Džeks Priass: caur žēlastības Evaņģēliju [1]
Bībele vēsta par kādu vīru Saulu, kas bijis dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kā arī izglītots saskaņā ar “tēvu bauslību” (Ap.d. 22:3). Kad viņam nācās sastapties ar pirmkristiešiem, kuri sekoja Dieva Evaņģēlijam, kas sludināja brīvību no bauslības, Sauls sāka šos ticīgos vajāt, “saistīdams un nododams cietumā vīrus un sievas” (Ap.d. 22:4).
Sauls tika pārveidots brīdī, kad viņš devās ceļā, lai vajātu kristiešus
Taču kādu dienu, Saulam esot ceļā uz Damasku, kurp viņš devās, lai sagūstītu vēl vairāk Kristus sekotāju, viņu negaidīti uzrunā pats Kristus! Saulu apspīdēja spoža gaisma. Viņš nokrita pie zemes.
Bībelē nav liecību, ka Sv. Pāvils (Sauls) būtu pēkšņi nomests no zirga. Taču no Bībeles uzzinām, ka šis negaidītais atgadījums atstāja iespaidu ne tikai uz viņa emocijām. Turpmākajās nedēļās un mēnešos Tas Kungs pilnīgi pārveidoja Sv.Pāvila uz bauslību centrēto reliģiju par reliģiju, kas ticībā vērsta uz Kristu (Gal. 1:14-16)! Viņš tika nogrūsts zemē fiziski un garīgi vienīgi tādēļ, lai tiktu piecelts ar Dieva žēlastības Evaņģēliju.
Pāvila dzīvesstāsts varētu noderēt par pamatu lieliskam televīzijas speciālizlaidumam. Savā bērnībā Sv. Pāvils acīmredzot nebija dzirdējis par Evaņģēliju no Vecās Derības (Rom. 3:21). Viņš tika mācīts, ka pestīšanu var sasniegt, dzīvojot stingrā saskaņā ar “tēvu bauslību”. Viņa tikšanās ar dzīvo un augšāmcelto Kristu pilnīgi izmainīja viņa priekšstatu par reliģiju.
Kristus vadīts jaunajā izpratnē par Dieva neizmērojamo žēlastību un mīlestību, Sv.Pāvils ne tikai ieguva jaunu reliģisku “izglītību”, bet saņēma arī īpašu uzdevumu. Kristus sūtītā Svētā Gara vadībā Pāvilam bija jākļūst par visslavenāko misionāru vēsturē, sludinot daudzām tautām Dieva žēlastības Evaņģēliju, ka “neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum” (Gal. 2:16). Ceļā uz Damasku Sauls tika nogrūsts zemē fiziski un garīgi vienīgi tādēļ, lai tiktu piecelts ar Dieva žēlastības Evaņģēliju un tiktu pārdēvēts par “Pāvilu”.
Dievs ir nemainīgs (Mal. 3:6); Viņa teiktais ir nemainīgs (Jņ. 10:35), Viņa žēlsirdīgā cilvēku aicināšana pie sevis ir nemainīga (Ec. 33:11; 1. Pēt. 5:7). Un, lai arī Kristus mūsdienās neparādās ļaudīm spožas gaismas apņemts, Viņa Gars Svētajos Rakstos (Ps. 119:105) turpina ik dienas konfrontēt, attīrīt un dziedināt cilvēkus caur Viņa dzīvo vārdu. Ļaudis visā pasaulē, tāpat kā Pāvils, priecājas par labo vēsti, ka “mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom. 5:1).
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas tautas un rases izdzirdētu Dieva bauslības brīdinājumu: neviens, cenšoties ar saviem spēkiem sasniegt taisnumu un pestīšanu, nav taisnots Dieva priekšā. “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā” (Rom. 3:20). Tajā pašā laikā ikvienai tautai un rasei jāsludina Evaņģēlijs, labā vēsts, ka “neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum” (Gal. 2:16). Kristus ir ļāvis mums, grēciniekiem, stāties pilnīgi taisnotiem Dieva priekšā tiesas dienā, tērptiem Viņa taisnumā.
Neviena teorija vai filozofija nekad nedos iespēju cilvēkam sasniegt Dievu vai arī nostāties nevainīgam Viņa priekšā. Ikvienam, kas vēlas “pazīt” īsto Dievu un tikt Viņa glābts, jāuzzina, ko Viņš mums dievišķi atklāj par grēcinieku glābšanu. Dieva žēlastības nolūks glābt cilvēku ir šī laidiena centrā. To sauc par “taisnošanu žēlastībā”.
KAS TAS IR?
Priekšstats, ka mēs varam tikt glābti no grēka lāsta ar saviem pašu spēkiem, ir, iespējams, vislielākā un bīstamākā velna viltība. Katrā ziņā tās sekas iesniedzas mūžībā. Vēstulē romiešiem Pāvils ļoti skaidri norāda, ka mūs neglābj nekas, ko mēs darām. “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”, viņš raksta (Rom. 3:23). Varbūt mēs spētu sevi taisnot, ja mēs varētu dzīvot nevainojamu dzīvi, kas patiktu un būtu pieņemama Dievam. Tomēr, kā Pāvils saka, mēs visi esam grēkojuši, ikviens no mums, un mūsu grēku alga ir garīga un mūžīga nāve (Rom. 6:23).
Cenšoties sevi darīt taisnu Dieva priekšā ar saviem grēcīgajiem pūliņiem, mēs tikai slīdam dziļāk purvā. Mēs visu vēršam tikai vēl ļaunāku. Šajā sakarā Pāvils māca, ka bauslība vairo grēku (Rom. 5:20). Kad mēs raugāmies uz sevi no Dieva pilnīgās bauslības perspektīvas, mēs redzam tikai to, cik grēcīgi un necienīgi mēs esam. Šajā ziņā bauslība kalpo kā spogulis. Tā uzrāda mūsu lielo grēcīgumu un liedz mums jebkuru pamatu vainot Dievu, jebkuru mūsu lielības pamatu (Rom. 3:27; Ef. 2:9). Mums nav, kur meklēt savu problēmu risinājumu, un mēs esam spiesti to meklēt ārpus sevis. Ja mēs to darām, tad bauslība savu ir panākusi. Tā ved mūs pie Dieva.
Ieskaties