Cantate svētdienā

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Šis ir brīnišķīgs Evaņģēlijs; tas īpaši runā par augsto un nozīmīgo mūsu ticības artikulu, kurā saņemam savu vārdu, ka varam saukt sevi par kristiešiem. Tādēļ, kaut arī ik gadus dzirdam šo Rakstu vietu, taču arvien no jauna mācīsimies to labāk izprast, lai šis vārds patiesi iesakņotos mūsu sirdīs un nestu augļus.

Bet šis Evaņģēlijs ir mierinājuma vārds, – gluži tāpat kā pasludinājums, kuru dzirdējām iepriekš, – kad mūsu Kungs sacīja mācekļiem mierinājuma vārdus, līdz ar viņiem pie galda sēdēdams tai vakarā, pirms tapa nodots un apcietināts. Un Viņš darīja to, gribēdams pasargāt savus mācekļus, lai tie vēlāk nekristu apgrēcībā, redzēdami Viņa nožēlojamo, kaunpilno nāvi, un nenogrimtu bēdās; bet gan – lai šie ļaudis uzzinātu, kādu labumu tiem nesīs Kristus nāve, un gūtu mierinājumu. Tādēļ mūsu Kungs mierina mācekļus, atklādams viņiem, ka kauns un apgrēcība pastāvēs tikai īsu brīdi, lai vēlāk pārtaptu mūžīgā priekā: tā arī Kristus mierina, mācīdams, kādus augļus nesīs Viņa nāve.

Viņš saka: “Es aizeju pie tā.-, kas mani sūtījis.” Tas ir, rīt mani sitīs krustā un nonāvēs. “Un neviens jūsu starpā mani nejautā: kurp tu eji?”, jeb – neviens nejautā, ko gribu darīt, tā aiziedams, “bet, klausoties manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr es jums saku patiesību: Tas jums par labu, ka es aizeju,” – tas notiek jūsu dēļ. “Jo, ja es neaizietu, Aizstāvis, Svētais Gars, nenāktu pie jums” – tad ļaunais gars varētu saglabāt savu spēku un varu. “Bet aizgājis es sūtīšu Svēto Garu pie jums.” Šādu mierinājmu Kungs Kristus grib mums mācīt un darīt saprotamu, lai neizbīstamies un nekrītam apgrēcībā, redzēdami Viņa ciešanas; bet gan – lai smeļamies mierinājumu, zinādami, ka caur Kristus ciešanām topam pasargāti no ļaunā gara un viņa kundzības, caur šīm ciešanām Svētais Gars top mums sūtīts un dāvināts.

Tālāk mūsu Kungs rāda, ko Svētais Gars paveiks, ko Viņš mums nesīs un mācīs; “Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” Patiesi, šis darbs, kurš jāuzsāk Svētajam Garam, nav viegli aptverams: mācīt un pārmācīt ne tikai kādu skolu, ciemu, pilsētu vai dažas pilsētas, bet gan – visu pasauli. Kas uzdrošināsies ķerties pie šāda darba, tam patiesi ir vajadzīgs varens spēks un drošs atbalsts. Jo pasaulei pieder it visi, kas vien no Ādama dzimuši, – arī ķeizari, ķēniņi un firsti. Tos visus bez izņēmuma Svētais Gars caur apustuļiem un citiem sludinātājiem liek sodā, sacīdams: jūs visi esat grēcinieki, neviens no jums nav taisns, nedz gudrs vai mācīts; jūs visi, kas nākat no Jeruzalemes un Romas, lai cik augsta būtu jūsu kārta un gods šajā pasaulē, – ja nepieņemat manu mācību, neviens no jums nemantos debesu valstību; jo, visos savos ceļos staigādami, jūs piederat velnam, jūsu pašu dievbijība, nedz svētums vai labie darbi nespēj jums palīdzēt. Kristus saka: tas bīis Svētā Gara darbs, kuru Viņš paveiks caur nabagiem un nicinātiem ļaudīm, pārmācīdams visu pasauli.

