Būtiskās atšķirības starp Lutera mācību un Romas katoļu mācību

Ar ko Lutera sludinātā mācība atšķiras no Romas katoļu mācības? Norvēģu luterāņu teologs Karls Frederiks Vislofs min četras būtiskas atšķirības, kas Lutera mācību šķīra no pāvesta baznīcas:

1. taisnošana un pestīšanas pārliecība;
2. bauslības un Evaņģēlija izšķiršana;
3. Svētie Raksti kā vienīgā autoritāte baznīcā;
4. izpratne par baznīcu.

Protams, ka pastāv vēl arī citas atšķirības, taču šīs bija tās būtiskākās.

Pirmkārt, būtu jārunā par pestīšanas pārliecību, par jautājumu, kas pašam Luteram ilgstoši nedeva mieru un lika viņam izmisīgi meklēt atbildi. Kā es varu iegūt pārliecību, ka Dievs man ir žēlīgs? Luters dedzīgi sekoja visiem baznīcas priekšrakstiem, viņš kļuva par mūku un sūdzēja savus grēkus ar lielu centību, taču tas viss viņam nelīdzēja. Viņš nespēja mīlēt Dievu un atbrīvoties no saviem grēkiem. Līdz sirds dziļumiem viņš iepazina savu grēcīgo sirdi un tās pretestību Dievam, viņš zināja, ka Dievs ir bargs tiesnesis un neatstāj nesodītus cilvēka grēkus. Kā gan lai iegūst pārliecību par Dieva žēlastību un piedošanu?

Grēcinieka taisnošana

Saskaņā ar Romas katoļu mācību – grēcinieka taisnošana ir kā dziedināšanas process, kurā cilvēks ar Dieva žēlastību pakāpeniski tiek darīts arvien labāks un svētāks. Taču Luters, būdams uzticīgs katolis, pats “uz savas ādas” pārliecinājās, ka cilvēks ar savu dzīvi un vislabākajiem centieniem nespēj kļūt pilnīgi taisns un būt Dievam patīkams. Savās Svēto Rakstu studijās Luters guva atziņu, ka Bībelē ir pavisam cita mācība par grēcinieka taisnošanu.

Pāvila vēstule romiešiem viņam mācīja saprast, ka taisnība ir atrodama nevis mūsos pašos, bet gan Kristū, tātad – ārpus mums. Šo taisnību ir iespējams saņemt vienīgi ticībā. “Jo Evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:16) Ticībā Kristus taisnībai mēs varam būt pārliecināti par savu glābšanu, jo tad mūsu taisnošana nav vairs pamatota mūsos pašos – mūsu sajūtās, labajos darbos un dievbijībā, bet tā balstās uz drošāka pamata – uz dievišķās patiesības par Jēzu Kristu, kas ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies mūsu taisnošanai. Paši sevī mēs esam un paliekam grēcinieki, bet Kristū mēs topam svēti un pilnīgi.

Tiesa, arī Romas katoļi māca par ticību un žēlastību, taču viņi tam līdzās pievieno mīlestību un labos darbus, kas arī esot nepieciešami pestīšanai. Bet Luters stingri iestājās par to, ka mēs esam taisnoti un glābti vienīgi Kristus nopelna dēļ, vienīgi ticībā, bez saviem nopelniem. Kristus veiktais glābšanas darbs ir pilnīgs un pabeigts, un tam nav vajadzīgi nekādi papildinājumi. Ne svētie, ne Svētā Marija, ne pāvests nevar būt starpnieki starp Dievu un cilvēkiem, jo ir tikai viens Starpnieks – Kristus. Neviens labais darbs, ne labā griba, ne kāds cits nopelns nevar mūs taisnot Dieva priekšā, to spēj vienīgi Kristus un ticība Viņam.

Bauslība un Evaņģēlijs

Otrkārt, Luters no Svētajiem Rakstiem bija mācījies izšķirt divas dažādas mācības – bauslību un Evaņģēliju. Viduslaiku katoļu baznīca un tās teoloģija, protams, šādu izšķiršanu nepazina un viņiem tas bija kas jauns. Taču aplami būtu domāt, ka tas bija kāds Lutera jaunizgudrojums. Nebūt ne. Bauslības un Evaņģēlija atšķirību viņš bija mācījies no Svētajiem Rakstiem, it īpaši apustuļa Pāvila vēstulēm, kur skaidri un nepārprotami ir izšķirtas abas šīs mācības.

