Brīdinājums draudzei par maldu sludinātājiem

“Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, bet nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” [Mt.7:15-20]

Pēc Kristus uzaicinājuma un izraudzīšanas ceļi šķiras un pa īstam sākas šaurā ceļa grūtības un tā vientulīgums. Sākas kārdinājumi, spēkā paliek ļaunā vara. Tādēļ arī pie Jēzus Kristus mācekļa ikdienas lūgšanas piederas sestais un septītais lūgums: kārdinājumi un ļaunais pieder pie ceļa grūtībām.

Brīdinājums no viltus praviešiem un pamācības, kā atšķirt maldu mācības, mūs nostāda kristīgās draudzes lielākā pārbaudījuma priekšā, kas nenāk no ārpuses kā nicināšanas un vajāšanu draudi, bet gan rodas tās iekšienē, proti, to rada tie, kuru uzdevums ir ar pareizu mācību un dzīvesveida paraugu kalpot tai ceļā uz pestīšanu. Par sakāmvārda personāžu kļuvušais vilks avju drēbēs izskatās kā jebkurš draudzes loceklis, bet viņš ir kaut kas cits, viņš grib kaut ko citu, un viņš tālab arī īsteno kaut ko citu — ne pestīšanu Kristū.

Tādēļ brīdinājums no tādiem ļaudīm draudzē un pamācība, kā tos pazīt un no tiem novērsties, ir nepieciešams pestīšanai — šeit nepieciešamo vērtējumu pilnībā nosaka galvenais mērķis, un tā ir izglābšanās no Dieva tiesas, kas mums no Kunga jāizlūdzas ik dienas. Jā, Jaunajā Derībā draudzei atkārtoti tiek norādīts uz to, ka maldu mācību, viltus praviešu un mesiju — tātad personu, kas uzdodas par Kristu — parādīšanās piederas pie laika beigu zīmēm (Mt.24:9-14; Mk.13:21-23). Tieši bailes no pasaules gala un cerības uz izglābšanos no sagaidāmās bojā ejas liek draudzei raizēties visvairāk, jo runa taču ir par ticības mērķi un tās piepildījumu — kad skatīsim mūsu Kungu vaigu vaigā (1.Kor.12:13). Beigu zīme tātad ir dažādu pārbaudījumu un kārdinājumu vairošanās draudzē šajā laika beigu gaidīšanā. Tas ir brīdinājums un mierinājums vienlaikus.

Pamācība atšķiršanai pirmajā acu uzmetienā nav viegla, un tādēļ salīdzinājums ar vilku avs ādā jau norāda uz to, ka maldu sludinātājs ārēji nepavisam nav atšķirams: viņš var piederēt pie draudzes un var būt cēlies no tās (sal.1.Jņ.2:19; 4:1 u.t.); viņš piemērojas Kristus apustuļiem (sal. 2.Kor.11:13-15), un tas neattiecas, protams, vienīgi uz uzstāšanās veidu, bet arī uz mācības saturu (sal.Ap.d.20:29-32). Šie vilki avju ādās var arī izcelties ar īpašu garīguma veidu, kas pievelk klausītājus to nosliecē uz svētbijību (2.Tim.3:1-9), tā ka jāsecina — viņi neatbaida, bet šķiet pievilcīgi.

“No viņu augļiem jums tos būs pazīt”, to Kungs divreiz piekodina vienuviet (16. un 20.p.). Viņš padara to uzskatāmu ar tēliem no dabas — vīnogas nav atrodamas ērkšķos un vīģes dadžos, dabas likumsakarība, ka kāda koka augļus nosaka šī koka būtība —, un beidzot šie tēli no šīs pasaules tiek pārnesti uz nākamās pasaules īstenību ar tajā sagaidāmo tiesu , kurā Dievs izdarīs galīgo spriedumu. Ar to tiek dots nepieciešamās atšķiršanas horizonts un mērķis: runa ir par mūsu laika augļiem mūžībai. Tā kā šajos tēlos ar vīnogām, vīģēm un citiem koku augļiem ir runa par ēdamām lietām, kas nepieciešamas uzturam, tā arī šo tēlu būtība ir saistīta ar uzturu resp. augļiem, kas nepieciešami mūžīgajai dzīvībai (sal.Jņ.4:36), tātad ar lietu sakarību, kas vairākkārt tiek parādīta arī līdzībās par Dieva valstību, kur ir runa par sēju un ražu, nezālēm un kviešiem.

Maldu sludinātājam ir raksturīgi tas, ka viņš sarauj šo dabīgo sakarību starp augļu nešanu, augļiem un uzturu, dzīvības uzturēšanu, un tādēļ arī draudze, kas no tā atkarīga un šajā jomā nav piesardzīga, top samaitāta un neizbēgami iet bojā. Tādēļ arī spriedums par maldu sludinātājiem nav vispirms morālisks, bet savā dziļākajā būtībā ir garīgs. Luters to savai draudzei sludinājis šādi:

“Bet, ja tad kāds nāk skaistā avs ādā, tad es nepētu tā masku, kā gribēdams dzirdēt kaut ko citu vai jaunu, bet gan to, vai viņa mācība saskan ar manu Evaņģēliju. Bet, kur tas tā nav, tur es, paldies Dievam, esmu tik pārliecināts un drošs, ka zinu – tas ir viltus pravietis un plēsīgs vilks, paslēpies savā avs ādā..