Bet šī pārmācība nav nekāds joks. Jo Svētajam Garam jāmāca pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Ja nu pasaulē ir tikai grēks, bet nav ne taisnības, ne tiesas, – kurš gan tad pastāvēs, kas notiks? Tādēļ šis Svētā Gara pasludinājums skar pasauli gluži kā briesmīgs zibens spēriens – tas atklāj, ka pasaule līdz ar visiem tās labajiem darbiem pieder velnam un citādi nevar nākt Dieva valstībā, kā vien, ja Svētais Gars to izglābj no grēkiem, taisno un attaisno tiesas priekšā. Līdzīgus vārdus atrodam vēl daudzās citās Rakstu vietās. Tā Pāvils saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”; tāpat arī: “Mēs visi esam Dieva dusmības bērni.” Un Kristus saka: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Tieši tāds ir Svētā Gara pasludinājums, kas liek pasaulei atzīt tās grēku.

Bet kas tad ir grēks? Vai grēks nav zagšana, slepkavošana, laulības pārkāpšana un tamlīdzīgas lietas? Jā, arī tie ir grēki; tomēr tie nav vēl paši lielākie grēki, kurus pasaulei māca atzīt Svētais Gars. Jo atrastos daudz cilvēku, kuri smagus atklātus grēkus nav darījuši. Taču īstais, lielākais un pamatgrēks, par kuru sludina Svētais Gars, ir grēks, kura dēļ visa pasaule vainīga Dieva priekšā, – citādi nebūtu vajadzības likt visai pasaulei to atzīt. Un šis grēks ir neticība Jēzum Kristum. Par šo grēku pasaulei nekas nav zināms, to izprast māca tikai Svētais Gars; jo pasaule atzīst par grēku tikai to, ko aizliedz Mozus bauslība. Par Kristu pasaulei nekas nav zināms; vēl jo mazāk tā spēj izprast, ka neticēt Viņam ir grēks. Un ko gan lai sakām par pasauli? Pat skolās, izglītotu kristiešu vidū neticība netiek uzskatīta par grēku, kur nu vēl – par iedzimtu grēku! Jo pasludināt neticību par grēku nevar neviens cits, kā vien Svētais Gars; tā nu Viņš ar šo savu pasludinājumu visu pasauli dara par grēciniekiem, kaut ārējo darbu dēļ pasaule bieži vien varētu izlikties dievbijīga.

Tā nu Svētā.- Gara pasludinājums ir: it visa pasaule bez izņēmuma ir grēcinieki – tādēļ ka tā netic Kristum. Tas ir dīvains, pasaulei neierasts pasludinājums; jo pasaule nezin, ka tai jātic uz Cilvēka Dēlu Jēzu. Pasaule domā gluži tāpat kā farizejs, par kuru lasām Lūkas 18: tas, kas nav ne slepkava, ne laulības pārkāpējs, ne ļaundaris, ir taisns un bez grēka. Taču Svētais Gars mums sludina ko citu, sacīdams: es labi zinu, ka ārēji redzamās lietās kāds savā dzīvē var būt dievbijīgāks nekā citi; tomēr lielākais grēks, kura varā esat jūs visi, ir tas, ka neticat Kristum Jēzum. Šo grēku nekad neviens nav saskatījis, nedz atzinis bez Svētā Gara pasludinājuma.

Tādēļ skaidri varam atzīt: viss, kas darīts bez ticības, ir grēks – vai tā būtu mūka dzīve, lūgšana, gavēšana vai žēlastības dāvanas; ja šīs lietas nav darītas ticībā Jēzum Kristum, dzirdi, tas viss tiek nosaukts par grēku. Un nav cita ceļa tikt brīvam no šī grēka, kā vien – ticība Jēzum Kristum.

