Brīnumi turpinās

Atstāstīdams mums neparasto notikumu kāzās Kānā, šā notikuma aculiecinieks apustulis Jānis norādīja, ka tas bijis Jēzus pirmais brīnumdarbs, kas atklājis Viņa godību. Jānis arī sacīja, ka šim pirmajam sekojušas neskaitāmas citas brīnumainas zīmes, kuras veicis Jēzus. Par šiem Jēzus brīnumdarbiem baznīcā tiek sprediķots svētdienās pēc Kristus atspīdēšanas jeb epifānijas. Baznīcas gada 3. svētdienai pēc Kristus atspīdēšanas baznīcas tēvi sprediķiem ir izvēlējušies Mateja evaņģēlija 8. nodaļas pirmos 13 pantus. Šāda izvēle ir visnotaļ pamatota. Jēzus pirmais brīnumdarbs bija saistīts ar nedzīvām lietām – ūdeni, kas tika pārvērsts vīnā. Tas atklāja, ka Jēzus dara Dieva darbus, valdot pār dabas spēkiem tā, lai tie nestu svētību cilvēkiem. Savukārt šis teksts stāsta par diviem Jēzus brīnumdarbiem, kurus Viņš tiešā veidā veicis pie pašiem cilvēkiem. Tādējādi tas ir iepriekšējās Jēzus zīmju tēmas turpinājums.

Kādā jūdu sabata rītā Jēzus teica savu slaveno Kalna sprediķi. Dzirdot Jēzus sludināšanu, Viņa klausītāji bija izbrīnīti. Kas tā par jaunu mācību ar spēku? – tie pārsteigti jautāja viens otram. Viņš nemāca tā, kā mūsu rakstu mācītāji, bet kā tāds, kam vara! Šo ļaužu izbrīns liecina, ka Jēzus runājis ar cilvēkiem neraksturīgu autoritāti. Neparastā Kalna sprediķa ietekme bijusi tik liela, ka daudzi sākuši Jēzum sekot. Abi Jēzus brīnumdarbi, kurus apskatīsim sīkāk, notika šā paša sabata pēcpusdienā. Tādējādi Jēzus tūdaļ parādīja, ka Viņa spēks izpaužas ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Kad, pabeidzis savu sprediķi, Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja daudz ļaužu. Pie viena no tuvējiem ciematiņiem Jēzum piesteidzās kāds spitālīgs vīrs. Viņš pa gabalu bija klausījies Jēzus sludināšanā un nācis pie pārliecības – ja nu kāds viņam var palīdzēt, tad tas ir šis neparastais sludinātājs no Nacaretes. Piesteidzies pie Jēzus, viņš nometās Viņa priekšā pie zemes un sacīja: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” (Mt. 8:2) Šie lepras slimnieka vārdi ir pārsteidzoši, jo lepra toreiz bija nedziedināma slimība. Šķīstīt no tās varēja vienīgi Dievs. Vārdu šķīstīt slimais vīrs lieto tādēļ, ka lepra padarīja cilvēku ceremoniāli nešķīstu un viņš vairs nevarēja atrasties kopībā ar jūdu tautu un kopā ar citiem apmeklēt Tempļa dievkalpojumus. Lepras slimniekam vajadzēja turēties no veselajiem noteiktā attālumā un brīdināt tos, skaļi saucot – nešķīsts, nešķīsts!

Lepras slimnieka vārdi – ja Tu gribi – liecina, ka viņš ne tikai tic Jēzus dievišķajam spēkam, bet arī pakļaujas Jēzus gribai. Visu šo lietu viņš pilnīgi liek Jēzus rokās. – Ja Jēzus gribēs, Viņš dziedinās slimo, ja negribēs – nedziedinās. Lai notiek tā, kā gribēs Jēzus! Protams, slimajam cilvēkam bija pašam sava griba un viņš no visas sirds gribēja tapt vesels, taču viņš labi apzinājās, ka viņa gribēšana neko nespēj palīdzēt.

