Brīvība no lāsta

Mēs labi apzināmies, ka dzīve nav viegla. Bet brīžam gadās sevišķi melnas joslas, kas cilvēkam liek uzdot pavisam dramatiskus jautājumus. Vai tas nav kāds pārdabisks ļaunums, kas apdraud manu esamību? Varbūt pat man ir uzlikts lāsts?

Šai sakarā ir daudz neskaidrību: Kas vispār ir lāsts? Kas lāstu var uzlikt un kas var noņemt?

Vai cilvēkam tiešām ir vara pārdabiskā veidā kaitēt otram? Cilvēkam, kas ir nonācis uz savas dzīves melnās joslas, šādi jautājumi var kļūt pat ļoti aktuāli. Cilvēks vēlas gūt nopietnas atbildes par ļaunumu un nelaimēm savā dzīvē, vēlas izzināt, kā ir iespējams pret to visu cīnīties.

Ja nu mēs tiešām vēlamies gūt nopietnas atbildes uz šiem jautājumiem, tad mums pirmām kārtām jāvaicā, ko Svētie Raksti jeb Dieva vārds mums atklāj par šīm lietām. Patiesībā vārdi “lāsts” un “nolādēt” Bībelē ir lietoti daudzreiz. Taču zīmīgi, ka lāstus izsaka nevis cilvēki, bet Dievs. Šie lāstu vārdi galvenokārt attiecas uz Dieva suverēno valdīšanu, kad Viņš nolād grēku un neticību, bet svētī ticību un dievbijību.

Kā viss sākās

“Lāstu” vēsture – ja mēs tā varētu teikt – sākas jau ar pirmajām Bībeles lappusēm, kur vēstīts par Paradīzes notikumiem un grēkā krišanu, pēc kuras sekoja neizbēgams Dieva lāsts gan pār cilvēku, gan pār visu dzīvo dabu. Kopš šā lāsta mūsu pasauli ir apņēmusi iznīcība un visu veidu likstas, kas dara mūsu dzīvi grūtu un ciešanu pilnu.

Tomēr – kā tad ir ar cilvēku lāstiem, vai tie nav drauds mūsu dzīvībai un veselībai? Patiesībā, no Bībeles vēsts mēs varam noprast, ka tas ir liels pārpratums, ka cilvēki tik ļoti baidās no savu nelabvēļu un skauģu lāstiem. Raksti mums daudzkārt atgādina, ka mums ir jābīstas nevis no cilvēkiem, bet gan no Dieva. Nevis cilvēku lāsti mums ir bīstami, bet Dieva.

Kāpēc mums ir tik bīstams Dieva lāsts? Gluži vienkārši tāpēc, ka mēs esam grēcinieki, ka mēs nebīstamies un nemīlam Dievu, nepildām Viņa likumus un baušļus. Bet Dieva vārds saka: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.” Dieva lāsts ir pār ikvienu, kas grēko un nepilda visus Dieva likumus! Tāds ir bauslības lāsts, kas guļ pār ikvienu nepaklausīgo.

Ja Bībeles vēsts ar to beigtos, tad arī mums visiem būtu beigas, jo mums nebūtu nekādu cerību tikt brīviem no šā lāsta.

Taču, paldies Dievam, Bībelē ir atrodama ne tikai Dieva bauslības vēsts, bet arī Evaņģēlijs – Dieva žēlastības vēsts. Evaņģēlijs mums atklāj, ka mums tomēr ir cerība: “Kristus ir atpircis mūs no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu.” (Gal. 3:13)

Apustulis Pāvils apgalvo, ka Kristus ir noņēmis mums lāstu – Viņš ir paņēmis uz sevis visus mūsu grēkus un pie krusta izcietis mūsu lāstu. Ja vien mēs tam ticam un to pieņemam, mēs esam darīti brīvi no bauslības lāsta. Vissmagākais lāsts – Dieva lāsts – no mums ir noņemts.

