transsubstanciāciju”, nav pamatojuma. Tāpat kā Lk.1:35 izmantotais norādošs runas veids neizslēdz patiesi cilvēciskas dabas pastāvēšanu Kristū, tāpat arī Mt.26:26-28 izmantotais norādošais runas veids neizslēdz patiesas maizes un vīna klātbūtni Svētajā Vakarēdienā.

Hodžs norāda, ka pašu reformātu starpā pastāv nesaskaņas. Šis pazīstamais reformātu teologs saka, ka “reformātu vidū tiek mācītas trīs dažādas mācības – Cvinglija, Kalvina, kā arī trešā mācība, kura apvienoja abas pirmās. Tieši šī trešā mācība, galu galā, kļuva par simbolisko reformātu mācību un tika ietverta autoritatīvos Baznīcas standartos.” Taču Šeds, kāds cits kalvinistu teologs, atzīmē, ka “Cvinglija un Kalvina domstarpības jautājumā par sakramentu ir krietni pārspīlētas.”

Galu galā, patiesībā visi reformātu teologi jautājumā par sakramentu bija vienisprātis. Viņu domstarpību pamatā bija atšķirīgi izteiksmes veidi, nevis atšķirīgas mācības, jo viņi visi uzskatīja, ka Kristus miesai piemīt vienīgi lokāla un redzama klātbūtne un, tā kā tā atrodas debesīs, tad tā nevar būt patiesi klātesoša Svētajā Vakarēdienā.

Konkordijas formula saka:

“Kad Dr. Luters [..] aizstāvēja Kristus miesas un asiņu reālo un patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, to argumentējot ar iestādīšanas vārdiem, cvinglijieši viņam iebilda, ka, ja Kristus miesa būtu vienlaicīgi klātesoša debesīs un virs zemes, tad tā nevarētu būt reāla, patiesa cilvēciska miesa, jo pēc viņu domām šāds majestātiskums ir raksturīgs vienīgi Dievam un nevar piemist Kristus miesai.”

Kalvins noliedza luterāņu mācīto reālo klātbūtni tieši tāpat, kā Cvinglijs, kā to atzīst arī Hodžs. Konkordijas formula par to raksta:

“Pēc tam, kad Kristus vārdi viņus piespieda atzīt, ka Kristus miesa ir klātesoša Vakarēdienā, viņi tomēr joprojām to saprata un atzina vienīgi par garīgu klātbūtni, proti, Viņa spēka, varas un nopelnu iemantošanu ticībā, jo, viņi saka, caur Kristus Garu, kurš ir visuresošs, mūsu miesas, kurās uz zemes mīt Kristus Gars, tiek savienotas ar Kristus miesu, kura ir debesīs.”

Kalvina pielāgošanās luteriskajai terminoloģijai galvenokārt tika veikta tādēļ, lai mēģinātu panākt vispārēju vienību starp luterāņiem un reformātiem. Dr. F. Bentem ir taisnība, sakot:

“Kalvina mācība nebija nekas cits, kā Cvinglija vienkāršās mācības izsmalcināts variants, ietērpts vārdos, kuri maksimāli tuvu atbilda luteriskajai terminoloģijai”.

Tomēr, lai arī reformāti bija vienisprātis attiecībā uz to, ka Kristus miesa nav klātesoša Vakarēdienā un tādēļ ticīgie komunikanti to saņem vienīgi ticībā, viņi nespēja vienoties par iestādīšanas vārdu interpretēšanu. Karlštats apgalvoja, ka vārds šī neattiecas maizi, bet gan uz klātesošā Kristus miesu, kurš, izrunājot iestādīšanas vārdus, “norādīja pats uz savu miesu.” (“Es allaž esmu mācījis, ka Kristus, sakot: “Šī ir mana miesa,” [ar roku] ir rādījis uz savu miesu.”)

Cvinglijs, turpretī, skaidroja iestādīšanas vārdus, apgalvojot, ka darbības vārds ir šeit nozīmē simbolizē un tādēļ vārdu jēga ir šāda: “Tā simbolizē manu miesu.”

