Brīnišķīga iespēja šķelt

Man rodas secinājumi, ka tev ir nosliece izvairīties no vārda ortodokss lietošanas. Protams, šī termina lietojums vai nelietojums neietekmē tavu vai manu pestīšanu, taču mūsu laikmeta viena no iezīmēm ir pilnīgi izvairīties no kaut kā pareiza uzsvēršanas. Vai tam jānotiek arī kristīgajā baznīcā? Daudzi lieto vārdu apustulisks, ar to domājot Rakstu mācību, kuru var saprast tā vai savādāk.
Piekrītu, ka Svētais Gars var darboties arī caur neskaidru sludināšanu, taču, vai tam tā ir jānotiek un jākārdina Dievs? Protams, viss atduras pie mūsu grēcīguma, taču tad ir svarīgi apzināties to, un, kā pirmīt teicis Uldis: “ortodoksitāte nav saistīta ne ar ko tādu, kas pieder cilvēkam, bet gan ar pareizu mācīšanu…” Pasaulei nepatīk vārds pareizs, bet, tā kā ticības būtība ir izsakāma pareizi – nepareizi kategorijās, tad arī mācībā tam jāprādās, lai nerastos maldīgs priekšstats par kristīgo ticību kā par kaut ko “vienu no daudzajām” ticībām vai reliģijām.

“Piekrītu, ka Svētais Gars var darboties arī caur neskaidru sludināšanu, taču, vai tam tā ir jānotiek un jākārdina Dievs? Protams, viss atduras pie mūsu grēcīguma, taču tad ir svarīgi apzināties to, un, kā pirmīt teicis Uldis: “ortodoksitāte nav saistīta ne ar ko tādu, kas pieder cilvēkam, bet gan ar pareizu mācīšanu…” Pasaulei nepatīk vārds pareizs, bet, tā kā ticības būtība ir izsakāma pareizi – nepareizi kategorijās, tad arī mācībā tam jāprādās, lai nerastos maldīgs priekšstats par kristīgo ticību kā par kaut ko “vienu no daudzajām” ticībām vai reliģijām.”

Dieva Vārds saka, ka nevajag daudziem par mācītājiem tikt, jo viņi nāks grūtākā sodā:) Tā būtu atbilde uz jautājumu par Dieva kārdināšanu. Tātad, kas kārdina Dievu ar maldīgu sludināšanu, tas nesīs sodu.
Tā kā cilvēks ir grēcīgs, tad es gan neteiktu, ka ticību var izteikt “pareizs – nepareizs” kategorijās, bet gan robežu nospraušanā. Kur kristietim ir jāspēj pastāvēt Rakstu un LC nospraustajās robežās.
Kristū
+

P.S. Reiz braucot cauri Polijai, kādā viesu namā sanāca runa par baznīcām. Polis acīmredzami varbūt kaut kad reizi dzīvē bija dzirdējis vārdu luterānis, bet viņam nebija gluži skaidrs, kas tie tādi, tāpēc lai nekļūdītos viņš vaicāja: vai tie ir kādi reformētie?