Brīvi no bauslības

Bet ko tas nozīmē – būt brīvam no bauslības lāsta? Vai tiešām mēs tagad stāvam pāri Dieva likumiem un tie uz mums vairs neattiecas? Ne gluži. Tāpēc mums vajadzētu kārtīgāk iedziļināties jautājumā – ko nozīmē brīvība no bauslības lāsta?

Pirmām kārtām tas nozīmē – tīru, brīvu sirdsapziņu Dieva priekšā. Bet kuram gan ir šāda sirdsapziņa? Kurš var lepoties ar skaidru sirdi un bezgrēcīgu dzīvi, kam pārlieku labās uzvedības dēļ likumi un baušļi nav vajadzīgi? Vai atrodams starp mirstīgiem kaut viens perfekts cilvēks, kam nav jābīstas no Dieva taisnīgās tiesas? Kurš gan ir izpildījis visas baušļu prasības un izpelnījies mūžīgo dzīvību? Diemžēl mūsu vidū – tādu nav.

Bet kā tad var runāt par brīvību no bauslības lāsta? Vai tas vispār ir iespējams? – Jā, tas ir iespējams, un Raksti saka, ka kristietis ir brīvs no bauslības apsūdzībām, pateicoties Kristum. Kristus ir mūsu vietā izpildījis visas bauslības prasības un noņēmis no mums bauslības lāstu. Neviena bauslība, neviens likums nevar nolādēt ticīgos. Kristus ir samaksājis visu grēku parādu un atbrīvojis mūs no visiem grēkiem Dieva priekšā un devis ticīgām sirdīm sirdsapziņas mieru.

Tāda ir brīvība no bauslības lāsta. Tā ir ticības brīvība, ka nekas mūsu pestīšanas lietās vairs nedrīkst apgrūtināt mūsu sirdsapziņu. Visi grēki ir izpirkti un piedoti. Ticībā Kristum mūsu sirdsapziņa ir tīra un balta, tā ir tik tīra un balta kā pats Kristus savā svētumā un šķīstībā. Ticībā Viņam mēs esam brīvi no bauslības lāsta.

Pāvila stāsts

Interesants ir Pāvila rakstītais Vēstulē filipiešiem 3. nodaļā. Viņš stāsta par savu dzīvi vēl pirms tam, kad viņš bija nācis pie kristīgās ticības. Viņš saka: es biju ļoti reliģiozs, man bija tik daudz kas, uz ko, cilvēciski raugoties, varētu paļauties – es tiku apgraizīts astoņu dienu vecumā, piederīgs Israēla tautai, biju likumam paklausīgs farizejs, dedzīgs neticīgo un kristiešu vajātājs, bauslības ārējā taisnībā nevainojams. Spēcīgi un patiesi vārdi. Pāvils nebija ne dzērājs, ne izvirtulis, ne alkatis, ne kāds cits publisks nelietis. Viņš bija viens goda vīrs, reliģiozs un taisns.

Vai tas nozīmē, ka viņš – tik priekšzīmīgs cilvēks – bija ārpus bauslības lāsta? Nē, arī viņš taču bija grēcinieks un tāpēc pakļauts grēka lāstam. Bet vai tad viņa centībai un paraugdzīvei nebija vērtības? Jā, izrādījās, ka tam nebija nekādas nozīmes.

Pāvils tālāk saka – „Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Jēzus Kristus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības.”

Tā Pāvils raksturo savu taisnību laikā, kad viņš bija farizejs un vēl nebija kristietis. Šī taisnība nebija neko vērta Dieva priekšā. Bet kā tad bija pēc tam, kad viņš kļuva par kristieti? Viņš taču sāka dzīvot jaunu skaistu kristīgu dzīvi? Vai ar savu atjaunoto dzīvi viņš varētu pastāvēt Dieva priekšā? Atbildi uz šo jautājumu mēs atrodam Svēto Rakstu vārdos: ”Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisns Dieva priekšā.” Tas nozīmē, ka arī Pāvila atjaunotā dzīve un jaunie darbi, pildot baušļus, nevar pastāvēt Dieva taisnajā tiesā.