Kalvins (Ekolampadijs), savukārt, saskatīja retorisku figūru vārdos “mana miesa,” tos skaidroja šādi: “Tas, ko es jums dodu, ir manas miesas simbols.” Ja Karlštata sniegto skaidrojumu kā absurdu drīz vien noraidīja pat reformātu teologi, tad Cvinglija un Kalvina sniegtie skaidrojumi tika visumā atzīti, neskatoties uz to, ka ir tikpat nepamatoti.

Oponējot Cvinglija uzskatam, ka darbības vārds ir nozīmē to pašu, ko vārds simbolizē, Krauts pamatoti apgalvo:

“Ja tiktu pieļauts, ka darbības vārds būt apzīmē nevis substanci, bet gan simbolu, tad valoda būtu spiesta izdarīt pašnāvību.”

Šajā jautājumā interesantas ir arī Lutera domas, kā arī Meijera rakstītais par 1.Kor.10:16. Lai arī pats Meijers atbalstīja reformātu interpretāciju, viņš tomēr saka:

“ἐστὶν nekad nenozīmē neko citu, kā ir; tas nekad nenozīmē simbolizē; tā ir saitiņa, kura allaž izsaka to, kas ir.”

Rakstu vietas, ar kurām Cvinglijs mēģina pamatot savu mācību (Jņ.10:9; 15:5; 1.Kor.10:4; Lk.8:11; Mt.13:38; 11:14; Gal.4:24), neapstiprina viņa apgalvojumus. Tā, piemēram, frāzē “Kristus ir durvis” vārds ir nenozīmē simbolizē, bet gan ir, jo debesu valstībā Kristus patiešām ir tas, kas zemes valstībā ir durvis. Citiem vārdiem, kā durvis ielaiž cilvēku mājā, tā Kristus ielaiž viņu debesīs. Tātad dotajā frāzē retoriskā figūra (trops) ir meklējama nevis darbības vārdā būt, bet gan predikāta lietvārdā (durvis, klints, vīns utt.). Luteram ir taisnība, sakot, ka neviens cilvēks nevar pierādīt, ka kādā Rakstu vietā jebkādā pasaules valodā ir nozīmētu simbolizē.

Dr. Krauts pamatoti raksta:

“Grūti iedomāties maldus, kuri interpretēšanai būtu bīstamāki par pieņēmumu, ka vārds ir varētu nozīmēt apzīmē vai simbolizē. Šāda interpretācija sagrauj gandrīz visas Dieva vārda mācības. “Vārds bija Dievs,” tādā gadījumā nozīmētu: “Vārds simbolizēja Dievu.” “Dievs ir Gars,” nozīmētu: “Dievs ir Gara simbols.” Uz Kristu attiecinātie vārdi: “Viņš ir patiess Dievs,” nozīmētu, ka Viņš ir patiesā Dieva simbols jeb tēls. Līdz ar to Kristus pārstātu būt ceļš, patiesība un dzīvība un kļūtu vienīgi par to simbolu. Šāda veida interpretācija iznīcinātu gan radīšanu, gan izpirkšanu, gan svētdarīšanu. Tā mums atņemtu Bībeli un tās vietā mums uzkrautu Svēdenborga simbolisma murgus.”

Starp tiem reformātu teologiem, kuri noraidīja Cvinglija interpretāciju, būtu jāatzīmē Kekermans un Johans Piskators. Tā Piskators rakstīja:

“Saitiņa ir nevar būt trops”.

Vai tādā gadījumā nebūtu jāpieņem Kalvina interpretācija? Kalvins, kā mēs to jau norādījām, interpretēja iestādīšanas vārdus šādi: “Tā ir manas miesas simbols.” Citiem vārdiem, viņš apgalvoja, ka vārdi “mana miesa” un “manas asinis” ir jāizprot pārnestā nozīmē. Oponējot šim apgalvojumam, Luterāņi māca, ka šie vārdi nepieļauj pārnestu nozīmi, ko Kristus šeit runā par to miesu, kura tika nodota nāvei un tām asinīm, kuras tika izlietas grēku piedošanai .