Šis ir spēcīgs vārds, kuram pāri neviens nevar paaugstināties. Un tomēr pāvests līdz ar saviem ļaudīm ļaujas kārdinājumam. Nespēdami tikt pāri Evaņģēlija vārdam, saka, ka tas runājot de fide formata per caritatem (par ticību, kuras būtība ir mīlestībā saņemta). Taču ar visiem šiem skaidrojumiem ir jāpaliek pie Rakstu vārda. Jo neviens nevar noliegt, ka Kristus šeit runā par grēku un nepārprotami saka: grēks ir neticēt Viņam. Tad nu ir skaidrs: kur ir forma jeb labie darbi, bet nav ticības Kristum, tur cilvēks ar visiem saviem labajiem darbiem un tikumiem ir un paliek grēcinieks un Svētais Gars viņu kā grēcinieku tiesās un sodīs.

Tādēļ neticība ir pats lielākais grēks, avots, no kura iesākas visi pārējie grēki. Jo, ja sirdī nav ticības Kristum, tā neuzņem Dieva vārdu, bet, gluži pretēji, neievēro to vai pat uzskata par ķecerību un meliem, itin kā velns to būtu sacījis. Tad seko vēl citāds ļaunums – nepaklausība tēvam, mātei un valdniekiem, izlaidīga un nešķīsta dzīve; dažus gan vēl attur bailes vai kauns ļaužu priekšā. Tāds nu ir neticības koks ar visām savām lapām; tas zeļ un plaukst no šīs saknes, kuras dēļ Svētais Gars pārmāca pasauli un tā nevar sevi aizstāvēt. Jo, kas netic Kristum, tam nav Svētā Gara, tādēļ nav arī nevienas labas domas. Ja neticīgais dara ko tādu, kas pats par sevi nav ļauns vai pat ir labs, tad tomēr viņš rīkojas kā kalps, kas strādā tikai baiļu dzīts, nevis patiesā, sirsnīgā paklausībā. Tādēļ pasaule patiesi ir īsta velna kalpu saime, kas nespēj neko labu runāt, darīt, nedz satvert savā prātā. Visa ļaunuma cēlonis, avots un sakne ir neticība.

Kas tad nu grib patiesīgi attēlot pasauli visās tās patiesajās krāsās, tas varētu sacīt, ka pasaule ir to ļaužu kopums, kuri netic Kristum, tādēļ zaimo Viņa vārdu, savās sirdīs, iekšējā un ārējā dzīvē, vārdos un darbos nododas zagšanai, laupīšanai, slepkavošanai un visāda veida nešķīstībai, turklāt nelietīgi izmantodami Dieva, mūsu Kunga, žēlastību un Viņa dāvanas.

Kristus vārdi pavēl apustuļiem un visiem sludinātājiem stāties pretim šiem pasaules ļaudīm, jo līdz pat pastarai dienai paliek spēkā pasludinājums: kas pieder pasaulei, tas netic Kristum un nepieder Kristus valstībai, bet gan velnam; ne vien ārīgi redzamo grēku dēļ, bet visupirms paša lielākā grēka – neticības dēļ. Un nekas nebūs līdzēts, ja kļūsi par karthoizeri, darīsi drīz vienu, drīz citu labo darbu,- kamēr paliksi neticībā, tikmēr būsi nolādēts grēcinieks. Ir tikai viens glābiņš – ka tu atmet šo neticību, nāc pie ticības Kristum unViņ-ā rodi mierinājumu pret grēku un nāvi.

Bet jūs, mīļie, zināt un bieži esat dzirdējuši, kas ir ticība, proti, ticība nozīmē ne vien zināt un ticēt, ka tas, kas par Kristu sludināts, ir patiesība; ticība ir arī sirsnīga uzticēšanās, kurā tu pieņem un atzīsti, ka tas viss noticis tevis dēļ un tavā labā. Jo arī velns zin, ka Kristus ir miris, un arī viņš tic tikpat droši kā pāvesta piekritēji; taču viņš gan netic, ka Kristus būtu miris viņa dēļ un viņa labā. Turpretī mūsu ticība, kurā tu un es pieņemam vēsti, ka Kristus miris tieši mūsu dēļ,- tā ir tikai Svētā Gara dāvana. Ticība ļauj sacīt: “Kristus miris manis dēļ,- tā ir tikai Svētā Gara dāvana. Ticība ļauj sacīt: “Kristus miris manis dēļ, lai es taptu pestīts no grēkiem un mūžīgās nāves.” Kam šādas ticības nav, tas ir nekristīgs cilvēks; viņš ir un paliek grēcinieks pat tad, ja ar labajiem darbiem nomoka sevi līdz nāvei.”

