Cāļu māte
Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. (Mt.23:37)
Redzi, tā rīkojas parasta cāļu māte; reti kurš dzīvnieks tik ļoti rūpējas par saviem mazuļiem. Tā pārveido balsi un liek tai skanēt žēli un lūdzoši; tā meklē un aicina savus cālīšus; ja vista atrod ko ēdamu, tā neēd pati, bet ļauj ēst cālīšiem. Tā drosmīgi cīnās pat ar vanagu; tā kliedz, izpleš spārnus un ļauj, lai cālīši paslēpjas pie viņas, palien zem spārniem un kāpj viņai pāri. Vista to visu pacieš – tā ir jauka un mīlīga aina.
Tāpat arī Kristus mūs sauc ar sirsnīgu balsi; Viņš ir par mums ir iežēlojies un sludinājis atgriešanos, parādījis katram viņa grēkus un postu; to Kristus ir darījis no visas sirds. Viņš meklē Rakstos, aicina mūs pie tiem un ļauj mums ēst; Viņš izpleš pār mums savus spārnus ar visu Viņa taisnību, nopelniem un žēlsirdību, laipni aicinādams un uzņemdams mūs zem tiem. Kristus mūs sasilda ar savu dabisko siltumu, tas ir, ar savu Svēto Garu, kas nāk vienīgi caur Viņu, un gaisos cīnās par mums, stādamies pretī velnam. Viņš ir mūsu patvērums un sargs, kas glābj no visām briesmām.
Jaunajā tulkojumā putns pulcina mazuļus. Kaut gan visi putnu mazuļi ir cālīši. Ja kas ir redzējis dabā perētāju, tad tā ir kā Luters aprakstījis-vistai noslēpt kādus 20 cālīšus zem saviem spārniem ir nieks, un vanagam jāmūk.