Šajā brīdī Jēzus izstiepj savu roku, aizskar lepras slimnieku un saka: „Es gribu, topi šķīsts!” (Mt. 8:3) Droši vien atrastos arī citi cilvēki, kas vēlētos slimajam palīdzēt, bet ko gan viņi varētu līdzēt! Citiem cilvēkiem arī bija rokas, taču, tiklīdz tie pieskartos slimajam, nevis slimais kļūtu vesels, bet paši šie cilvēki – slimi. Turpretī ar Jēzu ir savādāk. Izrādās, ka Viņa darbi ir ne mazāk vareni kā Viņa vārdi – tas, ko Viņš grib, piepildās nekavējoties, un tas, kam Viņš pieskaras, kļūst vesels. Tā nu Jēzus visiem atkal atklāti parāda, ka ne tikai Viņa vārdi ir Dieva vārdi, bet arī Viņa darbi ir Dieva darbi. Viņš dara to pašu, ko dara Viņa Debesu Tēvs. Viņš rūpējas un gādā par cilvēkiem, māca tos, dāvā tiem veselību un dzīvību, jo Viņš ir Dieva Dēls, kas nācis, lai iznīcinātu velna postošos darbus. Tiem, kas Viņu uzlūko, jāredz – te ir kāds, kas runā un darbojas kā pats Dievs. Kad slimais cilvēks ir dziedināts, Jēzus viņam piekodina nevienam par to nesacīt, bet noiet un rādīties priesteriem un upurēt Mozus bauslībā noteikto pateicības upuri „tiem par liecību” (Mt. 8:4). No tā var spriest, ka Jēzus nebūt netiecas pēc brīnumdara slavas, bet drīzāk vēlas to noklusēt. Viņš tomēr grib, lai par to uzzinātu Jeruzālemes priesteri, kam šajā brīnumā bija jāierauga paša Dieva darbība.

Lai pareizi izprastu Jēzus brīnumdarbus, ir jārod atbilde uz jautājumu: „Kādēļ pasaulē joprojām ir daudz slimu ticīgu cilvēku? Kādēļ Jēzus tos visus nedziedina?” Atbilde ir vienkārša – mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kas pakļauta nāves varai. Savukārt katra slimība ir nāves priekšvēstnesis, kas liecina, ka agri vai vēlu ikvienam cilvēkam būs jāmirst. Tomēr nāve un arī slimības nav dabiskas parādības. Pēc Dieva sākotnējās ieceres cilvēkam nevajadzēja nedz slimot, nedz mirt. Nāve un slimības uz šīs pasaules skatuves parādījās līdz ar grēku, lai spēlētu baisu lomu cilvēka dzīves traģēdijā. Par grēku ir jāmaksā ar nāves cenu, bet slimības ir drūmie nāves priekšvēstneši. Kad šīsdienas evaņģēlijā lasām, ka Jēzum ir vara pār neārstējamām slimībām, tad secinājums, uz kuru tiekam vedināti, ir šāds – Viņam ir vara arī pār slimību cēloni – grēku.

Šis Jēzus brīnumdarbs ir zīme, kas norāda uz cilvēces pestīšanas brīnumu, kas tika paveikts pie krusta staba Golgātā. Tur Jēzus atbrīvoja cilvēci no grēka varas un tātad arī no grēka sekām – slimībām un nāves. Taču, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, tagadējā mirstīgajā cilvēka miesā, slimībām un nāvei pār mums vēl ir vara, lai gan nāves mūžīgā vara ir iznīcināta. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir ieguvis cilvēcei zāles pret nāvi. Jaunajā pasaulē, kuru Dievs jau ir sagatavojis, nāvei un slimībām vairs nebūs vietas. Tur visi būs veseli un neviens vairs nemirs. Pagaidām, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, slimības un nāve turpina liecināt par Dieva dusmām pret grēku. Tām ir pakļauta ikviena cilvēka miesa. Kristieša ticības patiesais spēks slēpjas nevis ticībā vienam vai otram brīnumam, bet tam, ka Jēzus ir iznīcinājis nāves varu un dāvās mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē. Savukārt nāve ir tikai durvis uz šo jauno pasauli, pēdējā mokpilnā agonija, kas raksturo šo pasauli, pēdējais solis ceļā uz apsolīto zemi.