Šī ir pirmā lieta, kas pieder Svētā Gara darbam: Viņš māca, ka mēs ar visiem mūsu labajiem darbiem un svēto dzīvi tapsim tiesāti kā grēcinieki un iesim pazušanā, ja neticēsim uz Kristu. Tādēļ tonzūras, kapuces, ordeņi un viss pārējais, kas tiek izdomāts, lai izpelnītos grēku piedošanu, ir atmetams. Jo vienlaikus nevaru sacīt: “Kristus ir miris manis dēļ” un “Es gribu kļūt par mūku, darīt šos un citus labos darbus, lai taptu dievbijīgs un varētu nākt debesu valstībā.” Kas to neatzīst un negrib pieņemt Kungu Kristu, tas apliecina, ka nav ticīgs, bet ir un paliek grēcinieks kā visi tie, kuri netic uz Jēzu Kristu.

Otra lieta ir tā, ka Svētais Gars liek pasaulei izprast taisnību. Arī tas ir bargs vārds. Pasaulei ir grēks, bet tai nav ne dievbijības, ne taisnības, un pasaule arī nezin, kā kļūt dievbijīgai. Kāda tad ir šī taisnība? Katram taču redzams, ka pasaulei ir sava tiesa un likumi; pagāniem ir īpaši izsmalcināta kārtība un mācība lietās, kuras attiecas uz godīgu pilsonisku dzīvi, un tā taču nevar tikt saukta par netaisnību, ka zagļi tiek pakārti, slepkavas – nonāvēti utt..

Kristus šeit atbild: sauc šādu dzīvi kā gribi, bet nesauc par taisnību; jo taisnība tā nav. Jo es nesludinu par juristu taisnīgumu, bet gan – par to taisnību, kura izteikta vārdos: “Es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsit”. Šos vārdus izprast ir vēl grūtāk nekā to, ka es esmu grēcinieks, ja neticu Kristum; jo mēs domājam: cilvēkā taču ir apslēpti kādi iekšēji spēki, kuri ļauj viņam pašam lūgt Dievu, sagatavot sevi žēlastībai un izlūgties to. Tādēļ pāvesta piekritēji vēl šodien nespēj aptvert šo pasludinājumu. Tā viņiem šķiet gluži smieklīgi un nesaprotami runāt par to, kas ir taisnība, sakot, ka topi dievbijīgs kristietis, kad Kristus aiziet pie Tēva un tu Viņu vairs neredzi. Šis Evaņģēlija vārds ir skaists un spēcīgs.

Jo ko gan varam sacīt par saviem labajiem darbiem, kā lepoties ar tiem! Kristus saka: jūs netopat taisnoti, darīdami tos vai citus darbus; jūsu darbi to nespēj; jūs topat taisnoti tādēļ, ka es eju pie Tēva. Šis ceļš ir patiesā, mūžīgā taisnība. Pasaulei tas nav zināms; jo nevienā citā grāmatā neatrodam ne vārda, kas runātu par to. Grāmatās varam lasīt: kas tur desmit baušļus un neko nedara pret likumu un kārtību, tas ir dievbijīgs, taisns un godīgs cilvēks. Bet Kristus ne vārda nesaka par lietām, kas tev būtu vai nebūtu jādara; Viņš runā vienīgi par savu darbu, proti, ka Viņš aiziet pie Tēva un mēs Viņu vairs neredzam. Tieši tā ir mūsu taisnība un nekas cits.

