Cerība, kas nepieviļ, jeb – novēlējums Jaunajā Gadā

Pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. [Lk.2:33-40]

Kaut arī Jāzeps un Marija zināja, ka mazais Jēzus bērniņš ir īpašs Bērns, viņi, būdami dievbijīgi vecāki, rīkojās pēc bauslības priekšrakstiem un iekļāva Viņu derībā ar Dievu pēc Vecajā Derībā paredzētās kārtības: “Novēli Man visus pirmdzimušos ..lai tie Man pieder.” (2. Moz. 30:2) “Un lai astotajā dienā dēla priekšāda tiek apgraizīta.” (3. Moz. 12:3) Tā Jēzus bērns tika pakļauts bauslībai, lai mūsu pestīšanas labad piepildītu itin visas tās prasības.

Arī vārdu Jēzus vecāki neizdomāja paši, bet saņēma no eņģeļa Gabriēla: “Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.” (Lk. 1:31) Tātad, šo vārdu nav devuši cilvēki, bet Dievs, un tas ebreju valodā nozīmē “Dievs izglābj” jeb “Dievs atpestī”. Eņģelis Jāzepam sapnī arī paskaidroja no kā tieši šis bērniņš atpestīs: “Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mt. 2:21)

Tas attiecas arī uz mums jauno Israelu, kas esam iegājuši Jaunajā Tā Kunga žēlastības gadā. Tādēļ šo dārgo vārdu, kurā mums dota pestīšana un grēku piedošana, jaunajā gadā arvien izrunāsim ar bijību un nekad pavirši, nenopietni vai pa jokam. No tā daudz kas būs atkarīgs mūsu turpmākajā dzīves gājumā, ko mēs paši nevaram paredzēt, jo mēs nezinām, kas mūs sagaida. Tomēr, ja mēs ar bijību turēsimies pie Jēzus vārda, tad varam būt droši, ka Viņš dos gaismu visos ceļos, pa kuriem mums nolikts iet: spēku nespēka brīžos, cerību bēdās un drošu prātu pat nāves priekšā.

Cilvēka dzīvi mēdz pielīdzināt ceļam, kurā ir daudzas dažādas krustceles nozīmīgi pavērsieni un pārmaiņu brīži, kā arī jau noieti dzīves posmi. Katrs Jaunais gads atgādina par vienu šādu noieto posmu, bet neatklāj, cik tālu vēl līdz galam. Nevienam arī netiek atklāts, ko viņš piedzīvos turpmāk vai prieku, vai bēdas. Tomēr kristieši zina, ka Tas Kungs rūpēsies un gādās par viņiem, tādēļ viņi vecgada naktī neaizraujas ar pagānismā iedibinātajiem zīlēšanas rituāliem, bet ar klusu, paļāvības pilnu lūgšanu raugās nākotnē ar drošu cerību.

Ir pieņemts, ka, Jaunajā gadā ieejot, cilvēki viens otram novēl veiksmi, veselību, prieku un laimi. Ir patīkami šos novēlējumus dzirdēt. Vieni tos izsaka pieklājības dēļ, jo tā tas ir pieņemts, bet citi, saviem sirdsmīļotajiem visu to novēlot, patiesi arī gribētu, lai viņu vēlējumi piepildītos. Tomēr bieži nākas redzēt, ka laba vēlējumi maz ko ir līdzējuši un pat ir noticis gluži pretējais. Tas liecina, ka maz kas ir atkarīgs no cilvēku gribas un vēlmēm. Vienīgi apdāvināt svētkos, palīdzēt grūtībās un just līdzi nelaimē nokļuvušajam ir atvēlēts cilvēkam. Dāvanas arī gandrīz visos svētkos ir neatņemama svētku sastāvdaļa, un daudzu uztverē tas ir pats galvenais, taču tikai retais zina un izprot, no kurienes nāk šis nesavtīgais dāvināšanas prieks. Tas nāk no pateicīgas sirds, kas no Dieva ir saņēmusi ar prātu neaptveramu dāvanu paša Dieva Dēlu, kas tiek dāvināts cilvēcei, lai atpirktu to no velna, grēka un nāves varas. Cilvēku dāvināšanas prieks ir daļa no prieka un pateicības par šo Lielo Dāvanu.

