Bīstamākie Kristus krusta ienaidnieki
“Dzenaties man pakaļ, brāļi, un lūkojiet uz tiem, kas tā staigā, ka mēs jums esam par priekšzīmi. Jo daudzi staigā, par kuriem jums daudzkārt esmu sacījis, bet tagad saku arī raudādams, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki.” (Fil.3:17-18)
Svētais Pāvils par Kristus krusta ienaidniekiem uzskata tos, kas pretojas mācībai, ka cilvēks top taisnots Dieva priekšā un tiek izglābts – nevis caur Bauslību un savu darbu dēļ, bet gan – vienīgi ticībā krustā sistajam Kristum.
Šie krusta ienaidnieki mūsu dienās nekur nav pazuduši. Patiešām, viņi ne tikai ložņā šurpu turpu, cenšoties maldināt ticīgās draudzes. Nē, viņi pat atrodas vadošos amatos kristietībā. Kāda tad ir tā mācība, kas tagad atskan no vairuma tā saukto protestantu kancelēm?
Vairums sludinātāju nekaunoties tagad māca un viņu klausītāji ar prieku uzklausa, ka Kristus nav patiesais Dievs, nav no dievišķības puses mūžīgi līdzīgs ar Tēvu un nav visuvarens, bet drīzāk ir Dieva dēls kā visi labie cilvēki, tikai apgaismotāks, gudrāks un dievbijīgāks. Viņi saka, ka Kristus nāve bija tikai mocekļa nāve, nāve, lai apzīmogotu Viņa mācības patiesību. Tāpēc šie sludinātāji apgalvo, ka cilvēks nekļūst šķīsts no grēkiem ar Kristus asinīm, cilvēks nav samierināts caur Kristus nāvi, un Kristus nav samaksājis izpirkumu par cilvēku grēkiem ar Savām ciešanām un nāvi. Viņi saka, ka glābšana nav atkarīga no cilvēka ticības, bet gan no viņa tikumības, taisnā prāta, viņa labajiem darbiem un viņa nevainojamās dzīves. Viņi apgalvo, ka tikai šādā veidā cilvēks var padarīt sevi par patīkamu Dievam un par taisnu Viņa priekšā; tādējādi viņš pats sevi padara par pestīšanas cienīgu un iegūst tiesības uz Debesīm.
To māca tūkstošiem sludinātāju, kuri sevi dēvē par kristiešiem, protestantiem, evaņģēliskajiem. Šādi sludinātāji liekulīgi slavē Kristu un pieprasa, lai cilvēki atdarinātu Viņa cildeno piemēru. Tomēr viņi nav nekas cits kā Kristus krusta ienaidnieki.
Tie, kas ļoti tieši aizstāv un atbalsta bezdievīgo pasauli ar tās neticību, ar tās nicinājumu pret Dievu un Viņa Vārdu un ar tās pasaulīgo prātu, ir acīmredzami Kristus krusta ienaidnieki, bet viņu naidīgums ir tik atklāts, ka tie nevienu ticīgu kristieti nevar ievest maldos.
Tomēr ir arī smalkāki krusta ienaidnieki, kuriem ir labāks izskats. Viņi māca, ka Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, ka Viņš nomira mūsu vietā, lai mūs izpirktu, un ka cilvēks kļūst taisns Dieva priekšā ticībā, un ne ar darbiem. Bet viņi turpina liegt žēlastību un pestīšanu visiem, kas saņem šo mācību tādu, kāda tā ir, bez jebkādām personīgām prasībām par cienīgumu, vienīgi paļaujoties uz Evaņģēlija Vārdu, kas viņiem ir apzīmogots ar Kristību un Svēto Vakarēdienu. Viņi to dara, nepārtraukti sludinot par grēku nožēlu, par atgriešanos, par piedzimšanu no jauna un par svētdarīšanu, taču viņi neapžēlo nabaga grēcinieku un nevēlas sniegt mierinājumu tiem, kuri par sevi nevar teikt neko citu, kā vien to, ka viņi ir nabaga, pazuduši grēcinieki. Viņi to dara, aprakstot cilvēka ticību, taisnošanu un piedošanu tādā veidā, it kā Evaņģēlijs rādītu cilvēkam, ka viņam pašam ir jānopelna žēlastība un jākāpj debesīs ar nepanesamu jūgu. Viņi to dara, saucot Glābēju par stingru vīru un pat par Mozu ar pērkonu un zibeni; tie attēlo Viņu kā tādu, kas valda pār savējiem ar dzelzs scepteri.
Šo bargo mācību sludinātāji ir visbīstamākie Kristus un Viņa svētā krusta ienaidnieki. Viņi izbiedē grēciniekus un attur viņus no Kristus. Kaut nepasakot to tieši, viņi māca, ka kristiešiem savs žēlastības stāvoklis un sava pestīšana ir jābūvē uz savu darbu pamata. Viņi dzen Labā Gana avis no dzīvinošā Evaņģēlija zāļainajām ganībām uz Bauslības tuksnešainajiem smilšu klajumiem. Tādējādi viņi ir vainīgi, ka tūkstošiem cilvēku iet pazušanā un, meklējot žēlastību, nekad to neatrod.
Ieskaties