Tādēļ, gribēdami kļūt patiesi dievbijīgi, nedrīkstam sākt ar saviem darbiem. Tu nepanāksi sev taisnošanu ar to, ka kļūsi par mūku, daudz gavēsi, paliksi nomodā un lūgšanās. Nevari tapt taisnots nekā citādi, kā vien, ja vēlēsies atbrīvoties no grēkiem, kļūdams par kristieti, zinādams, ka Kristus ir aizgājis pie sava Tēva, un no visas sirds paļausies uz šo Viņa gājumu, smeldamies mierinājumu tajā. Jā, tu teiksi, man šķita, ka vajag gavēt, lūgt un darīt labus darbus! Jā, labie darbi tev ir jādara; jo to Dievs cilvēkam jau bauslībā pavēlējis un licis par pienākumu. Taču ar labajiem darbiem netapsi dievbijīgs, nedz taisnots Dieva priekšā. Jo tu esi taisnots tikai un vienīgi tādēļ, ka Kristus aiziet pie Tēva. Šis ir vienīgais ceļš, kas sniedz pestīšanu no grēkiem un taisno Dieva priekšā.

Bet Kunga Kristus gājums – tas ir viss, ko Viņš darījis: cietis un miris pie krusta, nāvē iedams, šķīries no šīs pasaules, aizgājis pie Tēva, tas ir, uzņemts debesīs; Viņš sēž pie Dieva labās rokas un valda. Mēs nevaram to redzēt, tomēr ticam. Tā ir šī dārgā manta, kas dara mūs dievbijīgus; “taisnība” – tas nav mans darbs, mans spēks vai padoms, bet gan – Kunga Kristus gājums. Tad nu savā valodā varam sacīt: neviens nevar tapt taisns, svēts, nedz brīvs no grēkiem citādi, kā vien caur Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos no mirušajiem. Vienīgi šis gājums mūs taisno un nekas cits.

Bet kā ar šo mācību saskan pāvesta piekritēju vārdi: kas grib tapt svēts, tam pašam ar saviem darbiem jāpalīdz, lai tas notiktu? Būtu gan pareizi sacīt: kristietim jādzīvo kristīgi un jādara labi darbi; bet teikt, ka labo darbu dēļ cilvēks top taisnots – tie ir maldi un meli. Jo stāv rakstīts, ka vienīgi mūsu Kunga Kristus gājums paveic taisnošanas darbu. Tāda ir īstā un patiesā taisnība, par kuru pasaulei nekas nav zināms, taisnība, kuru atzīt māca vienīgi Svētais Gars. Pāvests un viņa ļaudis saka: “Ja gribi ieiet mūžīgajā dzīvībā, turi Dieva baušļus!” Tas nozīmē pavisam ko citu un skaidri parāda, ka šie ļaudis nezin, ko nozīmē turēt Dieva baušļus, citādi viņi tādus vārdus šeit nelietotu. Tādēļ mēs stingri un droši aplecinām, ka mums nevar būt citas taisnības, nedz citas mūžīgās dzīvības, kā vien tā, ka Jēzus Kristus aizgājis no šīs pasaules pie Tēva. Saki droši: pie šīs taisnības es gribu palikt un velns man to neatņems. Viņš gan var mani biedēt un darīt nemierīgu manu sirdi; jo es labi zinu, ka, savu ceļu iedams, esmu pārāk vājš. Bet ir cits ceļš, kuru eju nevis es, bet Kristus, palikdams līdz galam paklausīgs savam debesu Tēvam. Manu Kungu velns nekad nespēs padarīt par grēcinieku, kaut arī man pašam viņš vienmēr var uzrādīt grēku; tādēļ gribu pieņemt Kristus ceļu un rast mierinājumu tajā.