Hollacs saka:

“Ir ticis atzīts, ka Euharistijā līdz ar konsekrēto maizi mēs saņemam nevis tipisku vai simbolisku miesu, kāda bija Pasā jēra miesa, kura simbolizēja Kristus miesu un norādīja uz to, nevis mistisku miesu, kura ir Baznīca (Ef.1:23), nevis miesas simbolu, jo tas netika sists krustā par mūsu grēkiem, bet gan patiesu un personīgu Kristus miesu, kura pieder Dieva Dēlam”.

Pat Beza, pārliecināts kalvinists, apstiprināja, ka termins miesa šeit nevar nozīmēt miesas simbols, jo Kristus kā matēriju apraksta miesu, kas tika nodota un asinis, kas tika izlietas. Tādēļ ir jāuzskata, ka vārds miesa apzīmē patiesu un substanciālu Kristus miesu (Beza: “Apliecinu, ka šeit nav nekādas pārnestas nozīmes, jo bija nepieciesams, ka šī zīme tiktu atklāta pēc pašas būtības, lai mēs netiktu maldināti.”).

Beza noraidīja arī to skaidrojumu, ka iestādīšanas vārdos miesa un asinis apzīmē Kristus nāves augļus un sekas, lai arī šo skaidrojumu atzina pat Hodžs (“Saņemt Sakramentā piedāvāto miesu un asinis [..] nozīmē saņemt un iemantot Kristus krusta nāves upurniecisko vērtību un sekas.”).

Par šādu skaidrojumu Beza saka: “Būtu, bez šaubām, absurdi uzskatīt, ka vārdi miesa un asinis attiecas uz Kristus nāves augļiem un sekām“. Pats Beza noraidīja mācību par reālo klātbūtni, kuru tik dedzīgi aizstāvēja luterāņi, taču tieši tāpat kā absurdu un neiespējamu viņš noraidīja arī Kalvina interpretāciju.

Kalvina maldus pilnībā atspēko Sv. Pāvils, kurš māca (nevis ka vārds miesa būtu jāskaidro kā miesas simbols, bet), ka maize komūnijā (κοινωνία) ir Kristus miesa, bet biķeris – Kristus asinis (1.Kor.10:16), tādēļ “kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm” (1.Kor.11:27), “jo kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu” (1.Kor.11:29). Šis Dieva iedvesmotais skaidrojums reizi un par visām reizēm izskaidro gan sakramentālo vienību, gan fizisko uzņemšanu.

Daži reformātu teologi (Kekermans, Canhijs, Bukanuss u.c.) uzskatīja ka trops jeb retoriska figūra ir meklējama nevis kādos konkrētos iestādīšanas vārdos, bet gan visā frāzē kopumā (“Šī ir mana miesa; šīs ir manas asinis”). Tomēr šis skaidrojums būtībā sakrīt ar Kalvina sniegto (“Maize ir Kristus miesas simbols jeb zīme.”).

Pats par sevī saprotams, ka, ja visa šī frāze tiek skaidrota pārnestā nozīmē, tad tā tiek saprasti arī visi tās vārdi. Uz to norāda Krauts, rakstot:

“Vārdu ēdiet viņi [reformāti] interpretē burtiski, tiesa, nav skaidrs, kādēļ šī ēšana nevarētu būt simboliska jeb garīga. Skaidrs, ka ir daudz piemēru tam, kur vārds ēst tiek lietots pārnestā nozīmē, taču nav neviena šāda piemēra vārdam ir. Kvekeri šajā ziņā ir konsekventāki.”

Kopumā ir skaidrs, ka reformātu uzskatam par iestādīšanas vārdu simbolisku interpretēšanu nav nekāda bibliska pamatojuma. Viņu mācība pamatojas vienīgi racionālistiskā aksiomā, ka (kā saka Luters) “Kristus miesai ir ķermeniski un taustāmi jāatrodas vienā vietā, gluži kā zemnieks var atrasties vienīgi savās biksēs un svārkos”.