Vēl spilgtāk Jēzus varenais spēks un ticība tam atklājas nākošajā notikumā, par kuru stāsta Matejs. Kad pēc sludināšanas un spitālīgā dziedināšanas Jēzus atgriezies Kapernaumā, kur Viņš bija apmeties Pētera namā, pie Viņa pienācis kāds romiešu virsnieks. Šis pagāns acīmredzot labi pazina jūdu reliģiju un tās likumus. Turklāt viņš būs dzirdējis Jēzus sludināšanu un sācis Viņam ticēt.

Šīs ticības vadīts, virsnieks nāk pie Jēzus, jo pats ar savu spēku, ja viņu nevelk Tēvs, neviens pie Jēzus nākt nespēj. Ja šis ietekmīgais pagānu virsnieks nebūtu kļuvis ticīgs, viņš uz Jēzu raudzītos tikai ar nicinājumu un nekādā gadījumā pie Viņa pēc palīdzības nenāktu. Drīzāk viņš meklētu to pie saviem dziedniekiem un pūšļotājiem, nevis pie kaut kāda tur jūdu sludinātāja. Tā nu šim virsniekam bija jābūt dzirdējušam Jēzus sludināšanu, kas viņa sirdi pildīja ar ticību un paļāvību Jēzus žēlsirdībai un varenajam spēkam. Šā virsnieka ticība ir vēl lielāka nekā spitālīgā vīra ticība.

Ja spitālīgais vīrs ļauj Jēzus svētajai rokai aizskart viņa nešķīsto miesu, tad virsnieks nevēlas, lai Jēzus, jūds būdams, apgrēcinātos, ienākdams viņa – pagāna – namā. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka pietiks tikai ar Jēzus vārdu vien, lai viņa kalps kļūtu vesels. Šis virsnieks būs bijis ļoti gudrs cilvēks, kas pratis spriest un izdarīt secinājumus ne tikai par laicīgām, bet arī garīgām lietām. Visi cilvēki ir vairāk vai mazāk gudri laicīgās lietās, bet tikai retais spēj izdarīt tādus pašus secinājumus garīgās lietās, kādus tas izdara laicīgās lietās. Šis vīrs to spēja. Būdams karavīrs, viņš zināja, ka viņa padotie tam paklausa uz vārda. Ja jau viņa kareivji tam klausa, vai tad Jēzum neklausīs Viņa varai padotie? Tā šis vīrs būs pareizi spriedis un uzskatījis Jēzu par jūdu gaidīto Kristu.

Šā pagānu virsnieka ticība ir brīnišķīgs kristīgās ticības piemērs. Tā ir ticība, kas tic vārdam. Tā tic, ka pietiek ar Jēzus vārdu, lai viss piepildītos un notiktu. Ticība nav paļaušanās uz redzamām, bet neredzamām lietām. Tā paļaujas uz Dieva apsolījumiem un tic, ka tie piepildīsies.