Jo Kristus darbs mums jāsatver ticībā. Šai Kristus darbā un gājumā nav ne mazākā trūkuma. Viņš visu ir paveicis un no mums tiek prasīts tikai pieņemt šo Viņa darbu un paļauties uz to. Ja tu tam tici, tad arī esi to saņēmis, ja nē – tev nav nekā no tā visa. Jo šīs lietas nav acīm saskatāmas, kā skaidri ir rakstīts: “..es aizeimu pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsit.” Tas nozīmē, ka mūsu taisnība nav atrodama mūsos, tā ir tikai Kristū, Viņa darbā un gājumā; lai mēs droši zinātu, pie kā mums galu galā jāpaliek. Jo, ja taisnošana būtu atkarīga no mūsu darbiem un gandarīšanas, no mūsu grēksūdzes un grēku nožēlas (kā pāvestība ir sludinājusi un vēl šodien sludina), mūsu sirdis nekad neiegūtu mieru. Jo kā gan mēs varētu zināt, ka esam pietiekami dziļi nožēlojuši un izsūdzējuši grēkus un gandarījuši par visiem mūsu grēkiem? Tādēļ mīļais Kungs Kristus visu šo darbu pilnīgi un galīgi noņēmis no mūsu pleciem un uzlicis sev pašam, tā ka mums drošā paļāvībā jāpieņem, ka mūsu taisnība ir Viņa gājums, Viņa nāve, Viņa gandarīšana. Jo tur nekādām šaubām vairs nav vietas – šī persona ir pārāk augsta un dižena, proti, Kristus ir Dieva Dēls, un Viņš paveic darbu, kuru darīt pats Tēvs Viņu sūtījis, lai mēs taptu pestīti no grēkiem un nāves – tādēļ Jānis sauc mūsu Kungu par Dieva Jēru.

Tā nu jūs, mīļie, redzat, cik spēcīgi un skaidri šajā tekstā parādīts, ka taisnība nenāk no mūsu rīcības vai atļaujas, bet gan – no tā, ka Kristus aiziet pie Tēva. Ja nu caur ticību esi saņēmis šo taisnību, tad dari arī labus darbus un visiem spēkiem centies dzīvot paklausībā Dievam. Taču tu nespēsi darīt nevienu labu darbu, ja visupirms nebūsi īstā ticībā un paļāvībā savu sirdi atdevis Kristum. Jo cilvēka sirds vēl ir ļauna un nešķīsta – ja tajā nav ticības, nav arī grēku piedošanas.

Tā nu kristiešu taisnība ir īpaša dievbijība – tāda, kuru neviena sirds pati nevar izdomāt; to var dzirdēt un mācīties vienīgi no Svētā Gara. Arī klausoties vien, to vēl nevar aptvert – ir nepieciešams ticēt, kā Kungs Kristus šeit saka: “..es aizeimu pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsit.” Tas ir: jums jātic, citādi nevarēsit saprast. Tāda ir kristiešu taisnība, kuru māca vienīgi Svētais Gars. Pasaules taisnību var sludināt filozofi, laicīgā valdība, juristi, tēvs un māte. Bet kristietim ir īpaša atziņa, par kuru pasaulei nekas nav zināms, proti, ka bez ticības viss ir grēks un īstās, mūžīgās taisnības vienīgais pamats ir tas, ka Kristus aiziet pie Tēva.

Trešā lieta ir: Svētais Gars liks pasaulei izprast tiesu. Par kādu tiesu tas teikts – to Kungs Kristus paskaidro, sacīdams: “..jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” Tā nu Svētais Gars liek pasaulei atzīt, ka tai ir grēks – jo tā netic Kristum, un nav taisnības – jo tā nezin un nepieņem to, ka Kristus aizgājis pie Tēva, tāpat Svētais Gars liek pasaulei izprast tiesu, par kuru tai nekas nav zināms, tādēļ jābīstas Dieva tiesas priekšā, kaut bailēm nebūtu pamata, ja vien šī pasaule uzklausītu Svēto Garu un pieņemtu Viņa vārdu. Cik briesmīgs ir pasaules posts – tai ir grēks, bet nav taisnības, turklāt vēl – tai nav nekāda mierinājuma, sastopoties ar grēku, nāvi un visām pārējām nelaimēm!

