Džeks Priass: caur žēlastības Evaņģēliju [2]

[Lasi sākumu]

Īsāk sakot, taisnošanas mācības pirmā daļa vēsta mums grūti pieņemamu patiesību: Dieva taisnošanas darbs nenotiek, pateicoties mūsu darbiem, mūsu nopelniem, tam, ko mēs sakām, ko darām, kas esam – nekam, kas ir mūsos. Tieši otrādi, tas notiek, pateicoties kaut kam, kas ir ārpus mums – tikai un vienīgi Dieva žēlastībai, tādējādi mēs nonākam arī pie mūsu mācības otrās daļas.

ŽĒLASTĪBA

Ja mūs neglābj mūsu centieni, tad kādēļ mēs tiekam glābti? Dieva žēlastības, Viņa pestīšanas dāvanas dēļ. Nav daudz Rakstu doktrīnu, kas būtu tik skaidri formulētas kā šī. Visa Dieva tautas vēsture Vecajā Derībā patiesībā ir stāsts par cilvēcisko grēku un dievišķo žēlastību. Ļoti uzskatāmi par to liecina varenais žēlastības brīnums, kas aprakstīts 1.Moz. 12:1. Pēc radīšanas “žēlastībā” (1.Moz. 1. un 2.nodaļa) Dieva radība, īpaši cilvēki, sāk novērsties no Dieva: viņi krīt grēkā (1. Moz. 3), Kains nogalina savu brāli Ābelu (1. Moz. 4), seko grēku plūdi kā sods par ļaunajiem darbiem (1. Moz.6), Bābeles torņa celtniecība (1. Moz.11) un tā tālāk. Pēc tam 12.nodaļā mēs lasām par lielo pestīšanas brīnumu. No visas grēcīgās cilvēces Dievs izvēlas sev vienu, Ābrāmu, ko Viņš svētīs, padarot par lielas tautas, kurā tiks svētītas visas pasaules tautas (1. Moz. 12:2-3), tēvu.

Jaunajā Derībā turpinās Vecās Derības stāsts par cilvēka grēcīgumu un dievišķo žēlastību, kura kulminācija ir “iemiesotās žēlastības” – mūsu Kunga Jēzus Kristus – ienākšana grēka aptumšotajā pasaulē. Viņā un no Viņa pilnības Dievs izlēja pār cilvēci “žēlastību un atkal žēlastību” (Jņ. 1:16). Tā ir Viņa žēlastības dāvana (Ef. 2:8), nevis mūsu nopelns. Dievs tagad mūs uzlūko labvēlīgi, Viņš apgaismo savu vaigu pār mums (4.Moz. 6:25), Viņš mums uzsmaida. Kādēļ? To skaidro taisnošanas mācības trešā daļa.

KRISTUS DĒĻ

Dievs mūs uzlūko ar labvēlību tikai tādēļ, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, nāca mūsu vidū un piepildīja bauslību – mūsu vietā paklausīja tai pilnībā (Gal. 4:4-5). Jēzus ir dievišķais cilvēka grēka pretlīdzeklis. Ar savu nevainojamo dzīvi un nevainojamo nāvi Viņš uzņēmās visas pasaules grēkus, lai arī mēs Tēva priekšā varētu stāties nevainojami un tīri. Tā ir Bībeles galvenā vēsts: Dievs pats Jēzū Kristū ir atrisinājis mūsu grēcīguma un grēku problēmu. Taču kas ir šis Jēzus? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, jo tas, par ko mēs Jēzu uzskatām, nosaka to, ko mēs no Viņa sagaidām.

Jēzus pats uzskatīja, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums, un vaicāja saviem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas Es esmu?” (Mt. 16:15). Pētera teiktais visu mācekļu vārdā ir kļuvis par vislabāko un Dievam tīkamāko atbildi uz jautājumu, kas ir Jēzus. “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”, sacīja Pēteris. Jēzus no Nacaretes ir Dieva Dēls; Viņš ir gan cilvēks, Marijas dēls, gan Dievs, kas ieņemts no Svētā Gara (kā mēs apliecinām Nīkajas ticības apliecībā). Uz šīs patiesības Kristus ir uzcēlis savu baznīcu, un pat elles vārti tai neko nevar kaitēt (Mt. 16:18).

Tieši tas arī ir kristietības pamats – Jēzus, dievcilvēks, pasaules Glābējs. Ar šo patiesību uz lūpām Jēzus Kristus baznīca ir iegājusi vēsturē. Un ar šiem vārdiem: “Jēzus Kristus ir Kungs” (Fil. 2:11), baznīca no laika ieies mūžībā. Taču mēs vēl joprojām atrodamies laikā, šajā konkrētajā laikā. Kādā veidā tas, kas Jēzus bija un ko paveica toreiz, var kļūt par to, kas Viņš ir un ko Viņš dara manis dēļ šeit un tagad? Tātad kārta mūsu definīcijas ceturtajai daļai.

