Būt nevainojamiem Kristus dienai
“Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai.” (Fil.1:9-11)
Svētais Pāvils ļauj lūgumam sekot tikko kā izteiktajai pateicībai. Ar savu pateicību viņš mudina filipiešus pateikties Dievam. Ar savas lūgšanas saturu viņš stāsta viņiem, kā viņiem jāpateicas Dievam par sadraudzību Evaņģēlijā. Pirmais, kas viņiem būtu jādara, ir jācenšas augt svētīgā Evaņģēlija zināšanās un pieredzē. Nenogurstoši, viņiem vajadzētu kļūt aizvien dedzīgākiem attiecībā uz to, iedziļinoties tajā un cenšoties izjust tā dievišķo spēku.
Ar šādu pateicību Evaņģēliju savulaik uzņēma tūkstošiem cilvēku Vācijā un citās zemēs. 1539. gadā, neilgi pēc Lieldienām, nomira viens no lielākajiem reformācijas ienaidniekiem Saksijas hercogs Georgs un valdīt sāka luterāņu hercogs Heinrihs. Tūlīt visā hercogistē iesākās reformācijas darbs. Dažas nedēļas vēlāk, Vasarsvētku pirmdienā, Luters sludināja Leipcigā, kur Georgs iepriekš bija smagi apspiedis luterāņus. (Daži bija sodīti ar nāvi, citi bija devušies trimdā.) Šo ļaužu vidū bija radusies liela vēlme dzirdēt svētīgo Evaņģēliju, un Lutera sprediķis uz viņiem atstāja tik dziļu iespaidu, ka tad, kad viņš beidza runāt, viņi visi kopā nometās uz ceļiem baznīcā un ar paceltām rokām un asaru straumēm skaļi pateicās Dievam, ka Viņš viņus pietiekami augstu novērtējis, lai viņi drīkstētu uzklausīt šo svētīgo mācību.
Pats Luters bija tas, kurš ar nenogurstošu degsmi pateicās Dievam Evaņģēlija apcerē. Vēstules galatiešiem izklāsta ievadā viņš rakstīja:
Manā sirdī valda un arī jāvalda tikai šim vienam artikulam, tas ir, ticībai manam dārgajam Kungam Kristum, Kurš ir vienīgais sākums, vidus un beigas visām manām garīgajām un dievišķajām domām, kas man vienmēr ir dienu un nakti.
Šeit mēs redzam, kā arī mums jāpateicas par mums dāvāto Evaņģēliju: tam jākļūst mums aizvien mīļākam, vērtīgākam un dārgākam. Mums tas ar dedzību jālasa, jāuzklausa un jāpēta, lai tas aizvien vairāk piepildītu un aizkustinātu mūsu sirdi un dvēseli, aizvien vairāk apgaismotu mūsu izpratni un aizvien vairāk mainītu mūsu gribu. Īsāk sakot, mums jāstaigā Evaņģēlija gaismā, kā mēness kustas saules gaismā.
Pāvils piebilst: “Lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai.” (Fil.1:10-11) Šeit mēs redzam, ka mūsu mīlestībai pret Evaņģēliju un mūsu dedzībai to mācīties, piedzīvot un pārdomāt ir jāatklājas arī sirsnīgā, godīgā un svētā gājienā pasaules priekšā un ar visiem labiem darbiem, kā, piemēram, esot uzticīgiem savā aicinājumā, esot pacietīgiem savos pārbaudījumos, no sirds darot mīlestības darbus attiecībā uz tuvākajiem kas ir slimībās un trūkumā, un dedzīgi sludinot svētīgo Evaņģēliju tiem, kuri joprojām nerod iepriecu tajā.
Ja mēs pārbaudām sevi, kā esam pateikušies Dievam par Viņa dārgo Evaņģēliju, kas mums būtu jāsaka? Vai mums nevajadzētu vaimanāt par savu slinkumu un bezdarbību? Un kā ar visu mūsu dzīves gaitu patiesumu un taisnumu un mūsu auglību visos labos darbos? Vai mums visiem bez izņēmuma nevajadzētu sist sev pa krūtīm un saukt: “Kungs, neej tiesā ar Saviem kalpiem”?
Celieties! Modīsimies no bezdarbības miega, kurā ļaunais ienaidnieks mūs labprāt ieaijātu, lai mēs gulētu gaišajā žēlastības dienā un zaudētu – gan mums, gan mūsu bērniem – dārgumu, kas mums ir dots! Jo nav lielāka grēka kā nepateicība par Evaņģēlija svētību, un par to sods noteikti nepaies garām.
Ieskaties