Kristus saka: Svētā Gara uzdevums ir sludināt tiesu un caur Evaņģēlija vārdu apliecināt visai pasaulei: šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu, tādēļ viņš nevar vairs kaitēt tiem, kuri tic uz Kristu un rod iepriecinājumu Viņa gājumā pie debesu Tēva. Velns gan arī viņiem var piestāties, var kārdināt viņus – drīz šeit, drīz tur; tomēr neko nevar tiem nodarīt. Jo viņš ir pasaules valdnieks, kas saņēmis spriedumu – zaudējis savu pili un bruņas, ar tumsības ķēdēm Kristus viņu ir slēdzis – kā Pēteris saka. Tādēļ kristiešiem vairs nav jābaidās no šī valdnieka, nedz arī no visas viņa pasaules valstības. Jo, ja valdnieks ir notiesāts, tad arī pasaule, kas ir viņa valstība, zaudējusi visu savu varenību.

Tas nekristiešiem nav zināms. Tādēļ, arī pie Dieva vārda nākdami un ticēt sākuši, sajutuši pret sevi pasaules naidu un dusmas, tie izbīstas un atkal atkrīt, gluži kā Kristus saka līdzībā par sēklu, kas kritusi uz akmens. Turpretī kristieši stāv stingri. Jo viņu sirdīs un ausīs vienmēr skan Svētā Gara liecība: kādēļ tu baidies? Kādēļ ļauj sevi iebiedēt? Viņš nav vairs kungs, ne valdnieks. Tev ir cits, stiprāks Kungs – Kristus, kas uzvarējis un sasaistījis pasaules valdnieku. Lai šis pasaules kungs un dievs dusmojas, rāda zobus, tomēr viņš nespēj neko vairāk kā nikns suns pie ķēdes: tas var riet, skraidīt šurpu un turpu, plosīties pie ķēdes; taču viņš nespēj iekost, jo ir piesiets, un tu izvairies nokļūt viņa ceļā. Tāds ir velna naids pret kristieti. Tādēļ vissvarīgāk ir palikt dievbijībā un lūgšanā; tad ķēdes suns nevarēs mums kaitēt. Bet, kas grib justies drošs un bez rūpēm staigāt viņam garām, to suns var vismaz nobiedēt, ja arī nespēs piekļūt tik tuvu, lai iekostu; bieži taču redzam, kā nikni suņi ausās un nav no tālienes dzirdami.

Šāds mierinājums īpaši vajadzīgs tiem, kuri pilda Svētā Gara amatu pasaulē, likdami pasaulei izprast grēku un taisnību. Jo pasaules ļaudīm visgrūtāk ir panest to, ka viņi tiek nosaukti par grēciniekiem un cilvēkiem, kuriem nav taisnības. Tādēļ, kur šāds nosodījums tiek atklāti pasludināts (un tam ir jātop pasludinātam), tur pasaule sāk trakot un plosīties kā neprātīga. Bet Svētais Gars ir klāt un sludina par savu tiesu; citādi sludinātāji kļūtu bailīgi un ļautu sevi iebiedēt. Tieši tādēļ Svēto Garu sauc šai vārdā – Paracletus, tas ir – Mierinātājs un Aizstāvis; tas nozīmē: Viņš ir tas, kas iepriecina un iedrošina sirdis visos kārdinājumos, briesmās un trūkumos, ļaujot tām dzirdēt un ticēt, ka šīs pasaules valdnieks ir saņēmis spriedumu.