CAUR TICĪBU

Tas, kas Jēzus bija un ko Viņš pasaules dēļ paveica divus tūkstošus gadus atpakaļ, kļūst par to, kas Viņš ir un ko Viņš dara mūsu dēļ šodien caur ticību. Tikai caur ticību mēs saņemam tās svētības, par kurām Jēzus dzīvoja un mira mūsu dēļ. Tikai caur ticību. Taču ko tas nozīmē? Daudzi cilvēki domā, ka ticība ir tā pestīšanas daļa, ar kuru jātiek galā pašiem. “Mums tikai ir jātic”. “Mēs varam tikai pieņemt dāvanu, kuru mums sniedz.” “Mums pašiem jāizlemj, vai ticēt vai ne.” Šie un daudzi citi bieži dzirdēti apgalvojumi atklāj pārpratumus attiecībā uz ticību un pestīšanu – ka ticība ir pestīšanas “daļa, par kuru jāparūpējas mums pašiem”, ka Dievam ir sava daļa un mums savukārt sava. Protams, tas ir maldīgs uzskats.

Bībelē par ticību rakstīts pavisam kas cits. Kad Pāvils apgalvo, ka mūsu taisnošana ir “no ticības uz ticību” (Rom. 1:17) vai arī ka ticība mūs glābj (Rom. 3:22; Efez. 2:8), viņš neapgalvo, ka mūs glābj kaut kas, ko mēs darām, bet drīzāk otrādi – kaut kas, ko mēs nedarām. Bībele vēsta par ticību, norādot uz kaut ko ārpus tās, uz tās objektu. Ticība glābj tās objekta – mūsu Kunga Jēzus Kristus nevainojamo darbu un nopelnu dēļ. Bībeles vēsts par pestīšanu “caur ticību” nozīmē pestīšanu “bez darbiem”. Šie abi apgalvojumi ir lietoti tādēļ, lai novērstu mūsu uzmanību no sevis, saviem nopelniem un darbiem un tā vietā liktu Kristu. Ja Bībele runā par ticību, tas nozīmē, tā runā par Kristu. Tādēļ ticība ir līdzeklis, “instruments”, ar kura starpniecību mēs saņemam Kristus pestīšanas dāvanas. Tādējādi ticība ir “ticīgā sirds uzticība”, caur kuru viņš saņem Dieva žēlastību. Patiesībā arī ticība ir Viņa žēlastības dāvana (Ef. 2:8). Tad, kad grēcinieks ir glābts, tiek pagodināts vienīgi Kristus. Bet grēcinieki? Mēs saņemam vislielāko pretimnākšanu, jo mūsu pestīšana balstās tikai un vienīgi uz Jēzus Kristus stiprā pamata (Ef. 2:20).

Tātad, lai saprastu, kas ir glābjošā ticība, mums vispirms jāatbild uz diviem vienkāršiem jautājumiem: pirmais “ko?” jautā, ko Dieva vārds saka. Ko tas māca par taisnošanu? Uz šo jautājumu mēs jau īsumā esam atbildējuši.

Tomēr mēs neesam tikuši pilnīgā skaidrībā, līdz neatbildam uz otru vienkāršo “ko?” jautājumu. Jā, ko tad tas nozīmē? Kāda ir taisnošanas mācības ietekme? “Par ko tā īsti māca?” Ko tā māca tieši man?

Tātad – ko? Ko nozīmē tas, ka mēs esam taisnoti Dieva priekšā, bez bauslības darbu palīdzības, tikai žēlastības dēļ, Kristus dēļ un caur ticību? Ko nozīmē tas, ka mūsu lielākā “problēma” ir tikusi atrisināta? Patiesībā tas mums nozīmē itin visu. Ja Evaņģēlijs mūs pasludina par taisniem Dieva priekšā, mums tiek dota pavisam jauna realitāte, kurā mēs dzīvojam caur ticību Kristum. Kā Pāvils saka: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17)! Dzīvot no ticības Kristum nozīmē, ka kristietis vairs nedzīvo sevī. Evaņģēlija vēsts savā ziņā mūs aicina dzīvot ārpus sevis. Mēs dzīvojam “Kristū” (Ef. 1:7) caur ticību un savā tuvākajā – caur mīlestību (1.Jņ. 2:10, 3:11). Evaņģēlija aicinājums ir aicinājums uz brīvību (Gal. 5:1, 13, 14), aicinājums būt brīviem no tā, kas mēs bijām, no mūsu vecā grēcīgā dzīvesveida.

Kad Dievs Bībelē skaidro, ka mēs esam taisnoti Kristū, tas nozīmē, ka mēs vairs nedzīvojam pa vecam, savtīgi uzkrājot labos darbus. Mēs taču tagad zinām, ka mums nav jācenšas nopelnīt Dieva labvēlību ar saviem labajiem darbiem. Caur Dieva ticības dāvanu mums jau pieder Jēzus nevainojamie darbi. Dievam mēs esam kļuvuši nevainojami. Mēs tagad varam brīvi dalīties savos labajos darbos ar saviem tuvākajiem, kuriem tie itin bieži ir ļoti nepieciešami (Gal. 6:9-10). Tās ir šī Evaņģēlija, grēcinieku taisnošanas žēlastībā, kas nāk no ticības dāvanas Jēzum Kristum, svētības. Evaņģēliju, kuru Dievs dod mums, Viņš caur mums dod arī visai pasaulei.