Vai labie darbi nepalīdz?

Mēs gan esam pateicīgi Dievam par jauno ticības dzīvi un labajiem darbiem, ko Dievs dod mūsu dzīvē. Taču mums nevajadzētu iedomāties, ka mūsu jaunais garīgums un uzlabotā dzīve, kopš esam kļuvuši ticīgi, ir nevainojama un iztur Dieva pilnības pārbaudi. Nē, lai arī mūsu baušļu pildīšanas darbi tagad ir kļuvuši labāki, tie tomēr nav pilnīgi. Un, kad mēs stāsimies Dieva priekšā, Viņa tiesā spēs pastāvēt tikai un vienīgi Kristus taisnības un svētuma drānas, kuras Viņš dāvina visiem ticīgiem, kas uz Viņu paļaujas. Tai brīdī nederēs nekādi mūsu pašu nepilnīgie darbi un nopelni, bet tikai mūsu Glābēja pilnība.

Īstais mierinājums

Bet tad pienāk brīži mūsu kristīgajā dzīvē, kad velns apsūdz mūsu sirdsapziņu un mums iedveš: tu neesi nekāds kristietis, tev nekas nesanāk, tev ir daudz grēku, tu joprojām esi zem lāsta, labāk uzreiz padodies un met mieru, svēts tu nekad nekļūsi. Vājuma brīžos mēs pat varam zaudēt drosmi, jo nespējam būt tādi kristieši, kādi vēlamies. Mūsu sirdsapziņa kļūst pavisam nemierīga un nomocīta. Dieva taisnīgie likumi uzrāda mums arvien jaunus un jaunus grēkus.

Ko lai darām šādā brīdī? Kur lai atrodam mierinājumu un palīdzību? Ar ko mierināsim savu sirdsapziņu? Vai ar to, ka esam kādu laiku dzīvojuši ticībā un cīnījušies labo ticības cīņu? Vai ar to, ka esam ziedojuši baznīcai vai regulāri nākam uz dievkalpojumiem? Vai ar to, ka mācām svētdienas skolā vai pat esam mācītāji? Nē, ar tādām lietām mēs nevarēsim atspēkot velna uzbrukumus. Šaubu un izmisuma brīdī ar tādām lietām savu sirdsapziņu mēs nenomierināsim.

Tādos brīžos ir tikai viens īsts mierinājums. Šis mierinājums ir mūsu Glābējs Kristus, ar kuru mēs Kristībā un ticībā esam savienoti. Viņš mūs mazgā tīrus no visiem mūsu grēkiem. Pat tumšā izmisuma brīdī Viņš spēj mūsu sirdsapziņu mierināt, stiprināt un iepriecināt. Kristus šādos brīžos mums atgādina par to, ka ir mūs atbrīvojis no bauslības lāsta, ka mēs esam glābti tikai no žēlastības ticībā Viņam.

Šādā brīdī atklājas mūsu brīvība, svabadība no bauslības un Dieva lāsta. Mūsu sirdsapziņai ir allaž jābūt tīrai, brīvai un priecīgai, kas mazgāta un šķīstīta Kristus asinīs no visiem grēka traipiem. Šeit slēpjas kristieša īstenais spēks. Mūsu sirdsapziņa nav drūma, nospiesta un apsūdzēta, bet tā ir brīva, priecīga un stipra. Šāda sirdsapziņa labprāt dara labus darbus, kalpo un cenšas visās lietās patikt Dievam. Kur cilvēku sirdīs valda Kristus, tur ir garīgs miers, prieks un brīvība. Ticīgā sirdī ir jāvalda nevis bauslībai, bet Evaņģēlijam un Kristus žēlastībai.