Šis ir pasludinājums, kas atklāj mums, kāds ir Svētā Gara uzdevums, kas Viņam jāpaveic uz zemes, kas īpaši jāpasludina un jāmāca ļaudīm. Un tas, kurš šo pasludinājumu un mācību neuzskata par augstāko un lielāko bagātību, tā ka drīzāk būtu gatavs atstāt savu miesu un dzīvību nekā zaudēt šo dārgumu,- tas nav kristietis. Jo miesa, dzīvība un viss, kas mums pieder, ir laicīgs un pārejošs. Turpretī šis dārgums ir mūžīgs un nes sev līdzi mūžīgo dzīvību. Kā Pāvils saka: “Evaņģēlijs īr Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” Tādēļ no sirds lai priecājamies par Kristus aiziešanu, kuru Viņš šeit pasludinājis; lai teicam pateicību Dievam, mūsu žēlīgajam debesu Tēvam, dienu un nakti un lūdzam, lai Viņš arī uztur mūs šādā atziņā, dienu no dienas arvien vairāk ļauj tai pieņemties spēkā, ka mēs taptu brīvi no grēkiem un mums būtu daļa pie mūžīgās taisnības, lai varam patiesi tapt iepriecināti, zinādami par tiesu, kurā šīs pasaules valdnieks saņēmis spriedumu.

Mūsu Kungs turpina savu pasludinājumu, sacīdams: “Vēl daudz kas man jums sakāms, bet to jūs tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā.”

Bet pāvesta ļaudis, šos vārdus skaidrodami, domā, ka tie dod pamatojumu visiem jauninājumiem un sagrozījumiem. Viņi saka: Svētais Gars esot izdarījis šos jauninājumus un šai Rakstu vietā Kristus to pareģojis. Tomēr šādi skaidrojumi nesaskan ar Kristus vārdiem.

Pareizā šo vārdu izpratne būtu: jūs nu esat dzirdējuši, kāds būs Svētā Gara uzdevums un Viņa darbs pie jums. Par to es daudz jums varētu stāstīt, taču jūs to nespēsit saprast, pirms paši to būsit pieredzējuši. Svētais Gars arī vadīs jūs visā patiesībā un pasargās no maldīgām, ļaunām mācībām. Jo bez šīs Svētā.- Gara vadības jūs viegli varētu nomaldīties, novērsties no patiesības un Dieva vārda; kā redzam, maldi iesākas gluži nemanot.

Ārijs turējās pie viena vai diviem teicieniem, nespēdams saskatīt tik daudz citu brīnišķu, skaidru liecību par Kristu. Pārkristītāji uzsākuši savu pārkristīšanas darbu tādēļ, ka Kristus saka: “Ejiet, mācīdami un kristīdami visas tautas.” Tā kā vecāki ļaudis jāmāca, pirms viņi top kristīti, pārkristītāji spriež: arī bērnus nedrīkst kristīt, pirms tie spēj pieņemt mācību. Tāpat noticis arī ar Vakarēdiena sakramentu: tiek atstāti skaidrie Kristus vārdi, to vietā liekot dažus neskaidrus tēvu un veco skolotāju izteikumus. Tā nu redzam, ka tur, kur mūs nevada Svētais Gars, pavisam drīz varam ieslīgt maldos.

Tālāk Kristus saka: “Patiesības Gars darīs jums zināmas nākamās lietas.” Jo arī tas ir viens no Viņa darbiem; dažus piemērus redzam Apustuļu darbos. Un tālāk lasām: “Viņš mani cels godā” – tas ir, piepildīs jūsu sirdis ar Dieva atziņu, tā ka manis dēļ jūs visu spēsit panest un viss jūsu prieks un mierinājums būs manī. Tas viss būs Svētā Gara darbs. Bet, lai cik jūs vēl par šīm lietām dzirdētu, tomēr nespēsit izprast, pirms paši to visu pieredzēsit. Tādēļ tagad paliksim pie tā, ko esmu sacījis: nebīstieties, bet ziniet – tas jums par labu, ka es aizeju, jo aizgājis sūtīšu pie jums Svēto Garu, kas pasaulē paveiks savu darbu, caur ko jūs tapsit pestīti no grēkiem un taisnoti, saņemsit mūžīgu mierinājumu.

Tāda ir šīsdienas Evaņģēlija mācība. Dievs Tēvs, sūti savu Svēto Garu caur Jēzu Kristu mūsu sirdīs, žēlīgi paveic un piepildi šo darbu mūsos, āmen.