Un tā Ziemassvētku un Jaunā gada iepirkšanās un apdāvināšanas drudzis ir pagājis. Bet vai tikai tie, kuri varēja atļauties pirkt dāvanas, apdāvināt citus un ar to apliecināt sevi kā labus cilvēkus, bija tie īstie Ziemassvētku un Jaunā gada svinētāji? Kā jutās tie, kas savu trūcīgo apstākļu dēļ nespēja piedalīties lielajā pirmssvētku iepirkšanās skrējienā? Vai viņi bija tikai svētku vērotāji, bet ne dalībnieki? Daudzu cilvēku, īpaši nekristīgo, skatījumā jā, bet, ticības acīm raugoties, nē. Cilvēku iepriecināšanai domātie svētku brīži to dalībniekus saista un ielīksmo tikai svinēšanas laikā. Kad svētki beigušies, tad jāatgriežas vecajā dzīves ritmā pie līdzšinējām rūpēm un problēmām, kur ne labie novēlējumi, ne saņemtās dāvanas neko daudz nemaina un turpmāko dzīvi nepadara labāku. Ja tā, vai nesvinēsim vairs svēkus? Svinēsim, bet ar jaunu izpratni nepievēršot tik daudz uzmanības lietām, kas nav pašas būtiskākās, bet centīsimies paturēt svētku dziļāko jēgu grēku piedošanas dāvanu Jēzū Kristū.

Vai tas nav apbrīnojami, ka pasaule, kas sava grēcīguma dēļ ir pelnījusi Dieva dusmas un sodu, saņem piedošanu un Viņa mīlestību? Tas tā nemēdz būt pašā pasaulē, tās sabiedrībā un likumsakarībās, tāpēc šāda Dieva attieksme pārsteidz un ir brīnums mūsu acīs. Tas ir tas Ziemassvētku brīnums, par kuru daudzi vēl nezina, un uz jautājumu “Vai tu tici Ziemassvētku brīnumam?” sniedz visai jocīgas un pat muļķīgas atbildes. Viņi nezina, ka Ziemassvēkus mēs svinam tāpēc, ka Dievs Savā mīlestībā nāk pie mums un dāvā mums Savu Dēlu Jēzu Kristu.Tādēļ Ziemassvētki ir svētki visiem, jo Dievs šo brīnumu dāvā visiem cilvēkiem. Katrs cilvēks, kas šo Dieva brīnumu nebūs savā vienaldzībā palaidis garām, bet gan to satvēris, alks šajos svēkos arī kādu noskumušu līdzcilvēku iepriecināt un apdāvināt.

Šis Jaunais gads, kurā jau esam iegājuši, ir Dieva žēlastībā mums atvēlēts dzīves posms. Nonākt pie šādas atziņas un pie tās palikt ir ļoti svarīgi katram no mums, kam jādodas pretī tiem nākotnes notikumiem, kurus mēs nenojaušam. Dodoties ceļā, kurā mēs nezinām, kas ar mums notiks, ir ļoti labi, ja ir uz ko paļauties. Dieva vārdā mēs atrodam, ka dievbijīgiem cilvēkiem Dievs ir klāt kā Saviem bērniem un tos ar Svēto Garu uztur un vada. Mēs, Jaunās Derības tauta, ticēdami uz Jēzu Kristu, esam Dieva bērni, un nav lielākas, dārgākas un svētīgākas vērtības cilvēkam kā šī dievbērnība. Bez Dieva mēs esam kā akli ceļa gājēji. Bez Viņa nevienam nebūs svētīgs šis gads. Tikai ticībā uz Jēzu Kristu iesāksies Jaunais svētības gads, kurā “tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” (Rom. 8:28) Priecīgi un paļāvīgi ļausim Dievam ņemt mūs savā paspārnē, savu dzīvi un darbošanos uzticēsim Viņa svētības pilnajām rokām, paliekot Viņa pasargājumā, tad nekāda netaisnība, ļaunums un sātana viltība mūs neuzvarēs.

Vecās Derības tautai piederīgais un Jauno Derību skatījušais dievbijīgais vīrs Sīmeans, lai mums ir par priekšszīmi šajā Jaunajā gadā un visā turpmākajā dzīves gājumā, jo viņš dzīvoja cerībā, “gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu” (Lk. 2:25). Viņa cerības piepildījās. “Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, ..tad to (Bērnu) uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, ..jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm” (Lk. 2:27-31). Sīmeana vārdos mēs saklausām to, kas ir katra cilvēka dzīves gājumā kvēlākā cerība un dzīves piepildījums, proti dzīvot cerībā redzēt Jēzu vaigā. Šādas cerības svētītu dzīvi lai jums dāvā šis jaunais Tā Kunga žēlastības gads!