Ko nozīmē šī izšķiršana? Proti, Evaņģēlijs nav tas pats, kas bauslība. Bauslība prasa un pavēl, aizliedz un apsūdz. Bauslība prasa no visiem cilvēkiem pilnīgu taisnību un svētumu un liek cilvēkiem atzīt savu grēcīgumu Dieva priekšā. Turpretī Evaņģēlijs ir kas cits. Tas ir Dieva vārds, kas no mums neko neprasa, bet tikai dod un dāvina. Evaņģēlijs ir vēsts par Jēzu Kristu un visām Viņa dāvātajām svētībām – grēku piedošanu, apžēlošanu, mūžīgo dzīvību un Debesu valstību.

Tāpēc ir tik nozīmīgi izšķirt šīs divas mācības: bauslību – kas parāda grēkus, un Evaņģēliju – kas sniedz grēku piedošanu. Ja šīs divas mācības netiek pareizi sludinātas, tad Dieva vārdam tiek laupīts tā glābjošais spēks. Luters bija pārliecināts, ka baznīcā ir nepieciešams sludināt abas šīs mācības, lai ar bauslību atklātu cilvēka grēcīgo stāvokli un ar Evaņģēliju sniegtu mierinājumu un glābiņu. Un pats galvenais ir tas, lai kristieša sirdsapziņā Evaņģēlijam būtu noteicošais vārds, jo tieši “Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”.

Svētie Raksti – augstākā autoritāte

Luters līdz ar apustuļiem un senbaznīcu mācīja, ka Svētie Raksti jeb Dieva vārds ir augstākā autoritāte baznīcas dzīvē. Nekas nevar būt līdzvērtīgs Svētajiem Rakstiem – ne tradīcijas, ne baznīcas koncilu lēmumi, ne pāvesta un viņa teologu mācības, ne arī kādu citu jaunu “praviešu” atklāsmes. “Vienīgi Svētie Raksti drīkst iedibināt ticības mācības, bet neviens cits, pat ne eņģelis no debesīm (to nedrīkst),” raksta Luters. Tātad – vienīgi Svētie Raksti. Bībelē mums ir dota visa nepieciešamā Dieva atklāsme par mūsu glābšanu ticībā Kristum un kristīgu dzīvi šai pasaulē.

Romas katoļu baznīca tam nepiekrīt un līdzās Svētajiem Rakstiem tā liek baznīcas un tradīcijas autoritāti, kā arī šodien – vēl pāvesta nemaldību ex catedra. Līdz ar to Romas baznīcā ir iespējams ieviest jaunas mācības – pat tādas, kas nav atrodamas Bībelē. Luters pret to pamatoti iebilst, jo baznīcā nevar būt citas autoritātes kā Raksti un neviena mācība nedrīkst būt pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Luters saka:

Tāpēc drīzāk ir jāuzticas vienkāršam kristietim, kas vadās pēc Dieva vārda, nevis pāvestam un konciliem.

Izpratne par baznīcu

Lutera izpratne par baznīcu ļoti lielā mērā atšķiras no Romas katoļu izpratnes. Romas baznīca ir izveidojusi uzskatu par baznīcu kā labi organizētu struktūru, ar noteiktu hierarhiju un pāvestu tās virsotnē. Bet salīdzināsim to ar Lutera sacīto Šmalkaldes artikulos:

Katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca, proti: svēti ticīgie – avis, kas dzird sava gana balsi.

Citiem vārdiem sakot, baznīca ir ticīgo saime, kas patiesi tic un pieder Kristum. Ticīgos var pazīt pēc tā, ka viņi dzird un seko Jēzus vārdiem. Tā ir patiesas baznīcas pazīme, ka viņi klausās vienīgi Jēzus balsī un nevienā citā. Jēzus balss ir dzirdama tur, kur ir skaidrs Evaņģēlijs un Viņa svētie sakramenti. Jo tikai ar Evaņģēliju un sakramentiem Dievs iededz un uztur cilvēkos patiesu ticību. Tātad baznīca nevar tikt būvēta ne uz kā cita, kā vien uz Dieva vārda pamata.

Jā, tikai un vienīgi uz Dieva vārda. Bet kāpēc mēs tik daudz runājam par Luteru un citējam viņu? Ne jau tāpēc, ka mēs viņu uzskatītu par nemaldīgu autoritāti. Pats Luters ir lūdzis, lai nesauc baznīcu viņa vārdā, – neviens lai nesauc sevi par luterāni, bet gan par kristieti. “Jo, kas tad ir Luters? Šī mācība taču nav mana,” kā viņš pats ir teicis. Tieši tā. Mēs uzklausām Luteru tiktāl, cik viņš uzticīgi skaidro Rakstus un sludina Dieva vārdu, bet ne pāri par to. Taču no vārda “luterānis” praksē nav tik viegli izvairīties (un to arī pats Luters saprata), jo kristiešu vārds bieži tiek lietots vietā un nevietā. Tāpēc vārds “luterānis” lai kalpo kā atšķirības zīme tiem, kas vēlas piederēt baznīcai, kur sludina skaidru Evaņģēliju.