..Jo viņa avs ādas ietērps nenozīmē, ka viņš darītu ļaunus darbus un rupjus grēkus kā pagāni un nekristītie, bet gan, ka viņam ir cienījams vārds un īsta kristieša slava kā visiem, kas saņem svēto Kristību, Svēto Vakarēdienu, Kristu un visu, kas dara par kristieti — tam visam jābūt.. Bet neviens lai neuzstājas, piemēram, šādi: to saku es utt., bet gan : mīļie draugi, to saka Kristus , jums ir Dieva vārds, Raksti, kam jums jātic, ja gribat tapt svēti; kas māca citādi, tas jūs pavedina utt. Un viņi piesauc augsti slavētos Kristus un Dieva Vārdus un augstās godības vārdus par Dieva godu, patiesību, mūžīgo svētlaimi un daudz ko citu, kas piederas pie šādiem vārdiem. Un, kad nu cilvēks dzird tik labus vārdus un kad viņu tik augstā tonī nopietni brīdina, piesaucot dvēseles svētlaimi un pazudināšanu, tad viņš izbīstas un ātri padodas gūstā — ja nav pret to bruņots un nav tam sagatavots. Jo tas griež kā griežņu asmens un iet caur miesu un dvēseli.

Tāds ir viens avs ādu tērpa gabals. Bez tam tie greznojas ar īpašiem darbiem un dzīvesveidu, viņi iet pelēkos svārkos, rāda drūmi nopietnu ģīmi, ir pamatīgi un stingri gavēšanā, atturībā, grēknožēlas paššaustīšanā, lietojot cietu guļvietu utt., t.i., tie nedzīvo kā citi, kā parasti ļaudis. Bet tas savukārt ir liels pamudinājums ļaudīm, tas tos gluži vai apbur, tā ka tie bariem gāžas pie viņiem..

Kurš gan viņu starpā varētu atpazīt vilku un spētu no tā sargāties? Atbilde: es nezinu cita padoma kā vienīgi to, ko jau esmu devis — lai katrs raugās, ka viņš ir drošs savā lietā, pārliecināts par savu mācību, ir to ietvēris sirdī, tā ka stingri var palikt pie tās, pat tad, ja viņš redzētu, ka visi, kas vien ir pasaulē, māca un dzīvo citādi. Jo tam, kas grib būt drošs savā gaitā, tam kristietībā vienkārši nav jālūkojas uz kaut kādām ārējām maskām vai pēc tām jāvadās, bet gan jāseko vienīgi tiem vārdiem, kas mums rāda pareizā būtību, kas ir spēkā pie Dieva. Piemēram: kristīgās mācības galvenā tēma un kopsavilkums ir tas, ka Dievs ir sūtījis un upurējis savu Dēlu Kristu un piedod mums mūsu grēkus, dara mūs taisnus un svētus vienīgi caur Viņu; tas tev jāņem vērā, nekas cits..”

Tādējādi labie augļi un svētdarošā mācība ir labi saskatāmi — ja apdomājam, kas un kurš glābj no Dieva tiesas, proti, Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Viņa vārdi un darbi. Bet antikristīgais (1.Jņ.2:18 u.t.; 4:3; 2.Jņ.7) nav vienīgi tas, kas ārēji var vērsties pret Kristu un kristiešiem, bet gan arī tas, kas draudzē var nostāties Kristus vietā, Viņu aizsegt un noklusēt. Kristus noliegšana sākas tur, kur paši kristieši cenšas kristietības būtību padarīt ticamu.

Ļoti daudz kas šeit var tikt pasniegts un uzskatīts — pēc cilvēku mērauklām — kā “auglīgs”, “uzturošs”, “pacilājošs”, “derīgs” un “nepieciešams” un tomēr var nesniegt to, kas šajā visdziļākajā nozīmē ir nepieciešams pestīšanai. Tādēļ mūs šeit — dzirdot šo brīdinājumu par maldu sludinātājiem un pamācības to atšķiršanai — bieži vien nomācoši pārņem atziņa par atšķirību starp ērto plato ceļu, pa kuru dodas daudzi, un šauro, apgrūtinošo ceļu, kurā jājūtas vientuļi — ja mēs nepiesaistām savu skatu Tam, kas pats ir durvis uz dzīvību.

Draudze, kas pamatojas uz Kunga vārdiem, neskatīsies uz to, kā pieaug vai samazinās tās locekļu skaits. Bet tā arī neļausies maldu sludinātājiem sevi vest nomaldos; tai nav pret viņiem nedz jāsaceļas, nedz jācīnās. Tā drīzāk novērsīsies, jo citādi tā var tikai nonīkt, beigt pastāvēt — ja pietrūkst barības, augļu.

Bet kurš nav Kristū un kas nenāk no Kristus, nekad nevar nest augļus uzturam šajā ceļā uz mūžīgo dzīvību.

Kungs, Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam — pasargā mūs un savu draudzi no viltus sludinātājiem un kaitīgām mācībām. Dod mums ar savu Svēto Garu savos vārdos atšķiršanas spēju, ka mēs paliekam pie Tava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, un sekojam Viņam arī cauri nāvei uz mūžīgo dzīvību.

Mēs Tevi lūdzam, dod mums mācītājus un skolotājus, kas gana un pasargā Tavu draudzi ar vārdu un sakramentu.

“.. un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna”. Āmen.