Tu raksti: “Jā, man nesimpatizē termins “ortodokss”, nevis tādēļ, ka man būtu bail no skaidras mācības, bet gan tādēļ, ka ir viens cits, jau no senbaznīcas aprobēts, termins “apustulisks”. Tātad, man nav iebildes pret būtību, bet pret lietojuma veidu.”
Nez kas man atkal liek atgriezties pie tā paša vārda ortodokss analīzes? Vai tiešām tas, ka labāk skan manām ausīm vai liek man lepnībā pacelties pāri citiem kristiešiem? Es tā neteiktu un tā nedomāju. Vairāk es domāju par to, kas stāv tam apakšā, kāda ir šī jēdziena ieviešanas doma, iemesls. Par to jau es pirmīt esmu izteicies, bet vēl kaut ko piebildīšu. Tev taisnība, ka apustuliska mācība ir vienīgā pareizā un tā senbaznīcā pastāvēja kā vienīgā. Tad arī nevajadzēja neko papildus ieviest, lai izteiktu tās pareizumu. Taču līdz ar maldu mācību izplatību šī vajadzība radās – sākot jau ar trešo gadsimtu, un tālāk, kad zināmajos vispārējos baznīcas koncilos pareizās mācības viržība tika nostiprināta gan noformulējot ticības apliecības, gan vēršoties pret maldu mācībām. Šajā situācijā ortodoksā iepretim heterodoksajai – apustuliskums, kurš nu jau ir pamatīgi nostiprināts, noformulēts, apbruņots pret neapustuliskumu (kura aizstāvji, protams, sevi tā nesauc, jo ir vilki avju drēbēs), kurš, līdzīgi hamaleonam, pieņem dāžādas nokrāssas atkarībā no situācijas. Ja jau tajā laikā bija vajadzība pēc šāda strikta iedalījuma, tad kur nu vēl mūsdienās, kad tā laika maldu mācību iezīmes iapaužas gan atsevišķās kristīgās konfesijās, gan atsevišķas baznīcas ietvaros, gan katrā draudzē, gan, dimžēl, katrā grēciniekā. Nedrīkstam nenovērtēt ikvienu no šiem gan.
Es apzinos, ka viss šī jezga sākas no grēka, kas sakņojas cilvēkā, taču es arī zinu, ka Kristus ir lielāks par grēku, nāvi un elli un Viņš ir mani atdzemdinājis Kristībā un dienu no dienas atjauno ar Savu vārdu un Sakramentiem. Sevi es uzskatu par gŗecinieku , bet reizē es gūstu prieku Kristus apsolījumos par grēku piedošanu. Ja es dievkalpojumā dzirdu sludinām skaidru Dieva vārdu par šo piedošnu, tad mana sirdsapziņa ir tīra un es droši varu iet pie Tā Kunga mielasta; tur draudze ir vienota – ticībā un mācībā. Pirmajai ir jābūt pareizai mācībai – skaidram bauslības un Evaņģēlija pasludinājumam – tikai tā var rasties patiesa ticība. Mācības lietās nedrīkst būt kompromisu vai viltus spēļu – līdzīgi kā LTA parakstīšanas jautājumā: tāpēc ka tās ir pareizs Rakstu skaidrojums, nevis tik tālu cik tās ir pareizs Rakstu skaidrojums.
Šādai konsekvencei jāizriet, izvērtējot arī baznīcu sadraudzības jautājumu, kas ticis daudz diskutēts jau iepriekš. Gribot negribot, visu šo izprotot, jānonāk atpakaļ pie katra paša sirdsapziņas. arī par kuru ir runāts jau iepriekš, piemēram,
Ilārs: “Šā iemsla dēļ es pats vairs neesmu LELB. Arī man šī nošķirtība sāp un neesmu pie tās nonācis ar vieglu sirdi, bet tās ir realitātes, kas nekādā veidā nav atkarīgas no manis. Es apzinos arī, ka ir ārkārtīgi bīstami rīkoties pret savu sirdsapziņu un censties neredzēt un nedzirdēt to, ko es redzu un dzirdu.”
“Luteram tika vaicāts – vai tu viens esi tas gudrais un visi pārējie, visa baznīca muļķi? Luters atbildēja, ka viņa sirdsapziņa liecina, ka viņš rīkojas pareizi, un īr bīstami rīkoties pret savu sirdsapziņu, pat ja visa pasaule saka ko citu. Tomēr Luters lūdza, lai viņam palīdz tas ir ar saprotamiem Rakstu izteikumiem parāda viņa maldus.”
Par šo bīstamību ir teikts arī 1.Tim.1:18-19 “Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej, pēc kāda agrāka pravieša vārda par tevi, lai tu karotu saskaņā asr tiem labo karu savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko āži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta”.

Oskars

Lūdzu necitē mani sagrozītā vai tendenciozā nveidā! Ja nu vēlies kaut ko no manis sacītā ņemt vērā, tad met pie malas rakstīšanu un ķeries klāt pie lasīšanas. Iesaku sākt ar Rakstiem kā arī Katehsimu un Augsburgas apliecību. Savādāk Tu esi tik pārgudrs un runā tik šaušalīgas muļķības, ka es vairs sen nespēju izturēt. Lūdzu nenomoki citus cilvēkus ar savu trakumu. Sagādā mums skaistu Ziemassvētku dāvanu.