Kalvins skaidri pasludināja luterisko mācību par Kristus cilvēciskās dabas ilokālo un pilnīgo klātbūtni (Jņ.20:19; Ef.1:20-23; 4:10) par smieklīgu uzskatu, jo šajā gadījumā Kristus cilvēciskā daba tiktu iznīcināta. Darbā Institutiones viņš saka:

“Reālai miesai ir būtiski ieņemt konkrētu formu un dimensiju, un atrasties konkrētā vietā. Tādēļ nepievērsīsim uzmanību smieklīgajam uzskatam, kurš piesaista cilvēku prātus un arī pašu Kristu maizei.”

Šajā jautājumā kalvinistu argumenti ir tikpat racionālistiski, kā noliedzot vispārējo žēlastību >tādēļ, ka ne visi tiek pestīti, vai noliedzot patieso saistību starp Kristus dabām tādēļ, ka galīgais [ierobežotais] nevar ietvert bezgalīgo (Ekolampadijs pret Luteru: “Mēs spriežam, ka Kristus miesa ir debesīs; tas ir skaidrs un tā nevar būt nepatiesība.”).

Šādu racionālistisku pieeju Rakstiem Kalvins izmanto samērā konsekventi. Saskaņā ar Kalvinu, Kristus neienāca pie saviem mācekļiem caur aizvērtām durvīm (Jņ.20:19), bet gan atvēra tās un ienāca pie viņiem pilnīgi dabiskā veidā. Tāpat Viņš arī neizgaisa no mācekļu skata Emmausā (Lk.24:31), bet gan vienkārši aizvēra viņu acis, lai tie viņu nevarētu redzēt. Vēl vairāk, Dieva labā roka nav Dieva majestātiskums un visvarenība, kā to skaidri māca Raksti (Jes.48:13; Ps.89:13-14; 118:15-16; 20:6; 2.Moz.15:6, 12), bet gan kāda konkrēta vieta, kurā Kristus atrodas līdz pasaules beigām. Kristus visuresību, kuru nepārprotami apliecina Mt.28:20, Kalvins attiecina vienīgi uz Viņa dievišķo dabu.

Būdams pārliecināts racionālists, Kalvins arī apgalvo, ka, ja Kristus miesa būtu visuresoša (reāli klātesoša), tad arī Viņa cilvēciskā daba kļūtu lokāli paplašināta jeb bezgalīga. Tādēļ Kalvins apgalvo, ka, izņemot bezgrēcību, mēs nedrīkstam piedēvēt Kristus cilvēciskajai dabai neko, kas nevar tikt piedēvēts jebkurai citai cilvēciskai dabai. Šajā jautājumā kalvinisms ir tikpat racionālistisks kā unitārisms. Vienīgā atšķirība ir tā, ka unitārisms, diemžēl, ir konsekvents, noliedzot visu Svēto Rakstu pārdabisko saturu, bet kalvinisms laimīgā kārtā ir nekonsekvents un neizdara visus secinājumus, kuriem būtu jāizriet no tā racionālistiskajām premisām.

Oponējot kalvinistiem, kuri apsūdzēja luterāņus mācībā par Kristus miesas lokālo paplašināšanu, mūsu dogmatiķi atbildēja:

“Mēs patiesi apstiprinām Kristus cilvēciskās dabas komunicēto visuresību, taču ne lokālo paplašināšanu.”

Mācība par (lokālo) ubikvitāti, kuru kalvinisti piedēvēja luterāņiem, ir kalvinistu izdomājums, kura mērķis ir izsmiet un sagrozīt luterisko mācību par reālo klātbūtni.

Tā kā kalvinisti nevar pierādīt savu pret reālo klātbūtni vērsto mācību, izmantojot iestādīšanas vārdus, viņi aicina talkā Jņ.6:53-56. Viņu argumentācija ir šāda: Tā kā Kristus miesas ēšana un Viņa asins dzeršana šajā Rakstu vietā ir jāsaprot garīgi jeb saskaņā ar ticību, tad tas pats attiecas arī uz iestādīšanas vārdiem. Taču no tā, ka Jņ. 6:53-56 Kristus apsola mūžīgo dzīvību visiem, kuri “ēd Viņa miesu un dzer Viņa asinis,” bet Svētajā Vakarēdienā Viņa miesa var tikt ēsta par pazudināšanu (1.Kor.11:29), ir acīmredzams, ka šīs divas Rakstu vietas nav paralēlas un neapskata vienu un to pašu tēmu.

