Briesmīgs šķērslis patiesai cilvēciskai laimei
“Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” (Ef.5:14)
Visu cilvēku garīgais stāvoklis, pirms viņi piedzīvo žēlastības brīnumu un tiek izmainīti ar Dieva Vārdu un Garu, ir kā guļoša cilvēka fiziskais stāvoklis. Šāds guļošais neko nezina par redzamo sauli, kas uzlēkusi debesīs un pārklāj zemi ar saviem gaismas stariem. Viņš neko nezina par ļauno vai labo, kas viņu ieskauj. Viņš ir tukšu sapņu ieskauts, bet neviens no tiem nav īsts.
Katrs cilvēks pēc būtības guļ dziļā garīgā miegā. Viņš neko nezina par Evaņģēlija sauli, kas vēlas viņu apgaismot. Viņš uzskata debesu gaismu par tumsu un dievišķo gudrību par muļķību. Viņš var nikni nostāties pret to, it kā tā būtu briesmīgs šķērslis patiesai cilvēciskai laimei.
Daži cilvēki dzird Evaņģēliju ar savām miesīgajām ausīm, bet viņu garīgās ausis paliek cieši aizvērtas Evaņģēlijam. Viņi ir kā tie ārkārtīgi slimie indivīdi, kuri guļ ar atvērtām acīm. Viņus apgaismo Dieva Vārda debesu gaismas stari, bet viņu prāts un sirds paliek neapgaismoti. Viņi pat var nonākt pie vēsturiskām zināšanām par kristīgo ticību, bet šī ticība ir atrodama tikai viņu galvā. Viņi tā arī nav iemācījušies atpazīt briesmas, ar kurām saskaras viņu dvēsele, briesmas nonākt mūžīgajā pazušanā. Viņi tā arī paliek nesapratuši savu lielo dabisko samaitātību un to, ka viņu miesīgais prāts ir naidīgs pret Dievu. Viņi joprojām nespēj atšķirt ļauno no labā, svarīgo no tā, kas ir tukšs, laimīgo no nelaimīgā. Visbeidzot, viņi tā arī pat nenojauš, cik ārkārtīgi liela ir tā žēlastība, kas lika Jēzum Kristum nākt šai pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Viņiem Jēzus paliek kā svešinieks, un pasaule paliek viņu augstākais labums. Viņi tā arī nenonāk pie tā, lai viņu sirds sāktu ienīst grēku, nenonāk pie saprašanas, ka viss, ko pasaule piedāvā un viss, pēc kā miesīgais cilvēks tiecas, nedod nekādu labumu. Viņi nesaprot to, ko bija sapratis Salamans, izsaucoties: “Ak niecību niecība! Viss ir niecība!” (Sal.māc.1:2)
Šādi cilvēki visu savu dzīvi pavada kā sapnī. Viņi gan plāno mosties, bet tomēr paliek guļam. Viņi plāno dzīvot, bet viņi ir kā miruši. Kad Dievs viņus laicīgi svētī, ar Savu labestību cenšoties vest viņus uz grēku nožēlu, viņi šo labo uztver kā sava žēlastības stāvokļa zīmi un izjūt maldīgu drošības sajūtu. Kad Dievs viņiem sūta ciešanas un postu, cerot viņus atraut no pasaules un vilkt pie Sevis, tad viņi vēlas tikai strīdēties ar Dievu, uzskatot Viņu par teju kā ienaidnieku, kurš pret viņiem izturējies bargāk, nekā viņi ir pelnījuši.
Cik bēdīgs ir to cilvēku stāvoklis, kuri nav pamodušies no šī dabiskā garīgā miega. Tas ir mūžīgās nāves un nolādētības drošais priekšvēstnesis. Visur Dieva Vārdā mēs dzirdam brīdinājumus par to. Kā teikts šodienas tekstā: “Uzmosties, tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” Lai Dievs dod, ka šie brīdinājumi atskanētu mūsu sirdīs un ausīs tā, lai tie mūs izbiedētu un izrautu no grēka miega un modinātu mūs jaunai dzīvei Jēzū Kristū!
Ieskaties