Ilārs.

+ -iņ, biedz nu bozties vienreiz: Tev ir sava fiška, puišiem te atkal – sava. Kāds ārpusnieks un jautātājs var mēģināt spriest, kuram ticamāka, bet paši jau jūs (labi, labi – es arī) esat runātāji, nevis klausītāji. Tevis un šajā, manuprāt, neauglīgajā diskusijā iesaistītās nosacītās otrās puses nesaprašanās nav lietoto argumentu, bet gan kardināli atšķirīgo paradigmu (kā teiktu JR) dēļ.
Āmen. Un Pax virs zemes – gan ne Tavā, JV un RKB, bet senās Romas izpratnē. Un tas noteikti ir daudz labāk nekā košanās un skrāpēšanās. + -iņ, tu tici, ka KLB puiši un meitenes principā Tev vēl labu – Tev tādam, kāds Tu esi? Ja tici, tad priecīgus Tev svētkus no Novērotāja. “Respect!” kā saka hip-hopisti.

Par Sadamu es maz ko zinu, bet visumā Tu spried pareizi, tādēļ vismaz vienam ir jāapklust, ja nevēlamies lai šī savādā diskusija turpinās līdz bezgalībai. Turklāt ilgstoši runājot ar šādiem cilvēkiem kā plusiņš, pastāv liela iespēja kļūt viņiem līdzīgam. Vēlu priecīgus Kristus dzimšanas svētkus.

Ar cieņu, Ilārs.

Paldies par Ziemassvētku dāvanu! Es jau labu laiku neesmu bijis ciešākā kontaktā ar Tavas baznīcas teologiem un biju aizmirsis kā tas ir – ar viņiem runāt. Paldies, ka atgādināji un paldies, ka šis nelielais piedzīvojums ir beidzies. Vienīgi žēl, ka no tā visa neko neesi mācījies un ar tādu pašu apņēmības pilnu trakumu kā iesāki, arī pabeidzi. Ja, nu Tu tagad grasies pievērsties Rakstu studijām, tad iesaku īpašu zmanību pievērst kādam Pāvila izteikumam, kur viņš runā par cilvēkiem, kas visu mūžu mācās, bet tā arī neko neiemācās. Tomēr Tava apņēmība mācīties man patīk, un ja patiešām to darīsi, tad ceru, ka kādu dienu mēs varētu šo sarunu turpināt. Vēlreiz paldies par tiem jautrības un arī skumju brīžiem, kurus sagādāji. Ar cieņu, Ilārs.

Vai tu aizej, vai neaizej, paliec vai atgriezies šajā forumā – tam nav nozīmes. Zinu to, ka tu to lasi. Tāpēc nenoniecini manus vārdus. To saku tev kā draugam. Tiešām, kļūdīties ir cilvēcīgi. Lai nu kam, bet mums, kristiešiem, tas ir zināms. Bet mēs arī zinām, ka muļķībai ir raksturīgi paliek pie sava. Tu saki: “To, ka kļūdas ir nenoliegs neviens, kuram daudzmaz ir spēja spriest.” Kurš gan par to šaubās? Paldies Dievam, tas Kungs labo mūsu kļūdas. No kļūdām mēs mācāmies, lai tās turpmāk nepieļautu. It īpaši jau nu tādās lietās, kuras attiecas uz dvēseļu glābšanu. Tomēr velns un viņa kalpi negrib to pieļaut. Izgriez augoni, tikai tad ir cerības uz izdzīvošanu! Redzi, senajiem latīņiem ir teiciens: “Errāre humānum est, stultum est in errōre persevērāre.” Latviski tas varētu skanēt apmēram šādi: “Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet muļķīgi ir ietiepīgi palikt pie maldiem.” To tev no sirds novēlu Kristus dzimšanas svētkos!

Uldis