Tādēļ luterāņu dogmatiķi māca, ka Jņ.6:53-56 Kristus patiešām runā par ticību (oponējot katoļiem, kuri ar šo Rakstu vietu pamato savu transsubstaciācijas mācību), savukārt Mt.26:26-28 un visās paralēlajās vietās Viņš runā par patiesi sakramentālu ēšanu (oponējot reformātiem).

Oponējot apgalvojumam, ka, tā kā iestādīšanas vārdi ir izraisījuši tik lielas kontraverses, tos nevar uzskatīt par adekvātu Svētā Vakarēdiena mācības pamatu, mēs atbildam, ka šāds princips, galu galā, novestu pie atsacīšanās no visiem Rakstiem, jo visa Bībele ir allaž bijusi kontraveršu objekts. Tādēļ šis arguments ir nepamatots. Oponējot apgalvojumam, ka iestādīšanas vārdi ir pārāk grūti, lai būtu doktrīnas pamats, mēs atbildam, ka tie ir pārāk grūti vienīgi tad, ja cilvēks atsakās ticēt tam, ko tie saka. Mūsu dogmatiķi ir allaž uzsvēruši, ka iestādīšanas vārdi paši par sevī ir skaidri un ka vienīgi neticīgo cilvēku samaitātais saprāts padara tos neskaidrus.

To, ka kalvinisti, neskatoties uz viņu dedzīgo oponēšanu luterāņiem, nebūt nebija pārliecināti par savu taisnību, apliecina viņu uniātiskās tendences. Kalvins, no vienas puses, noraidīja luterāņu mācību kā “sātana māņus”, tomēr gan viņš, gan Cvinglijs pieprasīja, lai luterāņi uzskatītu viņus par brāļiem un uzturētu ar viņiem kristīgu sadraudzību. Melanhtons par to raksta:

“Viņi no tiesas vēlās, lai saucam viņus par brāļiem. Bet cik gan tas ir muļķīgi! lai arī viņi nosoda mūs (kā maldu mācītājus), tie tomēr vēlas, lai uzskatām tos par brāļiem”.

Šāds unionisms savā neprātā atmet Dieva vārdu un mēģina panākt vienošanās, kuras atbilst saprāta normām, taču kuras nosoda Raksti (Rom.16:17; Tit.3:10). Tādēļ tas ir tikpat racionālistisks, kā vēršanās pret biblisko mācību par reālo klātbūtni.

Runājot par maldīgajām tēzēm, kuras reformāti ir izteikuši saistībā ar luterisko mācību par sakramentālo vienību, mūsu dogmatiķi saka (Hafenreffers):

“Sakramentālā vienība

• nav maizes transsubstanciācija Kristus miesā;
• nav konsubstanciācija jeb abu substanču sajaukšanās, jo gan maizē, gan vīnā Kristus miesas un asiņu substance saglabājas tīrā un nesajauktā veidā;
• nav lokāla vai ilgstoša saistība jeb savienošanās ar maizi un vīnu ārpus Svētā Vakarēdiena lietošanas*;
• nav impanācija, proti, kādas nelielas korpuskulas paslēpšana zem maizes;
• nav arī maizes un Kristus miesas personīga vienība, kāda pastāv starp Dieva Dēlu un Viņa pieņemto cilvēcisko dabu”.

Kvenštets to papildina ar vēl kādu domu, kura tuvāk paskaidro biblisko mācību par sakramentālo vienību. Viņš raksta:

“Mēs sakām, ka vienīgi Kristus miesa ir saistīta ar maizi un ka vienīgi Viņa asinis ir saistītas ar vīnu, un ka tie abi tiek sakramentāli uzņemti ar muti. Taču viss Kristus tiek saņemts garīgi, ar ticības muti”.