Bibliskais uzskats par demoniem

Vēl joprojām daudzi ticīgie uzskata, ka demoni patiešām pastāv, par spīti tam, ka mūsdienu kristīgā pasaule arvien vairāk cenšas norobežoties no vēsturiskā kristiešu uzskata par demoniem.

Tādi jēdzieni kā “ļaunie gari” (Lk.8:2), “sliktie gari” (Lk.9:25), “nešķīstie gari” (Mt.10:1), “velni” (Mt.7:22) un “gari” (Mt.8:16) ir pilnīgi neapgāžams pierādījums tam, ka Bībele vēsta par radībām — kritušajiem eņģeļiem, kurus sauc par nelabajiem -, kas patiešām pastāv. Pats Jēzus Kristus sludināja, ka šajā pasaulē dzīvo Sātans (Jņ.8:44).

Svētie Raksti atklāj, ka demoni var izraisīt fizisku saslimšanu (Mt.9:32-33). Tie var kādam piešķirt pārdabiskus spēkus un varu (Mk.5:4). Viņi veicina neīstu dievu un elku pielūgšanu (Ap.d.16:16, 1.Kor.10:20). Viņi var iemiesot savas īpašības citos, kā arī sēt greizsirdību un lepnību kristiešu vidū (Jēk.3:13-16).

Teoloģijas jomā nav lielāku viltnieku kā viņi, jo demoni veicina kļūdainu Svēto Rakstu interpretāciju (1.Tim.4:1, 1.Jņ.4:1-3). Viņi var pilnīgi apsēst cilvēku (Mt.12:45). Bieži vien demoni izraisa ne tikai fiziskas kaites, bet arī garīgas saslimšanas (Lk.9:39, Mk.5:15). Viņi var izdarīt kaut ko pārdabisku, šķietamu brīnumu (2.Tes.2:9-12; Atkl.16:14, 13:12-15).

Demoni kārdina cilvēkus rīkoties amorāli (1.Tim.4:1-3). Demoni var sadarboties un ietekmēt valdības (Ef.6:12).