Dzirdot šā pagānu virsnieka ticības apliecinājumu, Jēzus ir izbrīnīts un slavē to neparastiem vārdiem. Šis vīrs pēc miesas ir pagāns, bet viņa stiprā ticība dara to Dieva tautai piederīgu. Jā, tā paceļ viņu pat augstāk par katru israēlieti. Te atklājas ticības lielā nozīme un spēks. Neviens darbs nekur evaņģēlijā netiek tā cildināts, kā šā vīra ticība. Tā ir pārāka par ikvienu darbu un ir saucama par visaugstāko dievkalpošanu, jo īstā un patiesā dievkalpošana ir tā, ka ticam Dieva apsolījumiem, uz tiem paļaujamies un tos cildinām. Protams, šāda ticība nekad nav bezdarbīga. Tāpat kā no avota izplūst strauts, tā no šādas ticības arvien plūst labo darbu straumes, kas nes svētību apkārtējiem cilvēkiem. Par to skaidri liecina šīsdienas evaņģēlijs, jo ne jau par sevi rūpējas pagānu virsnieks, bet gan par savu kalpu, kas patiesībā ir viņa vergs. Arī šādā ziņā viņa ticība ir pārāka par spitālīgā ticību. Ticība ir varens, nesavtīgs spēks, kas, zinādama, ka Dievs ir gādīgs draugs un palīgs, rūpējas ne tik daudz par sevi, cik domā par citiem cilvēkiem un viņu bēdām.

Tā šis pagānu virsnieks ar savu neparasto ticību un mīlestību kļūst par visas kristīgās baznīcas simbolu. Uzlūkojot tieši viņa ticību, Jēzus izsaka skaistu pravietojumu par kristīgo baznīcu: „..daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.” Diemžēl daudzi valstības bērni, tas ir, Vecās Derības ļaudis, neraugoties uz visiem lielajiem apsolījumiem, šo ticību noraidīs un tiks izstumti galējā tumsībā, kur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Briesmīga vieta ir elle! Zinot šo notikumu, kristiešiem nevajadzētu kļūt lepniem un iedomīgiem. Tieši otrādi, redzot briesmīgo Dieva sodu, kas piemeklē pat Dieva izredzēto tautu, tiem ar bailēm un drebēšanu jāgādā, lai taptu svēti, un jāsargā sava ticība.

Šī ticības dzīve ir aprakstīta šai pašai baznīcas gada svētdienai izvēlētajā apustuļa Pāvila vēstulē. Tajā Pāvils mudina, lai, ticību saņēmuši, kristieši dzīvotu tā, kā pienākas Dieva tautai. Pāvils mudina viņus rūpēties par baznīcu un tiem, kas tajā kalpo; svētīt pat tos, kas viņus vajā; censties saprast citus; priecāties par citu priekiem un panākumiem; just līdzi tiem, kam bēdas; nebūt iedomīgiem un lepniem un nepaaugstināties citam pār citu; nemest lāsta akmeni, bet sniegt palīdzīgu roku zemajiem. Tāpat viņš brīdina no aplamās pašgudrības tieksmes un aicina neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, bet tā vietā censties darīt labu visiem cilvēkiem. Ja kādam ticis nodarīts pāri, nekalt atriebības plānus, bet atstāt visu Dieva ziņā, lai Dievs soda ļaundarus. Pat vēl vairāk – kad redzam savu ienaidnieku ciešam un Dieva sodu parādāmies pie viņa, ļauni nepriecāties, bet, ja iespējams, palīdzēt viņam. Īsi sakot: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21)

Protams, lai to īstenotu dzīvē, nepietiek ar cilvēka dabiskajiem spēkiem, vajadzīga liela ticība un paļāvība uz Dievu – tāda ticība, kāda bija pagānu virsniekam. Te gan jāsaka – maldīgi būtu domāt, ka pie šādas ticības varam tikt ar cilvēcisku piepūli. Nē, šāda ticība iegūstama, tikai uzmanīgi uzklausot un pārdomājot Dieva vārdu. Arī grēku atlaišana un Svētais Vakarēdiens ir tā vieta, kur ticība tiek īpaši lolota un stiprināta. Ticība arvien ir Dieva darbs ticīgajā, kas lolojams un sargājams kā visaugstākā dāvana, kas paša spēkiem nekādi nav iegūstama.