Brīvmūrniecība

Kurta E. Koha grāmata “Māņticība” izraisīja lielas diskusijas. Kāds tiesnesis no Vācijas dienvidiem atrakstīja un draudēja iesūdzēt grāmatas autoru tiesā, ja netiks izmainīta nodaļa par brīvmūrniecību. Kāds garīdznieks viņu atbalstīja šajā protestā un sacīja, ka grāmatā uzrakstītais par brīvmūrniekiem neatbilstot īstenībai. Kopš tā laika pie K. Koha uz kristīgo padomdošanu ir bijuši vēl citi cilvēki, kas bija iesaistījušies brīvmūrniecībā. Grāmatas autoram nav iemesla mainīt savas domas par brīvmūrniecību, kaut arī viņš saņemtu vēl vairāk draudu vēstuļu.

Vispirms aplūkosim masonu kustības vēsturi. Dažos gadījumos masoni savu izcelsmi atvasina no mūrnieku biedrībām, kas strādāja ķēniņa Salamana uzdevumā. Atrast tam vēsturisku pamatojumu, protams, nav iespējams. Eiropā 1717. gads tiek nosaukts kā pirmās lielložas dibināšanas gads. Vācijā ložas parādījās 1738. gadā, kad valdnieks Frīdrihs Lielais kļuva par ložas locekli. ASV esot apmēram pieci miljoni brīvmūrnieku. Vācijā to skaits tiek rēķināts starp piecdesmit un astoņdesmit tūkstošiem.

Nav iespējams raksturot visu ložu organizāciju un idejas ar vieniem un tiem pašiem terminiem. Dažās ložās tiek praktizēta maģija un spiritisms, kamēr citās tiek kultivēts draudzības un gaismas kults, tur locekļi iesaistās labdarībā.

ASV Kurtu E. Kohu visvairāk pārsteidza tas, ka tur metodistu garīdznieki, augsti stāvoši Pestīšanas armijas virsnieki un pat bīskapi pieder masonu ložām. Grāmatas autoram gadījās sprediķot dievnamā, kur aiz altāra bija attēloti masonu simboli. Viņš šīs draudzes mācītājam teica: “Ja es būtu iepriekš zinājis, ka šī ir masonu baznīca, tad es nebūtu pieņēmis uzaicinājumu šeit sprediķot.” Optimismu izraisa tas, ka ASV Luterāņu baznīca – Misūri Sinode ir aizliegusi saviem garīdzniekiem un draudžu vecajiem piederēt ložām. Tā ir daudzu garīgi dzīvu garīdznieku pieredze Ziemeļamerikā, ka draudzes, kuru garīdznieki ir brīvmūrnieki, garīgi ir mirušas. Ir arī grūti tādās draudzēs sludināt Evaņģēliju. Rodas iespaids, ka visai draudzei uzlikts kāds lāsts.

Pievērsīsimies kādam masonu grāmatas citātam, kas var pilnībā atvērt mūsu acis:

Kāds cilvēks izdara ļaunu darbu. Viņš to izsūdz priesterim. Priesteris, kas pārstāv Dievu, atraisa grēcinieku no tā, ko tas darījis. Cik tas ir vienkārši! Cik tas ir maldinoši cilvēkiem! Cik mierinoši ir atļaut, lai ļaunais darbs tiek izdzēsts ar Dieva darbu un sākt dzīvi no jauna! Piedošanas spēks mīt mūsos pašos. Mūsu dvēselē ir jaunas, ar vainu neapgrūtinātas dzīves uzsākšanas iespēja. Vai arī, tas, ko cilvēki ir uzrakstījuši un izteikuši, ir vēlāk pasludināts par Dieva atklāsmi.

Kā mums, kristiešiem, augstākminēto vērtēt? Ciktāl rakstītais attiecas uz Bībeli, tad tā ir zaimošana. Ja mums jautātu padomu, vai mēs varētu ieteikt ņemt dalību ložās?

Brīvmūrnieki, nākot pie ticības Kristum, tas ir, pieredzot patiesu atgriešanos un garīgu atdzimšanu, tādos gadījumos, ja tie nepamet ložu, apstājas uz vietas savā garīgajā ceļā. No otras puses, vīri, kas pēc pievēršanās Kristum uzreiz sapratuši, ka viņiem jāpārtrauc jebkādi sakari ar ložu.

Neparasta reliģiska veida loža ir tā sauktā spirituālā loža Cīrihē. Tai ir nodaļas Bāzelē un Berlīnē. Nav pietiekami skaidri zināms, vai šī loža ir kādā veidā saistīta ar Šveices lielložu Alpīnā. Šī spirituālā loža notur dievkalpojumus, kuros tiek lasīta Bībele un teiktas lūgšanas, bet sprediķi nesaka mācītājs. Sprediķis nāk no kāda gara, kam vārds ir Jāzeps no viņpasaules un kas izsakās caur mediju Beatrisi. Tas ir reliģisks spiritisms. Par spīti tās kristīgajai ārienei, jābrīdina par šo spirituālo ložu.

Mums nav vajadzības, lai kādi gari no mirušo pasaules mums mācītu, kam ticēt. Mums ir Bībele, kas ir Svētā Gara iedvesmots Dieva vārds. Mums ir Jēzus Kristus, kas ir teicis: “Es ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ.8:12).